“Agrāk man bija ļoti lielas bailes no skatuves, likās, ka nekad nespēšu tās pārvarēt. Bija tik ļoti bail, ka gribēju izlauzt sev roku, lai tikai nekāptu uz tās,” sarunas gaitā atklāj dziedātāja Katrīna Gupalo.
Turklāt šī saruna nāk ne tikai īstajā laikā, jo tūlīt pat mūziķe kāps uz “Supernovas” pusfināla skatuves, bet ir arī pārsteidzošs atklājums. Par viņas dzīves atziņām, kas sargātas dvēseles tālākajos nostūros.
Mazliet atskatīsimies uz aizvadīto gadu! Vēl novembrī biji Itālijā, Ungārijā, Austrijā un citās zemēs, lai ar savu talantu priecētu skatītājus. Tas ir vien pirms dažiem mēnešiem. Kā veicās?
Aizraujoši! Tā bija mana pirmā Eiropas koncerttūre, kuras ietvaros gandrīz katru dienu bija uzstāšanās citā valstī. Fiziski tas bija diezgan liels izaicinājums, bet emocionāli un profesionāli tas bija to vērts! Šajā ziņā ļoti līdzīga manai pirmajai ASV tūrei. Ļoti priecājos par šo braucienu, par visiem satiktajiem klausītājiem un organizatoriem, kas mūs tik jauki uzņēma un atvērtu sirdi ļāvās tam, ko bijām viņiem sagatavojuši.
Ko tu vēlies ar savu programmu pateikt klausītājiem?
Pats svarīgākais, ko vēlos dot, ir emocijas un enerģija, lai klausītāji pēc tam to var izmantot savās gaitās un darīšanās, ģimenēs, darbā un mājās.
Man patīk domāt, ka koncerti ir kā terapija - gan mums uz skatuves esošajiem, gan auditorijai zālē, pēc kuras mēs visi esam mazliet priecīgāki, atvērtāki, mīļāki un stiprāki.
Ticu, ka publika atšķiras Latvijā un aiz robežām.
Latvijā ir mani mīļie klausītāji, mana publika, ar kuriem koncertos esam gluži kā viena ģimene. Kopā dziedam, dejojam, smejamies, raudam. Koncerti ārzemēs ir ļoti satraucoši, jo parasti tā ir pirmā tikšanās ar jaunu auditoriju. Un kāds prieks un gandarījums ir tad, kad cilvēki, kuri mūs pirmo reizi mūžā ir ieraudzījuši vien pirms nepilnas stundas, ir tik ļoti saviļņoti, lai celtos kājās un sniegtu mums stāvovācijas.
Vēl nesen arī teici, ka visu 2023. gadu lēkāji uz skatuves tā, ka veļa izmirkusi. Tas man liek secināt, ka atdod sevi visu. Tu nežēlo sevi? Un domāju ne tikai mūzikā.
Darīt kaut ko “puskājā” nav tik interesanti, kā izbaudīt, izkaifot visu, ko process var dot. Un jā, tas attiecināms gan uz mūziku, gan mīlestību un jebko citu, kas piepilda dzīvi. Laiks paskrien tik ātri, ka nav kam sevi žēlot vai taupīt. Dzīve nesas uz priekšu un tas, ko paši tajā ieliksim, tas arī būs. Mazuma piegarša, manuprāt, nav tā patīkamākā.
Tev ir kāda vērtīga atziņa no aizvadītā gada, ko sev līdzi “nesīsi” šogad?
Nekad neapstāties mācīties un pilnveidoties, pat tad, ja liekas, ka jau ir ok un būs jau labi. Cilvēks var radīt fantastiskas, neiedomājamas lietas, ja neapstopē sevi un turpina augt.
Vai guvi kādas mācībstundas?
Noteikti! Ļoti sapņoju atrast savu menedžeri, cilvēku, kurš varētu palīdzēt man visos organizatoriskajos un publicitātes jautājumos.
Visu laiku tik ļoti gribas būt tikai māksliniecei, rakstīt dziesmas, dziedāt koncertos, apgūt jaunu repertuāru, horeogrāfijas utt., nevis labot autorlīgumus, rakstīt preses relīzes, domāt par budžetu, reklāmu, tehnisko raideri un pārējo.
Šogad sapratu, ka vajag nomierināties, saņemties un darīt visu pašai, kamēr neatradīšu īsto cilvēku. Pārslēgties no viena “mindseta” uz otru ir diezgan liels izaicinājums, bet arī menedžments ir māksla, kur nepieciešams talants. Tāpēc esmu pateicīga, ka man no dabas ir ielikts tāds bonuss - spēja tikt galā ar jautājumiem, kas parasti līdz nāvei biedē mūziķus un māksliniekus.
Kas tevi biedē līdz nāvei?
Laikam pati nāve. Tik ļoti mīlu dzīvi ar visām labajām un jā, arī skumjajām lietām tajā, ka doma par to, ka šis neprātīgi skaistais piedzīvojums kādreiz varētu beigties, neganti biedē. Kas būs spēles beigās, ko mēs visi tik aizrautīgi spēlējam, ka dažreiz pat aizmirstam, ka esam te un kopā tikai uz laiku…
Atgriežoties pie mūzikas! Skatuve, protams, dod brīvību. Un, vērojot tevi no malas, ir sajūta, ka skatuve tev ir mājas. Ja tā nebūtu, tad droši vien tai nemaz neveltītu dzīvi.
Skatuve ir pārsteidzoša vieta, gluži kā tāda aizspogulija. Bet lai to izbaudītu, ir jāiemācas sadzīvot ar adrenalīnu. Nevis jāmēģina apkarot bailes un uztraukumu, bet jāļaujas tam, gluži kā taurenīšiem vēderā, kad esi iemīlējies, vai braucienam liftā no trīsdesmitā stāva.
Agrāk man bija ļoti lielas bailes no skatuves, likās, ka nekad nespēšu tās pārvarēt. Bija tik ļoti bail, ka gribēju izlauzt sev roku, lai tikai uz tās nekāptu.
Tieši šī ideja, ka vajag pieņemt to jocīgo sajūtu, kad kājas dreb, rokas ir ledainas un sirds dauzās kā negudra, nevis mēģināt tikt no tās vaļā, man palīdzēja. Skatuve nav parasta vieta, tur nevar un nevajag justies tāpat kā ikdienā. Tā ir īpaša vieta, īpašas sajūtas, kam vienkārši vajag ļauties.
Ticu, ka mūzika arī ļauj izplest spārnus!
O, jā!
Ko tev ir iemācījusi mūzika? Aiz muguras esi atstājusi jau pietiekami lielas pēdas, bet ticu, ka daudz vēl priekšā.
Svarīgākais, ko man iemācīja mūzika, ir spēja - ļoti, ļoti daudz strādāt. Kad mācījos mūzikas skolā, vēlāk Mūzikas akadēmijā Latvijā, pēc tam Londonā un ASV, tās bija 6 līdz 8 stundas ik dienu vienai pašai pie klavierēm. Bez draugiem, bez tusiņiem. Tikai es un melnbaltie taustiņi. Tagad spēja koncentrēties tik ilgu laiku ļoti noder.
Mūzika tevi ir mainījusi gadu laikā? Ticu, ka tā ietekmē, bet vai maina, vai vērtības mainās?
Mainos es, mainās mūzika, ko klausos, mainās mūzika, ko radu. Viss savstarpēji ir cieši saistīts. Bērnībā mana dzīve bija klasiskā mūzika. Tas bija viss, ar ko dzīvoju, elpoju. Dzīvesstils, vide, intereses.
Tagad mana dzīve, sapņi un darbs ir saistīti ar popmūziku un šķiet, ka esmu tuvāka sev, patiesāka.
Beidzot jūtos, kā es pati, varu izpaust visu savu radošumu un fantāzijas estētikā, kas man ir vistuvākā, visdabiskākā. Toties klasiskā mūzika ir kā milzīgs, svarīgs fundaments visam, ko daru.
Arī uzstājoties, veidojot koncertprogrammas, radot dziesmas, tas viss ir mežonīgs darbs. Tu esi perfekcioniste?
Jā! Jo vairāk mācos un iemācos, jo lielāka perfekcioniste kļūstu. Kas var būt labāks par to, kā mēģināt izdarīt savu darbu, savu sirdslietu pēc iespējas labāk. Izstrādāt katru niansi, katru detaļu, lai pēc tam gan pašai, gan arī visiem pārējiem būtu prieks par rezultātu.
Vai kādreiz esi dēļ skatuves izdegusi? Vai izdegusi no tā, ka prasi no sevis maksimumu?
No skatuves noteikti nē. Tieši pretēji - skatuve un klausītāji dāvā milzīgu enerģiju. Ir bijis tā, ka koncertu sāku dziedāt ar temperatūru, iesnām, klepu, bet beigās - esmu pilnīgi vesela, it kā nekas nebūtu bijis.
Sanāk, ka skatuve tevi gluži vai dziedina?
Jā, tā noteikti ir! Skatuve un koncerti ir labāki par jebkurām zālēm.
Runājot par šodienu, šis gads tev ir iesācies vērienīgi. Esi nonākusi “Supernovas” pusfinālā. Kā izlēmi, ka šogad vēlies piedalīties?
“Supernovai” piesakos katru gadu, sākot no 2018. gada. Latvijā nav tik daudz lielu šovu, līdz ar to nepieteikties “Supernovā” šķiet pretdabiski. Šogad iesniedzu divas dziesmas un esmu ļoti priecīga, ka žūrija vienu no tām paņēma pusfinālā.
Kā radās dziesma un tās vēstījums?
Eirovīzija nav parasts konkurss. Tas nav par normālo, parasto, ierasto, bet gan tieši pretēji - par spilgto, atšķirīgo un ekstravaganto.
Lai gūtu augstus rezultātus un paliktu atmiņā miljoniem cilvēku, kuri tevi redz pirmo reizi mūžā, nepietiek ar labu balsi un skaistu dziesmu.
Te neder dziesmas, ko ir patīkami klausīties fonā, ieslēdzot radio. Vajag kaut ko ekstraordināru. Kaut ko, kas aizķersies un paliks klausītāju sirdīs un ausīs uz ilgu laiku, kaut ko lipīgu. Skatoties dažādu gadu uzvarētājus, var novērot, ka Eirovīzijas dziesmas atspoguļo konkrēto laiku, notikumus pasaulē un mūzikā. Pēdējie daži gadi mums visiem ir bijuši ļoti smagi, jo nu neviens no mums nevar būt drošs par Eiropas nākotni.
Kā loģiska un cilvēciska reakcija uz to, radās ļoti daudzas ārkārtīgi emocionālas, dramatiskas un sirdi plosošas dziesmas. Bet ko tālāk? Cik ilgi mēs varam raudāt, baidīties un būt izmisuši? Varbūt ir laiks noslaucīt asaras, pasmaidīt un atgūt spēkus, un kas gan var palīdzēt labāk, kā pūkaini, mīļi un rotaļīgi... kaķīši?
Ar šo ideju uzrunāju savus draugus, mūziķus un dziesmas līdzautorus Edgaru Vilcānu, Eviju Smagari un Armandu Varslavānu. Viņiem ideja uzrakstīt dziesmu par kaķīti iepatikās, tāpēc mēs paņēmām visu studijas ekipējumu un devāmies uz radošo nometni Latgalē.
Tieši tur kādā vēlā nakts stundā mums visiem kopā dziedot un dejojot dzima “The Cat's Song”.
Latgales brauciens jums ir bijis svētīgs!
O, jā! Mēs gan strādājām, gan klausījāmies bezgalīgi daudz dažādas mūzikas, pastaigājāmies, skrējām rīta krosiņus pa laukiem pie gotiņām, un protams, ļoti garšīgi ēdām.
Protams, arī es noklausījos tavu dziesmu un mazliet paklausījos atsauksmes no ārzemju un vietējiem ekspertiem, kas publicējuši video sociālajos tīklos. Zini, tu pasaulei patīc un piesaisti.
Mēs visi esam mazliet apmulsuši no tik milzīgas uzmanības un tik daudz labām atsauksmēm. Protams, paši mīlam kaķīša dziesmiņu un ticam tai, bet, ka rezonanse būs tik jaudīga, to nebijām gaidījuši.
Piemēram, puisis no Norvēģijas video, kur komentē “The Cat’s Song”, minēja, ka tava dziesma paliek galvā. Un tu mazliet atgādinot pat Teilori Sviftu. Skatoties viņas panākumus pasaules mērogā, šis salīdzinājums, manuprāt, ir kompliments.
Cik jauks kompliments! Lai gan es sirds dziļumos vairāk jūtos kā Lady Gaga, jo tieši viņa ir mana iedvesma un mākslinieciskā ikona.
Runājot vēl par šo konkursu, nevaru nepieminēt, ka 2018. gadā arī nonāci “Supernovā”, bet pārstāvēt Latviju netiki. Pagājuši pieci gadi un tu mēģināsi vēlreiz. Zini, neatlaidība ir laba īpašība. Arī tas, ka šī “netikšana” tālāk, tev nemaz nav likusi nokārt galvu. Manuprāt, tas tikai apliecina, ka tu neplūksi vecos laurus.
Toreiz 2018. gadā viss bija pirmo reizi. “Intoxicating Caramel” bija otrā dziesma, ko jebkad dzīvē biju uzrakstījusi, bet “Supernova” - pirmā lielā skatuve, pirmais lielais šovs.
Nu pieredzes ir krietni vairāk gan dziesmu rakstīšanā, gan sadarbībā ar mūzikas producentiem un pats galvenais - ir nodziedāti simtiem koncertu.
Toreiz bija ļoti jautri un ļoti bailīgi, bet šogad, domāju, ka būs pat vēl interesantāk, šogad būs pa īstam.
Kāpēc tev ir svarīgi piedalīties šāda veida konkursos un izaicināt sevi?
Jūtos atbildīga par mūziku, ko radu un ticu, ka tā tiek dāvāta no debesīm. Un, ja jau tieši tāda dziesma, kas izrādās, liek itin visim, kas to dzird pirmo reizi mūžā, smaidīt, dziedāt un dejot līdzi, ir atlidojusi no kosmosa tieši pie manis, tad uzskatu par savu misiju izdarīt visu iespējamo, lai mēs atkal būtu Eirovīzijas finālā.
Tikt vērtētai tā ir tēma, kas skar tavu industriju. Kā sadzīvo ar kritiku?
Filtrēju. Ir produktīva, veselīga un ļoti noderīga kritika. To cenšos uzsūkt kā sūklis, lai augtu un attīstītos. Bet ir arī bezjēdzīga kritika, kas balstās nekompetencē, skaudībā un neapmierinātībā pašam ar sevi. To cītīgi ravēju ārā no savas dvēseles dārza.
Ja runājām par kritiku, tad arī jāpieskaras gaišajam. Ko tev nozīmē aplausi, stāvovācijas?
Tas nozīmē, ka esmu paveikusi galveno, kam esmu nākusi šajā pasaulē. Tālāk miegs, treniņi, mēģinājumi un atkal!
Dažreiz šķiet, ka man iekšā ir milzīga, degoša gaismas un enerģijas bumba, kas neļauj man būt mierīgai un dzīvot bez skatuves, jo tas viss, kas ir iekšā, jānodod citiem cilvēkiem.
Tu nes gaismu, bet gaisma patiesībā izgaismo arī tevi.
Tev taisnība, šis process strādā tikai tad, kad darbojas uz abām pusēm.
Iepriekš jau runājām par nemieru, kas tirda, un bailēm, kas mēdz piezagties. Kā tu cīnies ar nemieru sirdī?
Ar darbību, jo bezdarbībā dzimst nemiers un izmisums.
Ukraina teju divus gadus jau aizstāv savu zemi un nepadodas.
Ukraina nepadodas, bet kā un kad beigsies šis nežēlīgais karš? Cik daudz cilvēku vēl ies bojā? Un vai Krievija apstāsies Ukrainā, vai dosies tālāk? Tās laikam ir domas, kas bieži iezogas katrā no mums un nav skaidrs, ko ar to iesākt. Laikam vienīgā iespēja ir turpināt palīdzēt ar visu, ko tik vien varam dot gan šeit pie mums, gan Ukrainā, ko ik dienu mēģina iznīcināt.
Kas, pēc tavām domām, latviešiem ir jāmācās no ukraiņiem?
Brīvības mīlestību un spēju par to neatlaidīgi cīnīties.
Ticu, ka tavas ukraiņu saknes liek mums cerēt un ticēt, ka gaisma uzvarēs tumsu. Paldies!
