Šoreiz mainītās lomās. Šoreiz žurnāliste, rakstniece, raidījuma “Māmiņu sarunas ar Gundegu Rozi” vadītāja neuzdod jautājumus, bet gan atbild uz tiem. Un atbild godīgi. Ieskatoties savas dzīves dārgumu lādē, lai atklātu pašu skaistāko, kas nozīmē arī vērtīgāko šodien.
Taču īstenībā, lai arī viņai šķiet, ka patiesības stunda ir situsi tikai viņas pulkstenī, pēc šīs sarunas, mani nepamet sajūta, ka no šīs stundas neaizbēgs neviens viņas apbrīnojamo darba spēju un talanta cienītājs. Gundega Roze, dārgie lasītāji, vienā patiesi atklātā sarunā, kas atklāj viņas rožu dārzu, kur bez ērkšķiem neiztikt.
Pie loga klauvē gada izskaņa! Kāds tev bija 2023. gads, par sevi uzzināji kaut ko jaunu?
Šis gads man ir bijis viens liels izaicinājums. Uzrakstīju un izdevu savu ceturto grāmatu “Planēta Sieviete” un īstenoju ideju par raidījumu “Māmiņu sarunas ar Gundegu Rozi”. Viss saturiskais darbs, menedžments, mārketings un arī producenta pienākumi šoreiz bija pilnībā uz maniem pleciem. Protams, saskāros gan ar nepieredzētām grūtībām, gan ar izdegšanu. Bet iekšējā spītība man lika iet līdz galam. Kā mammai man ir arī ļoti svarīgi, lai varu būt pietiekami daudz laika mājās, lai abi mani dēli - Ernests un Edmunds - nejustu, ka esmu pazudusi darbos. Gads bija patiesi jaudīgs ar turbulences efektu.
Cik skatos tavas gaitas sociālajos tīklos, tu neklusē, bet gan runā par tēmām, kas ir svarīgas. Vai jau bērnībā biji drosmīga un tik atklāta, sakot visu, kas uz sirds?
Kad biju pusaudze, mani ļoti aizrāva politika, tīņu avīzē iesniedzu savus politiskos komentārus. Rezultātā savu pilsonisko aktivitāti īstenoju caur žurnālistiku. Tu saki, ka es runāju par tēmām, kas man ir svarīgas. Un, zini, cik labi, ka ir sociālie tīkli, kas ļauj tūlītēji reaģēt. Ir virkne tēmas, kas mani satrauc un gribas pievērst šiem jautājumiem sabiedrības uzmanību, nevis vienaldzīgi plūst pa straumi vai sūkstīties virtuvē. Bet, ja izsakos, tad piecreiz apdomāju, ko saku. Noteikti negribu pārpludināt tīklus ar sakarsētām emocijām un vēl, protams, vienmēr stingri jāpārbauda fakti, jo steigas karstumā ir viegli publicēt kļūdainu informāciju.
Cik svarīgi vispār ir būt pašai. Un pašai 21. gadsimtā?
Varbūt tikai pēdējā gada laikā sāku ļoti skaidri pieņemt, ka esmu tāda, kāda esmu. Man nav vilinājums izekot visiem trendiem un iekļauties visās kompānijās. "Būt pašam" citiem vārdiem nozīmē dzīvot savu dzīvi. "Prātā vētras" dziesmā "Četri krasti" ir vārdi: "Es savus mīļos zaudēju nakts seriālos", un es bieži sev jautāju - vai man to vajag, vai es tagad nepazaudējos nakts seriālos? Un tā ir savas dzīves nedzīvošana, kad apspriežam citu drāmas un piedalāmies svešos scenārijos.
Zinu, ka daudzi tev šo jautā, bet kā tu paspēj visu? Tu esi vairāku grāmatu autore, tev ir pašai savas kanāls youtube, vadot patiesas sarunas ar Latvijā zināmām māmiņām. Un tu pati arī esi mamma un sieva.
Esmu darbaholiķe, man ļoti patīk strādāt. Kad man piedzima pirmais dēliņš, jau rakstīju grāmatu katrā brīdī, kad viņš gulēja dienas miedziņu. Protams, ģimene ir mana prioritāte, bet tai pat laikā godīgi sev atzīstu, ka darbs ir mans kaifs.
Kā tu skaties uz šodienas laiku, vai, pēc tavām domām, cilvēki un tu pati to tērē vērtīgi?
Man ļoti patika atziņa, ko nesenā intervijā man pateica Dana Gulbe - mēs esam tā paaudze, kas tik ļoti izsver savas izvēles, lai tikai beigās nebūtu nekas jānožēlo. It kā nožēla par dzīvi, kas nav izdzīvota tā, kā to būtu gribējies, šķiet kā lielākās šausmas. Jā, es tam piekrītu. Bailēs no nožēlas dažbrīd kļūstam par robotmašīnām, kas cenšas savu dzīvi izdzīvot maksimāli pilnvērtīgi, bet arī šī centība var nogurdināt un dzīt izmisumā. Tādēļ brīžiem cenšos ļauties. Tāpat visas pasaules grāmatas neizlasīsi, visu pasaules naudu nenopelnīsi un visos ceļojumos neaizbrauksi. Ja tev ir gandarījums par paveikto, pateicība par savu dzīvi, tad ko tur nežēlot!
Skatoties uz tevi, arī tavā raidījumā, man ir sajūta, ka tu apzinies, ka ikviens ir savas laimes kalējs un dzīves režisors. Kā spert pirmo soli nezināmajā? Tev izdevās!
Cik interesanti! Mani pārsteidz tavi novērojumi! Vai ikviens ir savas dzīves režisors? Jā un nē. Kaut ko mēs varam režisēt, bet ir brīži, kad dzīves notikumi ierauj kā virpulī. Vai pretēji - par spīti taviem pārcilvēciskajiem centieniem, procesi tāpat nekustas vēlamajā virzienā… tāpēc jau dzīve ir kā noslēpums, ko mēs katrs mēģinam atminēt. Ir skaistas likteņa dāvanas un ir pārbaudījumi. To visu nav iespējams ne izplānot, ne režisēt. Jā, ir svarīgi uzņemties atbildību par saviem lēmumiem, rīcību, bet vienlaikus ir arī būtiski saglabāt atvērtību pret notiekošo. Tā laikam ir mana attieksmes formula.
Tu kameru priekšā centies atklāt dvēseles spoguli. Ko esi iemācījusies, intervējot cilvēkus?
Žurnālistikā ienācu uzreiz pēc vidusskolas un uzreiz ielecu interviju žanrā. Sākotnēji tas bija ārkārtīgi grūti. Nebija ne pieredzes, ne pārliecības. Un brīdī, kad tikai sāc intervēt cilvēkus, galvā ir tikai viena doma - kaut es neizgāztos… Tā ļoti primitīvi. Tikai tad, kad esi ieguvis pieredzi, vari patiešām vadīt interviju ar patiesu interesi par otru cilvēku. Un tad notiek maģiskais - cilvēki atveras. Jo viņi jūt, ka otrs klausās, ka interese ir patiesa, nevis dekoratīva. Patiesība ir ļoti vienkārša - mēs gribam stāstīt par sevi, ja otrs klausās.
Ko prasa darbs pie sava raidījuma? Cik naktis esi negulējusi?
Darbs pie raidījuma ir diezgan apjomīgs, jo jau sākotnēji uzliktu augstu latiņu - radīt mediju projektu, kas spētu pastāvēt ilgtermiņā. Un, lai tas notiktu, - jāspēj radīt saturs, kas piesaista auditoriju un reklāmdevējus. Saviem sadarbības partneriem to arī uzsveru - šis nav hobijs. Lai izveidotu veiksmīgu darba sistēmu, man ļoti palīdz līdzšinējā pieredze redakcijā. Un man patīk procesus laikus saplānot, līdz ar to darbs naktīs izpaliek. Bet es, protams, raidījumu neveidoju viena, man ir diezgan liela komanda un ir laba sajūta, kad redzi - katrs zina savu lomu.
Vai tev ir svarīgs novērtējums, atzinība no skatītājiem?
Protams, ka ir svarīgs. Man gribētos būt brīvai no vērtējuma, lai sevi nesāpinātu, bet laikam tas ir neizbēgami. Jebkurš radošs cilvēks ir ievainojams no apkārtējo vērtējuma, bet nav arī iespējams pilnībā norobežoties un teikt - man vienalga… Nu, nav vienalga. Jo pamatā tā ir komunikācija, tu vēlies, lai tevi sadzird, lai rezonē tas, ko saki. Citādi jau tā būtu kā uzstāšanās tukšā zālē.
Kāda ir tava pati vērtīgākā alga, ja skatāmies uz taviem darba augļiem?
Es ļoti mīlu savu profesiju, žurnālistika man dzīvē ir devusi ārkārtīgi daudz, tie ir krāšņi iespaidi, milzīga pieredze. Un tā arī ir lielākā vērtība. Darbs nav tikai darbs. Man ir bijusi un joprojām ir ļoti interesanta profesionālā dzīve.
Mazliet pieskaroties tavām grāmatām, kas braši ir stāvējušas pirktāko grāmatu topos. Ko vēlies ar tām pateikt?
Katra no manām četrām grāmatām ir bijusi kā svētceļojums, kur sākotnēji esmu apņēmusies doties, līdzi ņemot vien ideju. Es nekad līdz galam nezinu, cik ilgs un grūts būs grāmatas īstenošans ceļš.
Kaut kur procesa vidū parasti sāku sevi ienīst, ka esmu iedzinusi sevi tādās nepatikšanās.
Vienmēr klātesoša ir novedīgā doma, ka šis darbs ir absolūti nejēdzīgs un man būs kauns to publicēt. Un tad sev saku - Gundega, tu kā žurnāliste raksti jau vairāk nekā divdesmit gadus, tu drīksti rakstīt arī grāmatas. Un, ja iesāki, tad pabeidz. Vienkārši turpini. Un tad es klausu savam iekšējam bosam, kas vienkārši liek to visu izdarīt līdz galam pēc labākās sirdsapziņas. Manas grāmatas tāpat kā mans darbs žurnālistikā vairāk klasificējas zem atbalstošā servisa. Es nepārstāvu kādu mākslas žanru vai izklaidi. Manas grāmatas galvenokārt ir veltījums visām tām sievietēm, kuras ir bijušas ar mani laikā, kad esmu vadījusi kādu no žurnāliem.
Zinu, ka ir autori, kam rakstīšana ļauj elpot. Ko tev ļauj rakstīšana?
Rakstīšana man palīdz sakārtot prātu. Tāpēc man, piemēram, ļoti patīk rakstīt slejas - nekad nezini, kurp aizvedīs sākotnējā doma. Tas ir domāšanas treniņš, kas mani arī nomierina. Mēs bieži pieminām moderno vārdu trigeris. Ja mani kaut kas trigerē, tad mēģinu šķetināt dziļāk, un saprast, kas aiz tā slēpjas. Un nav labāka veida, kā sevi izaicināt salikt pa plauktiem domas un emocijas, kā ļaujoties rakstīšanai.
Kas ir bijis grūtākais, lai tavs izlolotais projekts ieraudzītu dienas gaismu?
Tā bija “Dimanti tavā pagalmā” 2. grāmata, pie kuras strādāju, kad biju sava otra dēliņa gaidībās. Kad ķēros pie šā darba, ārā plosījās Covid-19, bija daudz neskaidrības par nākotni un vienlaikus arī bažas par gaidāmo mazuli un tieši tai laikā, kad man bija jāpabeidz grāmata, sākās Ukrainas karš.
Un tad vēl es pati smagi saslimu, bet darbi negaidīja… Tas bija drūms laiks, bet vienlaikus nevarēju ļauties bezcerībai.
Nav noslēpums, ka ilgus gadus biji daudzu žurnālu galvenā redaktore, pēdējais no tiem bija “Santa”, kāpēc aizgāji?
Žurnālu “Santa” vadīju trīs gadus un man bija radusies sajūta, ka zināms radošais cikls ir izdzīvots. Man ir ļoti svarīgi just izaicinājuma garšu, redzēt nākamo sasniedzamo līmeni, lai būtu enerģija un degsme. Domāju, ka mani līdzšinējie darba devēji tieši to arī manī novērtēja, ka, ķeroties klāt katram jaunajam projektam, es metos iekšā ar maksimālo atdevi. Līdzīga sajūta bija arī ar iepriekšējiem žurnāliem, ko vadīju - SHAPE, COSMOPOLITAN, IEVA, - kad savu biju izdarījusi, tad biju gatava doties tālāk.
Es aizdomājos. Tev nekad nav bijusi vēlme radīt pašai savu žurnālu, lai gan tev tagad ir grāmatas…
Grāmata kā formāts šobrīd ir pateicīgāks, nekā žurnāls. Jo grāmata iznāk kā vienreizējs projekts un tad pēc laika vari izvērēt, cik tas ir bijis veiksmīgs. Un tu vienmēr vari atkal jau sākt domāt par nākamo grāmatu. Savukārt, ja šodienas mediju tirgū plāno izdot žurnālu, konceptam jābūt nekļūdīgam. Tad bez variantiem - tam jābūt izcilam gan saturiski, gan vizuāli, jābūt ļoti jaudīgam mārketingam, komandai un biznesa plānam. Pretējā gadījumā žurnāls šodienas konkurences apstākļos vienkārši neizdzīvos. Līdz ar sociālo tīklu revolūciju, visvairāk ir cietuši tieši preses izdevumi. Jo aktualitātes ziņā ir grūti pārspēt interneta medijus. Arī cilvēkiem nu jau ir ļoti mainījušies mediju patērēšanas ieradumi.
Faktiski pārmaiņas ir dramatiskas un līdz ar to doma par jaunu žurnālu ārpus lielajām izdevniecībām būtu ārkārtīgi drosmīga. Tajā pašā laikā es nesaku, ka savs žurnāls būtu pilnīgi nereāla ideja, bet tad noteikti viss būtu jāizsver līdz niansēm.
Kā sevi motivēt, kad rokas nolaižas? Visiem jau pienāk tumšākas dienas.
Jā, es pazīstu tādas dienas un tad ir dažādas tehnikas - ja ir gaužām bēdīgi, tad pažēloju sevi kā labs draugs un ļauju sev atpūsties. Bet, ja tas ir vienkārši kārtējais besis, tad visiedarbīgākās zāles ir darīšana. Nevis motivācijas meklēšana un iedvesmošanās, bet fiziskas vai ļoti praktiskas aktivitātes. Vienkārši dari! Vienalga vai tie ir sīki mājas darbi vai e-pastu rakstīšana, galvenais, lai notiek kustība. Esmu sapratusi, ka ļaušanās grūtsirdībai, tikai vēl vairāk to pastiprina. Un tad jau ļoti ātri var ieslīgt fizozofijā - bet kāda vispār visam jēga?
Esi savas dzīves laikā saskārusies ar domu, ka viss, pietiek, jāsāk dzīvē darīt kaut kas cits, jāsāk no nulls.
No vienas puses - jauna sākuma sajūta pārņem laiku pa laikam, kad saproti - vecā sistēma vairs nestrādā, ir jādodas citā virzienā. Bet no otras puses, doma, ka vari sākt no nulles, ir zināma mērā ilūzija, jo mūs vienmēr pavada līdzšinējā pieredze. Esmu vairkkārt savā dzīvē bijusi revolucionāra, aizejot prom no ierastā un sevi iemetot svešos ūdeņos.
Ar gadiem esmu kļuvusi piesardzīgāka, jo stāvoklis, kad “visu sāc no jauna” prasa ļoti daudz resursus.
Vēl pirms desmit gadiem es par to tikai pasmaidītu un spītīgi mestos nezināmajā, bet tagad ļoti izvērtēju katru nākamo soli. No sevis aizbēgt nav iespējams, tādēļ šobrīd man daudz interesantāk ir meklēt nākamo pakāpienu, nevis iemest sevi realitātes šovā ar nosaukumu “sākt dzīvi no nulles.”
Par ko šodien esi pateicīga?
Beidzamo gadu globālā mēroga notikumi, kas bija Covid-19 un Ukrainas karš, patiešām ir daudz ko mainījuši manā dzīvē un attieksmē. Esmu ārkārtīgi pateicīga par to, ka mēs kā ģimene varam būt kopā, ka ik dienu redzu savus bērnus, ka varam būt veseli un justies drošībā. Esmu pateicīga, ka varu dzīvot savā mīļajā Latvijā un darīt savu sirds darbu.
Vai tev jau ir mērķi nākamajam gadam?
Jā, ir jāiet tālāk profesionāli. Būs jauni izaicinājumi, īstenojot drosmīgas idejas. Kā jau vienmēr - es sekoju savam iekšējam aicinājumam un, ja mani pašu tēma rezonē, tad ķeros tai klāt kā jaunai virsotnei. Aizvien saglabāsies mans fokuss, veidojot mediju projektus sieviešu auditorijai.
Un visbeidzot, ko novēli lasītājiem, veco gadu pavadot un jauno sagaidot?
Cienīt visu, kas nāk tavā ceļā. Arī kļūdas var būt vērtība. Paskaties uz savu dzīvi kā uz dārzu, - cik daudz pats vari izdarīt, lai izaudzētu sev un citiem vērtīgus augļus. Lai audzētu ziedus, kas priecē acis un dvēseli. Ir jākoncentrējas uz labo. Katru dienu. Nav laika žēloties, nav laika nožēlot. Ja ir dota šī diena, tad novērtējam to, kā skaistāko dāvanu.
