Nest gaismu, kamēr to vari -  Diona Liepiņa

© Foto no personiskā albuma

Pēc šīs intervijas ikviens piekritīs, ka Diona Liepiņa negaidīti pārsteigusi. Otru mērķtiecīgāku un empātiskāku personu būs grūti iedomāties. Turklāt viņa nebaidās runāt par tēmām, kas ir biedējošas, bet skar ikvienu. Nemaz nerunājot par viņas personības patieso kodolu, kurā viņa atklāj sevi no jauna. Secinājums? Šoreiz tikai viens. Diona Liepiņa ir precīza definīcija 21. gadsimta mūziķes kurpēm. Tām pašām, kas mirdz Latvijas spožajā, bet arī prasīgajā mūzikas vidē.  

Dion, par ko šodien esi pateicīga?

Lai gan brīžiem šķiet, ka manī ieslēdzas ne visai optimistiks skats uz šo dzīvi, tomēr varu teikt, ka esmu optimiste un par to esmu pateicīga. Reizēm humora izjūta ļauj kaut nedaudz jautrāk uztvert šo visu, ko vien par dzīvi saucam. Viena no lielākajām pateicībām ir mammai par doto vārdu - Diona. Varbūt viņa juta, ka tieši šāds vārds man būs ne tikai vēlams, bet arī vajadzīgs. Individuāls, nedzirdēts, unikāls, personīgs un labākais ir tas, ka tam nav nekāda saistība ar visiem labi zināmo dziedātāju - Selīnu Dionu. Toreiz šis vārds mammas galvā vienkārši uzradās. Vēl viena liela pateicība ir kosmosam - gan par talantu dziedāt un iedvesmām rakstīt dziesmas, gan arī par tieksmi pēc plašākiem apvāršņiem, arvien vairāk un vairāk.

Ja tā aizdomājos, tad man ir daudz par ko pateikties. Taču šķiet, ka reizēm esmu pārāk sīkumaina, bet, ja skatās no pateicības, tad tas pat ir labi. Arī visas tās sīkās lietiņas, kas ir tik ļoti nozīmīgas un beigu beigās sirds dziļumos pārtapušas par lielām - mans smaids, ambīcijas, dzīves ceļš, dzīvē satiktie cilvēki, iespējas un notikumi gan piedzīvojumi, gan arī pārdzīvojumi. Jā, arī visas bēdīgās lietas laika gaitā iegūst pavisam citu nozīmi un kļūst par kaut ko vērtīgu, un par to es arī varu pateikties. Pateikties par savu krāsaino dzīves ceļu un tieši tādēļ, manuprāt, manī vienmēr ir tik daudz domu, darāmo darbu, piedzīvojumu, pārdzīvojumu, galvenokārt, emociju, kas tālāk dzīvo manās dziesmās. Ja tā visa nebūtu, tad nebūtu arī dziesmu.

Ja es būtu viena no tiem jauniešiem, kas pēc ikdienas darbiem atnāk mājās, pasūta vakariņas un skatās filmas vai seriālus, tad labāk nolektu no klints, nekā dzīvotu tik garlaicīgu dzīvi. Un es par garlaicību tiešām nesūdzos.

Foto no personiskā albuma

Kas ir tas, bez kā nespēj iztēloties savu dzīvi?

Savu dzīvi noteikti nespēju iedomāties bez piedzīvojumiem, jo man visu laiku vajag action, action, action. Tajos visos ietilpst mūzika, dziedāšana, skatuve, koncerti, pasākumi, dziesmu rakstīšana, videoklipu filmēšana. Savu dzīvi nespēju iztēloties arī bez tuvākajiem cilvēkiem - draugiem, ģimeni, taču tas laikam būs pats grūtākais, jo dzīve ir dzīve, un tie ir tikai un vienīgi dabiski procesi, ko diemžēl nav manā varā ietekmēt. Nespēju to iztēloties arī bez atziņām un tādiem dzejiskiem teikumiem. Esmu jau pieradusi, ka jebkurā dzīves situācijā galvā var uzpeldēt kas jauns, ko vajag piefiksēt.

Protams, mana dzīve nav iedomājama arī bez telefona - es dzīvoju laikā, kad satura veidošana ir daļa no manas dzīves, tas bieži ļauj aizceļot arī pie pagātnes notikumiem, taču ir dienas, kad es ieslēdzu lidojuma režīmu un kā apkārtējie saka: tu esi iekritusi melnajā caurumā vai arī, kas ar tevi? Es brīžiem tiešām vēlos atslēgties no visa virtuālā, atpūtināt smadzenes no darba un pienākumiem, jo telefonu es nevaru paņemt rokās vienkārši. Es zinu, ka, lai vai kurā dienas stundā es ņemšu to rokās, tur vienmēr būs, ko darīt, kaut kam atbildēt, kaut ko montēt, editot, plānot. Tas viss man ļoti patīk un prieks, ka esmu atradusi vēl kādu lietu, kas mani saista, bet kā jau ar visu - kas ir par daudz, tas par skādi.

Nespēju sevi iedomāties arī bez publiskās telpas, man patīk cilvēki, man patīk sabiedrība, man patīk atrasties starp saviem domubiedriem, rast jaunus kontaktus un, protams, atmiņas. Un noteikti es nespēju iztēloties savu dzīvi bez mīļuma un apskāvieniem, man to vajag.

Šodienas acīm skatoties, kāpēc vispār mūzika?

Mūzika man ļauj atbrīvoties, beidzot izteikties pa īstam. Pa īstam - bez šaubām un bailēm, kas ir pareizi teikts un kas ne, bez sāpju ierobežošanas. Mūzikas radīšanai nav robežu. Tā ir sava veida parunāšanās ar sevi, līdz ar to tā ir iespēja būt saprastam, jo kurš gan cits, ja ne tu pats, sevi sapratīsi labāk par citiem. Sajust vēl spilgtāk emocijas, stāstu, par ko rakstu vārdus, jaunas atziņas, jaunus domu pavedienus. Citi raksta savu privāto stāstu dienasgrāmatu, es arī ik pa laikam, taču priekš manis tā īstā dienasgrāmata ir manas dziesmas.

Katrā no tām slēpjas kāds mans privātās dzīves stāsts, tās ietver tik daudz manas dzīves pārdzīvojumus un piedzīvojumus. Visas dziesmas ietver manu biogrāfiju. Un tā, iespējams, arī ir manas daiļrades pievienotā vērtība.

Ja man vaicā, par ko ir dziesma, es varu ne tikai īsi par to pastāstīt, bet, ja ir vajadzība un interese, varu izstāstīt veselu stāstu, kas bijis kā iedvesma konkrētajai dziesmai. Uz atbildi, kāpēc mūzika, diez vai spēšu atbildēt. Nezinu, kā ir bez tās dzīvot, tā ar mani ir bijusi vienmēr kopš sevi atceros un pat neatceros. Cilvēki vienmēr saka, ka esmu citādāka, dzīvoju kaut kur pa mākoņiem. Toties mūzika noteikti aizpilda šīs manas mākoņu pasaules atmosfēru.

Foto no personiskā albuma

Tavas lielākās atziņas, ko esi iemācījusies, kad iekāp mūziķes kurpēs?

Ja es to spēju darīt, tātad es patiešām to visu mūzikas lietu mīlu, jo ir bijuši tik daudzi klupšanas akmeņi, tik daudz - es nezinu, kā to izdarīt, tik daudz asaru, stresa un cīņas, kuras es visas vienmēr izcīnu, atrisinu, nonāku pie lolotā sapņa un, ja man vaicā - kā, es pat īsti nezinu, ko atbildēt. Vienkārši daru lietas, meklēju risinājumu un, lai vai cik tas man grūti nāktos, arī lūdzu palīdzību. Esmu no tiem cilvēkiem, kurš nespēj kaut ko darīt tāpat vien. Ja es nemīlētu mūziku, skatuvi, dziedāšanu, dziesmu rakstīšanu un visu pārējo, ko mūzikas ceļš piedāvā, tiešām sen to vairs nedarītu.

Esmu sapratusi, ka ir jāfiltrē citu cilvēku viedokļi, jo, ja to nedara, arī vari tikt sašķelts gabalos. Ir jāprot pastāvēt par sevi un savu viedokli. Ja kādam rodas jautājums: cik daudz no Dionas Liepiņas ir skatuves Dionā, tad man vispār dzīvē ir gadījies tā, ka uzlikt sev to saucamo filtru, masku ir baigi grūti, jo kāda esmu, tāda esmu. Protams, nokļūstot publiskajā telpā, es nedaudz arī domāju, ko runāju, taču nav nemaz tik traki, kā bija šķitis bērnībā. Manā gadījumā piedomāt pie tā, ko runāju, nozīmē salikt vārdus teikumā konstruktīvāk, nekā parasti to darītu. Mūzika ir māksla un mākslu nedrīkst uzspiest, izspiest, mocīt un nicināt, kad tā nāks, tad nāks, un savā ziņā, mūzika ir arī disciplīna un sava rakstura audzināšana garīgā līmenī.

Skatuve prasa daudz. Ko tā prasa tev?

Tas ir dzīvesstils. Grūti atbildēt uz šo jautājumu. Skatuve vienkārši ir manas publiskās mājas, kad uz tās uzkāpju, es izdzīvoju dziesmu stāstus atkal un atkal, nododot emocijas klausītājiem. Skatuve pieprasa sava veida disciplīnu - sagatavošanos, reizēm negulētas naktis, emocionālo sagatavotību vai emociju tūlītēju savāktību, uzejot uz skatuves neparedzētu apstākļu un emociju pieplūdumā. Daudz prasa un tajā pašā laikā maz, jo man vienkārši patīk uz tās būt.

Ko tev nozīmē atstāt aiz sevis rokrakstu?

Man tas nozīmē ļoti daudz. Es gribētu, lai aiz manis paliek pēdas un nevis tās, ko vējš sausās smiltīs var aizpūst prom, bet tādas, kuru nospiedumi palikuši tikko uzlietā asfaltā uz visu mūžu. Tas ir viens no maniem zemapziņas mērķiem - atstāt aiz sevis kaut ko paliekošu. Iespējams, arī šā mērķa dēļ, viens no maniem sapņiem ir uzrakstīt grāmatu. Grāmatu par ko? To noteikti jūs jau ziniet paši.

Ar cerību sirdī es gribētu ticēt, ka dziesmu rakstīšana arī nav tāpat vien no debesīm nokritis talants. Tā ir dvēsele, kurai vajag atbrīvotību, un šo atbrīvotību man sniedz dziesmu rakstīšana, sajūtu un emociju izrakstīšana vārdos un mūzikā.

Rokraksts - esmu vēl jauna un pati to cenšos saprast, taču tāds man pavisam noteikti ir. Ikreiz, uzejot uz skatuves, tā ir atbildība. Mans dzīves talants ir saskatīt mazās, skaistās lietas un to es cenšos iemācīt arī klausītājiem. Un, par to runājot, man ļoti bieži kaut ko atceroties cauri galvai izskrien maza kino ainiņa, kas ir mana dzīve. Līdz galam ar vārdiem to nespēju aprakstīt, bet tas ir skaisti: katram stāstam savs mazais kino.

Vai vari definēt, kas tavām ausīm ir mūzika?

Mūzika manām ausīm ir stāsts vairākās epizodēs. Katra epizode ir viens skaņdarbs, dziesma, kura sniedz emocijas, atmiņas, domas, adrenalīnu. Mūzika reizēm ir arī mūzikas skaņu analizēšana. Reizēm gadās arī tā, ka mūzika ir mokas ausīm, jo, lai gan absolūtās dzirdes man nav, tomēr auss ir ietrenēta diezgan pamatīgi, lai dzirdētu kādas šķībās starpskaņas. Mūzika ir ar mani gandrīz visu laiku, dažādos dzīves un sadzīves apstākļos. Tā ļauj izdzīvot mirkļus un emocijas vēl vairāk, vai arī ļauj atmiņām pietuvināties pēc iespējas tuvāk, atceroties to tagadnē, bet izdzīvojot to tik pat spilgti kā pagātnē.

Foto no personiskā albuma

Kāpēc tev ir svarīgi rakstīt mūziku un dziedāt?

Es stāstu stāstus - tieši tik vienkārši. Es tos izlaižu caur sevi, nododu klausītājam un lieku arī viņam aizdomāties. Reizēm kāda mana dziesma klausītājam var būt kā atbalsts, ka viņš nav viens, ka arī citiem gadās līdzīgas sāpes vai kāda cita veida rūgtas emocijas, jo kopā taču vieglāk. Reizēm klausītājam tas ir adrenalīns, pozitīvas emocijas un arī sava veida dalīšanās augšuplādējošās emocijās. Man patīk, ja klausītājs spēj iztēloties savu stāstu kādā no manām dziesmām. Par šiem stāstiem es lielākoties neuzzinu, taču līdzjutēju komentārus bieži saņemu par to, ka mana dziesma šo konkrēto indivīdu ir rezonējusi līdz sirds dziļumiem. Savā ziņā, balstoties uz savu stāstu, es ielieku savas emocijas dziesmā un nododu tās tālāk klausītājam. Konkrētā auditorija to saklausīs, noķers emociju vilni un izdzīvos savu stāstu manā dziesmā. Šķiet, ka tas gan varētu būt interesanti, uzzināt klausītāju stāstus. Jā, būs saviem Instagram sekotājiem kādreiz jāpajautā, kaut vai lai anonīmi padalās ar dziesmā izjusto no katra paša dzīvesstāsta. Un kopumā tas, ko vienmēr saku un vēstu savai auditorijai, ka vajag sapņot un nevajag padoties.

Ko vēlies sasniegt mūzikas pasaulē?

Tieši tik, cik mana fantāzija un prāts spēj iedomāties, un arī tik, cik tas vēl daudz grib sapņot, tā teikt, aiz robežām. Tātad - visu un vēl vairāk. Par saviem privātajiem sapņiem es parasi nemēdzu runāt, turu tos sevī līdz pēdējam. Sapņoju ar sevi par sevi.

Par debijas albumu? Kādas sajūtas pēc padarītā?

Sajūtas ir lieliskas. Visu izdarīto līdz galam aptvert nevaru, jo darbu bija tik daudz, ka es tos vienkārši darīju, darīju un vēlreiz darīju un, kad dara, tad šķiet, ka tas ir jau labi, darīt tik daudz, tāpēc liec sev arvien augstāku un augstāku latiņu, līdz ar to pie katras jaunās darbu kaudzes iepriekš izdarītais šķiet jau kā pagātne, jo informācijas plūsma ir tik liela, ka visu vienlaikus pat nav iespējams aptvert. Tagad katru sīkumu pat līdz galam vēl nevaru novērtēt, jo to ir tik daudz, taču zinu, ka man tas ir liels solis, kāpjam tālāk un atkal jau man gribas vēl vairāk un vairāk.

Vai albuma tapšanas laikā par sevi uzzināji ko jaunu?

Esmu stiprāka nekā spēju iedomāties un, ja vajag, es varu ļoti saņemties, bet joprojām nespēju aptvert, kā to visu paveicu, kā to visu stresu izdzīvoju, jo paralēli taču bija arī citas sadarbības, filmēšanas, fotosesijas, pārvākšanās, mans oficiālais darbs uzņēmuma mārketingā un arī privātās dzīves likstas. Nevaru aptvert un varbūt pat negribu aptvert to, cik visa bija daudz, ja sākšu visu uzskaitīt, tad sadomāšu atpūsties, jo ir taču sadarīts tik daudz, bet es sevi cenšos turēt pie domas par to, ka vajag tikai doties uz priekšu, nevajag gulēt uz lauriem. Tos, lai novērtē apkārtējie, man ir jāturpina darboties pie nākamajiem.

Foto no personiskā albuma

Lai noturētos uz skatuves vajag “krampi”, ko vēl vajag, jo ar talantu mūsdienās ir par maz.

Ar talantu jau nu noteikti ir par maz. Tie faktori un to procentuālās vērtības ir dažādas - ir jāprot gan dziedāt, gan kustēties, gan skaisti izskatīties, gan komunicēt ar publiku, gan savu iekšējo odziņu attīstīt, ko var saukt arī par harizmu. Tālākejošu mērķu un sapņu piepildījumam, noteikti, vajag lielu vēlmi darīt un nepadoties. Lielu lomu šajā jomā spēlē ambīcijas un apņēmība, ko varam saukt arī par iekšējo krampi.

Vajag tādu motoriņu sevī iekšā, kurš nevis stāv uz bremzes, bet visu laiku spiež gāzi grīdā. Un, protams, visam tam pāri vajag lielu mīlestību pret mūziku, skatuvi, dziesmām un to radīšanu, jo kā jau mīlestība arī mīlestība pret mūziku brīžiem ir sava veida upurēšanās, cieņa, iecietība, kā arī laime un harmonija.

Ir darbi, kuri sanāk un ir darbi, kuri reizēm tik ļoti nesanāk, bet ir pie tā jāstrādā. Pirms gadiem 5, kamēr gāju tikai pamatskolā, es nemaz nezināju tik daudz. Vairāku gadu laikā esmu nonākusi pie šīm dažām niansēm, kuras vajag, ja tu esi mākslinieks. Māksliniekam arī visu laiku ir jāattīstās garīgi, jākopj sava iekšējā pasaule un jārod miers dvēselē. Reizēm šovbiznesa jomā to ir grūti rast, bet tā tas ir - vajag visu. Man tāda attieksme ir pret visām lietām: vai nu visu vai neko. Es izvēlos - visu. Jo, kāpēc ne? Ja ceļā gadās iespējas, tad tās ir jāķer ciet. Ja gadās piedzīvojumi un pārdzīvojumi, tad tie ir jāizdzīvo un pēc tam jāņem sev labais: es domāju jāraksta par tiem dziesmas, jāgūst atziņas. Kad tad vēl, ja ne tagad?

Ko vari pateikt par piedzīvoto X faktorā, ar tagadējo prātu?

Foto no personiskā albuma

Viss notika tieši tā, kā tam vajadzēja notikt. Viena superīga pieredze. Liels kāpiens manā mūzikas karjerā. Joprojām ilgojos pēc tā laika. Jā, nu savā ziņā bija saspringti, bija daudz stresa, daudz darbu. Ja vien jūs zinātu, kā es to visu izbaudīju. Intervijas, mēģinājumi ar grupu, ar horeogrāfi un dejotājiem, ar vokālo pedagoģi Maiju Sējāni, skatuve, gaismas, ģenerālmēģinājumi, pucēšanās, uzstāšanās un vēl un vēl, un vēl. Man tā ir paradīze! Un joprojām Intara vārdiem sakot, tie otrie būs tie pirmie! Paliku ceturtā, bet tas mani pēc laika vēl vairāk dzina uz priekšu, jo es taču esmu Diona, neviens mani tā pa vieglo nespēs pieveikt!

Foto no personiskā albuma

Kopumā man tas bija svarīgi, arī uzvarēt, līdz ar to tās asaras un bēdas ir tikai saprotama lieta, bet es nemaz nezaudēju. Es uzvarēju dzīvē, nevis šovā!

Taču sapnis par kādu uzvaru kādā šovā joprojām ir. Nu, man tā vienmēr - visur gribas būt pirmajai, tas, iespējams, arī ļoti bieži dzen uz priekšu.

Ko nozīmē būt māksliniecei 21. gadsimtā?

Konkurenci un nemitīgu strādāšanu pie tā, lai kaut ko sasniegtu. Tā ir gan vēstures aptveršana, gan tagadnes saprašana, gan situācijas paredzēšana ar trešo aci nākotnē. Mūsdienās viss mainās gaužām ātri. Te tu esi superīgākais mākslinieks un pēc laika jau vairs ne, tāpēc ir jāstrādā, tāpēc to gāzes pedāli nevar atlaist, ir visu laiku jāmeklē iespējas, jābūt visur, kur var būt.

Kā tev liekas, kādu Dionu redz draugi un kādu sekotāji Instagram?

Manuprāt, tā ir viena un tā pati. Varbūt draugi, esot blakus, redz arī to ikdienas steigas pārņemto un ikdienas rūpju nastu nesošo Dionu, kura reizēm raud pārāk daudz, pārdzīvo par daudz, taču tā trakulība, enerģija, komunikācijas veids, ir tas pats, kas visur citur. Es neprotu tēlot, es neprotu izteikties tā, kā es neizsakos. Es protu izteikties tā, kā izsakās Diona. Es kaut kad agrāk biju vaicājusi draugiem, vai ikdienā ļoti atšķiros no tās Dionas, kas ir publikācijās, un vienmēr visi ir teikuši, ka principā nē. Tā pati enerģiskā un smaidīgā ar visiem saviem feiliem, košajiem piedzīvojumiem un trakajām idejām. Man arī tā šķiet, ka esmu dabiska. Man arī nekad nav bijusi vēlme izlikties un būt tādai, kāda neesmu.

Vai esi pret sevi prasīga?

Ak, vai! Reizēm pret sevi esmu pat ļoti prasīga. It īpaši profesionālajā jomā. Savā ziņā esmu perfekcioniste. Šķiet, ka reizēm sev uzlieku lieku nastu un liekus pārdzīvojumus, kuri laika gaitā paši sakārtojas. Taču perfekcionisms izlien konkrētās situācijās, konkrētās niansēs un darbībās, kur gribu visu izdarīt perfekti, it īpaši tad, kad man patīk to darīt un zinu, ka varu izdarīt vēl un vēl labāk. Cenšos sevi disciplinēt, ļoti bieži tas nākas grūti, bet tajos brīžos sev atgādinu, kāpēc to vispār daru - man patīk sasniegt jaunas virsotnes, es mīlu produktivitāti un tā padarītā darba sajūtu.

Mīlu to gandarījumu, ilgtermiņā padarītais kaut kur atmaksājas, nāk atpakaļ, dod jaunas iespējas, līdz ar to atstāj pēdas pēc manis un vairākus, arvien jaunus virsrakstus manā biografijā.

Sen apzinājos to, ka šis viss ir vienreiz. Es dzīvoju vienreiz. Kad tad, ja ne tagad? Un ja nu rīt vairs manis nav? Arī tādas domas mani bieži motivē darīt vairāk, pateikt, kas galvā, galvenokārt jau to labo, pārvarēt bailes, izdarīt ko tādu, par ko es būšu priecīga vai arī varēšu sagādāt prieku kādam citam.

Kā uztver kritiku un atsauksmes?

Ja kritika ir objektīva un es tai piekrītu, tad ir viss labi, bet, ja tā ir subjektīva, tad gan mani tādas lietas kaitina. Kā gan es to atšķiru? Diezgan labi protu nolasīt cilvēkus, vismaz man tā liekas, kurš izliekas, kurš liekuļo, kurš tiešām tā domā. Atsauksmes parasti tiek rakstītas vai izteiktas nedaudz citādākā valodas formā, kritika skan bargāk. Bet es arī to izlaižu caur savām smadzenēm, saprotot, vai pa īstam vai tomēr nav jēgas tam pievērst uzmanību.

Ļoti svarīgs faktors arī ir subjekts, no kura ir nākusi šī kritika vai atsauksmes. Saņemot to no sev tuviem cilvēkiem, kuriem es uzticos, protams, ka tai pievērsīšu lielāku uzmanību un vērību. Saņemot to no nepazīstama vai tikko iepazīta cilvēka, mans iekšējais cilvēku skeneris centīsies uzreiz nolasīt šo cilvēku un viņa viedokli, centīsies saprast, vai uzticēties vai vienkārši atstāt šo komentāru pie - uzklausīju, paldies. Lielākoties galavārdu cenšos vienmēr uzticēt sev, jo tikai es zinu, kāpēc ir tā, nevis citādāk, kāds ir bijis process līdz rezultātam.

Foto no personiskā albuma

Kas nepieciešams, lai izdzīvotu un noturētos mūzikas pasaulē Latvijā?

Ir vajadzīga ļoti liela griba un ļoti liela vēlme kaut ko nemitīgi darīt un kustēties uz priekšu. Ir vajadzīgs spēks un enerģija, lai to visu darītu, kā arī ambīcijas, lai izdomātu, ko darīt, kur doties, ko teikt. Tad laika gaitā rosoties, sevi izpaužot dažādās vidēs: sabiedrībā, pasākumos, koncertos, sociālajā vidē, tevi sāk ievērot cilvēki. Kontakti ir ļoti svarīgs punkts - reizēm kāds, kuram esi iepaticies, var no labas sirds tev palīdzēt spert drošāku nākamo soli, līdz ar to pašam ir jābūt, pirmkārt, lojālam pret sevi un darbu, otrkārt, tad būsi lojāls arī pret apkārtējo vidi. Kā jau teikts - kopā vieglāk! Reizēm gadās satikt šādus domubiedrus, ar kuriem esi uz viena viļņa, kur var cits citam no sevis kaut ko labu iedot. Tas ir skaisti! Es lielu daļu cilvēkus sākotnēji esmu iepazinusi sociālajā vidē, vēlāk pavisam nejauši sastapusi dažādos kopīgos pasākumos, tātad mūsu sabiedrības loks krustojas un ir līdzīgs, ar daudziem ir izveidojušies un saglabājušies draudzīgi, sirsnīgi un atbalstoši kontakti. Bet, protams, sākotnēji šai visā biznesā ir vajadzīga griba un enerģija, jo tā jau nu pavisam ļoti noderēs arī tajos brīžos, kad šķitīs, ka nekas nesanāk, ka nav vērts, neviens nenovērtē. Respektīvi - jāprot kāpt pāri arī neveiksmēm, ir jāprot grozīties un darīties visur. Darot daudz darbus savas karjeras un mērķu labā, tu visu laiku esi zināmā apritē un tā tam vajag būt. Un kāpēc visu laiku jābūt apritē? Jo cilvēki ļoti ātri aizmirst notikumus un lietas.

21.gadsimtā lietas mainās ne vien tik pa dienām, bet gan pa stundām, pat minūtēm, tāpēc visu laiku par sevi ir jāatgādina gan caur darbiem, gan jauniem notikumiem un visādiem citādiem kāpumiem vai reizēm arī kritumiem.

Sabiedriskās attiecības tomēr ir un paliek sabiedriskās attiecības. Atkarīgs viss no tā, kā pats to uztver. Piemēram, par mani arī bija ne visai jauki komentāri un virsraksti, kad 2019.gadā pirmo reizi, piedaloties “X faktorā”, izkritu krēslu izaicinājumā un noskrēju no skatuves, histēriski raudot. Daudzi to nesaprata, daudzi domāja, ka tas ir pārspīlēti, citi domāja, ka vispār tēloju un man par to maksā, par tādiem komentāriem vispār biju šokā, jo tad jau principā man vajadzētu „Lielā Oskara” balvu. Tolaik to neafišēju un nevienam neko nepaskaidroju, bet tā kā viss jau pārdzīvots, esmu tagad brīva. Pirmkārt, šis šovs man bija svarīgs, kaut kas jauns, kaut kas tāds, kur es ļoti labi jūtos. Otrkārt, pēc būtības esmu ļoti emocionāls cilvēks. Treškārt, tolaik manā dzīvē bija ļoti smags periods, mana depresija, līdz ar to, ceturtkārt, manas emocijas bija vēl vairāk sakāpinātas un, piektkārt, agrāk to nemaz nezināju, bet laika gaitā man atklājās arī bipolāri afektīvie traucējumi. Un man šīs asaras šķiet pieņemamas, tā vienkārši esmu es, dari ko gribi, bet tāda es esmu. Tāpat raudāju arī 2021.gada “X faktorā”, protams, vairāk ne kameru priekšā, bet aizskatuvē, kad tiku izbalsota. Līdzīgs atgadījums 2019.gada “X Faktoram” atkārtojās Lietuvas šovā The Voice, kur arī salūzu uz skatuves.

Foto no personiskā albuma

Vai ir bijis, ka vēlies visu pamest? Mest pie miera!

It kā jā, bet tā nekad nav bijusi, kā tāda reāla, realizējama doma, tas vienmēr vairāk ir bijis kā mirkļa vājums, pēc kura izraudos tā no sirds un tad pēc pāris minūtēm, dažām stundām vai pat jau nākamajā dienā atkal ķeros pie visa. Man garastāvoklis ātri mainās, bet virziens un mērķu saraksts ir stabils, nekustīgs un negrozāms, tas nekad nemainās, tas tikai pats sevi piekoriģē, tas vienmēr paliek tāds, kāds tas jau ir bijis neskaitāmus manas dzīves gadus.

Vai tev ir lampu drudzis?

Līdz 15, 16 gadu vecumam nekad lampu drudzi nebiju izjutusi, varbūt tādu vieglu satraukumu, bet ne lampu drudzi. Kļūstot arvien vecākai un vecākai, šis lampu drudzis mani ar sevi ir iepazīstinājis un ar katru gadu arvien vairāk. Pieļauju, ka tas tādēļ, ka aug atbildības sajūta gan pret to, ko daru, gan pret auditoriju, gan pret dzīvi. Tāpat arī aug ambīcijas un latiņas tiek celtas jaunā un augstākā līmenī. Lampu drudzis parasti mazinās pēc pirmās, otrās dziesmas. Citreiz tas vispār neparādās. Ļoti bieži atkarīgs arī no tā, kāda gaisotne ir aizskatuvē un kāds ir mans emocionālais stāvoklis konkrētajā brīdī. Esot uz skatuves, ļoti palīdz domāt par to, ko es dziedu, izdziedāt katru vārdu, izlaist katra vārda emocionālo noskaņu caur sevi. Tāda sava veida meditācija caur dziesmu un emociju nodošana kaut kam augstākam, sava veida izlādēšanās.

Foto no personiskā albuma

Ko dari reizēs, kad “nevaru” ir lielāks spēks par “varu”?

Tad es padaru kaut ko, kas nomierina, patīk, atslābina un atslēdz prātu no konkrētās situācijas. Dažbrīd arī tam vajag saņemties. Tik zinu, ka pēc tā padarīšanas kļūst vieglāk, tāda kā jauna elpa. Palasu grāmatu, parunājos ar kādu, ja ir tāda iespēja, tad pakrāsoju, paklausos mūziku, padziedu, izdejojos, pakārtoju māju, paskatos savu mīļāko seriālu „UgunsGrēks” vecās sērijas, reizēm emocijas izrakstu dzejā vai jaunas melodijas sacerēšanā.

Reizēm tomēr cenšos arī sevi piespiest varēt, atceroties, kāpēc man tas vajadzīgs, kāpēc es to daru un kāpēc vispār sāku, tas palīdz nenovirzīties no mērķa.

Viss atkarīgs no tā brīža laika ierobežojumiem.

Tavas dzīves lielākās mācībstundas, lai būtu tā, kas esi šodien?

Foto no personiskā albuma

Nekad nevienam neko nevajag piespiest ar varu. Joprojām to cenšos mācīties, it īpaši - neizdarīt spiedienu uz apkārtējiem, bet tikt galā ar sevi. Vairāk šo piespiest ar varu domāju par mākslu, ko nevajag uzspiest otram gan no tādas puses, kad tā tiek radīta, jo tā pati atnāks, kad tai vajadzēs atnākt, kāda iedevesma vai kāds cits impulsa pavediens uzrakstīt ko jaunu. Vairāk domāju par sevi, ka man reiz ir teikts, lai rakstu šo un rakstu to, bet nevajag spiest, tas agrāk vai vēlāk atnāks tāpat, ja konkrētā situācija mani ļoti rezonēs. Līdz ar to esmu sapratusi arī, ka citiem tādus procesus nevajag uzspiest, kā arī nevajag uzspiest savu gaumi, jo katram tā ir sava. Līdz ar to esmu pieņēmusi, ka arī viedokļi ir dažādi, līdz ar to taisnības ir dažādas. Nav vienas taisnības un nav viena netaisnība, to ir daudz un katram sava, jo katrs ir dzīvojis savu stāstu, tāpēc arī nonācis pie savas taisnības. Es esmu arī dzīvojusi savu stāstu, tāpēc mana taisnība var arī atšķirties. Tad variants arī par to, ka dzīves laikā cilvēki iziet vairākiem dzīves procesiem cauri, kas ir visiem - mīlestība, vilšanās, sāpes (varam iedalīt vēl sīkākās kategorijās), tādēļ šis viedoklis arī var būt dažāds. Ja 2 vai vairāku cilvēku pieredzes ir līdzīgas, tad varēs atrast to vienu kopīgo viedokli, bet, ja šie viedokļi atšķirās, tad tas ir pilnībā normāli. Kā teikt - katram sava grāmata, katram savs stāsts, kas nozīmē, ka mēs varam būt iejūtīgi un cits citu censties saprast.

Ir daudz un dažādas atziņas. Visas nemaz nav iespējams nosaukt, jo tās atgriežas konkrētajā brīdī un situācijā, kad realitāte rezonē ar pagātni, ko esmu sapratusi un atzinusi kā mācību sev. Protams, atkal tēma - nāve. Tā motivē. Vairak to apjēdzu pēc Mārtiņa Freimaņa mūzikas iemīlēšanas un to, ka viņa jau sen vairs nav starp mums. Šī gan ir situācija, kuru es no savas puses nekā nevarēju agrāk ietekmēt, kad viņš vēl bija dzīvs, satikt viņu, tiekties pēc tā, lai satiktu, jo agrāk domāju, ka viņš dzied par dabu - debesīm, dzīvniekiem - putniem. Dziesmu patieso nozīmi apjēdzu tikai tad, kad biju depresijas periodā, tad arī sākās tās visas manas atziņas par nāvi, ka principā VAR GAN nokavēt kaut ko un kaut ko nepagūt izdarīt, ja sēdēsi tāpat vienkārši mājās, skatīsies TV vai skrullēsi telefonā īsos video. Var nokavēt iespējas.

Foto no personiskā albuma

Tad arī atziņa par to, ka arī no manas puses, katra mana diena ir kā pēdējā, tādu vienu konkrētu aiziešanas datumu neviens nevar zināt, tāpēc ir jādara viss iespējamais, lai taipus saulei varētu doties ar mierīgu sirdi, ar domu - viss pateikts, viss izdarīts. Nezinu, vai cilvēks un viņa dvēsele kaut ko jūt pēc nomiršanas vai sirdsapziņa ir dzīva, vai tomēr debesu valstība atver citas durvis, citu pasauli, citas domas un realitāti, bet es domāju arī par tiem, kas paliek šeit uz zemes. Ja ir bijuši strīdi, nesaprašanās, tad to visu arī pēc iespējas ātrāk izrunāt un atrisināt. Ja bijuši aizvainojumi, tad pārkāpt sev un lūgt piedošanu. Nest gaismu, kamēr to vari. Kā arī atziņa - viss, ko mēs par šo dzīvi zinām jau no sākta gala ir tas, ka mēs reiz nomirsim, tāpēc šis lauks starp dzimšanu un nāvi ir viss, ko varam ietekmēt, aizpildīt, kaut kādā mērā - tikai tas ir mūsu varā, lai gan es ticu arī liktenim, ka ceļš katram jau ir ieplānots. Tāpat kā neveiksmes, kas norūda, un veiksmes, kas ceļ un motivē, bet pie tā visa mēs nonākam dzīvojot ar sevi, savām prāta spējām un sajūtām. Tāpēc arī ir jācenšas maksimāli darīt visu, kas ir katra paša spēkos - dzīvot ar pilnu jaudu.

Kas tevi motivē nestāvēt uz vietas?

Mani sapņi un virsotnes, kuras vēlos sasniegt. Apjēdzu, ka tas viss ir tieši tas, kas man pieder, emocionālā un garīgā pasaule, ko lieku lietā un izmantoju mērķu sasniegšanai. Protams, man pieder arī citas lietas, bet tās visas ir fiziskas, tās ir uz laiku. Cilvēki var būt ar mani, man blakus, dzīvot manā sirdī, bet ne piederēt, kā arī tas, ka arī viņi ir uz laiku. Un to gan man ļoti grūti pieņemt.

Vienmēr bail kādu pazaudēt, tādēļ saviem tuvākajiem cenšos arī atvēlēt laiku, mīlestību, jaukus vārdus un rūpes par viņiem. Man tas ir svarīgi, es tāda esmu, iznāk dabiski ziedoties, reizēm varbūt pat pārāk daudz, bet tas viss man nāk no sirds. Plaša sirds līdz ar to daudz emociju.

Reizēm domāju par to, kas būs, ja es visu to pazaudēšu. Saprotu, ka tad ar mani paliks tikai mūzikas mīlestība un viss, ko tās un savā labā esmu darījusi. Tā ir tā īstā vērtība - tā garīgā bagātība, ko, protams, iegūstu arī caur dažādiem citiem dzīves notikumiem.

Kāda ir tava ikdiena, kā tiec ar visu galā?

Grūtāka jautājuma par šo nav. Nezinu. Vienkārši daru, cenšos darīt. Parasti jau dikti motivē tas izdarītais darbu saraksts. Sāc ar mazumiņu, izdari vienu, tad otru, trešo un tad vau, jau viss, ko vajadzēja ir izdarīts. Ja tā smuki un raiti iet uz priekšu, tad vēl lielāks gandarījums par paveikto. Paveiktie darbi motivē darīt vēl vairāk. Palīdz laika plānošana - kalendārs - kur, kad, cikos jābūt, lai aprēķinātu brīvo laiku, kad vari kaut ko vēl citu padarīt. Taisu mērķu sarakstus, kad, ko vēlos, tad arī kopīgos darbu sarakstus tuvākajam laikam, tad dienas darbu sarakstus, reizēm pat cenšoties izplānot pa stundām, kurā diennakts daļā varu šo un kurā diennakts daļā varu to, lai viss optimāli tiek izdarīts, sanumurējot darbus no steidzamākā konkrētajā diennakts laikā līdz nesteidzamākajam. Reizēm notiek tā, ka viss arī neiet pēc plāna - to ietekmē ārējie apstākļi, iekšējie satraukumi, apkārtējie notikumi, citreiz pat tas, ka, ieraugot darāmo darbu sarakstu, gribi to vienkārši aizvērt, vairs neatvērt un atslēgties, aizbēgt, tad notiek saucamā prokrastinēšana. Un tai parasti vajag pretspēku, jo nedarīšana gremdē, darīšana ceļ. Ja tu vari izdarīt kaut nedaudz no visa tā, ko vajag, tad tas jau būs solis uz priekšu. Tā teikt - ar kaut ko jau vajag sākt! Ja darbi neiet pēc plāna, tad seko papildus stress man, un vēl izteiktāka nervu šūnu deldēšana man kā perfekcionistam. Tad es apjūku un atkal cenšos apskaidrot domas, visu no jauna izrakstot savā punktiņkladē. Man drausmīgi nepatīk kavēt.

Foto no personiskā albuma

Tavi dzīves skolotāji?

Pārdzīvojumi un laiks - tiek piedzīvots notikums, kas rada garīgas sāpes, laiks palīdz tās sadziedēt, jaunie notikumi palīdz tās aizmirst, bet pēc laika pagātni atsaucu atmiņā, izanalizēju un nonāku pie jaunām domām Reizēm arī neko neatsaucu atmiņā, jo pēc laika cita situācija atgādina par pagātnē notikušo, kam spēju savilkt paralēles ar tagad un saprast - kāpēc. Kļūdas un to analizēšana. Problēmas un to atrisinājumu meklēšana. Un visam tam pāri - es pati, cenšoties visu saprast, noskaidrot, izanalizēt, atrisināt.

Tev ir sava veiksmes atslēga?

Veiksmes atslēga... Droši vien jau, ka enerģija. To visvairāk izjūtu no citu atsauksmēm, kā arī no padarītā darba, kuru palēnām cenšos arī novērtēt, nevis tikai tiekties pēc ideāla. Šī enerģija man vienkārši ir. Diezgan dabiski to sanāk arī ieguldīt mērķu sasniegšanā.

Tava vērtīgākā atziņa sev?

Foto no personiskā albuma

Ja es apvainojos, tātad lielākoties cēlonis ir nevis kāds cits, bet es pati, savu nepiepildīto ekspektāciju dēļ. Ekspektācijas reizēm man uzbūvē pavisam citu pasauli, visu idealizē un romantizē, bet realitāte reizēm mani noliek pie vietas, līdz ar to apvainojos par kādu konkrēto situāciju, kas ir izveidojusies. Vienīgais, uz ko es varētu apvainoties ir manas ekspektācijas, kuras izveido galvā nākotnes “filmiņai” kadrus, kuri nematerializējas. Ar to man ļoti ir jāstrādā.

Par ko sapņoji bērnībā?

Foto no personiskā albuma

Par lielām skatuvēm, uz kurām uzstāšos un dziedāšu, par prožektoru gaismām, kuras spīdēs uz mani. Kamerām, kas mani filmēs, plašu auditoriju. Inscinēju situācijas, kurās it kā kāds man uzdod jautājumus un es uz tiem atbildu. Sapņoju par mūzikas videoklipiem, ka ieslēgšu “YouTube” un tur būs arī mans kanāls un video. Sapņoju, ka būšu uz reklāmu plakātiem. Daudz no tā jau ir materializējies realitātē. Kā arī ļoti smieklīga atmiņa - sapņoju par to, ka man būs dvīņi.

Foto no personiskā albuma

Kādi ir Latvijas mūziķi un viņu daiļrade?

Ir mūziķi, kuri ir atvērti, komunikabli un pretimnākoši, taču daļa ir arī kaut kur noslēgusies, iespējams, tāpēc, ka ir introverti. Ir dažādi. Ar citiem ir pa ceļam, ar citiem - ne. Latviešu mūzika, pēdējo gadu laikā, ir ļoti attīstījusies. Jāteic, ka mans žanrs ir popmūzika, taču man ir liels prieks arī par džeza un alternatīvās mūzikas attīstību Latvijā. Gan cilvēki, gan mūzika ir dažāda, bet es ļoti lepojos par katru savējo.

Tavuprāt, kāds ir izcils mūziķis?

Galvenais, lai ir dabisks, nevis samākslots. Lai izpauž sevi tādu, kāds ir. Es ļoti novērtēju mūziķus, kuri paši rada gan dziesmu tekstus, gan mūziku, tā ir liela pievienotā vērtība. Man gribas pat teikt, ka personību analītiķim uzreiz patīk izanalizēt un savilkt kādas paralēles ar kaut ko dziļāku šā cilvēka personībā. Atklājas nianses un tās mazās skaistās lietiņas, ko var iemiesot katra indivīda zemapziņa, tieši tas ikkatru no mums padara tik unikālu.

Mūziķis savā ziņā ir multimākslinieks - jāprot darīt sava muzikālā lieta uz skatuves, jāmāk kustēties, jāprot komunicēt, jāprot sevi pasniegt, jāprot analizēt dzīve.

Bet kā jau zināms, katram izcilam mūziķim ir arī ēnas puse. Mēs varam smaidīt uz skatuves, jo tur jūtamies laimīgi, taču, no tās nokāpjot, pēc laika jau raudāt gaužas asaras. Brīžiem gadās, ka māksliniekiem tie dzīvesstāsti, manuprāt, ir grūtāki un dvēseles jūtīgākas, uztverot gan jaukos, gan bēdīgos notikumus dziļāk nekā pārējie, bet tieši šo iemeslu dēļ top patiesa, skaista un izjusta mūzika, dzeja, mākslas darbi.

Foto no personiskā albuma

Tavs miers - nemierā?

Mūzika un pabūšana ar sevi. Atslēgšanās no visa pārējā. Pastaigājos kaut kur pie dabas, ja ir tāda iespēja, parakstu kaut ko jaunu, cenšos atslēgt smadzenes. Protams, mans miers nemierā ir arī mani tuvākie, atbalsts no viņiem, kopā būšana un vienkārša dzīves baudīšana sīkumos, mazās laimītēs.

Ko ieteiktu tiem, kas baidās sapņot lielus sapņus un darīt, lai gan mana, ka talants ir.

Vajag turpināt sapņot un sapņus materializēt realitātē. Tieši tik vienkārši un tajā pašā laikā grūti. Novēlu nepadoties pie pirmajām neveiksmēm. Lielākoties tikai sākumā tās šķiet kā neveiksmes, bet laika gaitā tās kļūst par dzīves macībām, atziņām un dzīves pieredzēm.

Neveiksmes var saukt arī par biezas ādas audzēšanu, kas vēlāk noder. Līdz ar to dzīves laikā šī latiņa un tolerance aug, tāpāt kā grūtības, kas stājas ceļā un mūs pārbauda.

Tieši tā arī es cenšos uztvert - gan ne tik svarīgas neizdošanās, gan arī nopietnākas neizdošanās, jo tā vienkārši dzīve mūs pārbauda, cik mēs esam spējīgi, cik mēs varam izdarīt, cik ļoti mēs varam sevi savākt šādās situācijās. Pēc laika šķiet, ka karmiskā veidā šīs daļējās ciešanas un pārvarētās, pievarētās grūtības atmaksājas dzīves baudā, iespējās, ko dzīve mums sniedz. Vienmēr vajag celties un turpināt darīt, jo tikai pēc laika viss saliekas pa plauktiņiem, kāpēc toreiz notika tā, nevis citādāk. Protams, vajag arī degt par to sapni, tad arī izdosies nepadoties, taču vēl viens svarīgs posms - vajag degt, bet ne izdegt.

Ko tev nozīmē miers sirdī?

Tā ir laime par visu - padarītajiem darbiem, karjeru, sevi, apkārtējiem, vidi. Tā ir tāda skaista piepildījuma sajūta. Tas ir dzīvesprieks - gan par sevi, gan apkārtējiem. Tā ir harmonija pašam ar sevi un vidi, kurā esi. Man tie ir jauni sasniegumi, jaunas idejas, sajūta, ka viss notiek. Dzīve rit, ir jaukas attiecības ar cilvēkiem, piepildīts kalendārs ar koncertiem, fotosesijām un filmēšanām, plāniem. Man tā ir sajūta, ka esmu uz pareizā ceļa.

Un visbeidzot, ko novēli piedzīvojumu medniekiem?

Foto no personiskā albuma

Pirmkārt, esiet jūs paši - dabiski. Otrkārt, nebaidieties un baudiet dzīvi, izmantojiet iespējas, ko tā sniedz, esiet traki, ļaujieties un dzīvojiet ar pildu jaudu. Treškārt, sapņojiet un materializējiet sapņus realitātē. Ceturtkārt, nekad nepadodieties un, piektkārt, novērtējiet un mīliet sevi, tuvākos un vidi, kas jums ir apkārt. Kā arī vēlreiz piekodināšu. Mēs visi zinām, ka mēs kādu dienu nomirsim, tāpēc šis laika lauks starp dzimšanu un nāvi ir jāpiepilda ar visu to, ko mēs vēlamies, jo, kad tad vēl, ja ne tagad!

Dzīvesstils

“Pētījumi liecina, ka indivīdiem, kuri ievēro bezglutēnu diētu, organismā bieži ir zems noteiktu vitamīnu līmenis, jo bezglutēnu miltu maisījumos un konditorejas izstrādājumos ir mazāk šķiedrvielu, dzelzs, B vitamīnu, cinka, magnija un kalcija nekā glutēnu saturošajos pārtikas produktos,” raksta extension.usu.edu.

Svarīgākais