Viņa ir māksliniece ar lielo burtu. Raksta, glezno, vada kāzu ceremonijas un arī kāzu ballītes. Veido dažādus kāzu konceptus, kā arī runā par tēmām, kas kādam varētu šķist neērtas.
Pāri tam visam viņa ir tā, kas nebaidās būt pati šajā pasaulē. Un tā līdz kaulam. Arī tad, kad mainīja savu vārdu. Freija Ruh - par dzīvi radot un dzīvi, dzīvojot mākslas ēnā.
Freija Ruh. Pastāsti, lūdzu, kā izlēmi, ka vēlies mainīt savu vārdu? Latvijā šāda prakse notiek gaužām reti.
Apziņa, ka es varētu nomainīt vārdu, pie manis atnāca pirms pāris gadiem. Tajā laikā es vēl neapzinājos, kā tas varētu notikt, un nezināju pašu vārdu. Es ticēju, ka īstais vārds atnāks pats, jo biju dzirdējusi līdzīgus nostāstus par vārdu maiņu, un tieši tā ar mani notika.
Mans jaunais vārds atnāca pats oktobrī, kā impulss, kā svaigs gaisa malks, kā unikāla iespēja sākt no tīras lapas, dziedināties un izpausties jaunās kvalitātēs.
Es pat varētu aprakstīt šo sajūtu tā, ka Freija ir jauna pārdzimšana, kodols tur, kur Lidija vairs netika galā un bija pagalam novājināta. Bija amizanti un aizraujoši vērot, kā ar jauno vārdu mainās pilnīgi viss - sākot no mūzikas gaumes, garšām, stila izjūtas līdz pat cilvēkiem, kas ir apkārt. Es biju ļoti gatava pārmaiņām un uztvēru tās ar prieku un interesi.
Manu jauno vārdu kopā ar Lieni Baltruku un Lindu Unguri iesvētījām tematiskā fotosesijā. Vārda “Freija” nozīme skandināvu mitoloģijā ir auglības un mīlas dieviete. Vārds “Ruh” nozīme ir “gars”. Caur šiem vārdiem es palaidu brīvā radīšanas plūsmā savu garu.
Ticu, ka pārmaiņām bija nepieciešama arī drosme.
Manā gadījumā es sapratu, ka vairs nav jāuzdrīkstās, ir tikai jādara, jo lēmumu es biju pieņēmusi jau sevī iepriekš, zemapziņā, vien nogaidīju īsto laiku.
Jāatzīst, ka daba mani ir apveltījusi ar drosmi, par ko esmu pateicīga - ja jūtu, ka sirds saka “jā”, uz rīcību nav ilgi jāgaida, un es allaž metos pārmaiņās ar ticību un cerību, ka viss būs labi. Un galā tā arī ir.
Tu esi ne tikai kāzu organizatore, vadītāja, bet arī kāzu ceremoniju vadītāja. Kāpēc kāzas tev ir tik mīļas jau gadiem?
Mana mīlestība pret kāzām aizsākās jau pirms laba laika, kad es sāku vadīt pasākumus. Un jau pēc pirmajiem novadītajiem pasākumiem sajutu vilkmi atrasties tieši kāzās. Es iztaujāju visus iespējamos kolēģus par kāzu vadīšanu un kā tur var nokļūt, jo tajā laikā vēl nebija tik plašas informācijas iespējas. Es vienkārši zināju, ka ļoti, nu ļoti vēlos vadīt kāzas, un ar šo domu mēroju ceļu, kur esmu šobrīd.
Pirmā sezona bija bailīga, bet nu emocionāla. Es biju tur iekšā pilnīgi visa līdz ausīm un ceremoniju vadīšana atnāca reizē ar kāzu vadīšanu jau pirmajā sezonā.
Ar jaunajiem pāriem uzreiz sapratām, ka ir forši, ja ceremonijā ir darbība - rituāls un individuāls teksts. Tā es nonācu līdz personalizētām laulību ceremonijām, ko papildinu ar dažādiem rituāliem, kam nozīmi nereti radam arī mēs paši. Es vienmēr esmu jutusies un uzskatījusi, ka tā ir liela veiksme, pagodinājums un svētība atrasties tik pietuvināti kam tik sakrālam kā jaunas ģimenes veidošanās. Esmu pārliecināta, ka tieši šā iemesla dēļ, es tik ļoti mīlu kāzas un atmosfēru, kas valda gaisā. Viennozīmīgi, kāzas ir neaprakstāmu, maģisku mirkļu kopums, gaumīgi ietīts koncentrētā mīlestības daudzumā. Burvīgi!
Nesen sociālajos tīklos publicēji arī autentisku kāzu konceptu. Tajā tu raksti: “Divas nomaldījušās dvēseles starp gadsimtiem klīst, viena otru meklējot. Zūd laiks, izgaist telpa.” Skaisti. Kā rodas ideja šiem projektiem un kāpēc tos radi no nulles?
Caur šo projektu es vēlējos parādīt, cik mīlestība ir skaista - gan tā, kas izrauj visas krūtsiekšas uz āru, gan tā, kas paceļ septītajās debesīs. Tā ir neaprakstāma veiksme mīlēt. Allaž ir vērts to sevī atcerēties. Es ticu, ka pastāv dvēseļu radniecība, kur divi cilvēki mēro savas dienas nemaz nenojaušot, ka jau iepriekš ir sasaitēti nemanāmā pavedienā, līdz satiekas un pietiek ar vienu acu skatienu un saikne “saslēdzas”. Turpmāk izvēle ir viņu rokās - mācīties mīlēt un saprasties vai vadīt savas dienas kā sunim pie saites - skumji un priecīgi vienlaikus. Viss vienmēr ir atkarīgs tikai no mūsu pašu izvēlēm.
Vēlos īpašu pateicību šīs manas idejas realizēšanā izteikt Oļegs Bucis “Bucis Photography”, Katerina Sergejeva make-up, Sanita Tervite - dekors, Aļesja Tereško - frizūra.
Projekti ir komandas darbs, kā arī mana iespēja savienot kāzas ar mākslu, pievienot dažādus mākslinieciskos izteiksmes līdzekļus, tekstu un parādīt kāzas pavisam no citas puses - es ticu, ka laulības ir divu cilvēku stāsts, kas savienojas altāra priekšā, un šis stāsts drīkst tapt izstāstīts tieši tāds, kādu vēlas pats pāris, kādas ir viņu intereses, hobiji, dullākās idejas. Es esmu rīks jaunā pāra rokās viņu stāsta pasniegšanā.
Kādas vispār ir 21. gadsimta kāzas?
Es ļoti gribētu izcelt apzīmējumus - brīvas, laikmetīgas, mirklīgas. Brīvas, jo jaunie pāri sāk apzināties sevi, savas vērtības, līdz ar to apzinās arī savas vēlmes. Viņi kļūst spēcīgāki garā justies pietiekami ērti novilkt robežas, pateikt “nē”, kur nepieciešams un izvēlēties sevi. Es ļoti priecājos par katru šādu pāri.
Laikmetīgas, jo jaunie pāri izvēlas mūsdienīgus konceptus, atsakās no sarežģītiem, pārpildītiem scenārija plāniem, priekšroku dodot risinājumiem, kur nav jājūtas, kā pēc garas darba dienas, bet iespējams vairāk izbaudīt savu dienu, kopābūšanu vienam ar otru un viesiem bez liekām, nogurdinošām kustībām.
Mirklīgas, jo, ja paraugamies uz kāzu dienu, tā sastāv no daudz stundām, kas ātrāk vai lēnāk pāries no šodienas rītdienā, tādēļ ir ļoti svarīgi noķert šo “šeit un tagad”, un pabūt tajā sajūtā, pabūt mirklī.
Mazliet vēl par kāzām runājot, cik viegli vai grūti tās ir vadīt?
Kāzās visu toni nosaka, vai jaunais pāris ir izvēlējies īsto kāzu komandu un tai uzticas, respektīvi, arī paļaujas, ka kāzu diena būs viegla - tad tā tāda viennozīmīgi būs. Kāzu dienā vienmēr notiek kādi neparedzēti kāzusi. Ja to saprot, apzinās un paļaujas, ka kāzu komanda visu atrisinās un bauda savu kāzu dienu, tā izvēršas brīnišķīga un vadīt ir viegli.
Un kas ir pats skaistākais kāzās?
Man tas ir mirklis, kad abi pasaka “jā”, pirmā deja un pateicības vārdi no jaunā pāra. Visi šie trīs mirkļi ir ar īpašu emocionālu pievienoto vērtību.
Pēdējos gados es īpaši novērtēju un rekomendēju jaunajiem pāriem izteikt pateicības vārdus pasākuma svinīgās daļas nogalē visiem klātesošajiem viesiem, ne tikai vecākiem un vedējiem, kas padara kāzas par īpaši sirsnīgām un mīļām svinībām, jo katram ir svarīgs šis “paldies”, un tas tiek īpaši novērtēts svētku atmosfērā.
Papētot tavu “Instagram” profilu, nonācu līdz “Sētai”. Pastāsti par to!
Sēta ir filozofisks jēdziens, kas apzīmē gan iekšējo pasauli, gan ārējo. Sēta nošķir šīs divas substances - kas notiek tavā Sētā? Kurš ienāk Sētā? Vai ienāk ar tavu labvēlību vai gluži otrādi - izsper tavas Sētas vārtus un strauju gaitu ieveļas, pārvēršot Sētu par Žogu. Kādu vidi tu veido savā Sētā? Vai tu sargā savas Sētas robežas? Vai tev patīk tas, kas notiek tavā Sētā? Vai Sēta kalpo kā drošā vieta, kurā gūt patvērumu, aiztaisot vārtiņus no iekšpuses? Vai gluži otrādi - Sēta kļūst par apdraudējumu?
“Sētas” jēdziens ir plašs, šķetinot pa vienam pavedienam. Sētai veidojas dziļums, kas Sētu padara par vietu filozofiskām pārdomām.
Sēta ir mana Pasaule, mans stāsts, manas dvēseles gabals, eleganti piesegts ar epitetiem un humorformām caur miniatūrām un dzejas rindām. Rakstot “Sētu” es ļoti vēlējos aiznest šo sajūtu, kas ir manī pašā, tas īstums līdz kaulam, atsegta dvēsele. Šī ir mana Pasaule - mans radīšanas virpulis, kur es lokos ik dienas. Citādu Pasauli es nepazīstu un, iespējams, labi, ka tā. Krājums “Sēta” būs pieejama drīzumā, līdz tam es bieži dalos ar citātiem no šā krājuma, kas ir atrodami Instagram higlights ar nosaukumu “Sēta”.
Cik bieži izdodas rakstīt?
Es rakstu praktiski katru brīvāku brīdi. Pierakstu tēzes, kas vēlāk pārtop miniatūrās. Rakstīšana notiek nekontrolēti, un liela daļa “Sētas” ir sarakstīta piezīmēs telefonā, jo tas ir visērtāk un visātrāk. Jo biežāk es rakstu, jo vairāk tas izstrādājas kā ieradums, un tagad jau ir tā, ka es vairs nejūtu tos brīžus, kad rakstu, jo ir bijušas reizes, kad sarakstu miniatūru stāvot kases rindā veikalā.
Rakstīšana “pārceļ” pilnīgi citā pasaulē un teksts vienkārši nāk, kad pats grib, atliek pagūt pierakstīt.
Un kā atnāk mūza?
Mūza nāk brīžos, kad pati sadomā. Tad viss rit plūstoši un savu gaitu, taču ir arī reizes, kad sākumā jāpārvar sevi, un jāsāk darīt mehāniski. Tad, kādā brīdī ierodas šī mūza, piemēram, ja termiņi spiež.
Protams, ka ir bijuši periodi, kad mūza kaut kur iestrēgst un negrib nākt.
Sajūta nav forša, pielabināt mūzu ar cepumiem arī nav variants. Es šādus brīžus vērtēju kā atpūtas mirkļus no radīšanas, lai vai kā gribētos, cilvēks tomēr ir bioloģiska būtne un nemitīgs radīšanas virpulis bez apstājas, brīvdienām, fiziskas atpūtas un miega spēj ieraut tā, ka mūzas iedotās brīvdienas ir tieši laikā.
Parasti pēc lielākiem radošajiem darbiem vai projektiem ķermenis pats prasa mūzai atpūtu.
Kāpēc tev ir svarīgi šajā dzīvē atstāt aiz sevis pēdas. Dzeja, dažādi projekti, kāzu vadīšana. Vēl arī glezno.
Es teiktu tā, ka citādi nespēju. Es savādāk mokos. Ja neradu, neizlieku savas idejas, sajūtas un enerģiju, es rāpoju pa sienām, vārda tiešā nozīmē.
Manī vienmēr ir bijusi iekšēja sajūta, ka man ir kaut kas jāpaveic un kaut kas jānodod pasaulei. Ilgu laiku taustījos un nevarēju saprast, kas tieši, taču tagad jūtu, ka sāk veidoties aprises un izgaismoties ceļš.
Esmu ļoti priecīga un pateicīga, ja spēju kādu iedvesmot klausīt savu sirdsbalsi un uzdrīkstēties dzīvot tādu dzīvi, kādu patiesi vēlas, jo tas ir iespējams.
Vai jau bērnībā biji tik daudzpusīga?
Bērnība man saistās ar klavierspēli un mūzikas skolu, kas kļuva par lielisku pamatu visam pārējam, lai gan pianistes ceļu es neizvēlējos. Nezinu, kādēļ man šis ceļš asociējās ar ļoti garām stundām pie klavierēm un ģimenes neesamību, taču jau bērnībā es gribēju ģimeni un baidījos, ka nevarēšu apvienot klavierspēli un mājas soli.
Kurās kurpēs jūties vistuvāk sev?
Man ir ļoti grūti sevi ierobežot un ielikt vienā konkrētā virzienā, jo katrā mākslinieciskajā izpausmes veidā es atrodu ko sev tuvu, tad transformējos, pamainu “kurpes” un kādu ceļa posmu eju citās un atkal ir labi. Dotajā brīdi esmu iekšā tekstos, tekstmākslas un radošajos projektos. Noteikti, kad nāks vasara, būšu vairāk kāzu vadīšanā, iespējams, arī gleznošanā, kas pagaidām ir iedevusi vietu tekstam, jo ļoti vēlos pabeigt “Sētu” tā, lai man ir sajūta, ka esmu pateikusi visu, kas man ir bijis svarīgs un ko vēlējos.
Nepamanīts nepaliek arī tavs podkāsts “Trigeris”. Kā radās ideja tam?
Raidījums un podkāsts “Trigeris” radās kā kopīgs sociāls projekts sadarbībā ar Oskaru Andersonu, “Osk Vid”, kura mērķis ir pievērst sabiedrības uzmanību dažādiem aktuāliem “trigeriem” un kopā tikt tiem pāri uz laimīgāku nākotni. Ideja radās, jo sapratām, ka mūsdienu sabiedrībā ir pietiekami daudz “trigeru”, lai sāktu tos šķetināt, par tiem runāt skaļāk, apmainītos ar domformām un pieredzēm.
Pirms katra raidījuma es cenšos izpētīt “neērto” tēmu savos soctīklos, lai raidījuma laikā kopā ar pieaicināto viesi apspriestu jautājumu pēc būtības.
“Es ticu, ka pēc šī “Trigera” ieraksta kāds noteikti pietuvosies laimei un dzīvei bez ciešanām.” Tavi vārdi pēc viena podkāsta. Visai augstas likmes. Secinu, ka šim projektam ir lieli mērķi.
Es patiesi ticu, ka tikai un vienīgi runāšana spēj kaut ko mainīt un uzlabot. Sākumā allaž ir vārds un tikai tad - darbība. Pa vidu šiem abiem ir izpratne, vēlme apzināties, rakt, meklēt, analizēt, testēt, eksperimentēt un nebūt mierā ar to, kas ir. Nesamierināties ar ciešanām!
Meklēt veidu, kā tās mazināt. Neatstāt sevi sazin kā, sazin kur. Nepamest sevi likteņa varā, bet gan kontroli pār dzīvi turēt savās rokās.
Pat, ja viens cilvēks sadzird kādu atziņu, kas viņam liek izvērtēt dzīvi un grib to ietekmēt un mainīt, mums tā jau ir liela uzvara. Tātad ir vērts.
Tu esi ambicioza?
Savā ziņā jā, lai gan svarīgākais man ir pats process. Ideja un darīšana mani apbur momentāli un esmu gatava pavadīt neskaitāmas stundas procesā un meklēt veidus, kā tikt pie rezultāta, jo tieši procesā slēpjas visa “garša”.
Tiklīdz rezultāts ir sasniegts vai tas kļūst pārāk vienmuļš, man kļūst garlaicīgi un es meklēju jaunu procesu, kur izpaust radošumu.
Man šis ir bezgalīgais stāsts par to, kā var mainīt bezlimita skaitu un rotaļāties savās idejās kā spēļu laukumā, un tik ilgi, kamēr tas rada prieku sev un apkārtējiem, viss ir kārtībā.
Ir bijis, ka rokas nolaižas? Ko tādās dzīves situācijās dari?
Esmu sapratusi tikai vienu, kad ir tādi brīži, kas skaitās “zemie” periodi, tiem ir jāļaujas. Noteikti nevajag pretoties un mēģināt izlikties, ka nekas nenotiek. Tie ir tie periodi, kad tieši ir jāiet dziļumā un bailēs.
Ja nolaižas rokas, tātad izpeld kaut kādi brīnumi, kas grib tapt atrisināti un tas nozīmē, ka jāpaskatās, kas vēl tur ir, piemēram, trauksme, ticības, kas vairs nekalpo izaugsmei, bailes un tamlīdzīgi.
Es allaž cenšos sevi vērot un saprast, ko šis periods vēlas, lai es izdaru un secinu. Kādas izmaiņas veicamas sevī, savā uztverē, domāšanā. Ir reizes, kad vienkārši fizisks nogurums dod sevi manīt, un tad ir jāatpūšas, jānomaina vide.
Man ir sajūta, ka tu ātri saprati, kas esi un kur vēlies doties.
Jāatzīst, ka savu laiku tas prasīja. Ļoti daudz šaubu, baiļu, izvēļu, drosmes, un reizēm arī tagad uznāk svārstības, vai eju pareizi. Tādos mirkļos vienmēr cenšos atminēties, kā es jutos, kad negāju savu sirds ceļu un fokuss bija ārpus manis pašas.
Biju atkarīga no citu viedokļiem, domām, vēlmēm, redzējuma. Tas bija grūts posms, līdz izveidojās kodols manī pašā, izpratne par lietām un pieņemšana. Tajā laikā arī mana veselība skaidri signalizēja, ka mans ceļš ir citāds, un man tas ir jāpieņem, patīk vai nē, bail vai nē.
Ir jāpieņem to, kas es esmu, kādas izpausmes no manis lien laukā un kā es vispār spēju dzīvot šajā pasaulē. Jāpieņem, jāpārstāj baidīties un bloķēt to, kas šā vai tā izpaudīsies. Vien manās rokās ir iespēja apzināti ietekmēt šo izpausmes veidu laikus un ievirzīt to uz izaugsmi augstākam labumam, nevis savām ciešanām.
Vai, darot daudz, nevar izdegt?
Pasargāt sevi pilnīgi no visa nav iespējams un arī nav vajadzīgs. Ir dažādi periodi, un pēc aktīvākiem posmiem nāk mierīgāki, taču pārāk darbīgiem cilvēkiem miera periodi nereti ir biedējošāki par izdegšanu. Es domāju, ka ar laiku vienkārši iemācās rast balansu, komunicēt un saprasties ar savu ķermeni, būt ar ķermeni “pa draugam”, ieklausīties, kad var vēl un kad labāk paņemt pauzi un atpūsties. Pieņemu, ka šīs prasmes sadraudzēties ar savu miesu un atpazīt sajūtas jau laikus nāk ar pieredzi. Pēc izdegšanas. Vismaz man.
Kas ir tava miera osta?
Mana miera osta ir daba un lauku vide. Pie dabas es atgūstu spēkus, smeļos iedvesmu un sazemējos. Šogad sapņoju par jaunu dobi, ziedu krūmāju kompozīcijām un vistu kūti.
Kā sagaidi pavasari?
Šogad pavasaris iesācies krāšņi un darbīgi, par ko man ir liels prieks.
Esmu atlocījusi piedurknes dažādiem projektiem, taču nolēmu neapdalīt sevi ar svētku mirkļiem un jaukā atmosfērā nosvinēt Lieldienas ar ģimeni. Iespējams, pagatavot kādu jaunu ēdienu un uzklāt svētku galdu.
Rīkojot svētkus citiem un atrodoties svētku atmosfērā, es netīši pazaudēju pati šo svētku burvību savā dzīvē un izskatās ir īstais laiks sākt pamazām to atgūt.
Balanss starp kopā būšanas mirkļiem ar saviem mīļajiem un radīšanas procesu ir ļoti būtisks un tagad esmu sākusi to saprast un apzināties.
Un visbeidzot novēlējums tiem, kas šodien vēl tikai meklē sevi.
Atrast sevi ir viens, galvenais ir saprast, ko ar to atrasto sevi pēc tam iesākt. Bet, atkāpjoties no humora nots, ar sevi vajag sadraudzēties un iepazīt. Būt ar savu iekšiņu “pa labam”, nedarīt apzināti sev pāri.
Manuprāt, jēdziens “atrast sevi” ir visai skaļš, jo katram tas viņa es jau atrodas viņā pašā, ir tikai jāsadraudzējas, tas tas ir process, kas prasa laiku un sapratni.
