19.augustā Mežaparka lielajā estrādē notiks Gata Irbes koncerts, kurā viņš atzīmēs 25 gadus mūzikā. Šajā koncertā pirmo reizi vienkopus skanēs abu mūziķa radīto projektu dziesmas - gan Gacho, gan Mesas. Šis laiks Gatim ir saspringts, jo noris aktīva gatavošanās gaidāmajam koncertam, nule kā iegūts bakalaura grāds uzņēmējdarbībā un paralēli visam vēl jāvada savs restorāns. Skaidrs ir viens - Gatim enerģijas un ambīciju netrūkst.
- Tavā jaunākajā dziesmā 25 ir teksts: “Es esmu viss, kas es gribu būt.” Kas tas ir? Kas Tu esi?
- Pirmkārt, ja paskatāmies uz tekstu tā pavisam vienkārši - es to mēģināju pasniegt kā motivāciju, pirmkārt jau pats sev. Tie ir kā mantras vārdi, ka es varu būt viss, kas es gribu būt.
- Ka Tu vari? Dziesmā Tu jau esi.
- Es esmu. Jo paldies Dievam man ir tā, ka es tiešām esmu viss, kas es esmu gribējis būt - man ir darbs, ko es mīlu, man ir daudz un dažādi hobiji, labi, mīloši draugi, kas man ir pats galvenais, man ir izglītība.
- Jā, es tevi apsveicu, Tu tikko ieguvi bakalaura grādu.
- Paldies. Jā, varbūt man nav daudz, ja mēs salīdzinām ar citiem, bet tas kas man ir, ar to man pietiek. Es pieturos pie tā, ka es negribu darīt vairāk, kā vajadzētu. Ir cilvēki, kas dzīvo pēc standartiem - tā, man vajag jaunu telefonu, jaunu mašīnu utt. Pasaule tev visu laiku uzspiež kustēties un skriet, lai gan patiesībā tev varbūt nemaz nevajag tik daudz visa kā, ko tev tā jaunā, ātrā, dinamiskā pasaule piedāvā. Tāpēc es bieži, lai arī varētu darīt vairāk un vairāk arī pelnīt, to nedaru. Kaut vai salīdzinājumā ar maniem draugiem, kuri ir izteiktāki darbaholiķi. Tāpēc es varu teikt, ka esmu viss, kas gribu būt. Arī raugoties nākotnē - ja gribēšu vēl kaut ko sasniegt vai izdarīt, es noteikti to varēšu. Tas nav tikai par šodienu.
- No vienas puses, un tas izskan arī tavās dziesmās, ir tāda pieticība, no otras - lielas ambīcijas - Mežaparka lielā estrāde, tā nav skatuvīte ar 200 vietām.
- Nu jā. Skaidrs, ka mēs, es teikšu mēs, jo man ir mans draugs, menedžeris, Kaspars, ar kuru mēs kopā visu darām. Skaidrs, ka mēs visu darām, izvērtējot savas spējas un rādītājus. Viennozīmīgi. Ambīcijas var būt lielas, bet, ja vienkārši muļķīgi šausi kaut kur, var sanākt ļoti bēdīgi. Protams, ka mēs apzināmies, cik mēs varam savākt cilvēkus. Tas ir konkrēts, apzināts ceļš, kamēr tu līdz tam nonāc.
- Tev bija iespēja iesildīties jau Arēnā.
- Tad nākamais solis it kā varētu būt stadions, bet mēs sapratām, ka stadions ir par mazu. Stadionā galīgi nesalikās mums tā matemātika. Tik liela stadiona Rīgā nav.
- Labi. Ambīcijas ir matemātiski pamatotas, bet ambīcijas vienalga ir. Tu esi minējis, ka uzstāties Mežaparka lielajā estrādē ir Tavs mūža sapnis.
- Jā. Vēl viens no iemesliem, kāpēc Mežaparka estrāde, jo tu tur vari ielaist 5 tūkstošus un tu tur vari ielaist arī 50 tūkstošus. Skaidrs, ka tā ir liela ambīcija. Un tik lielu jubilejas koncertu Mežaparka estrādē, man liekas, nav taisījis neviens, vismaz es neatceros.
- Tavā mūzikas žanrā pilnīgi noteikti nē. Cik saprotu, tad Tu arī biji pirmais, kurš savāca pilnu Arēnu.
- Jā, mēs izpārdevām Arēnu abas reizes - 14 500 cilvēku. Par mūsu žanru tā ir, tas laikam vēl kādu laiku netiks pārspēts. Bet par mūziku kopumā - es sevi vairāk ielieku kopējā mūzikā, nevis tikai savā žanrā. Tas varbūt arī kaut kur ir mans panākums, ka es necenšos sevi ierobežot un ielikt rāmītī. Bet, atgriežoties pie hiphopa, tad mans jubilejas koncerts Mežaparkā noteikti būs līdz šim lielākais un vērienīgākais hiphopa koncerts, kas līdz šim Latvijas vēsturē ir noticis.
- Patiesībā jau kaut kādā brīdī, ja tā var teikt, Tava personība sadalījās un Tu no Gacho pārtapi par Mesu. Mesa ir kaut kas atšķirīgs no Gacho. Tur nevarētu likt vienādības zīmi.
- Jā. Tā ir.
- Gacho bija tāds dusmīgais, lecīgais…
- Zini, es patiesībā pats esmu daudz par to domājis. Par Gacho laiku. Dziesmas nebija lecīgas. Dziesmas bija ļoti motivējošas un iedvesmas pilnas. Kas man varbūt lika justies un uzvesties kaut kā tā… jā, varbūt tas bija mans dzīves veids tolaik. Bet man liekas, ka tie vairāk bija mediji, jo “dzeltenie” toreiz bija ļoti dzelteni. Ja tu atver tā laika žurnālus, tad tur ir pilns ar - tas tur ar šito, tas ar šito utt. Un vēl - mēs visi esam ļoti dažādi, kādam varbūt likās, ka es esmu lecīgs, bet vēl citiem desmit tā nelikās.
- Bet varbūt viņiem saistībā ar Tevi arī bija vairāk ko rakstīt, jo Tu tomēr biji tāds sliktais zēns, to nevar noliegt. Par sliktajiem vienmēr ir interesantāk rakstīt.
- Ok, bet bija arī daudzi basketbolisti tādi paši. Un, ja tā paskatās, tad es jau neko sliktu nedarīju. Vai tad es zagu, vai es kādam darīju pāri, vai jūs mani kaut reizi publiski redzējāt sadzērušos? Nekā no tā. Kopumā es neko sliktu nedarīju. Es vienkārši biju citādāks, ne tāds kā visi. Zini - kurš patiesībā var pateikt, kas ir pareizi un kas nav pareizi, kas ir normāli un kas nav?
- Ir kaut kādas vispārpieņemtās normas un vērtības, kuras ir jāievēro, lai Tu daudz maz varētu iekļauties civilizētā sabiedrībā. Bet kāpēc atnāca Mesa? Tu vienkārši paliki vecs?
- Man liekas, ka mūziķim, māksliniekam… mūzika ir tik plaša, tik devīga. Tu vari variēt ar mūziku, tu vari ar to spēlēties un pazust tajā. Mākslinieks izveidojas tajā brīdī, kad viņš nebaidās eksperimentēt, būt citādāks. Man tā manā mūzikas ceļā ir bijis. Kad no viena projekta - Gacho, es sāku taisīt citādākas Gacho dziesmas, kas man iedeva lielu popularitāti. Stilistiski citādākas nekā ierastie, klasiskie hiphopa ritmi. Un vienā brīdī es sapratu, ka es vairs negribu šito, lai gan es dzīvoju ļoti lielā komfortā - finansiāli viss bija kārtībā, visu laiku bija koncerti. Bet es sapratu - nē. Es biju to pāraudzis uz to brīdi, gribēju kaut kādas pārmaiņas. Es gribēju taisīt Mesas dziesmas - jēgpilnas, dziļdomīgas… tādas kādas mēs tās dzirdam tagad. Tās pārmaiņas arī parāda, ka esi kļuvis par mākslinieku, jo tev nav gana ar to kā ir, tu gribi pārmaiņas sevī un mūzikā.
- Mesa izklausās gandrīz kā Mesija.
- Jā, bet tas nebija apzināti. Tas vārds vienkārši atnāca.
- Tiešām? Arī bildēs drusku tāds vaibs. Tā ar sarkano apli aizmugurē.
- Goda vārds. Tā bija uz otro Arēnu- titulbilde. Fotogrāfs ieraudzīja kaut kādu kontrastējošu filca bumbuli stūrī, lai sanāktu kārotā krāsu palete tumšzils, sarkans un balts, un nolika aizmugurē. Būtu sarkans kvadrāts, būtu tas bijis plakātos man aiz muguras.
- Mesas lirika ir tāda pamācoša, dažos mirkļos manai gaumei pat kaut kur mazliet didaktiska. Tu runā par tādām vispārzināmām, it kā pašsaprotamām patiesībām, tai pašā laikā tas cilvēkus ļoti uzrunā.
- Es jau apzināti rakstu tās dziesmas. Dziesmas ir par mani un to, kā es dzīvoju, kas ar mani notiek. Es apzinos to, ka tā dzīvo arī 90 procenti pārējo. Es runāju to, ko cilvēks pats varbūt nepasaka skaļi. Es to pasaku. To, ko viņš noklusē, vai noliek tumšākā stūrītī - es par to runāju dziesmās.
- Tev nav bijis bail izklausīties banālam?
- Labs jautājums. Banāli…nē. Mana valoda, kā es rakstu varbūt ir banāla. Tāda vienkārša, ar vienām un tām pašām atskaņām. Es cenšos vispār neiespringt liriski tur kaut kādu baigo atskaņu šedevru radīt. Es runāju vienkāršu, visiem saprotamu valodu. Vai es izklausīšos banāls vai nē… man nav bail. Es par to vispār neesmu domājis. Tā ir mana dzīve. Es dziesmas rakstu pirmkārt sev un esmu ļoti priecīgs, ja tās rezonē cilvēkiem. Manā žanrā tā tam vajadzētu būt. Sākotnēji tu dziesmas raksti sev, savam mazajam bariņam un tikai tad tas kļūst komerciāli.
- Tas ir interesanti - kā pie Tevis atnāk iedvesma? Kā top jauna dziesma? Tavā dzīvē ir kāds notikums, kam seko dziesma vai arī Tev ir kaut kāds noteikts rituāls, kā Tu raksti dziesmas?
- Kad es tikko sāku, tad es gaidīju iedvesmu. Tad man vajadzēja tā, lai nesāp puncītis, lai nenāk miegs, visam jābūt sterilam.
- Interesanti, jo daudziem māksliniekiem iedvesma rodas tieši tad, kad viņi ir pilnīgā bedrē vai eksistenciālās spazmās.
- Man ir bijis arī tā, protams. Daudzas dziesmas, kuras esmu uzrakstījis savām meitenēm.
- Protams, nelaimīga mīlestība - kas var būt vēl lielāks trigeris.
- Tieši tā. Tas tāds kā pēdējais salmiņš - varbūt mani paņems atpakaļ tomēr.
- Ja? Tev tā ir bijis?
- Man ir bijis tā, ka es aizeju ar dziesmu un man pasaka - nu nē, nebūs.
- Tiešām atšuva? Es gan laikam salūstu, ja pie manis atnāktu ar dziesmu.
- Atšuva, jā. Bet viss, kas notiek, tā tam arī ir jānotiek. Tāpēc jau mēs esam tie, kas mēs esam, jo tas ceļš tā mūs ir izveidojis.
- Labi, tad sākumā Tev vajadzēja tos īpašos apstākļus. Kā ir tagad?
- Jā, vajadzēja tos apstākļus - tēja, virtuve, televizors ieslēgts bez skaņas. Tagad jau tu apzinies, ka tas vairāk vai mazāk ir tavs darbs, un tu sēdies klāt un tev vienkārši ir jāuzraksta.
- Kaut kāds magic pazudis, ne?
- Magic ir pazudis, jā, protams. Kādreiz tas bija hobijs, tagad tas ir darbs un darbam agri vai vēlu pielavās arī rutīna, lai arī cik tu mīli savu darbu. Rutīna liek par sevi manīt. Ir grūti varbūt noķert to kaifu tajā radošumā, nav vairs kā kādreiz, kad es varēju vakarā piesēsties un uzrakstīt veselu dziesmu pa nakti. Tagad es piesēžos un man var neiznākt pat divas rindiņas. Tad es atkal sēžos nākamajā dienā, kamēr iekustinu smadzeni. Ir pazudis tas procesa kaifs varbūt. Bet, protams, ka tu to dabū atpakaļ, kad esi dziesmu pabeidzis un kad nāk atsauksmes. Jo lielākais kaifs tajā visā ir cilvēku atsauksmes un labie vārdi. Vēl jo vairāk, kad tie ir tādi - tu man izglābi dzīvību, es esmu atgriezies dzīvē utt.
- Tu esi saņēmis šādus vārdus?
- Nu, protams. Un to ir ļoti daudz, bet tai pašā laikā tam ir arī otra puse. Man ir tā, ka man raksta arī, es nemeloju, tiešām, piemēram - kāpēc tu runā savās dziesmās par manu dzīvi? Un es rakstu tam cilvēkam - pirmkārt es nerunāju par tevi, es tevi nepazīstu. Bet cilvēkam liekas, ka es runāju tieši par viņa dzīvi. Varbūt tur vajag vērsties pēc palīdzības pie psihologa vai pat psihiatra…
- Tevi ir kādreiz vajājuši? Zini, nu tā, ka izseko un tā.
- Jā, jā, ir tā bijis. Tieši nesen restorānā tā bija - es sēdēju pie sevis restorānā, pienāk džeks, apsēžas man blakus un sāk runāties. Viņš īstenībā bija mani nostalkojis, uzzinājis, kad būšu picērijā un speciāli atbraucis no Ventspils. Sākām runāt un es sapratu, ka kaut kas tur nav. Tā ir tā otra puse….
- Tu īstenībā esi introverts, ja?
- Īstenībā kaut kur jā. Kad es biju jaunāks, man patika zīmēties. Tagad man ir tā, ka man tas viss nepatīk, bet man tas kaut kādā ziņā ir jādara.
- Tu noguri vai tomēr paliki vecs? Kas notika?
- Es nevis noguru, bet sapratu, ka nav vajadzības zīmēties, ka tas varbūt ir kaut kāds cits līmenis, kurā es esmu un tur vairs tā nezīmējas - ne ar mašīnām, ne ar citām materiālām lietām. Katram laikam savs ritms, kad biju jaunietis, tad tā vide un apstākļi pieprasija tā izturēties un dzīvot, kas ir tikai normāli.
- Tev mainījās vērtības.
- Vērtības pamainījās, jā.
- Kā šobrīd izskatās Tava ikdiena?
- Mana ikdiena ir ļoti… šobrīd saspringta. Šajos mēnešos esmu nokrāvies ar lietām un notikumiem - Universitāte, grāmatas izdošana, koncerts un visi pārējie darbi. Ikdiena - darbs, sports, hobijs. Bet, protams, mūzika aizņem lielāko daļu laika no manas dienas. Uz doto brīdi tikai un vienīgi darbs pie Mežaparka lielkoncerta, pie tik nozīmīgiem koncertiem mēs strādājam visa gada garumā.
- Interesanti, ka Tavs fokuss lielākoties no Tevis stāstītā patiešām ir mūzikā, tajā pašā laikā Tev ir arī savs restorāns un Tu tikko arī ieguvi augstāko izglītību. Kam Tev šie blakus projekti, ja tā tos var nosaukt.
- Okey, par izglītību runājot, ir tā, ka, pirmām kārtām, es gribēju sev pierādīt, ka es to varu izdarīt. Jo es pamatskolā slikti mācījos, patiešām. Un man bieži ir licies, ka es kaut ko nevaru izdarīt, par daudzām lietām - tiesības nolikt vai uzrakstīt tādu un tādu dziesmu, vai ierakstīt dziesmu ar konkrētu mākslinieku, vai sportā sasniegt konkrētus rezultātus utt. Daudzas lietas dzīvē, arī par lielajiem koncertiem, piemēram, ir licies, ka tu nevari, bet tu sevi piespied un liec sev pierādīt, ka tu vari. Tieši tāpat bija ar mācīšanos, es teicu - nē, es to izdarīšu sevis dēļ. Un, otrkārt, man vēl nav bērnu, bet tad, kad man būs bērns, es gribu, lai viņa vecāki ir ar izglītību. Lai es būtu kā piemērs viņam. Tas bija otrs būtiskākais iemesls. Maniem vecākiem nebija izglītības. Man gribējās, lai man ir. Un, protams, tagad es varu palepoties, ka es esmu reperis ar bakalauru.
- Sekos arī maģistrs un doktorantūra?
- Tagad izskatās, ka jā. Es ieliku poustu Instagram, ja sasniegs 10 tūkstošu laiku, tad es iešu uz maģistriem, un divās dienās sasniedza. Nebiju gaidījis, ka tas būs tik ātri. Tagad poustam jau ir pāri 20 tūkstošu laiku, kā mēs redzam, tad cilvēki grib, lai es turpinātu.
-Tev ir reāls ārējais motivators, tagad atliek tikai iekšējo iedarbināt.
- Nav variantu, man būs jāiet.
- Bet izglītību Tu ieguvi pilnīgi nesaistītu ar mūziku. Tev ir bakalaura grāds uzņēmējdarbībā.
- Jā, es paskaidrošu, kāpēc. Ir tā, ka es mūzikā, paldies Dievam, diezgan labi pelnu. Bet dēļ savas nezināšanas konkrētā laika posmā es esmu ļoti daudz pazaudējis naudu, nepareizi to ieguldot. Tas bija viens no iemesliem, kad es sev pateicu- paga, uzņēmējdarbība nāks tikai par labu.
- Un kā? Tas ir Tev devis lielāku izpratni?
- Jā, protams. Ja man būtu bijusi tā izpratne par to, kā tiek būvēts bizness, es nebūtu veicis tādus drastiski nepareizus soļus visam pamatā.
- Tajā pašā laikā Tu atvēri savu restorānu covidā, kad puse no restorāniem vispār aizvērās ciet. Un, cik zinu, tad ēdināšanas bizness arī ir super nepateicīgs.
- O Sole Mio mēs atvērām kopā ar draugu, kuram ir vairāki restorāni - Nomads, Zivju lete, Mīkla un tulīt vērsies vaļā vēl viens itāļu restorāns. Tā kā man blakus bija varens atbalsts un pieredze.
- Un kā jūs sadzīvojat? Jo vispār jau saka, ka ar draugiem nevajag veidot biznesu, var draudzību pazaudēt.
- Ir tāda lieta, jā. Mūsu gadījumā mēs esam ļoti labi draugi un kā jau draugi, cenšamies viens otram dažnedažādākos veidos palīdzēt. Vai tas būtu darbs, vai ar to nesaistītas lietas. Ja es jutīšu, ka bizness bojā mūsu attiecības, tad es atteikšos no biznesa un paliks tikai draugs.
- Tu saki, ka izglītību Tu gribēji, jo vēlējies kaut ko apliecināt sev. Kāpēc vajadzēja restorānu?
- Restorānu vajadzēja, jo pirmkārt bija Covid laiks…
- Un ko gan var vēl labāk izdomāt Covid laikā, kā atvērt restorānu…
- Vai ne? Tā konkrētā lokācija manam draugam jau bija. Viņam iepriekš tur bija restorāns Rīts, bet sākās Covid un to aizvēra ciet. Bet tad Covid jau sāka “itkā” iet uz beigām, nebija vairs tik stingri ierobežojumi. Traucēja tas, ka ik pa laikam, tie atkal parādījās vai arī pēkšņi viss personāls saslima. Tu uzkačā to restorānu, sāc aktivizēties un atkal viss apstājās. Tas mazliet traucēja to ieskriešanās posmu. Kāpēc man to vajadzēja? Tā atklāti sakot, es vairāk saprotu mūzikas pasauli, 25 gadus esmu tur darbojies, paralēli sākumā darbojos celtniecībā… Bet, atbildot par picēriju, Covid laikā - piegādes strādāja uz urrā!
- Tad Tu vēl piedevām esi arī vīrietis ar zelta rokām - dzied, māk skapīti pielikt, uzņēmējs - jackpot.
- Jackpot, jā. Es gan neteiktu, ka celtniecība bija mans sapņu darbs, diemžēl tajā brīdi nebija citu variantu. Kas attiecas uz restorānu, tad man gribējās pamēģināt un iemācīties kaut ko jaunu, jo, ja tev nāk nauda, tev kaut kas ar naudu ir jādara.
- Nebija doma, ka vajag cripto valūtā ieguldīt.
- Es biju ieguldījis cripto valūtā. Tā nauda aizgāja pa pieskari un ļoti daudz. Bet ar restorānu, es tiešām gribēju pamēģināt kaut ko jaunu un nauda ir jādarbina, jāinvestē, jo citādi inflācija izdarīs savu. Tā var stāvēt zeķē, bet mēs tak zinām, kas pēc gada, diviem ar to var notikt.
- Kā vispār ēdināšanas biznesam iet mūsu valstī?
- Es nezinu, kā ir kopumā, bet vismaz mums iet labi. Protams, ka mums ir bijuši mēneši, kad iet sūdīgāk. Mūsu gadījumā labi ir tas, ka gandrīz viss personāls patiešām ir itāļi, tā ir krāsnī cepta pica no itāļu miltiem - mums ir, ar ko spēlēties, kas piesaista cilvēku un rada to patieso garšu un Itālijas atmosfēru. Līdz ar to atsauksmes ir labas. Skaidrs, ka tas nav viegls bizness, bet es zinu, ka daudziem iet labi, bet, protams, var dzirdēt arī pretējus stāstus. Taču, ja tas ir kaut kas kvalitatīvs un ar savu Es, tad tam vajadzētu strādāt. Tieši tāpat ir mūzikā - es esmu pats, es necenšos būt kāds cits, tas atspoguļojas manās dziesmās un mēs redzam, ka tas strādā.
- Ja mēs atgriežamies pie mūzikas - Tu dziedi tikai latviski. Tu nekad neesi mēģinājis dziedāt angliski?
- Esmu, bet šo faktu varēja palaist garām. Man liekas, ka tas bija 2011. gads, man iznāca tāds albums “Smaids līdz ausīm”, un sākotnēji es šo albumu biju ierakstījis angliski, ar domu, ka tā varētu tikt pirmkārt uz Baltijas valstīm un jau pēc tam uz Eiropu. Baltijas valstīs jau bija piesaistīti menedžeri un kaut kādi promouteri, visi kā viens teica - jā, šīs dziesmas aizies super, viss būs ļoti labi, rakstiet angliski.
- Kas nobruka?
- Mēs ierakstījām visu albumu angliski. Es rakstīju to pa rindiņai. Pēc tam atnāca viens anglis no Anglijas, noklausījās un pateica - nē nu forši jau vispār, baigi pumpē tās dziesmas, aktīvas, foršas, super - jā. Tikai izruna galīgi nekāda, būs jāpārraksta viss. Es gadu to albumu rakstīju. Es katru rindiņu ierakstīju, menedžeris saka - jā, man liekas, ka būs labi, rakstām tālāk. Rakstīju pa vārdam bez maz vai gada garumā. Tas ir ļoti ilgs laiks, tik ilgi Tu nekad albumu neraksti. Tu ieej studijā un dienas laikā ieraksti dziesmu. Attiecīgi, ja tev ir 15 dziesmas, piemēram, tev vajag pusotru mēnesi.
- Bet tu nebiji piesaistījis kaut kādu izrunas konsultantu?
- Jā, laikam tā kļūda bija tā, ka es nepaņēmu angļu izrunas speciālistu jau startā. Jo manam menedžerim likās, ka viss ir labi. Un, kad man pateica, ka jāpārraksta, es teicu - nē, viss finito. Tas laikam bija mans lielākais aplauziens, ja runājam slengā, kāds ir bijis manā mūzikas karjerā. Tad es vienkārši to albumu uzrakstīju latviski.
- Un tad Tu padevies un atmeti domu lauzties ārā no Latvijas?
- Jā, tā sanāca. Es atceros, ka mēs ar manu menedžeri tajā laikā pat savā starpā sarunājāmies angliski, jau pus gadu iepriekš es mācījos to angļu valodu, jo man tā ir slikta. Jā, un tajā brīdī man tas kaut kā aplauza tos spārnus. Bet zini, es arī esmu ļoti liels reālist un uzskatu arī, ka tepat Latvijā arī vēl ir ļoti daudz, uz ko tiekties. Man kā piemērs vienmēr ir bijusi Prāta Vētra, tas, ko viņi ir sasnieguši un cik daudz cilvēku iet uz viņu koncertiem. Tā man ir kā grupa, kurai līdzināties un sekot, jo, ja es savācu vienu koncertu Arēna ar četrpadsmit ar pus tūkstošiem, viņi savāc piecdesmit tūkstošus vienā koncertā. Tātad cilvēku ir daudz, tev tikai jāmāk viņi paņemt. Tas prasa laiku. Un tāpēc es uzskatu, ka tas, ko esmu sasniedzis, vēl nav nekas. Tie vispār nav griesti.
- Kur ir griesti?
- Zini kā, man liekas, ka ir labi, ka tādu vispār nav. Ja neuzliec sev griestus, tad tev visu laiku ir vēl kur tiekties. Man, piemēram, neviena dziesma nekad nav pabeigta, visu laiku gribas kaut ko uzlabot. Un tā nepabeigtības sajūta ir tā, kas nākamreiz liek turpināt un darīt vēl labāk. Tieši tāpat ir arī ar koncertiem. Kad ir griesti? Es nezinu un negribu zināt.
- Tagad Tev būs Mežaparka estrāde un es saprotu, ka tas ir Tavs sapnis. Nav mazliet bail, ka Tu pamodīsies nākamajā rītā ar sajūtu - ko tālāk?
- Man daudzi ir šo prasījuši. Ka nu - tie tad it kā ir tie griesti. Bet tie nav griesti. Mans uzdevums ir pēc iespējas vairāk cilvēkus iepazīstināt ar savu mūziku. Lai viņiem tā iepatīkas, lai viņi to klausās un iemīl. Tas prasa laiku, vēl jo vairāk žanrā, kurā es darbojos. Tas ir uzdevums un mērķis, uz ko es eju.
- Ar ko Tu pats sevi vairāk identificē- ar Mesu vai ar Gacho?
- Kad es 2015. gadā sāku taisīt Mesas dziesmas, es domāju - viss, Gacho dziesmas vairs netaisīšu, esmu to jau pāraudzis, tas vairs nav mans. Bet tad pagāja laiks un es sapratu, ka es sevi mānu, mēģinu sevi kaut kur iesprostot.
- Iesprostot pareizībā? Ja no personības viedokļa raugās, tad Gacho varētu nosaukt par Tavas personības ēnas pusi. Mesa ir kaut kas, uz ko it kā vajadzētu tiekties, bet drusku garlaicīgi, jo gribas jau tos velnus arī dažreiz palaist ārā.
- Drīzāk konkrētā pieejā un attieksmē pret sevi, pret apkārtējiem un mūziku kopumā. Likās, ja nu es esmu sācis taisīt šāda rakstura dziesmas, tad tikai tādas man arī jātaisa, plus nav nemaz tik viegli lēkāt pa stiliem vienlaicīgi. Konkrētai dziesmai ir nepieciešama attiecīga pieeja. Ir grūti vienlaicīgi rakstīt dziesmu, kas ir prieka vai humora pilna un tajā pašā laikā rakstīt dziesmu par vērtībām, vai kādām sociālām tēmām. Katrai konkrētai dziesmai tev ir nepieciešams savs laiks un sava pieeja. Rakstot noteiktu dziesmu, es vismaz nedēļu pirms tam cenšos dzīvot tādās sajūtās. Klausos tikai to vienu konkrēto pavadījumu, uz kura rakstīšu vārdus un kopumā cenšos justies tikai tā, kādai jābūt gaidāmai dziesmai. Bet galu galā sapratu, ka, ja es gribu, es varu apvienot, vienkārši visam vajag savu laiku.
- Mesas dziesmās Tu to nevari darīt, jo Tev liekas, ka tā auditorija to nesapratīs?
- Jā. Tas bija viens no iemesliem, kāpēs es vispār izdomāju Mesu, jo es negribēju šo blakus projektu laist zem Gacho vārda. Lai nav atkal viss vienā maisā. Var jau būt, ka cilvēki tāpat būtu pieņēmuši, bet es tā nevēlējos.
- Cik Tevī procentuāli ir no Mesas un cik no Gacho?
Es teiktu, ka no Mesas ir 70, no Gacho - 30 palicis. Es esmu kļuvis krietni apzinīgāks, krietni prātīgāks, vismaz man tā gribas domāt. Gacho darīja un tad domāja. Tagad es cenšos septiņas reizes nomērīt un tad griezt.
- Tu esi atradis tādu labu modeli - gribu būt huligāns - ieslēdzu Gacho, iztrakojos, un tad atkal atgriežos kārtīgajā režīmā.
- Jā, bet vispār es pats, protams, Gacho dziesmās neredzu nekādu huligānismu, bet, ja gribas, var to tā saukt. Ja varētu, es vispār uztaisītu kaut vai 10 projektus, kas manī iekšā ir…
- Multipla personības dalīšanās? Ļoti interesanti! Pastāsti par tām, par kurām mēs vēl nezinām. Ko mēs varam vēl sagaidīt?
- Man jau patiesībā ir bijuši daudz visādi projekti, par kuriem cilvēki neko nezina. Viens bija “Juris”. Es biju iedomājies, ka mani sauc Juris un piedūros dziesmās. Ar to man arī patīk mūzika - gribi būt priekšnieks - raksti dziesmas no priekšnieka skatu punkta. Tu vari būt jebkas! Tāpēc arī negribas to visu pīt vienā, lai cilvēkiem nav apjukums - tā, kas te atkal notiek? Ko viņš te atkal ir izdomājis? Bet šobrīd ir tikai divi projekti - Gacho un Mesa. Šis starp citu būs mans pirmais koncerts, kur mēs izpildīsim abu projektu dziesmas. Līdz šim to mēs vēl nekad neesam darījuši, kā arī nav bijusi vēlēšanās. Uz 99% es varu apgalvot, ka turpmakos kā minimus 5 gadus mēs to arī nedarīsim. Bet, tā kā tas būs jubilejas koncerts un mēs atzīmēsim 25 gadus mūzikā, tad skaidrs ir viens - šoreiz mums pēc iespējām ir jāizpilda dziesmas, ko tauta mīl un vēlas. Un tas nozīmē gan Gacho dziesmas, gan Mesa.
Rezumējot mūsu sarunu - tas man arī visvairāk patīk šajā procesā - ka nav griestu. Tu visu laiku vari tiekties būt vēl labāks. Un tieši tas neļauj apstāties. Nav rutīnas. Jā, protams, kaut kādā ziņā tā visu laiku ir cīņa, bet man patīk tā cīņa.
