“Manuprāt, izcils mūziķis ir tāds, kuram nevajag mēģinājumus, kurš var uzreiz saspēlēties ar citiem. Tā, it kā viņi būtu mēģinājuši kopā 10 reizes,” atklāj bundziniece un perkusioniste Nelli Bubujanca, kuras sapnis ir tikt pamanītai un pēc tam saņemt uzaicinājumu spēlēt pie kāda pasaules mēroga mākslinieka, piemēram, Bejonses.
Ambiciozi sapņi spožam talantam, kurš ir pamanīts tepat Latvijā. Atskāršot, ka vēlme nodzīvot interesantu dzīvi viņai šodien ir tuvāka par tuvu.
“Mūzika man ir tuva jau no pašas bērnības, kad vecmāmiņa man spēlēja uz ģitāras un dziedāja romances. Ar viņas palīdzību es sāku apgūt ģitārspēli. Toties tīņu gados, kopā ar savām draudzenēm, jau sāku interesēties par rokmūziku un elektroģitāru. Nepagāja ilgs laiks, līdz mēs pašas izveidojām grupu, bet neviens nemācēja spēlēt bungas. Tad nu meitenes piedāvāja, lai tās pamēģinu es. Brīdī, kad es piesēdos pie bungām, man uzreiz sanāca nospēlēt dažus vienkāršus ritmus. Uzreiz bija skaidrs, ka man tas padodas diezgan viegli. Jau drīzumā mēs ierakstījām tolaik vēl kasetē savu pirmo singlu. Pēc tam es to parādīju mammas draugam, kurš bija mūziķis. Viņa pirmais jautājums manā virzienā: kurš spēlē bungas? Es atzinos, ka tā esmu es, un no tā brīža man pavērās jaunas iespējas. Visticamāk tāpēc, ka manī saklausīja talantu un uzreiz aizsūtīja pie Latvijas slavenākā skolotāja Tāļa Gžibovska, bet pārējais jau ir pagātne,” atklāj šarmantā mūziķe, kura neslēpj, ka mūzika ir kā tāds mūžīgais dzinējs, jo tā nekad nebeidzas, gluži otrādi tā turpina iedvesmot un ir meditācija.
“Man ir svarīgi muzicēt, jo tā ir mana dzīves vērtība. Tas ir tas, kas man vislabāk sanāk un kā es komunicēju ar sabiedrību. Dzīvē es esmu introverta, neeju uz ballītēm un festivāliem, bet uz skatuves es esmu cita. Uz tās es jūtos kā mājās. Man gribas iedvesmot klausītājus un pateikt, ka nav jabaidās no jauniem izaicinājumiem. Ir jāļaujās saviem talantiem, kas ir doti. Tāpat es gribētu, lai mans vārds vienmēr asociējas ar labu, kvalitatīvu bungu spēli. Turklāt ne tikai Latvijā, bet arī ārzemēs.”
“Latvijā, pirmkārt, jābūt labam cilvēkam, atbildīgam un godīgam. Mums tas mūziķu lauciņš ir tik mazs, ka labāk nečakarēt savu reputāciju. Tāpēc ieteicams būt cilvēkam, uz kuru vienmēr var paļauties. Tāpat arī jābūt universālam, jo vienu dienu jāspēlē fona mūzika kādā pasākumā, bet citā dienā atnāk piedāvājums uzspēlēt stadionā roku. Viens no svarīgākajiem elementiem ir sociālie tīkli, it īpaši “Instagram”. Es to uztveru kā savu portfolio, kur jebkurš var ieiet un paskatīties, kādos projektos es šobrīd piedalos un kādas ir manas aktualitātes.
Diemžēl ļoti maz Latvijas mūziķi to uztver nopietni, jo viņi neskatās tālāk par Latviju. Manā pieredzē jau bija daži gadījumi, kad man palūdz ieteikt Latvijas mūziķus ārzemju projektiem un prasa atsūtīt “Instagram” profilus, bet man nav ko atbildēt, jo tie profili nav aktīvi. Es pat teiktu, ka šobrīd jebkuram mūziķim jāmāk būt gan par video operatoru, gan par skaņas režisoru, gan par sociālo tīklu menedžeri, gan arī jāprot pašam sevi pareizi pārdot. Beigās vēl jāatrod laiks patrenēties pie instrumenta un iemācīties kaut ko jaunu. Tā ka ar talantu ir vien par maz.
Tāpat arī tas, ka nevienam nerūp tavs noskaņojums vai veselības stāvoklis. Uz skatuves vienmēr jabūt uz 100% gatavai un jādod cilvēkiem spēcīga enerģija, pat ja tev tajā brīdī tās nav. Ir jācenšas spēlēt tā mūzika, kuru tu pats izbaudi un nav jābaidās no kļūdām. Citādi baidoties var nokļūt strupceļā, no kura pēc tam būs ļoti grūti izkļūt. Esot uz skatuves, notiek maksimāla koncentrācija, galvā domas par atbildību un par to, kā vēl es varu papildināt mūziku, netraucējot saviem kolēģiem, jo bungot par daudz dažreiz arī nav labi. Pārskrien arī laimes sajūta par to, ka tajā brīdī varu atrasties tur, kur es esmu, un cenšos savā atmiņā iemūžināt spilgtākos momentus.
Protams, dažreiz uznāk arī tumša bilde un es pēkšņi varu aizdomāties: vai mans kaķis lietus laikā ir mājās vai pastaigā uz ielas, bet tas ātri pāriet.” Interesējoties par slaveno lampu drudzi, bundziniece atbild, ka tas ir vienmēr. “Lampu drudzis parasti ilgst pirmās divas dziesmas, tālāk jau parādās pārliecība, ka es varēšu ar visu tikt galā.
Taču runājot par rituālu pirms uzstāšanās, tad ir jāatzīst, ka man tāda nav, bet ir viena lieta, piemēram, atlikt pārģērbšanos uz pašu pēdējo mirkli un sākt ģērbties tikai 10 minūtes pirms uznākšanas uz skatuves. Tas notiek tik bieži, ka jau izskatās pēc rituāla.”
Mūziķe atklāj, ka šobrīd piedalās dažādos projektos “Prāta Vētra”, “Tautumeitas”, Raum, arī pie ukraiņu dziedātājas Veras Brezhnevas un reizēm pie Laimas Vaikules. “Bez šiem projektiem, es arī spēlēju savus bungu solo šovus dažādos pasākumos. Pagaidām gribu veltīt laiku savai attīstībai un neredzu sevi pedagoga lomā, bet ik pa laikam sniedzu meistarklases, kad mani uzaicina kā viesi.” Uz jautājumu, kā Nelli nonāca pašmāju grupā “Prāta Vētra”, seko interesants stāsts.
“Kaspars Roga jau sen bija par mani dzirdējis un pamanījis dažādos pasākumos, “Instagramā” bijām viens otram sekojuši. Tad vienā brīdī iezvanījās telefons: “Čau Nelli, te Kaspars Roga! Klau, man ir viena ideja, vai tu negribētu ar mums uzspēlēt perkusijas Daugavpils stadionā?” Protams, es biju patīkamā šokā un pat nedomājot piekritu. Viennozīmīgi, tas ir milzīgs prieks un gandarījums.
Katru koncertu, kad mēs esam kopā uz skatuves, es pateicos par šo iespēju puišiem, un īpaši Kasparam, par to, ka uzticējās un ļāva man brīvi izpausties. Nekad nebiju iedomājusies, ka kaut kas tāds varētu ar mani notikt. Šī pieredze man ļauj domāt, ka esmu uz pareizā ceļa. Manī noteikti pieauga arī pašapziņa un ticība tam, ko es daru. Bieži vien uz skatuves varu savākties un nospēlēt tik labi, ka varu pārsteigt pati sevi. Pieaug arī prasības pret instrumentu un pasākumiem. Protams, brīžiem uznāk arī liels nogurums - gan morālais, gan fiziskais. Nav arī nekādas stabilitātes, taču esmu sapratusi, ka mana dzīve ir improvizācija - gan uz skatuves, gan dzīvē. To izbaudot tagad varu pateikt, ka patiesi izdzīvoju savu sapni. Tāpat arī gribās strādāt ar cilvēkiem, kuri prot labi noorganizēt pasākumus un kvalitatīvi izpildīt mūziķu tehnisko raideri.”
“Lielas mācībstundas es saņēmu Dubaijā, kad aizbraucu uz turieni viena pati muzicēt ar cilvēkiem, kurus iepriekš nepazinu. Tā bija pārbaude uz izturību, jo bija jāspēlē katru dienu ar vienu brīvdienu mēnesī. Gāja grūti - gan morāli, gan fiziski. Vienā brīdī sāku uztvert muzicēšanu kā monotonu darbu rūpnīcā, taču es jūtu, ka tā pieredze nāca man par labu: gan treniņa ziņā, gan morāli. Es paliku izturīgāka un gatava nopietniem izaicinājumiem. Tāpat arī, lai cik dīvaini tas tagad neizklausītos, bet mani dzīves vērtīgākie skolotāji ir tie, kuri kādreiz nodarīja man pāri. Viņi padarīja mani par stiprāku un gudrāku cilvēku,” secina bundziniece, kura arī atklāj, ka ir prasīga pret sevi.
“Dažreiz esmu tik prasīga, ka pati sev riebjos. Piemēram, kad rakstu jaunu video priekš sava “Instagram”, es varu pieķerties kādam sīkumam, kuru vispār neviens nesadzirdēs un nepamanīs, bet man tas nedod mieru. Un tad es varu pārrakstīt visu no jauna vēl 30 reizes, kamēr man neliksies, ka skan un izskatās ideāli. Tāpat es arī nevaru teikt, ka es veiksmīgi tieku ar visu galā, bet es cenšos. Pēc lieliem koncertiem parasti dienu vai divas ļauju sev atpūsties un neko svarīgu nedarīt, eju mežā pastaigāties ar mammu un suņiem, paskatos kādu seriālu. Pēc atpūtas piesēžos pie e-pastiem, atbildu saviem sekotājiem “Instagram”, montēju video klipus no koncertiem, kurus pēc tam ielikt sociālajos tīklos. Tad piedomāju pie dziesmām, kuras gribētu iemācīties spēlēt, trenējos pie bungām, improvizēju un iemācos kaut ko jaunu. Paralēli tam visam, protams, nāk visādi mājas saimnieciskie pienākumi, jo mēs ar draugu īrējam māju, tad darba netrūkst.”
Vai ir bijis, ka rokas neklausa un jāmet viss pie malas, bundziniece ir atklāta. “Tā pa nopietnām - nē, bet ir daži pasaules līmeņa bundzinieki, uz kuriem es skatos un liekas, ka man jāmet miers ar to bungošanu. Jūtos kā maza skolniece salīdzinājumā ar viņiem. Runājot par Latviju, esmu sapratusi, ka Latvijas mūziķi ir ļoti talantīgi, uz skatuves varbūt ne tik esktraverti kā mūsu kaimiņi no citām valstīm, bet toties ar dziļu iekšējo pasauli, kuru viņi atklāj radot savu mūziku.”
Neizpaliek, kā jau īstam māksliniekam, arī sadzīvošana ar kritiku un atsauksmēm. “Esmu iemācījusies uztvert kritiku diezgan adekvāti, īpaši, ja es pati apzinos, ka kaut kas nebija labi. Jebkura adekvāta kritika padara mani par labāku, jo vienmēr cenšos piestrādāt pie savām kļūdam. Biežāk gan dzirdu labas atsauksmes par sevi. Tās uztveru ar prieku un pateicību. Atbildot par motivāciju, tad man ir jāteic, ka man bieži nav nepieciešama nekāda motivācija. Es vienkārši cenšos darīt to, kas man patīk. To, kas man ļauj justies savā elementā, biežāk saku - “jā” nekā - “nē”, tas arī man palīdz nestāvēt uz vietas un mēģināt kaut ko jaunu.” Interesējoties par šodienu, māksliniece izskaņā vēl secina. “Šodien es esmu pateicīga par to, ka mēs Latvijā dzīvojam mierā un man ir iespēja turpināt nodarboties ar savu mīļāko lietu - muzicēšanu.
Esmu pateicīga arī par to, ka man ir tik forša un saprotoša mamma, kura vienmēr mani atbalsta dzīvē. Un mans miers sirdī ir tad, kad mani tuvākie cilvēki un dzīvnieki ir veseli un priecīgi.”
