Kalendārā ir 26. oktobris un Latviju ir pārsteigusi ziema. Negaidīti pārsteigusi, taču kaut kas mani šajās sniegpārslās, dodoties uz interviju, vilina, aizrauj un liek nesteigties, bet gan izbaudīt. Īsta meditācija, pēc mirkļa atskāršu un pasmaidu, pateicībā paveroties debess jumā. Pirms atveru durvis, Rīgā, Brīvības ielā 33, lai dotos “Amoralle” valstībā, zināju tikai to, ka man šī būs nozīmīga saruna.
Un ne jau tāpēc, ka mūsu uzvārdi ir identiski! Rīgas modes nedēļā Ineses Ozolas sirds lolojums “Amoralle” mainīja manu līdzšinējo definīciju, kas ir mode. Un tas, manuprāt, ir pieklājīgs arguments, lai dotos pāri slieksnim.
Pēc sarunas devos mājās, bet jau ar kamolu kaklā, taču labā nozīmē, jo saruna man bija dziedinoša. Un pēc tās sirdī iegūlās miers. Tagad, kad no jauna aizdomājos par tām sniegpārslām, kas sen jau izkusušas, es saprotu, ka tās man bija ne tikai mirklis, kas īss un maģisks, bet gan īsts gaismas stars, kas manās acīs simbolizē Ineses Ozolas personību. Turklāt, lai arī uzvārdi ir nejauša sakritība, šī saruna man būs dārgākā dāvana, kādu esmu pēdējā laikā saņēmusi.
Kāda ir pēcgarša pēc skates?
Silts gandarījums par komandu. Dienu pēc skates pavadījām visi kopā, bijām SPA un pusdienās. Pārrunājām sajūtas, novēroto un piedzīvoto, kas paspilgtināja šo lielo notikumu. Mums, “Amoralle”, modes skate ir liels notikums. Mēs tai gatavojamies ilgi un tā pēcgarša ir salds atslābums, jo esam paveikuši lielu darbu.
Inese, pamanīju, ka jums ir svarīgi katram no komandas pateikties. Tas bija arī redzams skates izskaņā, kad aplausus baudījāt visi kopā.
Bez komandas jau nekas nebūtu. Bez katras pat vismazākās sastāvdaļas nekas nebūtu. Bieži vien ir tā, ka vismazākās sastāvdaļas nospēlē lielu lomu. Man ir svarīgi, lai visi cilvēki, kas ir iesaistīti, varētu just un baudīt sava darba rezultātu, dzirdēt aplausus un just mūsu darba novērtējumu.
Es nonācu pie jums aizkulisēs īsu mirkli pirms lielā uznāciena. Ievēroju cieņu un rūpes. Tāpat arī no jums, Inese, strāvoja koncentrēts miers, taču man likās - kā, ja tūlīt vērsies priekškars?
Aizskatuvē ir pilnībā cita sajūta. Iekšā ir vētra, nav nekāds miers. Tajā brīdī viss šķiet tik svarīgi, tik atbildīgi, jo viena maza kļūda var …
Maksāt? Varbūt ne tik skarbi.
Nu jā, bet… Tas ir tikai manās sajūtās. Tas ir svarīgi man, svarīgi manai komandai. Sajūtās svarīgi. Patiesībā jau tā ir vienkārši mode. Vienkārši - mode.
Tikai ne jums.
Jā, ne man. Man tā ir vērtība. Katra nianse spēlē milzīgu lomu. Ja nebūs gaisma, kā ir izdomāts, ja nebūs mūzika, tērpi, ja kaut kas traucēs izstāstīt stāstu, kā ir iecerēts. Interesanti, ko arī esmu ievērojusi, ka pirms modes nedēļas, nevaru izteikt, cik modes skate ir svarīga.
Katru modes nedēļu šķiet, cik tas ir būtiski, tas ir svarīgākais tā brīža notikums. Kad skate paiet, tad liekas: o, nu, viss ir labi, dodamies tālāk.
Visu laiku ir tāda riņķveida kustība. Tas ir viens dzīves nogrieznis, viens etaps vienam ciklam, kas mums ir vērtīgi.
Pēc skatēm neseko smeldze?
Smeldze, nē, nevienā posmā - ne pirms, ne pēc šīs sajūtas nav. Ir aizkustinājums, melanholija, ja redzu, ka ir sanācis tā, kā iecerēts. Gala rezultātu ar acīm es nekad neredzu. Piedaloties modes nedēļā, lai uzliktu dekorācijas, ir iedots neliels laika sprīdis.
Pati redzēju savām acīm. Pārāk īss laiks, lai visu paspētu.
Jā, šogad šī ideja sākumā likās neiespējama, lai gan tieši šajā reizē mēs izmēģinājām visu pirms skates. Studijā “Amoralle level up” mēs izveidojām septiņu metru butaforiju, lai redzētu, kā ar kūdru, kā tehniski tas ir iespējams, vai meitenēm nesprūst papēži iekšā, vai kūdra nelīp pie tērpiem, jo neko par to nezinājām, pieredzes nebija. Iepriekšējā modes skatē mēs nebijām izmēģinājuši laikus, tikai pēc modes skates secinājām, ka čiekuri traucē meitenēm iet un var paklupt. Ņemot vērā šo pieredzi, šogad nolēmām, ka ir jāpamēģina. Arī video, piemēram, man šeit studijā nav tik liela ekrāna, lai es pamēģinātu, kā tumsā, prožektoriem izgaismojot senās saknes, izskatīsies ekrāns aizmugurē.
Gala produkts - performance, kas ir salikta no dažādām niansēm - frizūra, grims, mēs redzam tikai skates dienā un tas ir tas brīnums.
Mēs paļaujamies uz katru sastāvdaļu, katru komandas biedru, kas taisa performances sastāvdaļu.
Cik liela ir komanda?
Komanda ir atkarīga no modeļu skaita. Katrai modelei ir nepieciešami vairāki profesionāļi. Šajā sezonā mums bija arī milzīga komanda, kas lika tikai skatuvi, mēli, jo bija senās saknes, kuras mēs laikus taisījām skulptūrās, kā arī 3000 litri kūdras virsū, kur apakšā taisījām butaforijas, lai būtu kūdras kāpas. Tā komanda, kas iznāca uz skatuves, bija tikai daļa, tā nebija visa. Tas ir milzīgs darbs, kas tiek ieguldīts.
Reizēm sabiedrība neaizdomājas, kas slēpjas apakšā.
Tā ir ar pilnīgi jebkuru lietu. Tāpēc arī ir interesanti dalīties, atklāti runāt, lai mēs varam uzzināt par profesiju aizkulisēm. Manuprāt, īpaši svarīgi ir dalīties ar savu pieredzi ar jauniešiem, kad viņi izvēlas profesiju, lai zinātu, kā ir patiesībā. Tieši šis ļaus ieraudzīt profesijas kaifu, jo aizkulisēs ir daudz iedvesmojoša spēka. Te var sagaršot dzīvi līdz kaulam. Tas ir fantastisks treniņš, kā trenēt koncentrēšanos un spēt pielāgoties apstākļiem. Mums ir iedots mazs laiks un seko arī problēmas.
Nevienas aizkulises vēl nav bijušas, kad nerastos kāda problēma, bet mums ir jāatrod risinājums. Nedrīkst krist panikā, ir jāatrod risinājums un jābūt mierīgam.
Mēs visi esam vienā laivā, nedrīkst kāds pēkšņi sākt šūpot laivu, jo mēs visi braucam pa krāčainu upi un mums ir jāsaglabā miers, jāairē, lai tiktu pāri krācēm.
Un katru reizi pieredze arī palielinās.
Protams, bet es katru reizi pierakstu lietas, ko varētu nākamajā lietā uzlabot, kas ir bezgalīgi aizraujoši. Man pašai ir interesanti, kad būs tas backstage, kad nebūs ko pierakstīt, bet tas nav iespējams. Darot lietas mēs kļūstam arvien pieredzējušāki, arī spējam ieraudzīt, ko varam uzlabot. Parastā evolūcija, un pilnībai robežu nav.
Es pati, pēc skatē redzētā, jutos, gluži kā būtu dabūjusi elektrošoku!
Tā ir. Tā ir satriecoša sajūta. Es meitenēm jau teicu, ka tas ir kaut kāds adrenalīns. Turklāt Riga Fashion Week ir profesionāļi. Viņiem viss ir sakārtots, tur ir izcila komanda, ar ko strādāt kopā, jo daudz lietas izdara viņi. Tas iedod stabilitātes un drošības sajūtu.
Jā, 37. Rīgas modes nedēļa!
Jā, tas ir daudz tik mazam tirgum. Es lepojos ar Latvijas komandu, ka turpina un atrod iespējas.
Atgriežoties pie “Amoralle” skates, kā atnāca mūza, iedvesma?
Mana atbilde būs trīs daļās. Pablo Pikaso ir teicis, ka tādas iedvesmas nav, ir vienkārši jāstrādā un tad kaut kas notiek. Ir jāstrādā daudz. Otrā atbildes daļa ir jautājumā, ko mēs vispār saprotam ar vārdu - iedvesma. No kurienes atnāca iedvesma kolekcijai? Ideju sapratu tikai tad, kad es ieraudzīju to veco sakni. Sākotnējais kolekcijas idejas aizmetnis ir mana spēka vietā, kas ir purvs.
Es mīlu purvus. Saullēkts purvā ir vieta, kur ir pierakstītas labākās rindas manā dienasgrāmatā, kur esmu ieraudzījusi jaudīgākās lietas par savu iekšējo pasauli.
Domājot par jauno kolekciju, neskatoties uz to, ka mēs esam romantisks, sievišķīgs, apgarots, maigs zīmols, man iekšēji bija sajūta, lai jaunajā kolekcijā es redzētu - tās nokaltušās priedes, kas noslīkušas purva ezerā. Dzīvi pavadījušas sākumā ar maz barības vielām, tāpēc ir tievas, bet, laižot saknes dziļāk, tās ir noslīkušas. Tādas priedes atrast nav viegli, jo tās mīt purvos. Ar dāsnu atbalstu no Olaines kūdras personāla, ko vada Gunārs Cankalis, šī ideja īstenojās. Īpašs paldies Tomam Liepiņam un Saulim Skadikim par pašaizliedzīgo palīdzēšanu ar kūdru un saknēm. Mūs laipni uzņēma, pēc tam braucām meklēt tādas priedes, kuras varētu izmantot skatē. Pa ceļam runājot, Gunārs mums parādīja saknes, kuras viņi, izstrādājot purvu, izvelk ārā, un tās mīt aptuveni 5000 gadus. Ieraugot saknes, man bija skaidrs, ka tas ir tas, ko es meklēju.
Kopā ar scenogrāfijas mākslinieci Alisi Ontensoni abas saskatījāmies un bez vārdiem jau zinājām, ka lēmums ir pieņemts. Tālāk sākās tehniskās lietas, kas bija nesievišķīgs un sarežģīts process, bet mums bija daudz brīnišķīgu palīgu - visa Gunāra komanda. Piedzīvojot tieši šo, es sapratu, ka ir pasaulē varoņi. Es nevaru viņus citā vārdā nosaukt. Viņi aizrāvās ar ideju, viņi saprata, cik tas mums ir svarīgi, cik daudz mēs varam iedvesmot un dot tālāk. Ikviens, kurš pieskārās šim projektam, bija gatavs iesaistīties un meklēt risinājumus. Atklāti sakot, mēs neredzējām tālāk par apvārsni, mēs darījām. Kāpjot tālāk kalnā, mēs sapratām, kas ir tas, ko mēs meklējam. Taču man paša, iedvesma ir sajūta, sevis noskaņošana, gluži kā diriģents noskaņo orķestri. Un te seko jautājums, cik ļoti tu proti sevi noskaņot, kādā tonalitātē, kas ir liela sevis pazīšana? Mācēt sevi saprast.
Droši vien ar gadiem nāk arī disciplīna.
Brīvība ir disciplīna. Cilvēka lielākā brīvība, kad to apzinies, un tad ir mazliet vieglāk. Lai gan arī ne vienmēr tas izdodas, jo instrumenti mainās.
Kas liek celt latiņu?
Svarīgi, lai katra nākamā reize ir par kripatiņu labāka, ja tas izdodas, tad ir lieliski. Es domāju, ka mēs darām īpašu darbu. Tajos šaubu un pagurumu brīžos līdz šim vienmēr ir bijis kaut kas, kas licis celties: bērni, kuru dēļ gribas iet un turpināt, citreiz tie ir kolēģi, jo esmu atbildīga viņu priekšā, un viņi uzticas, ka mēs tiksim galā ar problēmām.
Citreiz tas ir klientu nopelns, saņemot kādu viņu mīlestības pilnu vēstuli “Instagram”, vai e-pastā, kas aizkustina. Apzinos, cik ikdiena ir aizņemta, bet kāds vēl atrod laiku, lai uzrakstītu. Tas arī nospēlē svarīgu lomu. Solīti pa solītim, un uz priekšu. Mums ir jāturpina, kas šajos laikos nav viegls uzdevums, kad modē sievišķību dažādi interpretē. Laiks šodien arī tāds…
Jā, nav viegls.
Cerēsim, ka tā ir pagaidu dzīves sastāvdaļa.
Parunāsim mazliet par bailēm. Ir kas biedē saistībā ar zīmolu?
Mums ir bail par lietām, kas ir nozīmīgas man ir bail, ja kaut kas “Amoralle” apdraudētu, nodarītu pāri, ja kāds pārprastu. Tādas mazas lietas: nepaspēt, nokavēt, par to es nebaidos. Vairāk raizes par lielām lietām, kur ir iesaistīti daudz cilvēku. Ir interesanta sajūta, runājot par bailēm, kuru neprotu noformulēt, bet es zinu, kā tā garšo. Es zinu, kāda ir sajūta…
Varbūt bail pievilt tos, kuriem rūp?
Varbūt, jā, kaut kas tāds. Man nav bail, ka neizdosies. Par to es nebaidos, jo zinu, ka, ja neizdosies šis, izdosies kaut kas cits. Iespējams, ka tieši neizdošanās ļaus ieraudzīt kaut ko, kas jāpamaina, varbūt radīsies kaut kas absolūti unikāls, varbūt mēs to pieņemsim, kā mācību stundu. Ir viena smieklīga baile, kas man ir klātesoša modes skatēs, par kuru mani draugi smejās, bet kopš pirmās reizes, kad piedalāmies. Man ir bail, ka neatnāks cilvēki, ka neviens neatnāks.
Cik es zinu, tad “Amoralle” modes skate Riga Fashion Week ir viena no gaidītākajām. Ja ne pati gaidītākā.
Es to saprotu, ka cilvēki velta laiku, atliekot citas savas lietas, lai vakaru veltītu mums. Saprotu, ka bailes ir neracionālas, bet man ir tāda sajūta. Varbūt tā ir tikai muļķība, nezinu.
Jāmet malā šīs domas! Runājot vēl par skati. Kāds ir zemais starts? Tie īpašie mirkļi pirms.
Tas pirmais ir tad, kad ir skaidrs skates datums, skaidrs uzdevums un tas, ka nekas nav skaidrs. Ir tāda sajūta, ka neko nezinu. Tā gan, manuprāt, ir mīklas sastāvdaļa, jo, lai kaut kas rastos, ir vajadzīga šaubu, neziņas, iekšējā konflikta sajūta. Pateicoties tam termiņam, rodas sprādziens, kas ir viena unikālā mazā aizmetnīša ideja, kas ir pats sākums. Sākumā jau mēs nezinām par ko ideja pārtaps, mēs tikai to virpinām. Jautājumu ir daudz: kāda būs kolekcija, mūzika, skatuve, vadošā krāsa, vadošā doma, nosaukums, un citas nianses, uz katru jautājumu ir jāatrod atbilde.
Tālāk ir tad, kad sākas modes skate. Līdzīgi kā sportistiem pirms starta, tūlīt būs mirklis, ko vairs nevarēs mainīt. Un tad laiks apstājas. Neko nevar dzirdēt, uztvert, jo viss ir sastindzis. Tik liela ir tā iekšējā spriedze.
Un pēdējā sajūta ir mirklī, kad es saņemu ziedus, pateicības vārdus. Ir arī ceturtā sajūta, kas ir pirms modes skates, kad kopā ar komandu mēs apstājamies, lai pateiktu paldies, lai pateiktu, ka esam atnākuši. Tur - ārā, mēs esam iedvesmotāji, kaut kā liela maza sastāvdaļa. Mēs ejam pastāstīt kaut ko vērtīgu. Svarīgi, lai stāstam līdzīgu stāstu. Stāsts par to, lai redzētu lietu skaistumu un meklētu sevī spēku, jo tas manī pašā ir. Mācēt atrast, pa slāņiem ņemot nost, lai ieraudzītu.
Šogad mēs runājām par to, cik ļoti sievietei ir svarīgas viņas saknes. Tieši savās saknēs viņa smeļ savu maigo spēku. Saknes mūs iedvesmo. Un nekas nav beidzies, nekas nekad nebeidzas, jo jebkurā brīdī viss var pārtapt par ko nozīmīgu.
Ja šī būtu filma un paralēli vārdiem skanētu mūzika, man acīs būtu asaras. Skaisti.
Meitenes arī bija aizkustinātas par to, cik tas ir vērtīgi. Esmu tik pateicīga scenogrāfijas māksliniecei, ar kuru, starpcitu, arī ir stāsts. Meiteni satiku uz ielas, nejauši, uzrunāju viņu kā modeli un viņa piekrita. Viņa atnāca uz fotosesiju, mēs aprunājāmies un es viņai jautāju: kas ir viņas sapnis? Viņa atbildēja, ka viņa sapņo radīt modes skatēm scenogrāfijas. Es teicu: darām tā, lai tavs sapnis piepildās!
Man apkārt draugi prasīja, kā man nav bail uzticēties, jo nekad nav strādāts kopā, nekad viņa to nebija darījusi, es viņu faktiski nepazinu. Es uzticējos savai sirdij.
Un mums viss izdevās labāk, nekā es varēju iedomāties. Es gribu savai sirdij pateikt paldies, ka tā ir tik drosmīga uzticēties kam tādam. No otras puses: es vēlētos, lai man nekad nezustu šī spēja, uzticēties cilvēkiem, jo es zinu, kā garšo uzticēšanās sāpīgā cena. Lai mani šī pieredze neaptur uzticēties atkal no jauna. Es lepojos ar šo sadarbību.
Arī par skulptūrām bija interesanti. Kad pirmo reizi domājām, kā tās saknes salikt kopā, atvedām uz studiju pašas saknes un instrumentus. Tie stāv saknēm blakus, bet saprotam, ka tās saknes, neskatoties uz to, ka ir senas, mums tās ir dzīvas. Nevarējām iedzīt naglu, pat sašņorēt ar plastmasas stiepli. Interesanti bija, kad sākām likt kopā, tās vienkārši savijās viena ar otru. Tā, it kā tās būtu gaidījušas viena otru jau sen.
Tās sadevās rokās!
Jā, sadevās rokās un stāvēja. Mūsu ieplānotajā laikā, kad domājām veidot skulptūras, viss notika trīs reizes ātrāk, jo tās sadevās rokās. Izskatās, kā viens vesels. Lielākā vērtība sievietei ir ieraudzīt savu iekšējo tā brīža misiju un darīt to, kam tic. Ja tas mainās, tad mainīties līdzi, kas vienlaikus ir arī grūtākais uzdevums.
Kas ir pretinde brīžos, kad nevar?
Zināšanas, iemaņas. Jāmācās, nedrīkst domāt par to, ka nevaru. Pilns internets ar podkāstiem, meistarklasēm. Tā lieta, kas interesē, dari! Otra lieta - uztaisīt revīziju ar tiem, kas tev ir apkārt, ar ko pavadi laiku.
Man ir sajūta, Inese, ka jūs saprotat, ka dzīve ir viena.
Mhm. Un tas ir viens no rakursiem, kad es izvērtēju, kad dzīvē man jāpieņem lēmumi, bet ir šaubas. Es uzreiz domāju tā, ja man būtu atlicis dzīvot gadu, kā es rīkotos, ko darītu vai kas būtu tas, ko es nedarītu.
Es daudz arī esmu domājusi par šo. Reizēm baidos, ka nepaspēšu, jo gribu daudz, bet mēs braucam ar ātrgaitas vilcienu. Arī globāli, kas tagad notiek.
Mums īstenībā nevajag visu. Jūs jautājāt, kas ir pretinde vārdam - nevaru. Pretinde ir izvēle. Padomāt, kas ir tas, ko es izvēlos. Vai tiešām viss, kur esmu tagad, kur ir mana uzmanība, vai tas virza tur, kur es vēlos nokļūt. Vārds - nevaru, nozīmē, ka jūs zināt, kur jūs vēlaties nokļūt, bet kaut kādā veidā nevarat. Vārds nevaru nav tas lielākais biedēklis, pretinde ir viegli dabūjama. Lielākais biedēklis ir - nezinu. Nezinu, kur es vēlos nokļūt, nezinu, ko es vēlos darīt, un nezinu, kas es esmu. Tev apkārt ir migla. Ir ceļš, bet tu nezini, vai tas ceļš ir lielceļš un tev vajag automašīnu, vai tā ir taciņa un tev vajag kedas. Tas ir daudz grūtāk atrisināms. Nevari?
Piecelies agrāk, izbaudi saullēktu, uzliec savu mīļāko dziesmu skaļi, uzdejo un tu vari. Ja nevari - meklē palīdzību, prasi palīdzību mīļajiem, zvani bērnības draugiem, bet, ja nezini, tad ir ziepes. To ir daudz grūtāk izdarīt, jo ir jārok dziļāk, lai uzzināto to īsto dzīslu, spēku, īsto sevi. Un tad vēl būt drosmīgai, lai skatītos sev acīs. Sievietei ir daudz uzdevumu šodien.
