Vienā no grupas “Astro’n’out” iemīļotākajām dziesmām soliste Māra Upmane – Holšteine dzied: “Vienmēr bail. No pirmajiem soļiem un lidojumiem. Reizēm šķiet, spēka nepietiks. Nāksies krist un spēcīgi nobrāzties.” Taču tajā pašā laikā mūziķe šajā dziesmā dzied un jau gadiem “Tici sev!”.
Šo pieminu, jo, sekojot līdzi Māras sasniegumiem, kas pašas nopelnīti, ir sajūta, ka viņas vārdi ir pavadījuši dzīves ceļojumu katrā sekundē. Neatkāpjoties, bet gan pieņemoties spēkā. Turklāt, ja viņa dara, tad tikai ar divkāršu mīlestību, jaudu un tīru sirdsapziņu, par ko arī ir šī intervija.
Māra, man ir sajūta, ka 2023. gads ir un paliks tavējais! Debijas grāmata “Piezīmes uz šaubu malām”, “Astro’n’out” jaunais albums un 3. novembris, kas arī paliks atmiņā, jo Arēnā Rīga sapulcinājāt savas mūzikas cienītājus un apstādinājāt laiku. Ko lai secina - vērienīgs gads! Daži šo visu vienas dzīves laikā nepaspēj…
Varens lēciens šis gads ir sanācis. Sajūtu ziņā esam pakāpušies soli augstāk. Milzīgs prieks, ka viss plānotais ir izdevies. Tādā ziņā, ka citreiz ir bijis tā, ka saņemies, apņemies un sadomājies, bet nav izdevies izpildīt un tad seko vilšanās sevī. Te ir tā, ka mēs izlīdām caur adatas aci un nav sev ko pārmest, jo viss tika izdarīts.
Es gan vēl domāju, ka manuskriptu varēja vēl pārlasīt, vai koncerta nedēļā man likās, ka es būšu emocionāli gatavāka tam visam, bet tu esi tur, kur esi tajā brīdī un tā ir laba vieta, un kopumā esam gatavi. Tā gatavība ne vienmēr izskatās tāda, kādu biji iztēlojies.
Vienā brīdī ir sev jāatzīst, ka pēc perfekcionisma nav ko skriet. Kopumā man ir liels, liels lepnums - gan par sevi, gan par savu komandu, bez kuras nebūtu iespējams šis viss, ieskaitot grāmatas komandu, jo citiem liekas, ka tikai es, bet nē. Grāmatas izdošanas ziņā, paldies manai menedžerei, projekta vadītājai Aļonai, jo, kā viņa mani atbalstīja, kad man bija vēl pēdējie šaubu brīži. Es arī jutu, ka grāmata ir rakstīta šeit un tagad balsī, un ja es nepaspētu to izdot pirms Arēnas, tad, iespējams, man liktos, ka nav vairs vērts izdot, tāpēc bija jāpaspēj izdot vēl šogad. Bija arī tādi, kas teica: o, tas tāds mārketinga gājiens, protams, tas sakrita, kā skaists gājiens, solis pēc soļa, ka grāmata atbalsta koncertu un koncerts grāmatu, bet tas tā nebija plānots. Man vienkārši bija jāpaspēj tā izdot vēl šajā dzīves posmā.
Tagad arī esi starp pašmāju rakstniecēm! Vai jau esi apradusi, ka tagad esi ne tikai mūziķe, bet arī rakstniece?
Sākumā, kad grāmata parādījās plauktos, tā sajūta, kad stāvi blakus lieliem vārdiem rakstniecībā, tad liekas vau! Arī tas, ka esmu “Ziņnesī” uz vāka, tas liek apzināties, ka tas viss ir pa īstam, bet tomēr neviens man nedod titulu - rakstniece, pati sev arī nē. Rakstošais autors ir pavisam kas cits, kā rakstnieks. Rakstniecība ir profesija. Rakstošs autors ir tāds, kurš bijis gana drosmīgs, lai to paveiktu. Kur ir tā robeža, kad autors var sevi saukt par rakstnieku? Es nezinu.
Manuprāt, tad, kad rokās šķirsti savu grāmatu, jo, Māra, to nevar visi, lai arī ir gribētāji.
Jā. Milzīgs paldies manai redaktorei, ka viņa izvilka mani tam visam cauri, jo arī man bija šaubas. Es daudz saņēmu komplimentus par valodu. Viņa man ir daudz palīdzējusi. Es arī domāju par to, kāpēc tā uzvaras garša ir tik īsa. Gribētos ilgāk tos aplausus paturēt, to gandarījumu, bet objektīvi tu jau arī redzi, ka bijām aktuāli trīs mēnešus, kas arī ir daudz, taču tā aktualitāte slīd lejā, kas, protams, ir dabīgi, bet reizēm ir tāda divejāda sajūta. Liekas negodīgi, jo gribētos ilgāk to paturēt, jo tas ir bijis tik ilgi un rūpīgi gatavots darbs, bet no otras puses, nē, ir jāiet tālāk. Es gan apsveru ideju par audio grāmatu, bet esmu uz robežas, vai tas ir vēl aktuāli. Man vienkārši gribās pabeigt šo grāmatas projektu godam.
Zinu, ka pēc izglītības esi žurnāliste, kas liek secināt, ka rakstīšana nemaz nav bijusi tāla. Piekodinu, ka dziesmu rakstīšanai šoreiz pievērsim acis. Kā nonāci līdz idejai par autobiogrāfiju? Un kā saņēmies, lai rakstītu, rakstītu un rakstītu…
Mans mērķis bija dienā atvēlēt rakstīšanai 20 līdz 25 minūtes setos. Kad rakstu, tad klausījos mūziku, tādā veidā es pārslēdzos. Uzliekot mūziku, man uzreiz bija rakstīšanas noskaņojums.
Tas ir interesanti! Vai klausījies savu mūziku?
Nē, es klausījos filmas “Gladiators” skaņu celiņu. Tā pat nav mana mīļākā mūzikas izvēle. Tas bija spontāni, jo es nevēlējos mūzikas izvēlei tērēt laiku. Zini kā, cenšoties atrast pareizo leņķi datoram, perfekto pildspalvu piezīmēm, jāatrod kaut kas mīksts arī uz krēsla, nokārtošu vēl galdu, un tagad tā ideālā mūzika vēl jāatrod, tā tu nekad arī nesāksi rakstīt, vai ne? Vienā brīdī tev ir vienkārši jāsāk!
Tad es domāju, ka vēlos uzlikt kaut ko instrumentālu, bet biju dzirdējusi, ka citi strādā pie “Gladiatora”. Tā es brutāli nošpikoju šo ideju, lai gan man nebija jausmas, kas šis ir. Hans Zimmer ir mana spotify topa augšgalā, es tagad smejos, ka nevaru ar to dalīties publiski, jo neviens šo nesapratīs, kāpēc tā ir mana mīļākā mūzika.
Procesa laikā no sevis spiedi citronu?
Kā kurā posmā. Kad rakstīju grāmatu, es ļāvos plūdumam. Man bija šī metode, kad es uzliku taimeri un kamēr man ir taimeris es rakstu, es nerediģēju, es ļāvos stāstam, lai tas mani ved uz priekšu. Redzu, ka kļūdiņa, bet to es izlabošu vēlāk. Man bija svarīgi, lai tas plūdums nepazūd. Tādā veidā rakstīšanas process bija diezgan viegls. Protams, bija atsevišķas nodaļas, kuras bija emocionāli grūtāk rakstīt. Atminos, ka bija arī tā, ka, piemēram, pie vienas nodaļas zinu, ka būtu jāapraksta konkrēts notikums, bet atceros ko citu un uzrakstu to. Pēc tādiem brīžiem sapratu, viss, jāiziet ārā pastaigāties, jo par to ir jāpadomā. Man bija svarīgi skatīties no mīlestības prizmas. Es apzināti uz to gāju.
Bija nodaļas, kam es gan nevēlējos ķerties klāt un tās bija vairākas. Tur tad bija grūtāk saņemties. Kopumā man process patika. Šķita pašai sev atklājumu pilns. Kad es sāku rakstīt, tad es sāku atcerēties lietas. Pēkšņi ieraudzīju no cita skatu punkta lietas un tas bija skaists process.
Es izbaudīju šo posmu. Tāpat es izbaudīju katru tikšanos ar maniem rakstošajiem kolēģiem, ar kuriem es biju rakstniecības grupā. Un tas bija brīnišķīgi, jo es varēju ātri saņemt reakciju par paveikto, dzirdēt komentārus. Arī lasīt un redzēt citu darbus, saprotot, kas varbūt man nerezonē. Vēlāk apzinoties, ka šis, kas pašai nerezonē, īstenībā ir arī manā tekstā. Un tad es tādā veidā kaut ko pārrakstīju savā manuskriptā. Bija arī brīži, kad es apstājos, jo neticēju vairs savam tekstam, bet tad atkal uznāca posms, kad iemīlējos tajā no jauna. Tā izspiest no citrona sulu?
Varbūt tas bija pats pēdējais posms, kad sapratu, ka ir nodošanas termiņš un man bija jāpabeidz teksts, lai gan es neredzēju, kā pabeigt grāmatu, bet tajā pašā laikā nav variantu, lai nepabeigtu grāmatu. Un tad tu vienkārši mauc caurām dienām. Es vēl atminos, ka toreiz nolikos slima, bet man bija koncerti, un tad sapratu, ka tas bija tāpēc, lai es varētu vienkārši rakstīt, bet tāpat es nepaspēju sarakstīt slimojot. Un tad es sēdēju vakaros, sēdēju pa nedēļas nogalēm, lai paspētu. Viens brīdis gan likās, ka ir par traku šis sprints jau, bet saproti, ka esi tik tuvu tam finišam, tā pēdējā astīte palikusi...
Tajā brīdī jā, es spiedu no sevis visu, ko vien varēju, tīri tādā darba disciplīnas ziņā un bija jāsavelk tas stāsts kopā, jo visu laiku es biju tik tuvu, tik tuvu. Rediģēšana arī bija smaga, jo rediģējot, man sāka nepatikt mans teksts, sākās neticība tam, ko biju uzrakstījusi, vai tas ir tā vērts. Tas process bija ļoti mokošs.
Spiedu sūtīšanas pogu vairākas reizes ar asarām acīs, kad sūtīju gala materiālu redaktorei, es nevarēju saņemties, bija arī tādi brīži, vai kad sūtīju māksliniekam un ierunāju savai menedžerei ziņu, ka nosūtīju, bet tas viss ir mēsls, bet viņa saka, ka ar šādu sajūtu nevajag sūtīt, sakot, lai paņemu vēl laiku un pārlasu, pāreju pāri un tad pasaki vēlreiz, jo ir jābūt sajūtai, ka tu vēlies dzert šampanieti.
Tad otrreiz, kad es nosūtīju, man bija tā sajūta. Es paspēju izlīgt ar savu tekstu, vēl pēdējā brīdī pielabot un es paspēju saskaņot ar tiem cilvēkiem, kas ir grāmatā. Man tas bija svarīgi. Lai man nav domu, ko nu tagad viņi teiks, nu, neko viņi neteikts, es paspēju saskaņot, visu tagad zinu. Pēdējā brīdī sapratu, ka dēļ šā nevaru pat gulēt. Tas bija nemiers, kā dēļ man vajadzēja kaut ko izdarīt. Esmu pateicīga savai menedžerei, kura man neļāva nodot tādu grāmatu, par kuru es nebiju pārliecināta, lai arī tipogrāfija jau gaidīja. Es arī atvainojos māksliniekam, kuram nācās pēc tam naktīs strādāt, bet es vinnēju šo sajūtu, ka es mīlu savu darbu, mīlu to, ko biju uzrakstījusi.
Tas tik ir stāsts! Kā vispār nonāci pie tik trāpīga nosaukuma? Vēstījums ir svētīgs.
Nosaukums atnāca dabīgi. Visu laiku tas nāca, kā darba nosaukums. Jau agrāk esmu rakstījusi piezīmes datorā par iepriekšējā albuma tapšanu, ar pārdomām par būšanu mūzikā, grupā. Toreiz es biju gan domājusi, ka es kādu dienu varētu uzrakstīt padomu grāmatu mūziķiem, bet šodien sēžot, esmu sapratusi, kādi vēl padomi, tas viss ir tikai mana versija. Turklāt 1 no 1000 un es neesmu gatava kādu mācīt. Interesanti man šķiet, ka tas, kas ir piezīmēs, nav nemaz grāmatā. Es rakstīju piezīmes uz popmūzikas malām, bet mana grāmata tapa, atklāti sakot, kā tāds mājas darbs. Es iestājos literārajos kursos, lai labāk uzrakstītu septītā albuma tekstus. Vēlējos citu perspektīvu uz dziesmu vārdiem, tāpēc iestājos kursos, taču visi rakstīja grāmatas. Man bija kādreiz sapnis par grāmatu, tāpēc nodomāju, ka es varētu saviem kursabiedriem arī turēt līdzi. Tā nu beigās sanāca, ka esmu pirmā, kas izdeva grāmatu un šī ir patīkama sajūta.
Labi, ka tu iestājies šajos kursos.
Labi gan! Paldies draudzenei Kikī (Kristīne Stakena), kas mani ievilka šajos kursos. Viņa ievilka mani, bet pati tālāk negāja. Tas arī ir interesanti, jo es tieši kaut ko tādu biju meklējusi. Grāmatas ideja bija fonā un tad es domāju, kas ir tas, ko es pazīstu pa īstam, par ko es varētu runāt, ko es esmu vinnējusi dzīvē, kādus paternus esmu atkodusi.
Bija arī dēla Ezras stāsts, kā versija, bet tad sapratu, ka neesmu vēl gatava par to tik plaši runāt, lai gan beigās tas tāpat ienāca grāmatā, kaut gan es to nebiju plānojusi. Tad es sapratu, ka es varētu runāt par to, kā es visu laiku radoši šaubos, bet beigās vinnēju tās šaubas. Domāju, ka šo esmu izkodusi, to tici sev, Māra, virzienu. Nolēmu, ka rakstīšu par šo. Un interesanti, ka es tad vēl aizvien domāju, ka grāmata būs rokasgrāmatas veidā, ko darīt, kad nāk šaubu vilnis, ko darīt, kad ir klusuma posms, ko darīt, kad nerakstās, ko darīt, kad sev vairs netici, kā saņemties, kā noticēt, kad ir vērts, bet, kad sāku rakstīt, tad sanāca baigais ūdens.
Mēs jau visi pie vīna glāzes varam filozofēt, ko nozīmē mūzika. Un tad es sapratu, ka tas, ko nevar apstrīdēt ir mana personīgā pieredze un atmiņas. Mani secinājumi par dzīvi. Es vēl ilgi gan domāju par nosaukumu, jo otrs variants man bija “Vainojot mūziku”, jo viss, kas manā dzīvē ir noticis, ir pateicoties mūzikai. Es biju domājusi vainot mūziku labā nozīmē, bet visi teica, ka asociācijas ir negatīvas.
Es arī aizdomājos tikko. Gluži kā tāds spriedums. Būs jāraksta vien nākamā grāmata, Māra!
Jā, sasodītā mūzika, vai ne? Tai vajadzētu būt humora pilnai grāmatai!
Pastāsti, lūdzu, par mirkli, kad pirmo reizi ieraudzīji un pati savām rokām sataustīji manuskriptu grāmatas vākos?
Man svarīgāks bija arī mirklis, kad es sevi ieraudzīju uz “Ziņneša” vāka. Tas likās neticami, jo tas notiek! Arī grāmatas prezentācijas dienā man bija daudz šādu brīžu. Zini kas vēl ir interesanti? Tad, kad tu gūsti novērtējumu, atzinību gūsti, kad draugi uzraksta, ka grāmata rezonē. Man bija bail no atsitiena. No tā, ka cilvēki teiks: labāk būtu dziedājusi, vai to, ka nojautu, ka viņai ir tik egocentriska, tagad arī izlasīju. Man bija bail, jo es nejūtu pati šo robežu, es visu laiku esmu bijusi godīga, bet kādā brīdī manas domas var izlasīt citādāk. Es domāju vai ir kas tāds, ko es nenojaušu, un tas tā arī bija.
Kad man bija intervija žurnālā “Lilita” ar Kristīni Rudzinsku, kas pēc profesijas ir psiholoģe, viņa saka: te tu esi uzrakstījusi tā, bet tagad parunāsim par to, ko tu neesi uzrakstījusi, parunāsim, ko esi uzrakstījusi starp rindām, re, secinu, ka šie visi ir tavi sāpju cilvēki. Un man tāds: vau, jo man nav ne jausmas, ka esmu ko tādu uzrakstījusi.
Beigās es uzrakstīju daudz vairāk, nekā es nojautu, ka esmu uzrakstījusi. Es neesmu vēl piešķīrusi precīzu interpretāciju saviem pieredzes stāstiem, bet profesionālis no malas saka: te sākas tādas problēmas, te atkal tas spīts. Lai arī es analizēju sevi šajā grāmatā, bet speciālists no malas vairāk ierauga.
Un tad man jautā, kur tā tava sievišķība? Es saku, ka piektajā nodaļā ir, man atbild, tur nekā nav, tad nākamā grāmata būs par to. Cerams! Vēl es sapratu, ka lielākie prieka momenti bija tie mirkļi, kad zini, ka pats sevi esi vinnējis. Tad, kad es pati secināju, ka tas pa īstam notiek, ka ir nosūtīts gala variants tipogrāfijai, ka ir saskaņots vāks un man tas patīk. Ka es zinu, ka es neesmu melojusi, ka esmu rakstījusi ar vistīrāko sirdsapziņu, ka esmu saskaņojusi ar tiem cilvēkiem, kam varētu sāpēt, un viņi manu rakstīto ir apstiprinājuši. Ka esi izdarījis maksimumu un esi lepns par sevi.
Es pie sevis vēl domāju: pat ja teiks, ka grāmata ir sūds, es to izdarīju, es darīju no sirds. Es baidījos par kritiku, bet tās nav. Un man liekas, ka nav, jo cilvēki novērtē, ka tu stāvi tāds kails un godīgs. Arī vairāki grāmatu blogeri saka, ka šo īsti nevar vērtēt, tam nevar likt zvaigznes, jo vērtēt šo, nozīmē vērtēt cilvēka dzīvi un to mēs nevaram. Mums var patikt, var nepatikt, bet Māra godīgi izstāstīja savu dzīvi. Pietāte nāk līdzi.
Mana redaktore vienā intervijā pateica un man tas norezonēja: es daru darbu, bet darbs dara mani. Es rakstu grāmatu, bet grāmata raksta mani. Un es domāju, ka daudz notika arī iekšēji, piemēram, izlīgums ar pagātni. Tā grāmata man bija vairāk nepieciešama, kā es spēju nojaust. Es sāku rakstīt, kā aizraujošu lietu. Visiem iesaku kāpt ārā no savas komforta zonas un darīt aizraujošas lietas. Es nebiju nojautusi, cik tas patiesībā būs dziedējošs process.
Māra, tagad apstāsimies un ieskatīsimies pagātnei acīs! Pirktāko grāmatu tops, skatlogs Jāņa Rozes grāmatnīcā, pašā Rīgas centrā, un tas viss tikai dažas dienas pēc grāmatas prezentācijas svētkiem. Vai aptver, ka tas viss notika ar tevi? Un tik strauji?
Klausies, es taču izlēcu no takša! Es zināju, ka skatlogs ir un kaut kad man ir jāaizbrauc uz centru, bet skatloga dēļ braukt uz centru? Tam bija jāsaņemas! Sanāca tā, ka man centrā bija randiņš un esmu taksī, bet tad es pēkšņi pamanu skatlogā savas grāmatas, un šoferītim uzreiz: piedodiet, jūs varat mani izlaist te? Es zvanu, ka es kavēšos, jo ieraugu skatlogu un atcerējos par to. Man nav variantu, es skrienu un taisīju selfiju, tas bija smieklīgi un amizanti pat, jo viena meitene nāk no grāmatnīcas ārā un jautā, vai jūs nobildēt, es atbildu: jā, lūdzu! Tad viņa mani nobildē, apsveic un saka: es arī gribēšu nopirkt un tad gribēšu autogrāfu.
Es saku: es esmu šeit un tagad, ja vēlies nopirkt grāmatu un autogrāfu, tad tu tagad pieklājīgi mānies, vai darām tagad! Meitene iegāja iekšā un nopirka, es smējos, ka šādi strādā mārketings. Es stāvēju blakus un sajūsminājos, ka svešs cilvēks pērk manu grāmatu un es pārdevējai saku, ka šī ir pirmā reize, ka pērk manu grāmatu. Protams, meitene bija arī apjukusi, bet viņa uzlaboja manu dienu. Tajā brīdī tās emocijas bija tik pozitīvas, ka man nebija ne kauna, nekā. Stāvu uz ielas, taisu selfiju un smaidu tiem, kas man garām iet un arī pasmaida, jā, tas bija mazliet mulsinoši, bet es nevarēju šo brīdi neiemūžināt.
Un tagad ir stāsts!
Jā! Patiesībā interesanti tu saki, ka ir jāraksta tālāk. Arī šeit ir stāsts. Man būtu žēl to aizmirst. Jā, būtu vērts šo piefiksēt.
Ir vērts! Tu esi pierādījusi, ka esi autore un ir intriga, kas būs tālāk. Vismaz man personīgi.
Man atkal liekas, ka cilvēki ir pārsteigti par manu grāmatu, ka negaidīja šo. Turklāt man ir sajūta, ka esmu savu dzīves grāmatu uzrakstīju, ka viss, pietiek, bet no otras puses, es jūtu, ka man ir mazs urdulis, jo man patika šis process.
Varbūt šis ir komats, nevis punkts.
Man patīk šī doma, jā, tā kņudina. Kas zina! Mums grupā ir joks, ka nākamā grāmatā būs, kā līdzīgi ir žurnāls “Ko ārsti tev nestāsta”, tad grāmata būs “Ko Māra tev neizstāstīja, rakstot pirmo grāmatu”.
Tagad, kad grāmata ir taustāma, to lasa, vai vari atklāt, kurās kurpēs jūties vistuvāk sev?
Laikam tas moments ir tajā, kad ir viena šķautne, ko zini, ko gadiem jau ej, un tu sevi ar to identificē. Māra dzied, Māra ir mūziķe. Tas ir tāpat, kā pateikt savu biogrāfiju. Ko es varu daudz pateikt? Mūziķe, grupas “Astro’n’out” soliste, trīs bērnu mamma un precējusies ar Goran Gora. Viss, mana biogrāfija ir beigusies. Kaut kādā mērā mēs ar šīm lietām, ko redz sabiedrība, sevi identificējam. Arī tas, ka esi kaut ko sasniedzis, pie tā tagad tad arī turies. Tāpēc ir tik aizraujoši un biedējoši reizē, izradīt kaut ko ārpus tava zīmola, īpaši, ja esi jau atpazīstams, jo tevi tiesās dubultā.
Es pati esmu skeptiska, kaut vai tad, kad mūziķis Igo taisa savus māla traukus. Mana pirmā doma bija, ko tad dziedātājs māla traukus taisīs, bet tikai pēc tam uzzinu, ka viņam ir atbilstošā izglītība. Un īstenībā viņš ir profesionālāks šajā sfērā, bet mēs viņu pazīstam, kā mūziķi. Mēs par viņu spriežam stereotipos, taču viņa trauki ir kolosāli, bet tā skepse ir.
Man pašai liekas, ka vari darīt tikai vienu, bet tagad es sevī šo laužu, jo dzīve ir par īsu, lai darītu vienu. Tieši otrādi, tu kļūsti interesantāks, ja dari vēl papildus lietas.
Es varu atklāt, ka tas, ka es rakstīju grāmatu, man ir palīdzējis tagad uz tekstiem skatīties citādāk, un noteikti vispār kopumā uz mūzikas un visu lietu jēgu paskatīties, pašai parezonēt. Patiesībā, brīnišķīgā kārtā, tas ir viens un tas pats. Beigu beigās es turpinu nest savu stāstu. Es to nesu dziedot un dejojot uz skatuves, un es to nesu arī tagad, bet ar grāmatu to nesu daudz intīmākā veidā, piemēram, blakus gultā pie naktslampiņas. Kaut kas teica, ka lasīt manu grāmatu ir tas pats, kas sēdēt ar mani līdz sešiem rītā un sarunāties.
Es tikai esmu tāds slikts klausītājs, jo tā ir monologa saruna, bet idejiski tam varu piekrist. Man arī ir teikts, ka, izlasot grāmatu, ir sajūta, ka mani pazīst un tas ir skaisti. Zini arī, kāpēc man vēl gribējās uzrakstīt? Tāpēc, ka sabiedrībā ir priekšstati, tu esi tāds un tāds. Un tādi izveidojas netīšām. Man likās - šoreiz bez starpniekiem, bez 10 gadu vēstures, bez stereotipiem!Žurnālists var uzrakstīt jebko, bet es varu pateikt pa taisno. Tas man likās forši, jo es varu noraut… Nu to, ka Māra nav tikai daļa Rīgas.
Noraut plīvuru.
Precīzi. Jo mēs jau arī saaugam ar priekšstatiem. Medijos ir pozitīvā, enerģiskā Māra. Es nesaku, ka tāda neesmu, bet tam blakus ir Māra, kas uzdod dziļi eksistenciālus jautājumus un domā: vai būs galā medaļa mums?(dziesmas “Ielīmēts” citāts.) Ir forši to nocirst, ka nav viss balts un melns. Tas man likās svarīgi.
Lai uzrakstītu grāmatu, ir nepieciešama drosme, un tās tev netrūkst! Ko vēl vajag?
Es pat teiktu tā, lai rakstītu nemaz nevajag drosmi. Drosmi vajag, lai nodotu un pabeigtu. Rakstīšana ir foršs process. Vēl vajag vērību. Tieši rakstot, es kļuvu vērīga pret visu, kas notiek, šī vērība manī pamodās. Es sāku pievērst uzmanību. Vajag arī disciplīnu. Man nebija strikta disciplīna, bet tā man bija apņēmīga. Vienkārši es atradu pauzes. Rakstu tad, kad pauze. Tāpēc arī man patika ātrrakstīšanas tehnika, jo tā man neļāva domāt par ko citu. Ja es ieslēdzu datoru, tad viss, tagad 25 minūtes es nevaru novērsties.
Bērni nāca, bet es viņiem tajā brīdī atbildēju: jā, bet aizej paprasi tētim. Protams, vieglāk bija rakstīt, kad mazie čučēja. Nakts rakstīšana man vispār ir bijis ieradums. Lai rakstītu, vēl ir jāpatīk cilvēku stāstiem un pašanalīzes procesiem. Manā gadījumā, lai es varētu rakstīt, man bija jāsaprot, ko tad es pa īstam domāju. Un arī kad es šķetinu no dzīves stāstiņus, tad es domāju, ko tas nozīmē, jo citādāk nemaz nav jēga uzskaitīt stāstus, ja tie nesavelkas kopā. Ja es esmu grāmatas galvenais varonis, tad man ir jāsaprot, uz ko es eju.
Jāierauga šķēršļi, kas bijuši ceļā, lai gan tad, kad es rakstīju grāmatu, es vēl tikai formulēju, uz ko tad beigās es eju. Tad es domāju, ja varonis dodas uz savu mērķi, vai tas ir gana spilgts mērķis: nodefinēt, kas tu esi mūzikā, vai ne, varbūt tas ir gana spilgts mērķis. Tad tālāk es sapratu, ka vinnēt savas šaubas, ir gana liels mērķis. Tāpat man liekas, ka jāpatīk ir laikam ar sevi. Tas arī ir svarīgi. Tu izbaudi mirkli būt klusumā. Fokusējies uz vienu. Tu apstiprini sev, ka nevajag ārējus faktorus, īstenībā ir forši pabūt ar sevi. Vakara laiks ar sevi man kļuva kaut kas īpašs.
Tu tik daudz procesa gaitā piedzīvoji pārsteigumus. Gluži kā tādus jaunatklājumus par sevi!
Jā. Un, kad tu atklāj, kas tevi patīk, kad atklāj par sevi ko nezināmu, kad atklāj par pagātnes notikumiem citu patiesības perspektīvu. Arī sarunās ar vīru, kurš studēja dramaturģijas kursos, bija interesanti padiskutēt, kā viņš redz, vai šai nodaļai ir gana attīstība, gana daudz darbības, vai tomēr atkal filozofija un tikai ūdens liešana. Drusku man gan ir palikusi filozofija, ir dažas nodaļas, bet, kā mēs zinām, tās nav tās stiprākās, taču viņas iederas tur un es atļauju tām būt, pat ja tagad man liekas, ka varēju tās rakstīt citādāk, bet tajā brīdī man likās, ka man tā gribās un tā vajag.
Kas bija tavs lielākais atbalsta plecs, kad tapa “Piezīmes uz šaubu malām”?
Vīrs bija liels atbalsts, īpaši beigu posmā, kad viņš arī saprata, ka man ir jāpabeidz. Viņš tā arī teica: ej un raksti. Mēs pabeidzām garāžā remontu, lai būtu darbu telpa, vīrs nopirka galdu, uz kura rakstīt jauno albumu, bet es pabeidzu uz tā grāmatu. Arī lappusēs ienāk mūsu vakara sarunas, kurās mēs kopā filozofējam. Piemēram, es Jānim prasu, kas ir radošums, Jānis man atbild: radošums ir privilēģija. No tā izvēršas interesantas sarunas. Mums ir sarunas arī par Imanta Ziedoņa muzeju un citām tēmām.
Es pat vienā brīdī sāku uztraukties, vai es par daudz neatsaucos uz viņu grāmatā, bet tagad es atradu sev formulējumu, kāpēc es tik daudz Jāni citēju. Ja tu, kā autors, raksti romānu, tad tur ir iespējama saucamā Dieva balss, kāds kas novēro no malas. Man, rakstot pašai, nav iespējams ielikt atsvešināto stāstnieka balsi, jo es pati esmu galvenais varonis. Brīdī, kad man ir vīra komentārs, es iegūstu šo skatu no malas, ko gan es tikai pēc tam secināju, jo sākumā man likās: kāpēc es viņu pieminu tik bieži. Tāpēc, ka man patīk otra perspektīva. Es saku, ka vairs nevaru, bet vīrs saka: tā ir tikai kārtējā nodaļa tavā grāmatā, par to tu raksti, ka tu nevari, bet tad atkal vari. Un es saņemos un turpinu rakstīt, un es šo pierakstu, jo man tas liekas interesanti.
Vīrs redzēja mani visu šajā procesā. Gribot un negribot, viņš bija mans lielākais atbalsts, lai arī es vēl gaidu, kad viņš atradīs laiku, lai izlasītu visu grāmatu, jo vēl nav to paspējis. Taču viņš ir izlasījis gana daudz, lai viss būtu skaidrs. Un viņam viss ir skaidrs, jo mani pazīst un nav jālasa grāmata.
Otrs galvenais atbalsts bija mana rakstošās rakstniecības grupa kursā pie Ingas Žoludes, kura arī bija, kā redaktore un pasniedzēja, kas mani virzīja uz grāmatu, jo tad, kad viņa jautāja, kā man ar grāmatu, es atbildēju, ka tur ir pilnīgs haoss, bet viņa teica, ka tā nav, tur viss ir. Pēc tāda iedrošinājuma es sev teicu: labi, jo, ja to saka Inga, kas literatūrā ir tik ilgi, cik es mūzikā, saņēmusi vairāk atzinības, nekā es mūzikā, tad labi, es uzticos. Man ir milzīgs prieks, ka viņa piekrita manai grāmatai būt redaktore un palīdzēja iznest šo stāstu līdz galam. Arī kolēģu atbalstu es jūtu, mani rakstošie draugi, kas veltīja laiku un lasīja. Viņi teica, ka ir interesanti, jo lasot, mainās stereotipi. Pirms mēs būtu iepazinušies, manuprāt, viņi teiktu: diez vai es pirktu Māras grāmatu, bet, palasot pirmās nodaļas, interese kļuva lielāka un lielāka, kas man kļuva par iedrošinājumu.
Un tad ir mana mamma. Man patika, kā viņa pateica prezentācijā: tev ir žurnālistikā izglītība, šis ir pat tuvāk, nekā tam, ko tu ikdienā dari, šis pat ir loģiskāk par mūziku. Tas man likās tik sirsnīgi. Man apkārt nebija neticības aura, kas domāja, ko es te muļķojos, jo es, atklāti sakot, varētu no tā ietekmēties. Tāpēc arī es ilgi klusēju. Arī “Instagram” līdz pēdējam brīdim neviens pat nenojauta, ka es rakstu grāmatu, jo man bija bail, kā saka sablatot, salielīties un neizdarīt. Es arī līdz pēdējam brīdim nebiju droša, ka pabeigšu, ka tas būs tā vērts - izdošanas vērts.
Sanāk, ka par šo zināja tikai tava ģimene, tuvākie draugi, rakstošie kolēģi un grupas biedri, kuriem arī bija jātur šis noslēpums.
Patiesībā grupa uzzināja diezgan vēlu. Grupa uzzināja tikai tad, ka biju tuvu finišam. Palūdzu viņiem izlasīt grupas nodaļas. Man arī šķiet, ka neviens no viņiem, vairāk par grupas nodaļām nemaz nav izlasījuši. Lai gan man vēl aizvien liekas ļoti mīļš bundzinieka komentārs: vispār būtu interesanti izlasīt, lai saprastu beidzot, kā tu domā, jo brīžiem līdz galam nevar uztvert tavu domu gājienus.
Atgriežoties pie prezentācijas svētkiem. Lampu drudzis bija, jo apzinos, ka skatuvei esi dzimusi, bet uzrakstīt grāmatu nav tas pats, kas spēlēt ģitāru…
Mani rakstošie kolēģi smējās, kad es teicu, ka neesmu īsti bijusi uz grāmatas atklāšanas prezentācijām. Līdz šim biju bijusi tikai uz Gundegas Rozes grāmatu prezentācijām, kurās es dziedāju. Līdz ar to, kā klasiski rakstnieki izdod grāmatas, man nebija ne jausmas. Attiecīgi es izdevu grāmatu tā, kā to dara popmākslinieks, mūziķis. Es pie sevis arī domāju, ka esmu tik ļoti pieradusi, ka man ir komanda, lai gan sākumā es šaubījos vai vajag grupu, jo šis ir Māras solis, bet tieši viņi iedeva man šo sajūtu, ka mani atbalsta, ka bijām kopā uz skatuves. Es biju tik laimīga, ka viņi piekrita un atnāca. Viņi atnāca mani sveikt priecīgi. Un tā man bija skaista dāvana.
Kādas sajūtas bija pēc tās? Vai viegli bija naktī aizmigt?
Es aizgāju gulēt ap rītu. Un pirmo reizi dzīvē es nepaņēmu rokās telefonu. Man bija tik daudz emociju, jo ierasti esmu pie telefona pielīmēta. Ielikšu “Instagram” to un šo, bet šoreiz es nevarēju. Man bija viss tik daudz, apsveikumi arī tik brīnišķīgi. Līdzīgi, kā bija ar Arēnu, lai gan pēc Arēnas es ātrāk atguvos, jo mūzika tāda ierastāka, bet pēc prezentācijas secināju, ka neesmu paspējusi dalīties ar citu liktajiem video no pasākuma. Un otrs ir tas, ka es izbaudīju, es pa īstam svinēju. Es biju tik ļoti tajā visā iekšā.
Man pēc visa bija jāsāk reaģēt uz ārējo pasauli, bet es biju izmesta no laivas, kas bija interesanti. Prezentācija mani aizveda kaut kur tālāk, es gan atzīstu, ka biju arī noskrējusies.
Man prātā bija jāizvelk līdz vakaram. Ļoti krasi atgāju no telefona uz divām dienām, jo zināju, ja es paņemšu to, tad viss sāksies, bieži tā ir, piemēram, pacel mazumiņu, bet apakšā tu skaties un redzi, ka ir tik daudz cita vēl. Šoreiz ļāvu ārpasaulei uz brīdi palikt otrajā plānā.
Kāds bija autogrāfu rakstīšanas mirklis? Gara, gara rinda, rokās turot tavu rūpalu, gaida savu kārtu, lai tu parakstītos.
Tas bija skaists brīdis, lai gan atskatoties, es redzu arī kļūdas. Vismaz komandai es varēju jau ierakstīt autogrāfus. Pārsvarā prezentācijā bija kolēģi, draugi. Es pat jokoju, ka tas brīdis bija gandrīz kā kāzas, jo visi savējie bija blakus - gan mani Baldones draugi no vīra puses, gan mani grupas biedri, gan mani rakstošie draugi, kurus esmu slēpusi, kā tādu noslēpumu, bet tagad viņi visi ir te, gan mani brāļi, un, protams, mani bērni. Visi ir šeit, tas likās neticami. Tas bija tik skaisti, jo viņi visi ir man tuvi cilvēki, kas katrs gaidīja personalizētu ierakstu.
Un tad, kad viņiem visiem jāgaida fanu rindā, daži man šķiet jutās mazliet apvainojušies. Parakstot grāmatas, sapratu, ka jau otrā stunda iet, tāpēc sāku dzert vīnu un mans rokraksts kļuva par slaveno ārsta rokrakstu. Pēc tam man vēl bija intervija ar “Privātās Dzīves” žurnālisti, kas pacietīgi bija mani sagaidījusi, un es pēc tām 2 vīna glāzēm, ar viņu runāju, kā ar savu labāko draudzeni, bet tad nodomāju: vai viņa būs savējā, vai tomēr izmantos šo pret mani, bet viņa bija savējā. Tajā brīdī vēl ir nogurums, bet vari atļauties svinēt, jo viss ir neformālā gaisotnē.
Tāpat nav melots, ka grāmatas svētkos tu dāvināji saviem lūgtajiem viesiem pa grāmatai. Dāsni, turklāt Latvijā nav redzēta šāda “politika”. Kā nolēmi, ka dāvināsi savu lolojumu bez maksas?
Jā, jo visi mani aicinātie viesi man ir bijuši klātesoši. Kādā dzīves posmā mēs esam satikušies un viņi mani ir atbalstījuši. Es pati zinu, ka es vēlētos grāmatu, ja esmu piedalījies tavā dzīvē. Tas bija žests. Man pašai liktos kādā grāmatas prezentācijā: vai tad man ir jāpērk, vai tad neesmu īpašs ciemiņš, visi taču ir īpaši ciemiņi! Es domāju, kā es gribētu justies, lai gan es apzinos, ka ne visi to var izdarīt, jo grāmata ir dārgs prieks.
Albuma izdošana ir dārga, bet grāmatas izdošana ir vēl dārgāka, lai gan viss ir atkarīgs no tirāžas. Esmu pateicīga, ka man bija šāda iespēja un es iepriecināju savus tuvākos. Šodien ir svarīgi pamanīt un pateikties saviem cilvēkiem. Īsai atkāpei izstāstīšu par prieku, ko sajutu ar grupu pēc Arēnas koncerta, kad visi sanācām kopā un atzīmējām paveikto. Es to nebūtu izdomājusi, bet menedžere pajautāja: vai mums visiem nevajag aiziet svētku vakariņās un pārrunāt visu? Un es atbildu, ka būtu jau forši, bet vai tagad. Jā, to vajag tagad, uzreiz, kamēr esam vēl sajūtās. Un tas bija tik brīnišķīgs vakars! Mēs visi apsēdāmies un atcerējāmies no koncerta maģiskākos mirkļus, par ko esam pateicīgi un pārrunājām arī grūtumus. Un bāc, tas īstenībā ir tik svarīgi, bet kāpēc mēs aizmirstam pateikt paldies, samīļot, pateikt atzinību, jo mēs beigās visi tā raujamies pēc atzinības.
Tu nemēdz apstāties pie sasniegtā, vai ne?
Es nesen biju Amerikā, aizbraucu uz 10 dienām, divas no tām pavadīju ceļā. Aizbraucu ar sajūtu, ka viss jau turpinās - ikdiena, ģimenes dzīve, mūzika, projekti, un es sapratu, ja es tagad neapstāšos, tad tādā ritenī palikt? Var būt jau bīstami. Tāpēc, ka tu nepamani: vai tu virzies ar inerci, vai virzies, kur vēlies virzīties. Sandris Vanzovičs bija rakstījis, ka šī bija “Astro’n’out” triecientriloģija. Grāmata septembrī, albums oktobrī un Arēna novembrī. Tagad ir tāds: kas tālāk? Ja nepaņem laiku, lai padomātu, tad ir tas pats: ejam uz pilsētas svētkiem ar to pašu programmu, mēģinām iet tālāk pie reklāmas projektiem jau ar savu vārdu, bet paceltu drusciņ augstāk, bet, vai tur ir kaut kas jauns, kas tevi kustina? Es sapratu, ka aizbraukšu par to padomāt.
Beigu beigās es neesmu atbraukusi ar jaunu projektu, bet atbraucu, saprotot, ka esmu tagad tur, kur man ir jābūt. Un labā lieta, ka vēlos turpināt. Svarīgāk par tiem pašiem projektiem ir saprast, kāds vēlies būt šajos projektos, jo šokējoši īsa ir šī uzvaras garša.
Es teiktu, ka tā turās nepilnas trīs dienas. Un tad jau esi atpakaļ stresā par visu citu. Gribētos aplausus noturēt ilgāk. Es gribu teikt, ka tas mirklis ir esence, bet reizē arī nav. Tas tā klišejiski jau skan, galvenais, kāds tu esi, kad tu ej tur un tur, bet kad nonāc, sasniedz, kas ir tik ātri, tikai tad saproti, ka ir jāiemācās izbaudīt procesu vairāk, jo citādāk tu gaidi visu dzīvi pāris tos vau mirkļus. Un tā es saliku sev vairāk mērķus, kāda es vēlos būt, ko es sevī vēlos attīstīt. Ticu, ka caur tiem atrisināsies: vai mans jaunais grāmatas stāsts, vai nākošā albuma stāsts, vai kāds cits Māras personīgā brenda notikums. Piemēram, es gribu grāmatai krekliņus. Es jau esmu izdomājusi, kādi tie būs, jo saukļi: turpini šaubīties, turpini darīt, turpini radīt, tie no manis neatkāpjas. Mēs visi šaubāmies, varbūt meitenes vairāk, bet šaubāmies. Atslēga ir tajā, ka tu neļauj tām sevi apstādināt. Man ir sajūta, ka jaunie projekti briest, bet nevajag tos sasteigt. Un tev ir arī taisnība, apstāties te neviens negrasās!
Ko novēli lasītājiem?
Tajā brīdī, kad turēju rokās “Ziņnesi”, kur bija rakstīts, ka esmu sarakstījusi grāmatu, man bija pārliecība, ka es visiem vēlos nodot šo sajūtu. Darīt lietas ārpus komforta zonas. Tās ir super biedējošas un neērtas, bet, pateicoties tām, gandarījums būs divtik. Tu sevi pats pārsteidz, ka vari un tajā ir tik liela dzīves garša, jo tu tagad saproti, ka vari vairāk, nekā tu zini, ka vari. Vairāk nekā citi domā, ka tu vari, vairāk nekā ierasts. Tajā izaugsmē ir brīnums, ko novēlu katram Jaunajā gadā. Nebaidīties un darīt lietas ārpus savas komforta zonas.
