“Bijuši kritieni, pēc kuriem es varēju atmest ar roku, nogulties zvaigznītes pozā un teikt – viss, tās ir beigas, bet, pateicoties savai neatlaidībai un ticībai, piecēlos un piepildīju kvēlākos sapņus,” stāsta šarmantā sporta reportiere, kura pati ar saviem spēkiem ir nopelnījusi ieejas karti uz vērienīgākajām sporta arēnām visā pasaulē.
Tām pašām, kur nonāk vien retais. Lieki piebilst, ka pati pirmā tiešraide Viktorijai Kamazai bija, intervējot un skatoties acīs Kristapam Porziņģim. Kāds nodomās - tīrā veiksme, taču Viktorija ar šo interviju pierādīs pretējo.
Skatoties uz tevi, rodas sajūta, ka esi radīta starmešu gaismām! Kāds ir bijis ceļš līdz televīzijai un vadošajiem Latvijas medijiem?
Sākšu ar to, ka jau bērnībā mani aizrāva basketbola skatīšanās. Kā jau ventspilniece, aktīvi gāju atbalstīt BK “Ventspils’’ komandu, kolekcionēju spēlētāju autogrāfus un allaž baudīju šo basketbola atmosfēru. Multfilmu vietā ar nepacietību gaidīju LNT raidījumu “Basketbola apskats’’, un manas sienas rotāja “Sporta Avīzes” lielie plakāti ar Alenu Aiversonu, Maiklu Džordanu, Kobi Braientu un pat Kasparu Kambalu. Vēlāk sāku interesēties arī par Latvijas vīriešu valsts vienības mačiem, taču tas viss bija tikai līdzjutēja līmenī. Līdz brīdim, kad 13 gadus vēlāk nonācu “Ghetto Games’’ atlasē. Tas bija 2012. gadā. Atminos, ka toreiz draudzene mani uzrunāja, sakot, ka “Ghetto Games’’ meklē TV seju un ka man ir jāizmēģina savi talanti. Tā kā man vienmēr ir paticis piedalīties dažādās avantūrās, tad pirmais, kāpēc gāju uz kastingu - lai labi pavadītu laiku. Man tiešām nebija ne jausmas, ko no tā visa varētu iegūt un sagaidīt. Kastingā starp 30 kandidātiem, tiku izvēlēta par “Ghetto TV” seju kopā ar vēl divām lieliskām meitenēm. Taču mūs pabrīdināja, ka pēc sezonas atstās tikai vienu. Tā mēs visu vasaru devāmies uz pasākumiem Grīziņkalnā, intervējām jauniešus, sportistus, arī vietējās slavenības un vienkārši piedūrāmies.
Pats lielākais pārbaudījums bija mans pirmais “Ghetto Games’’ festivāls, kurā bija jāveido saturs trīs dienu garumā, jāpaspēj uz visām lokācijām un jābūt gatavai tvert interesantus cilvēkus, intervijas ar sportistiem un jānodod skatītājam atmosfēra. Atceros, ka pēc 3 dienu intensīvās “video satura radīšanas’’ maratona biju maksimāli nogurusi, bet ļoti priecīga par paveikto. Sajutu, ka šis mani piepilda un liek justies dzīvai. Pēc festivāla paziņoja, ka palieku kopā ar viņiem un pievienojos komandai. Tieši “Ghetto Games’’ man bija iespēja vairāk darboties, lielākoties basketbola projektos, kas atausa atmiņā par bērnības līdzi jušanu.
Četrus, krāsainiem piedzīvojumiem, rūgtas un saldas pieredzes pilnus gadus, aizvadīju darbojoties šajā organizācijā, taču 2015. gada rudenī nolēmu doties prom.
Paralēli darbojos sporta projektos un turpināju veidot saturu. Jau decembra beigās sāku darboties kā sporta redaktore kādā no portāliem, kur manos uzdevumos ietilpa rakstīt par aktuālākajiem sporta notikumiem, veidot oriģinālrakstus un radīt sižetus. Man ļoti paveicās ar galveno sporta nodaļas redaktoru Jāni Janševicu, kurš bija ļoti atbalstošs un vienmēr mācēja mani iedrošināt. Toreiz vēl nebiju tik pārliecināta par savām profesionālajām spējām, taču pateicoties Janševica ticībai manī, arī es spēju noticēt sev. Atceros, ka katru dienu uz darbu gāju ar smaidu, jo, kas var būt lieliskāks - rakstīt par sporta notikumiem, būt sporta notikumu epicentrā un radīt saturu. Jutos laimīga un piepildīta! Ar laiku mani pamanīja un piedāvāja pievienoties “Overtime” raidījumam, tā brīža labākajam sporta tandēmam: Armandam Pučem un Valdim Valteram. Tobrīd nespēju noticēt, ka būšu daļa no mana visu laiku mīļākā sporta raidījuma.
Tas bija prieks, gods un liela atbildība! Jā, mans tēls bija gana interesants un varbūt pat kādā brīdī nesaprasts, taču, pateicoties šai pieredzei, atklāju sevī pavisam jaunas šķautnes. Ir jāmāk būt dažādai.
Pēc “Overtime” raidījuma slēgšanas, tiku uzaicināta vadīt “Basketbola apskatu’’, atcerējos, ka bērnībā ar nepacietību gaidīju šo raidījumu. Paralēli raidījumam bija iespēja doties līdzi Latvijas vīriešu valsts vienībai - gan uz FIBA kvalifikācijas turnīriem, gan Eiropas čempionātu 2017. gadā Stambulā, ka arī tiešraidē veikt intervijas, kad izlase aizvadīja kvalifikācijas spēles, vēl toreiz 2019. gada Pasaules kausam. Ar laiku vairāk sāku interesēties arī par Eirolīgu. Pateicoties mūsu kaimiņu lietuviešu komandai “Žalgiris’’, kuri spēlē šajā turnīrā, bija iespēja doties uz Kauņu un intervēt ārzemju klubos spēlējošos latviešus.
Tā bija vērtīga pieredze, pateicoties tai esmu devusies veidot reportāžas uz Eirolīgas “Final Four’’finālturnīriem. Tas ir pavisam citādāk - radīt reportāžas, esot uz vietas, par turnīru un spēlētājiem, kuriem seko līdzi televīzijas mačos katru nedēļu. Nekad to nebiju uzskatījusi par darbu, bet gan sirdslietu.
Pēc trīs nostrādātiem gadiem sporta redakcijā sāku darboties brīvajā režīmā - daudz dažādu video projektu ar sponsoriem, kā arī komandējumi - Eirolīgas “Final Four’’ Vitorijā, FIBA Pasaules Kauss Ķīnā. Un tad sākās pandēmija! Bija daudz brīva laika pārdomām, kurā izsecināju, ka turpmāk vēlos veidot sižetus tikai par konkrētu sporta veidu un konkrētiem turnīriem, atmetot visu pārējo. Kad situācija ar pandēmiju kļuva daudz maz mierīgāka, ņemot vērā uzkrāto pieredzi - turpināju sadarboties gan ar FIBA, kā mobilā reportiere, gan ar saviem uzticamajiem sadarbības partneriem, veidojot ekskluzīvus sižetus par Eurobasket 2022 Ķelnē un Eirolīgas turnīriem.
Ko esi iemācījusies, strādājot presē, kāda ir garoza?
Esmu iemācījusies būt bezkaunīga, taču labā nozīmē. Pieņemsim, ka basketbola turnīru ietvaros, tev nav laika gaidīt perfekto brīdi intervijai, jo MIXED zonā bez tevis atrodas vēl desmitiem žurnālistu no citam valstīm, kā arī sportistiem uz intervijām tiek dots limitēts laiks. Tev ir jāiet pirmajam un jāuzdod interesējošie jautājumi. Vēl svarīga lieta ir mācēt pielāgoties sportista garastāvoklim, lai tiktu pie satura.
Pēc spēļu zaudējumiem sportisti nav tie runātīgākie, tāpēc ir jāmāk iejusties viņu “ādā” un censties izvilkt rezumējumu. Kā arī nekad nevajag uztvert intervijas atteikumu personiski. Sportisti ir tikai cilvēki.
Pastāsti par sevi mazliet vairāk, kāpēc tieši sports un žurnālistika. Vai jau mazotnē zināji, kas vēlies būt un kur?
Ja 10 gadus mazai Viktorijai kāds pateiktu, ka nākotnē viņa veidos sižetus par sportu, intervēs pasaules sporta zvaigznes, vadīs sporta raidījumus un pasākumus, dosies uz čempionātiem, kā arī sadarbosies ar Eiropas prestižākajām basketbola organizācijām - es tikai viltīgi pasmaidītu. Viss sākās ar “Ghetto Games’’, kur sapratu, ka intervēt un radīt saturu ir lieta, kura man ne tikai padodas, bet arī sagādā prieku un piepildošu sajūtu.
Ko prasa darbs kameru priekšā, kā arī darbs ar profesionāliem sportistiem un citiem amata brāļiem, kas mūsdienās ir visai brangi vīri.
Esmu pamanījusi, ka kameras priekšā jūtos daudz atraisītāka nekā dzīvē. Ir lieliski apzināties, ka tieši tu esi tas cilvēks, kas var nodot auditorijai turnīra atmosfēru un sajūtu, kā arī pavēstīt par visām aktualitātēm, kas norisinās notikuma epicentrā. Bērnībā, vērojot basketbola turnīrus, allaž ir gribējies ieskatīties aizkulisēs - kā izskatās arēna, kā izskatās mediju telpa, kādās ģērbtuvēs mačiem gatavojās spēlētāji, kāds ir līdzjutēju noskaņojums. Tāpēc zinu, ko vēlās sagaidīt skatītājs un cenšos to nodot otrpus ekrānam.
Ar sportistiem patiesībā viss ir vienkārši - esi laipns un uzdod interesējošos jautājumus, ja tas ir vietā, tad var arī pajokot, lai atraisītu sportistu uz sarunu.
Tas, protams ir individuāli, bet to var sajust. Lielākās grūtības sagādā saskaņot interviju, jo var būt tā, ka sportista vai komandas menedžeris 5 reizes izmaina intervijas laikus un beigās pat atsaka. Ir jāmāk pielāgoties un jābūt gatavam šādām situācijām. Par amatu brāļiem varu teikt tikai visu to labāko. Mums ir lieliskas attiecības. Ir kolēģi, ar kuriem sadarboties ir patiess prieks. Mēs apmaināmies ne tikai ar informāciju, bet arī ar padomiem. Esmu saņēmusi no viņiem tikai un vienīgi atbalstu.
Var redzēt, ka tev mirdz acis! Tāpat tev ir iespēja redzēt pasauli.
Tas ir vispatīkamākais kompliments, kad cilvēki uzraksta vai pasaka, ka man mirdz acis, veidojot sižetus. Tā tik tiešām ir. Pati jūtu kā pozitīvi uzlādējos un staroju. Ir forši aizmirst par ikdienas likstām un nodoties sporta notikumu atspoguļošanai. Strādājot kā sporta reportiere, esmu iemācījusies pielāgoties apstākļiem un ātri reaģēt uz notikumiem. Izklausīsies klišejiski, bet esmu iemācījusies darba laikā tvert mirkli. Piemēram, 5 minūtes līdz mača sākumam, kurā sacentīsies Eiropas labākie spēlētāji, tā teikt “dūži’’, bet man ir iespēja apstāties, paskatīties uz visu no malas un ievilkt elpu. Un tad, kad tu saproti, ka esi maza daļiņa no visa šā pasākuma - tu jūties laimīgs un esi gatavs darboties uz visiem 100%.
Kas ir vieglākais un kas ir grūtākais, esot otrpus ekrānam?
Ja esi kārtīgi sagatavojies, tad .vadot intervijas. nav nekā grūta. Ja nu vienīgi brīži, kad intervējamais cilvēks ļoti īsi atbild un tad ir jāvilina ārā informācija, un jāmēģina uzdot jautājumi tā, lai viņš atbild plašāk un izvērstāk. Vieglākais? Labi izskatīties.
Ko esi paņēmusi savā “pūralādē” no sportistiem? Sports ir sports. Disciplīna, pacietība un, kas tik vēl ne - uzvaras, zaudējums, sakāves. Viss!
Arī sportisti dienas beigās ir tikai cilvēki! Tas, ko esmu paņēmusi sev un ko varu attiecināt uz dzīvi - ir jāmāk pieņemt zaudējumi, jo, pateicoties zaudējumiem, - nākotnē tiek sasniegtas skaistas un pārliecinošas uzvaras.
Cik viegli tev pašai ir sevi izaicināt? Noturēt pat fokusu, savā mērā, jo apzinos, ka katra tiešraide ir improvizācija, jo var notikt viss. Es pat teiktu: paļaušanās augstākajā pilotāžā.
Esmu cilvēks, kurš allaž vēlās izmēģināt kaut ko jaunu, tāpēc esmu ļoti labās attiecībās ar izaicinājumiem. Pat brīžos, kad šķiet, ka: nu, nē, tas nav reāli, Viktorij! Pat nemēģini! - es tomēr mēģinu un SANĀK! Tāpēc pēc katra nākamā: tas nav reāli! es saņemos un daru. Tā bija arī ar pirmo tiešraidi. Man bija ļoti bail. Pārdzīvoju par to, ka, ja nu es pēkšņi aizmirsīšu visus jautājumus, ja nu sākšu klepot tiešraides laikā un ja nu atlēts atbildēs tikai ar diviem vārdiem? Ko tad? Tā būs izgāšanās.
Mana pirmā intervija bija TV6 kanālā, tiešraidē ar Kristapu Porziņģi un viss pagāja lieliski! Biju Kristapu intervējusi jau iepriekš, taču toreiz tie bija raidījuma ieraksti, tāpēc uztraukumam nebija pamata.
Tas, ko esmu sapratusi - tu vari būt ļoti labi sagatavojies tiešraidei, bet brīdī, kad tev austiņā skaita, ka līdz ēteram palikušas 3, 2, 1 sekundes un ieslēdzas kameras, var gadīties visādi, tāpēc vienmēr blakus jābūt sagatavotai lapai ar tekstu, ja nu iestājas saucamā melnā bilde.
Kā ar satraukumu: mirkli pirms. Pazīsti to?
Vienmēr! Ir sportisti, kurus esmu intervējusi vairākas reizes, tad uztraukums ir mazāks, bet, ja atlēts jāintervē pirmo reizi, tad uztraukums ir krietni lielāks, jo tu nezini, ko sagaidīt. Vislielākais lampu drudzis man ir pirms tiešraidēm! Ir gadījies, ka pat izteikti sajūtu savu sirds ritmu no tā, cik ļoti liels uztraukums. Taču līdz ko ieslēdzas kameras un uzdodu pirmo jautājumu - viss izgaist un rodas patīkama sajūta. Tiešraidēm ir sava veida šarms, tas ir kā uzmundrinošs adrenalīns.
Kādām rakstura īpašībām ir jābūt, lai sasniegtu izvirzītos mērķus? Un ne tikai karjerā.
Ir jābūt zinātkāram, ambiciozam, drosmīgam, mērķtiecīgam, iniciatīvu izrādošam, savā ziņā bezkaunīgam, jo bezkaunība palīdz apslāpēt nepārliecinātību. Ir jābūt gatavam krist vienu reizi, divas, piecdesmit divas un vienmēr jāmāk piecelties. Pēc katra kritiena mēs kļūstam spēcīgāki un katrs nākamais kritiens vairs nešķiet tik sāpīgs. Ir jāprot nepadoties un noticēt sev. To saku pēc savas pieredzes.
Kas neļauj stāvēt uz vietas?
Fakts, ka mēs visi neesam mūžīgi. Ja jau mēs dzīvojam šo vienu dzīvi, tad tā ir jāpiepilda ar pozitīvām emocijām, ar saviem kvēlākajiem sapņiem un iecerēm. Mums ir jādara lietas, kuras sagādā baudu un sirdsprieku. Kāda jēga baidīties? Riskē! Vai es esmu kaut reizi kaut ko zaudējusi no tā, ka riskēju? Nē! Tikai ieguvusi! Un nav svarīgi. vai tā bija salda vai rūgta pieredze. Jebkurā gadījumā tā ir pieredze, kura nākotnē man palīdzēja un palīdz veikt secinājumus un īstenot sapņus.
Tagad mazliet par tavu ikdienu. Kāda tā ir?
Ikdiena ir gana aktīva un dažbrīd tik tiešām ar 24 stundām nepietiek. Esmu liela plānotāja, tāpēc man patīk visas darba lietas saplānot laikus. Es zinu, kad ir jāpastrādā jaudīgāk un kad varu nedaudz piebremzēt. Tā arī rodu līdzsvaru. Darba lietas, jauni projekti, treniņi, komandējumi, sadarbības - šī dinamika man liek justies dzīvai.
Galvenais ir sekot līdzi savai mentālai veselībai un laikus mācēt apstāties, lai rastu jaunus spēkus.
Pastāsti par bērnību.
Kad biju pavisam maziņa, tad es sapņoju kļūt par bērnu rotaļlietu pārdevēju, lai pēc jaunā pieveduma sapirktu sev jaunās mantiņas un varētu spēlēties. Bērnudārzā, kā jau daudzas mazas meitenes - gribēju kļūt par aktrisi un dziedātāju. Tiesa, tīņu gados, piepildīju savu sapni kļūt par dziedātāju, ja tā to var nosaukt, jo ambīcijas mani aizveda līdz ģitārspēles apgūšanai un savas rokgrupas nodibināšanai. Pēc pāris gadu muzicēšanas tas apnika un gribējās izmēģināt kaut ko jaunu.
Tavas dzīves lielākās mācībstundas, lai būtu tas, kas esi šodien?
Nepadoties un ticēt sev. Brīžos, kad jūti, ka tev nesanāk vai neredzi jēgu turpināt iesākto - aprunājies ar sev uzticamu cilvēku - mammu vai labāko draudzeni. Pastāsti par to, kā jūties un pajautā viņu viedokli. Mēs katrs pret sevi esam ļoti kritiski, taču mūsu tuvākie cilvēki uz mums skatās ar citām acīm un, iespējams, ka viņiem ir ko teikt, kas mūs pārliecinās turpināt iesākto ceļu.
Padoties ir visvieglākais variants, taču turpināt ceļu ar augsti paceltu galvu, par spīti šķēršļiem, tur ir jābūt drosmei.
Vai tu esi veiksmīga?
Veiksme ir gana viltīga lieta. Šodien tā ir, bet rīt vairs nav. Man šķiet, ka veiksme pati atrod tos cilvēkus, kuri tiecas pretī saviem sapņiem. Pat, ja durvis ir ciet, tu meklē nākamās. Tas ir ceļš, kurā ir nepieciešama pacietība un neatlaidība. Taču runājot par sevi - nekad neceru uz veiksmi, bet gan daru visu iespējamo, lai sasniegtu savu mērķi.
Varbūt, ka no malas viss izskatās tik vienkārši, ka tik braukāju pa basketbola turnīriem, intervēju un smaidu kameras priekšā, taču ar to nepietiek.
Lai, sadarbotos ar pasaules basketbola prestižākajām organizācijām, nepietiks ar skaistām acīm vai trīs intervijām, sevi ir jāpierāda vairāku gadu garumā. Godīgi sakot, tev sevi ir jāpierāda katru reizi, kad tiek ieslēgta kamera. Katru reizi tev ir jābūt sevis labākajai versijai.
Imants Ziedonis ir teicis, ir ļoti svarīgi laiku pa laikam kļūt mazam, lai augtu liels. Vai piekrīti? Tev dzīvē ir svarīga attīstība?
Man šķiet, ka tas ir atkarīgs no paša cilvēka. Ja cilvēks ir slinks, tad vārds “attīstīties’’ viņam izraisīs šermuļus. Ir taču vieglāk atrasties savā komforta zonā, jo tā ir pierasts. Prokrastinēt taču ir vieglāk, nekā iesākt darīt kaut ko jaunu. Un ir cilvēki, kuri nevar nosēdēt uz vietas, viņiem allaž vajag attīstīties, apmeklēt izglītojošus kursus, piedalīties konferencēs, mesties izaicinājumos, galu galā pierādīt sevi. Mēs dzīvojam vienreiz un, ja man ir divas izvēles - prokrastinēt, sēdēt savā komforta zonā vai mesties jaunos izaicinājumos - uzmini, ko es izvēlēšos?
Kā ar zvaigznēm, kas ierakstītas debesīs?
Līdz konkrētam gadu vecumam ticēju liktenim, bet tad sapratu, ka tās visas ir muļķības - mēs paši radām vidi sev apkārt un veidojam to, mēs paši esam atbildīgi par savu nākotni, mums pašiem ir jāmeklē iespējas un, ja atrodam tās, tad jāizmanto. Domāju, ka ir augstākais spēks, kas mūs pieskata, un, tā teikt, drusciņ koordinē, bet lielos vilcienos - mēs paši esam savas dzīves noteicēji.
Par dzīves skolotājiem! Tev ir tādi?
Liels iedvesmas avots, no kuriem mācos ir cilvēki, kuri dzīvē ir sasnieguši augstas virsotnes savā jomā ar smagu darbu, ticību sev un nepadošanos. Tie ir gan pasaules slaveni aktieri, sportisti, dziedātāji, gan nejauši iepazīti cilvēki lidostā vai Valensijas kafejnīcā, kuri dalījās savā dzīves pieredzē, iedrošinot un motivējot arī mani.
Kas šobrīd ir tava lielākā iedvesma?
Ceļošana un cilvēku iepazīšana. Ai, kā man patīk iepazīties ar radošiem cilvēkiem un iedvesmoties no viņu stāstiem, ņemt piemērus un smelties idejas. Kopš pandēmijas laika, esmu iemīlējusi garas pastaigas dabā. Tās tiešām piepilda un liek justies ne tikai fiziski, bet arī mentāli labāk.
Ko ieteiktu tiem, kas baidās sapņot lielus sapņus un darīt?
Te ir divi varianti - turpināt baidīties visu mūžu un vērot no malas drosmīgos, kuri pārkāpa bailēm un piepildīja vai vismaz spēra soļus savu sapņu piepildīšanai. Un otrs variants: beigt baidīties un beidzot sākt dzīvot savu laimīgo dzīvi - darīt to, kas patīk, kas padara piepildītu un laimīgu, kas dāvā pozitīvas emocijas. Beigt uztraukties, ko padomās citi, jo viņiem patiešām ir vienalga. Kā lai pasaule par tevi uzzin, ja tu slēpies aiz savam bailēm?
Šis laiks - gan pandēmijas kontekstā, gan tagad Ukrainas kara sāpēs, nebūt nav viegls. Vai esi ko sapratusi?
Mēs dzīvojam pasaulē, kurā neviens nevar justies droši. Taču, lai kā arī būtu - mēs dzīvojam šeit un tagad, iespējams, ka izklausīsies ļoti drūmi, bet rītdienu mums neviens nav apsolījis. Nevajag taupīt labus vārdus cilvēkiem, nevajag atlikt lietas, kuras piepilda ar pozitīvām emocijām, nevajag kautrēties lūgt palīdzību vai gluži otrādi - piedāvāt to. Dari labas lietas, iedvesmo apkārtējos un esi godīgs pats pret sevi.
Tavas dzīves pirmā nepieciešamība?
Vecāku mīlestība un viņu atbalsts. Tik ļoti novērtēju tos brīžus, kad varu pazvanīt vecākiem, padalīties ar notikumiem savā dzīvē, kā arī pārdzīvojumiem, pretī saņemot vērtīgus padomus un spēka vārdus.
Un novēlējums piedzīvojumu medniekiem?
Riskēt! Riskēt! Un vēlreiz riskēt! Tas, ka jūs turpināsiet baidīties - jūsu dzīvi neizmainīs, bet, ja jūs paspersiet pretī savam sapnim kaut vai pussolīti - tas var atvērt jaunas durvis uz kardinālām pārmaiņām.
