Ir tādas sarunas, kas aizķer. Tādas, kur domas “šaudās” uz visām debess pusēm, jo beidzot mehānisma zobrats ir sācis darboties. Tādas, pēc kurām ir vajadzīgs pat īss brīdis, lai attaptos. Un tādas, kurās ir sajūta, ka vārdi ir gaidījuši īsto brīdi, lai tiktu izsacīti un kas svarīgākais - sadzirdēti.
Manuprāt, šī saruna ir tāda. Bez liekām maskām, bez ekspektācijām un bez sapņu pilīm. Un tāda, manuprāt, ir Anna Rozīte, kurai ne velti ievadā “nekabinu” klāt profesiju. Šoreiz ir izņēmums, jo ikviens pēc šīs sarunas varēs maldīties savu domu un atziņu labirintos. Nonākot labirintā, ikviens meklē izeju, bet patiesībā, ceļš līdz tai, ir vissvētīgākais.
Lai arī 2024. gads braši iet jau savu ceļu, aizvadītā gada nogalē biji Lapzemē! Kā veicās?
Ļoti labi gāja Lapzemē, bet par bija par maz laika. Bijām no piektdienas līdz svētdienai, bet faktiski mums bija puse no piektdienas un vesela sestdiena, bet svētdien jau devāmies prom.
Kādi iespaidi ir palikuši?
Jāsāk ar to, ka Lapzemē biju jau otro reizi. Iepriekšējo reizi biju pirms 27 gadiem, tad man bija 12 gadi. Mēs braucām kopā ar mammu ar autobusu ekskursijā uz Lapzemi.
Un tagad tu tradīcijas turpini, aizvedi ar savu meitu.
Jā, man gribējās, kamēr meita nav pavisam liela. Viņai tagad arī ir 12 un es nodomāju, ka jāaizbrauc, lai gan viņa pati saprot, kas ir kas un kurš nes dāvanas. Taču viņā tas aktīvais bērna gars ir vēl jūtams un brīnumus arī vēl gribās.
Man pašai arī patīk. Es nebrauktu tādos ceļojumos, ja man nebūtu interesanti un aktuāli. Manī pašā iekšējais bērns gavilē un priecājas par šādiem piedzīvojumiem. Daudzas manas atmiņas bija jau padzisušas no iepriekšējās reizes, tāpēc bija ļoti interesanti arī šoreiz. Tāpat, kā jau parasti, es saplānoju aktīvas mūsu dienas, tāpēc pietrūka laika, lai mierīgi padzīvotos. Ņemot vērā, ka tur bija ziemas pasaka, tad gribējās vienkārši pabraukāties ar ragavām vai uzcelt sniegavīru, bet tam visam nepietika laika. Lapzemei vajag vismaz divas līdz trīs pilnas dienas.
Klausoties, secinu, ka tev ir dārgs laiks ar meitu. Un tu sargā šo laiku.
Jā, zini, ar gadiem tā sajūta par laiku mainās. Protams, es domāju, cik ātri laiks paskrien, vēl nedaudz un viņa jau būs pavisam pieaugusi. Saprotu, ka tās piecas dienas nedēļā mēs katrs esam savās lietās un darīšanās. Runājot par tradīcijām, man ir svarīgi, ka mēs tiekamies katru vakaru pie vakariņu galda.
Bet, protams, tas ir salīdzinoši mazs laika sprīdis pret visu dienu. Tagad Emīlijai arī gribās vairāk pavadīt laiku savā istabā, jo viņai vienmēr ir ko darīt, par ko man ir prieks, jo viņa ir pašpietiekama. Protams, daļa ir saistīta arī ar telefonu, neidealizēsim. Man jāatzīst, ka es drusku iekšēji cīnos ar to telefonu gan savā, gan meitas dzīvē, teikšu kā ir, tas prasa piepūli un ieguldījumu. Saprotu, ka aizliegt to es nevaru, tas radītu liekus kašķus un mūs noteikti nesatuvinātu. Tāpēc mans uzdevums ir radīt tādu ikdienu un apstākļus, kad telefons biežāk paliek kabatā.
Līdz ar to arī brīvdienas, ceļojumus es cenšos plānot, lai esam kopā un piedzīvojam ko jaunu. Un tad telefons paliek otrajā plānā.
Kāds tev kopumā bija aizvadītais gads?
Pēdējie gadi tieši iekšējo sajūtu ziņā, man ir uz piecinieka pēc desmit baļļu sistēmas, lai arī ārējie apstākļi ir forši. Tikko pieminētā Lapzeme un daudz citas lietas, par kurām es nevaru sūdzēties, ka man dzīvē iet slikti, vai kādi traģiski notikumi, nē, grēks sūdzēties.
Ārējā pasaulē ir daudz, par ko būt pateicīgai, bet iekšējā sajūta par dzīvi, ir kā ir. Es sliecos domāt, ka tā ir mana vidus pāreja, pusmūža krīze. Es arī uz terapiju eju un runāju par to un nekādu zāļu jau šeit nav. Tikai tas, ka tam ej cauri un vēro sevi. Piedzīvo pārmaiņas, jo pretoties nav nekādas jēgas.
Tāds savdabīgs dzīves posms, bet man gribas ticēt un cerēt, ka tas ir tiešām posms un katram posmam ir sākums un beigas. Kaut kam ir jāmainās, jo nekas nepaliek mūžīgs. Viss mainās, viss pāriet. Šajā posmā cenšos sevi atbalstīt, jo sajūta ir tāda, ka tas, kas strādāja iepriekš, tas vairs nestrādā, bet, kā ir pa jaunam, es vēl nezinu. Tāpēc esmu tādā starpstāvoklī un mana vēlme šajā gadā ir tāda, ka es saprotu, kas ir tas, kas strādā priekš manis. Šobrīd man ir tukšas rokas, nav instrumentu un sapratnes, kā dzīvot. Tas gan nav tādā…
Skumjā kontekstā?
Emocijas, protams, šajā visā ir ļoti dažādas. Sākot ar skumjām, beidzot ar dusmām, izmisumu, kas ir normāli šajā posmā, jo tagad izeju karuselim cauri. Un tas droši vien ir jāizdzīvo, tāpēc gribās skaidrību. Šobrīd ir sajūta, ka dzīvoju ar aizduļķotām brillēm, lai gan nav tā, ka galīgi skrienu sienā, jo redzu un dzīvoju, kaut ko daru, bet tajā pašā laikā, vēlos patīrīt šīs brilles.
Paldies, ka uzticies un runā par to skaļi.
Es pieļauju domu, ka daudzi tam iet cauri. Katrs citādāk un dažādos vecumus, viens ātrāk, bet cits vēlāk. Tas nav nekas tāds, par ko būtu jākaunas vai arī jābaidās. Tā tas dzīvē acīmredzams kādu iemeslu dēļ ir izdomāts.
Nezinu vai kāds spēj augt tālāk bez šā posma.
Paturpinot, kas ir tava gaisma tumsā?
Mana gaisma tumsā… Tā pati ģimene. Vismaz laiks ar meitu ir tas, kur es jūtos stabili, ja mēs vēl turpinām par tām duļķainajām brillēm. Redzu savu lomu un jēgu tajā, ko es daru. Ģimene ir mana stabilitātes saliņa visā tajā haosā, kas notiek manā iekšējā pasaulē. Skaidrs, ka audzināšana un būšana kopā ar bērnu ir eksperiments.
Tev liekas, ka tu kaut ko dod, bet nekad nevar zināt, kad kāds vārds un rīcība nāks par labu vai gluži pretēji lauzīs. Šobrīd ģimene man dod jēgu dzīvei. Otrs, ko gan vēl mācos, būt labs vecāks arī pati sev. Svarīgi ir būt labam draugam sev, jo bieži vien mēs esam lielākie kritiķi. Kā arī tagad visi runā, ka nav labi - mobings, bulings pret pārējiem, bet tas nav labs arī pret sevi.
Tu jau pieminēji savu iekšējo cīņu, tāpēc parunāsim mazliet par bailēm. No kā šodien baidies?
Globālās bailes ir fonā. Vienu dienu trauksme ir lielāka, citu dienu mazāka. Man bail par saviem tuvākajiem, ka viņiem kaut kas notiks… Jāsaka godīgi, ka pēdējā laikā, esmu dzirdējusi tik daudz traģisku notikumu, ka tas biedē. Katru reizi, kad meita kaut kur dodas, es piedomāju: “Lūdzu, sargā.” Domāju visiem par saviem tuvākajiem ir šādas bailes, šeit neatšķiros.
Ja turpinu par iekšējiem procesiem, tad, protams, man ir bail, ka tās brilles nekad nepaliks tīrākas. Es ticu, ka šis ir tikai posms, bet bailes ir. Par to, ja nu palieku mūžīgi, kā tāds kurmītis, kas bakstās un nekur tālāk netiek.
Kurmīši droši vien nekur nebakstās, taču salīdzinājums man tāds, jo ir asociācija, ka viņi slikti redz, dzīvo tumsā un netiek tik bieži gaismā. Man ir bail, ka nenodzīvošu dzīvi pilnasinīgi, nerealizēšu savu potenciālu.
Tās ir pirmās bailes, kas nāk prātā, bet, par vienkāršām lietām runājot, man ir bail no tarakāniem. Tā ir vislielākā fobija. Sajuktu prātā! Sen gan neesmu redzējusi un nezinu, no kurienes man tas viss ir, jo nav bijusi ikdienā pieredze, taču jau vārds vien uzdzen nepatiku.
Kas tev ir pretinde vārdam “nevaru”?
Domāju, ka vārdam “nevaru” noteikti kaut kas ir apakšā. Ir jāsaprot, kas zem tā ir, kas zem tā slēpjas, jo bieži vien aiz šā “nevaru” ir, piemēram, “negribu”. Arī manā profesijā bieži cilvēki nemaz negrib zaudēt svaru, jo ir sekundāri ieguvumi, kāpēc neko dzīvē nemainīt, jo ir bail.
Citam “nevaru” saistās ar spēku izsīkumu, izdegšanu, ka nespēj pat izkāpt no gultas. Ja es runāju par sevi, tad man ir bijušas daudzas situācijas, kurās baidos. Man ir bail kļūdīties. Skaidrs, ka visiem ir bail kļūdīties, bet, ja man nav iekšējas pārliecības, ka man izdosies, tad visbiežāk nemaz nesāku.
Tev ir bail riskēt?
Man ir bail riskēt, lai gan kopumā esmu darītāja. Daudz esmu dzīvē izmēģinājusi.
Tur jau tā lieta. Tu jau daudz esi sākusi no nulles, piemēram, profesijas maiņa. No TV raidījumu vadītājas līdz uztura speciālistei.
Tur jau ir iekšējais barometrs, kur jūti, cik tad riskanti tas būs. Ja man nav garantijas, ka tas būs, kā minimums labi, tad es nemaz nesākšu. Iekšējā sajūta ir šis vārds “nevaru”, jo nav jau tā, ka nevaru, apakšā vēl ir apakšpunkti. Tas, kas man palīdz, tā ir identificēšanās, par ko ir stāsts. Par ko ir mans “nevaru”? Bet varbūt vienmēr arī nevajag visu varēt.
Ļaut sev nevarēt.
Šajā sabiedrībā un šodien, kad tev viss ir jāvar, tev ir super produktīvi jāpavada laiks. Būtiski uzdot sev jautājumu - kam to vajag? Vai man tiešām pašam to vajag? Lai gan arī esmu viens no tiem, kam ir problēmas ar produktivitāti, drīzāk ar nespēju nelietderīgi pavadīt laiku. Jo brīvdienās reizēm drusciņ jau par daudz tā produktivitāte, viss saplānots pa stundām. Bet aizvien biežāk arī man ir dienas, kad sev apzināti ieplānoju, ka neko īpaši svarīgu nedarīšu, vienkārši būšu. Tas man nenāk viegli, bet praktizējos un sanāk aizvien labāk.
Tas, kas mani motivē dzīvē kaut ko darīt un attīstīties, ir jau pieminētais laiks, jo dzīve ātri iet uz priekšu. Un otra svarīga nianse ir dzīvesveids. Redzu, kā dzīvesveids var sagandēt vecumdienas.
Visticamāk, ka kaut kādas kaites uz vecumu parādīsies. Bet otra lieta ir dzīvesveids un ikdienas izvēles. Runājot vēl par bailēm, man ir bail, ka būšu atkarīga no kāda un vecumdienās būšu nevarīga. Protams, es nevaru iegūt garantiju, bet tagad varu darīt maksimāli, ko spēju šodien ar savām ikdienas izvēlēm, lai būtu vesela gan mentāli, gan fiziski, lai man ir dažādas iespējas arī pēc 30 un 40 gadiem. Lai nebūtu kādam apgrūtinājums un dzīves otro pusi dzīvotu labi. Tā ir mana lielā motivācija, jo redzu, ka tā var arī nebūt un tas ir skumji. Īpaši, kad tu vēlies ceļot, piedzīvot, bet fiziski nespēj. Tas ir drausmīgi. Tu esi kā cietumā.
Jā, tevi aptur.
Tu gribi, bet nevari. Šis negatīvais piemērs mani motivē. Vēlos vecumdienās varēt. Nezinu, ko gribēšu pēc gadiem, bet zinu, kā nevēlos dzīvot. Tāpat arī meita mani motivē. Ir teiciens, ka nav jāaudzina bērni, bet gan jārāda piemērs. Protams, neesmu ideālais piemērs, bet viņas dēļ vēlos būt pēc iespējas lādzīgāks cilvēks, protams, savā izpratnē - gan pret sevi, gan citiem. Un atkal, kur tas novedīs un kas no tā visa sanāks, mēs nekad nezinām, bet daru labāko, ko šobrīd saprotu, ka ir labākais.
Tev ir būtiski domāt uz priekšu, kas, manuprāt, ir retums, jo daudzi šodien dzīvo šeit un tagad.
Reti kurš dzīvo pa īstam šeit un tagad. Drīzāk, cilvēki dzīvo tā, it kā viņi būtu mūžīgi. Šeit un tagad dzīvojot, tieši paredz aktīvu dzīves pozīciju, kad lietas netiek atliktas uz vēlāku laiku. Jā, tev ir taisnība, jo esmu plānotāja. Taču tajā pašā laikā zinu, ka ir jābūt visam līdzsvarā, lai gan plānošanā saredzu ļoti daudz plusus.
Piemēram, ja kaut kas nav saplānots, tad ir liela iespēja, ka tas nekad nenotiks. Protams, gan plānotais var nenotikt, jo mēs plānojam, bet Dievs smejas un dara pats. Uzskatu, ka ir jāplāno, bet nav dzelžaini jāpieķeras. Arī tas, ka ir jāplāno foršie mirkļi un svarīgi notikumi, jo laiks paskrien, gads tāpat paskries, bet ja gada beigās vari atskatīties uz vērtīgiem, tev svarīgiem mirkļiem, tad tas ir patīkami.
Krāso dzīvi pats!
Tieši tā! Skaidrs, ka ikdiena ir ikdiena, bet arī tajā tu vari salikt akcentus, kas radīs prieku. Satiekot kādu sev mīļu cilvēku, ieplānojot kādu piedzīvojumu, realizējot kādu savu sapni vai pavadītu laiku ar ģimenei. Tajā redzu tikai plusus, bet ticu, ka tajā pašā laikā manā lielajā plānošanā ir arī neveselīguma nots. Viena pati varu vairākas dienas neiziet no mājas, lasīt grāmatu vai darīt ko citu, bet tad, kad esmu kopā ar ģimeni, tā nevaru.
Man ir sajūta, ka konkurēju ar telefonu, tāpēc ir jāliek kaut kas vietā. Vēlos dot pieredzi, piedzīvojumus, pāri visam pievienoto vērtību. Vēl domāju arī no psiholoģiskās puses. Plānošana man iedod mieru un stabilitāti, jo dzīvē ir tik daudz lietu, ko mēs nekontrolējam. Tā ir ilūzija, ja liekas, ka esi savas dzīves pavēlnieks. Kaut kādā mērā jau esi, piemēram, ar ikdienas izvēlēm, bet kas notiks parīt, to mēs nezinām. Mums gribās sajūtu, ka savu dzīvi kontrolējam, tāpēc plānošana man iedod šo sajūtu ikdienas izvēļu līmenī.
Gluži kā drošības saliņa.
Jā! Šis ir tas mehānisms, kas man iedod lielāku mieru un sakārtotību ikdienā un dzīvē, kas ir gana haotiska un neprognozējama.
Kas ir tavi aizvadītā gada vērtīgākie dzīves skolotāji?
Pacietība. Ņemot vērā manu aktīvo plānošanu, cenšos mācīties dzīvot lēnāk. Dzīves iekšējo sajūtu palēnināt. To turpināšu praktizēt arī turpmāk.
Atceros, kad pirms vairākiem vēl pirms pandēmijas gadiem biju kalnos, mēs pie ugunskura kompānijā dziedājām dziesmu, kuras laikā man palika atmiņā viens teikums: “Kas dzīvi sapratis, tas nesteidzas!” Man šī frāze, kā toreiz, tā arī tagad, ik pa brīdim, uzaust atmiņā.
Vai esmu sapratusi dzīvi? Šobrīd liekas, ka vēl nē. Ja vēl pirms gadiem likās, ka kaut ko saprotu, tad īstenībā neko nesaprotu, viss sabrūk un mājiņa jābūvē no jauna.
Tu mēdz aizdomāties, cik tev patiesībā daudz pieder?
Mēs abas ar meitu šad un tad vakaros praktizējām, kad ir jāuzraksta trīs lietas, par ko esi pateicīgs. Un tas jaunais, ko esmu pielikusi no aizvadītā gada, par ko ar sevi lepojos, kur biju malacis. Un tas var būt jebkas. Tām nav jābūt iespaidīgām lietām. Jāsaka godīgi, ka katru vakaru mēs to nedarām, bet pirms gulēt iešanas “izeju” cauri dienai un piedomāju, pasakot paldies par dzīvi, izvēlēm un lietām, kas nav pašsaprotamas. Pateicības prakse man ir gan pazīstama, gan tuva, ko kopā ar Emīliju vēlētos izveidot kā rituālu. Pie tā vēl strādājam.
Arī profesionālajā virzienā, ko mazliet pārrunājām. Esi uztura speciāliste, kas dalās pieredzē, padomos, strādā ar pacientiem. Kā nonāci līdz tam?
Mani vienmēr ir interesējis uzturs. Uzturs kā instruments. Rūpes par sevi, labu veselību un pašsajūtu. Lēnītēm nonācu līdz tam, ka no vienkāršas un ikdienišķas intereses par uzturu un veselību, tas man rezultējās ar to, kas ir šobrīd un ko tagad daru. Ikdienā strādāju ar pacientiem klātienē medicīnas centrā “Medfix”. Esmu arī vairāku online programmu autore un līdzautore, piemēram, “Salda dzīve bez cukura”, “Balanss tavā šķīvī”.
Kāds ir lielākais izaicinājums uztura speciālista ikdienā?
Manuprāt, lielākais izaicinājums ir līdzdalība. Tu vari uzrakstīt personalizētu rekomendāciju, bet, ja cilvēks to nedarīs, nekas nebūs. Ir svarīga arī uzticēšanās. Darbs sastāv no 50 pret 50 - mans ieguldījums un pacienta ieguldījums.
Kā motivēt pacientus?
Ir grūti, ja cilvēks pats nav gatavs ieguldīt darbu un mainīties ikdienā, tad man otru motivēt ir neiespējami. Darbs ar cilvēkiem - īpaši mediķiem, arī ārstniecisko personālu - bieži vien noved pie izdegšanas, jo tu ieguldies, tu vēlies palīdzēt, bet tas nav atkarīgs tikai no manis.
Cilvēki bieži domā, ka aiziešu pie uztura speciālista un viss notiks, bet tā nav. Tas ir pirmais solis, taču tālāk ir jādara pašam. Diemžēl bieži cilvēkiem ir sekundārs ieguvums, kāpēc viņi īstenībā negrib, piemēram, zaudēt svaru.
No savas čaulas iziet nav viegli un cilvēki tā arī turpina dzīvot.
Neskatoties uz to, ka atnāk uz vizīti, kas arī ir ieguldījums, bet ne vienmēr seko turpmākie soļi. Būsim godīgi - jebkurš var ieiet internetā un var atrast gandrīz visu, piemēram, par veselīgu ēšanu. Informācijas ir pietiekami. Bet zināt, nav tas pats, kas darīt.
Ir jāgrib mainīties. Man gribās, lai cilvēkam sanāk, lai maina savu ikdienu, uzlabo veselību. Ceru, ka ar gadiem uzaudzēšu biezāku ādu, bet šobrīd man ir dikti žēl, ka cilvēki tērē naudu, laiku un pēc tam padodas… atgriežas pie ierastās dzīves.
Kas ir skaistākais tavā profesijā?
Kad pacientam izdodas sasniegt savus veselības mērķus, tad ir prieks. Tas ir skaistākais, lai gan saprotu, ka tā nav tikai mana uzvara. Pats sarežģītākais ir mainīt līdzšinējos ieradumus, bet tas ir iespējams.
Sekoju tev līdzi arī Instagram un tas, ko pamanīju, ka tu dedz par savām zināšanām. Turklāt vēlies palīdzēt. Piemērs, kas pirmais tikko ienāca prātā, proti, cilvēkam dienā ir jāizdzer vismaz 2 litri ūdens, to mēs zinām, bet kas notiek praksē? Tu dod zināšanas, ko ikdienā aizmirst. Tu motivē!
Atklāti sakot, esmu sagurusi no Instagram. Man ir sajūta, ka dodu, bet pretī tik daudz nesaņemu. Ieguldījums neatmaksājas, jo tas paņem daudz laika. Tie, kas ikdienā ar šo nenodarbojas, tie nemaz nezina, cik daudz tas prasa. Tas bieži vien ir kā otrs darbs. Es nezinu, kā man tālāk veidot attiecības ar Instagram, lai tās man nebūtu toksiskas, jo šobrīd liekas, ka tajā laikā varētu darīt kaut ko citu - pavadīt laiku ar meitu vai veltīt laiku sev, bet no otras puses esmu tik daudz tajā jau ieguldījusi
Tāpēc apstāties nedrīkst.
Reizēm uznāk domas, ka jādzēšas ārā no Instagram, bet no otras puses ir žēl, tik liels darbs jau tur ir ieguldīts, tāpēc tagad meklēju veidu, kā man palikt, bet nenodarīt sev pāri. Varbūt man vajag komandu, jo viena pati vairs nespēju.
Aizdomājos par televīziju! Tev televīzijas nepietrūkst?
Televīzijai ir savs šarms. Tie, kas ir strādājuši televīzijā, apzinās, ka tas bieži vien nav naudas darbs. Tā ir īpaša vieta. Man patiktu kaut ko darīt, bet vairāk ar šā brīža statusu. Neskatoties uz to, ka man darbs televīzijā pēc būtības patika un tolaik vadīju arī tādus raidījumus, ar ko man ikdienā nebija nekāda sakara, piemēram, vadīju raidījumu par pludmales volejbolu, darīju visus darbus, ko man uzticēja. Tagad vēlētos vadīt tikai to, kas ir saistīts ar manu nozari vai ar manām interesēm.
Vai esi kaut ko “paņēmusi” līdzi no televīzijas darba?
Es teiktu, ka tā ir prasme uzklausīt. Televīzijā bija būtiski spēt uzdot īstos jautājumus un sadzirdēt atbildes. Un tas ir vajadzīgs abās profesijās.
Man ir sajūta, ka 21. gadsimts mūs dzen uz priekšu. Nereti dzīvojam divās paralēlās pasaulēs. Vienā, kas ir sociālā vide un otra, kad esi mājās. Vai zini, kāda tu izskaties savu cilvēku acīs?
Nezinu. Bet domāju, ka man par to nav jāuztraucas, jo katrs redz pasauli un citus cilvēkus caur personīgo prizmu. Tāpēc tam ar mani, iespējams, vispār nav nekāda sakara. Ja mēs runājam par to, kāda esmu mājās un kāda esmu ārā, tad ir jāsaka, ka esmu klasiskais variants, kas mājās jūtas brīvāk. Savā pidžamā nostaigāju varbūt mazliet ilgāk par nepieciešamo, bet tā es jūtos ērti. Ārpus mājas esmu savāktāka. Pārsvarā cilvēki otrā redz tikai daļu, kādu šķautni…
Šķautni, ko mēs ļaujam, lai redzētu.
Jā. Tas ir viens. Bet arī to šķautni, ko otrs ir spējīgs tevī redzēt vai ko vēlas tevī saskatīt. Šī viena šķautne nepasaka patiesību par kopainu, par visu realitāti. Katrs mēs dzīvojam savā multfilmā un vērtējam pasauli ar savu tēlu palīdzību.
Ko cieni cilvēkos, kas tev ir blakus?
Ļoti cienu klātesamību, kad otrs priekš tevis vēršas ar patiesu interesi. Cienu turēto vārdu. Mani kaitina, ka kaut ko apsola un neizdara. Man patīk, ka cilvēki ir atbildīgi par saviem vārdiem, darbiem un ciena otra laiku. Neviens gan nav perfekts, viss ir saprotams, ka apstākļi mēdz ietekmēt doto vārdu, bet, ja tas kļūst par rutīnu. Nesoli, ja iekšēji neesi pārliecināts, ka varēsi. Ja cilvēks apsola, bet aizmirst vai doto vārdu neuztver nopietni, tas man nepatīk. Man patīk vīrs un vārds.
Ko cieni sevī?
Tas pats, bet uz sevi vērsts. Cenšos uzņemties atbildību par saviem vārdiem. Nesolu, ja neesmu pārliecināta. Tā ir mana vērtību skala. Protams, neesmu perfekta, noteikti arī man kādreiz ir sanācis, kādu pievilt, bet pieskatu, lai tā nav ikdiena un pieradums.
Tātad tu sev nemelo?
Noteikti meloju. Ļoti grūti, manuprāt, ir atšķirt, kas tev ir nepieciešams, kas ir no sirds tavs un kas ir tas, ko vēlos un daru, bet tas tomēr iespējams ir sabiedrības norma, veiksmīgas dzīves simbols vai audzināšanas mērķis, atblāzma. Pirmo dzīves daļu tu vāc informāciju, kādam man ir jābūt, bet pēc tam tu sāc izvērtēt, kas tev der. Lēnītēm tīri sīpoliņu, uzaugušos slāņus, lai nonāktu tuvāk sev. Protams, tas nav viegli. Man arī patīk teiciens, ka tev nav jājūtas vainīgai tur, kur izvēlies sevi. Tad nu aizvien biežāk tiešām izvēlos pati sevi un retāk jūtos par to vainīga.
Ko novēli lasītājiem?
Būt labestīgiem pret sevi. Tas ir svarīgs visos vecumus. Būt sev labs draugs. Ja mēs būsim sev labi draugi, atbalstoši, tad būsim arī pret citiem tādi. Man nepatīk, kad dala cilvēkus labajos vai sliktajos, mēs visi esam ļoti daudzšķautnaini. Neviens nav balts un pūkains. Svarīgi to apzināties arī par sevi. Labo sevī ir vieglāk mīlēt, taču vajag pieņemt arī ēnas puses, kas ir katram no mums. Sevis pieņemšana, manuprāt, ir viena no skaistākajām dāvanām, ko var uzdāvināt ne tikai sev, bet visai pasaulei.
