Liene Dambiņa: Tas ir cilvēcības apliecinājums, ka mēs pamanām un atsaucamies “palīgā” saucienam

© Foto: Dmitrijs Suļžics/MN

Akcija “Eņģeļi pār Latviju”17. decembra vakarā Vecrīgas sirdī – Rātslaukumā piedzīvoja savu sešpadsmito brīnumu. Šā gada mērķis bija uzstādīts un zināms jau laikus.

Šogad bija nepieciešams vairāk nekā pusmiljons eiro, lai palīdzētu 264 drosmīgiem bērniņiem un viņu vecākiem. Saziedotā summa, ko TV3 tiešraidē paziņoja Bērnu slimnīcas fonda vadītāja, kā arī Bērnu un pusaudžu resursu centra valdes priekšsēdētāja Liene Dambiņa, bija 566032, 82 eiro, kas nozīmēja, ka izdevās.

Foto: Dmitrijs Suļžics/MN

Turklāt brīdī, kad tika paziņota gala summa un Latvija bija sadevusies rokās, prieka asaras bija vērojamas ne tikai eņģeļu mammai Lienei Dambiņai un pasākuma vadītājiem - Kristīnei Garklāvai un Kristapam Rasimam, bet arī man un citiem apkārtējiem, kam lietus lāses netraucēja, lai būtu blakus tik īpašā brīdī.

Arī man šajā satraukuma pilnajā dienā bija iespēja uz īsu brīdi ieskatīties acīs eņģeļu mammai, tā es Lieni Dambiņu dēvēju jau gadiem, lai aprunātos par svarīgāko šā gada akcijas “Eņģeļi pār Latviju” ietvaros.

Saruna mums bija divas stundas pirms ziedojuma kopsummas paziņošanas. Brīdis, kad tuvojas finiša taisne. Gaisma, kas no sirds gaidīta, cerēta un ticēta.

Liene, vai jūs apzināties, ka šogad eņģeļi patiesi ir nolaidušies par Latviju?

Jā, mēs apzināmies, ka atkal eņģeļi pār Latviju ir nolaidušies. To apziņu sniedz visi tie cilvēki, kuri atbalsta. Akciju šogad sākām jau ātrāk - novembrī, un tas atbalsts bija jūtams jau no pirmajām dienām. Mums ir brīnišķīgi bērni - vēstneši. Seši braši puikas un mazā meitiņa, peciņa - Amēlija. Patiesi brīnišķīgi bērni un burvīgi vecāki, atbalstoši.

Tā jau ir, par mūsu bērniem domājot, ka viņiem dzīvē pilnā loze diemžēl nav tikusi veselības ziņā, taču lielākajai daļai pilnā loze ir viņu vecāki. Bezgala kolosāli, izturīgi, drosmīgi, apņēmības pilni, sirsnīgi un patiesi jauki cilvēki, par ko ir prieks.

Tāpēc ir ļoti liela vēlēšanās palīdzēt ne tikai bērniem, bet visām šīm ģimenēm. Visiem - gan māsām, gan brāļiem, gan vecākiem. Viņi visi ir kopā. Viņi ir viena komanda. Un viņiem visiem ir nepieciešams mūsu stiprais plecs. Tik grūtā brīdī, kādā viņi ir pašlaik. Manuprāt, tas ir tāds cilvēcības apliecinājums, ka mēs pamanām un atsaucāmies šim palīgā saucienam.

Zinu, ka gatavošanās nākamajam projektam “Eņģeļi pār Latviju” sākas uzreiz. Pauzes nav!

Gatavošanās projektam “Eņģeļi pār Latviju” noris veselu gadu. Un patiesībā tas ir gluži kā tāds aplis, kas nekad nenoslēdzas. Kad beidzas ziedošanas akcija, tad mēs uzreiz ķeramies klāt darbam. Jo tad sākas mūsu nākamā darba cēliens, organizējot bērniem palīdzību.

Foto: Dmitrijs Suļžics/MN

Mēs sazināmies ar bērniem, sakām labās ziņas, ka palīdzība būs un tad uzreiz mēs skatāmies, kas ir tas, kas ir nepieciešams attiecīgajam bērniņam - medikamenti, vai tādi, kuriem ir šī ārkārtas situācija, palīdzības sniegšana ārpus Latvijas, tad domājam visu, kā mēs varam palīdzēt, lai bērniņš nonāktu tur, vai bērniņam būs vajadzīgas kādas analīzes, kas nav valsts apmaksātas. Nianšu ir tik daudz un dažādas. Un tad vēl, protams, visas terapijas, kas šeit, Latvijā, ir uz vietas.

Mēs cenšamies atbalstīt visā, lai viņiem pēc iespējas mazāk būtu pašiem jāmeklē un jādara, jo vecākiem tā jau ir daudz ko uz saviem pleciem nest. Un tā nasta ir smaga.

Foto: Dmitrijs Suļžics/MN

Ja mēs varam no viņu pleciem kādu smagumu noņemt, esot atbalsts, tad mēs cenšamies to darīt un paveikt Bērnu slimnīcas fondā.

Jūs patiesi nesat gaismu!

Man ļoti patika kā “Eņģeļi pār Latviju” tiešraides uzrunā teica Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs, ka lietus mums ir aizskalojis baltos Ziemassvētkus, bet to gaismu mēs paši varam iedegt. Un tā arī ir tā cerība, ka “Eņģeļi pār Latviju” ir gaisma un ne tikai tiem bērniem, kuriem mēs palīdzam, bet arī mums, kā cilvēkiem. Pašiem ir laba sajūta, ka esi bijis tas, kurš palīdz, nevis palicis malā un neiesaistījies.

Foto: Dmitrijs Suļžics/MN

Es ļoti ceru, ka tie cilvēki, kas palīdz, jūtas laimīgi par to, ka ziedo un palīdz.

Sekojot akcijai līdzi, man ir sajūta, ka katru gadu rokas sadodas arvien vairāk un vairāk. Tikai kopā ir spēks.

Tā ir! Lielais koncerts ir Rātslaukumā, bet pa Latviju īstenībā norisinās ļoti daudz koncertu un pasākumu, kas ir veltīti “Eņģeļi pār Latviju” akcijai. Un ceru, ka tie būs arvien vairāk. Mēs tieši kopā ar Kristīni runājām, ka turpmāk labprāt katru gadu brauksim uz kādu pilsētu ar koncertu, jo ir tik kolosāli satikt šos cilvēkus. Bērnu slimnīcas fondā es daudz satieku bērnus, vecākus, bet man nav izdevies tik daudz satikt cilvēkus, kas ir šie bērnu eņģeļi un atbalstītāji. Šogad, piemēram, bijām Tirzas kultūras centrā, Gulbenes pusē.

Foto: Dmitrijs Suļžics/MN

Redzot šos cilvēkus - lielus un mazus, vecus un jaunus, redzot, ka viņi paši ir priecīgi, par to ko dara. Viņi dejo, dzied. Viņiem rūp. Šie cilvēki ir bezgala sirsnīgi, un gadu no gada viņi krāj un liek kopā naudu, lai ziedotu bērniem.

Es pat neatminos, vai mums kāds bērniņš ir bijis no Tirzas, bet par to nav stāsts. Nav obligāti šie bērni jāpazīst personīgi, lai palīdzētu. Protams, mūsu akcijas vēstneši šo akciju iznes, parādot daudzu bērnu ikdienu Latvijā. Un te ir tā augstākā labestības, nesavtības forma. Tu ej un palīdzi sev nepazīstamam cilvēkam, zinot, ka palīdzība ir nepieciešama. Tas nav ne radinieks, ne kaimiņš, bet tas tāpat ir mūsu bērns.

Foto: Dmitrijs Suļžics/MN

Kāds ir brīdis, kad tiek paziņota summa, kas ir saziedota. Finiša taisne!

Tas ir pats pēdējais brīdis un tas ir uztraukuma pilns brīdis, jo mēs nekad nezinām, vai mums ir izdevies. Man personīgi, diena, kad ir “Eņģeļi pār Latviju” koncerts, ir diena, kad es uztraucos visvairāk, goda vārds. Tāpēc, ka atbildība ir milzīga. Un tad es visu dienu tīru māju, un ik pa laikam skatos, cik daudz ziedojumi ir nākuši klāt.

Foto: Dmitrijs Suļžics/MN

Zinot, cik svarīgi tas ir bērniem un vecākiem, zinot, ka turpmākā dzīve tagad ir atkarīga no tā: vai būs noteiktā summa saziedota vai nebūs, tāpēc vienmēr ir milzīga vēlēšanās ir, lai izdodas.

Taču vēlreiz uzsveru, ka līdz pašam pēdējam, pēdējam brīdim, mēs nezinām, tāpēc uztraukums saglabājas visu laiku. Taču pāri tam visam ticība un cerība ir. Turklāt es redzu, ka šogad cilvēki ir vēl atsaucīgāki, nekā citus gadus, to es jūtu pati.

Foto: Dmitrijs Suļžics/MN

Es no sirds ceru, ka arī visi bērni, kuriem mēs palīdzam ikdienā, arī iepriekšējo gadu vēstneši, bērniņi, kuriem ir palīdzēts un tiem, kam šī palīdzība ir nepieciešama šogad, ka viņi jūt, ka cilvēkiem viņi ir svarīgi.

Ceru, ka viņi jūt, ka cilvēkiem rūp un cilvēki vēlas palīdzēt, būt blakus, atbalstīt. Kā jau ikvienam, kurš nonācis grūtākā dzīves situācijā, ir svarīgi sajust līdzcilvēku rūpes un palīdzību. Un šiem bērniem tas ir jo īpaši svarīgi.

Foto: Dmitrijs Suļžics/MN

Izskaņā vēlos vēl tikai izstāstīt savu “Eņģeļi pār Latviju” stāstu, jo apzinos, ka šī akcija, kas ir 16 gadu garumā, ir bijusi man līdzās, vairojot labdarības misiju kopš mazotnes. Un ticu, ka tikpat līdzīgi stāsti ir arī mums apkārt.

Man bija gadi - 12, 13, kad kopā ar savu dvīņumāsu pie vecmammas skatījos TV “Eņģeļi pār Latviju”, un, protams, tajā laikā mums abām bija telefons, ko apmaksāja mamma, taču tas netraucēja, lai mēs pašas pieņemtu lēmumu: zvanīt, ziedot un sniegt savu atbalstu, par pārējo aizmirstot. Un tā, skatoties koncertu, mēs zvanījām daudz. Turklāt nepajautājot mammai, vai vispār varam, jo, lēmums ziedot, bija pieņemts ilgi nedomājot. Turklāt vecmamma nemaz nepamanīja, cik bieži telefons tiek pielikts pie auss.

Un tā mēs abas: no vienām rokām uz otrām, apmainoties ar telefonu un skatoties koncertu, zvanījām. Līdz sazvanījām un saziedojām 70 latus. Kas šos 70 latus apmaksāja? Protams, mamma.

Lieki piebilst, ka tajā laikā mammas alga bija stipri mazāka, kā jau tiem laikiem pienākas un 70 lati bija branga nauda. Sekoja, protams, pārrunas, ka var ziedot naudu bērniņiem, bet atbilstoši tā brīža finansiālajām iespējām. Mums bija saruna par to, ko bijām sastrādājušas, par ko mēs abas kareivīgi aizstāvējāmies, ka tas viss ir bērniem, lai palīdzētu. Un tas ir cēls mērķis.

Foto: Dmitrijs Suļžics/MN

Atminos arī to, ka pēc šiem secinājumiem, kas nāca no mums abām, mammas dusmas lēnītēm izgaisa un rēķins tika samaksāts. Un tagad, pēc gadiem, es pati ziedoju tik, cik vēlos, bet mamma dalās ar šo stāstu vēl aizvien. Tieši tāpēc mana īsā tikšanās ar eņģeļu mammu - Lieni Dambiņu ir viena no mana šā gada skaistākajām dāvanām. Paldies!