No 26. aprīļa jūs Vili Daudziņu varat sastapt ne tikai uz skatuves dēļiem, bet arī grāmatveikalu plauktos. Ir iznākusi pirmā aktiera Viļa Daudziņa grāmata “Pirmie latviešu dziedāšanas svētki bildēs”.
Taču mūsu saruna gluži kā laika upe ievijās līdz pat 13. gadsimtam, mēģinot rast atbildes uz jautājumu - no kurienes latviešiem tā lielā mīla uz dziedāšanu un kā neizšķīst šajā straujajā laikmetā.
-Tu esi kļuvis par grāmatas autoru?
- Jā, pilnīgi netīšām.
- No pieteikuma varēja saprast, ka aiz gara laika.
-Tā sanāk. Man bija ļoti sarežģīts grims filmā “Zeme, kas dzied”, apmēram 1,5 stundas garš un man likās tik interesanti, ko es redzu spogulī, kā ar mani tur darās, kā man liek parūku, pirms parūkas līmē tādu lateksa pusgalvu, lai iegūtu atkāpušos matu efektu. Tālāk ir mati, vaigu bārda un bārda un vēl un vēl. Tas bija tik bezgala interesanti un tas bija ļoti agri no rīta. Skatos kolēģi jau aizmiguši krēslos turpat blakus - Andris Bulis, Ainars Ančevskis. Tad es nolēmu - uzzīmēšu sevi, tad uzzīmēju viņus, tad es vēl dažu uzzīmēju, tad sāku izdomāt kaut ko no galvas, bet beigu beigās visa mana zīmēšana aizgāja citus ceļus. Proti, es sāku domāt savu versiju, kādi varēja izskatīties tie Dziedāšanas svētki pirms 150 gadiem.
- Bet tas ir tās filmas iespaidā?
- Nu, es domāju, ka filmas ietekmē, jā. Bet grāmatiņā ir ļoti maz no filmas. Tie drīzāk ir mani izdomāti tēli. Un galvenokārt dažnedažādi koristi. Ja mēs zinām vārdus lielajiem rīkotājiem un arī koru vadītājiem, un virsdiriģentiem, tad, protams, mēs nezinām, kā sauc tos koristus, kas stāvēja tur estrādē. Viņi bija 1016, apmēram 800 vīriešu un attiecīgi 200 sievietes. Tas bija viens no retajiem gadījumiem, kad vairāk ir vīriešu nekā sieviešu, saprotamu iemeslu dēļ. Un tad es sāku domāt: nu diez kā viņi devās uz to Rīgu? Kā viņi tur mēģināja, vai viņi tur dziedāja vai nedziedāja ratos? Un, ja, piemēram, bija jābrauc no Lubānas, tad droši vien tās bija četras dienas, kamēr viņi tur atbrauca.
Kur viņi palika Rīgā? Kur tie viņu zirgi palika, ja jau viņi bija 1000, tad cik bija zirgu? Kur tie rati stāvēja? Kā viņi vadīja tās četras dienas? Gāja uz mēģinājumiem? Bet pa naktīm? Gāja uz krogu? Vai nē? Vai arī taupīja naudu?
Nu kāda nu kuram tā rocība. Turklāt viņi bija ieradušies no dažādiem Latvijas novadiem - no Kurzemes un no Vidzemes, runāja noteikti ar stipri izteiktākām valodas atšķirībām nekā tagad. Labi, par akcentu tagad nerunāsim, par to nav zīmējumos. Par to mēs nezīmējam, bet īsāk sakot, man laiku pa laikam dažādās situācijās mājās vai teātrī nāca prātā kāda situācija, kāds notikums, kas ar viņiem varētu būt noticis. Un tad es uzreiz ņēmu un zīmēju telefonā. Telefons jau visu laiku ir pa rokai.
- Tad tu savā galvā faktiski uzrežisēji Pirmos latviešu dziedāšanas svētkus?
- Jā, līdzīgi kā Māris Martinsons savā filmā, tā arī es viņus režisēju - kādus gribēju, tādus zīmēju.
-Tu vāci arī reālus faktus?
-Jā, protams. Bet Man patīk ar tiem spēlēties. Man patīk tas, ka ir reāli fakti un reāli uzvārdi ar mistificētiem uzvārdiem un mistificētiem faktiem.
- Atšķiru grāmatu - Ārlavas jauktā kora dāmas no kreisās: Pūpolu Marija, Līze Rozenblata un Smeceru Made. Tie ir tie ir tavi personāži?
- Jā, tie, protams, ir mani personāži. Piemēram, pagasti, ar tiem nu gan viss ir skaidrs. Ir vesels saraksts, no kuriem pagastiem, kuri kori bija un tad es mēģināju, un es ceru, ka man tas izdevās, visus tos pagastus katrā bildē minēt. Tad mani interesēja arī rīdzinieki. Labi, ierodas laucinieki, ierodas no tiem vai citiem novadiem, bet kādi ir tie rīdzinieki? Jo tajā laikā tā ir tāda ļoti multikulturāla pilsēta. Tad nu man tur ir viens rabīna dēls, man ir viens vecticībnieks, man ir viens gruzīns, kurš ir traktiera jeb krogus īpašnieks.
Protams, protams, ka tie ir izdomāti tēli. Tie ir tādi, kādi man šķiet varēja būt, bet es pats, protams, uzdodos par tādu objektīvu vērotāju. Nu bet mana objektivitāte ir tieši tikpat liela, cik jebkuram māksliniekam, kad viņš ķeras pie vēsturiska romāna.
- Un tiešām visus tos zīmējumus tu zīmēji ar pirkstu telefonā?
- Jā, man ir Iphone, es zīmēju programmā Notes, bet ir arī citas aplikācijas, kuras mierīgi var atvērt un tur ir iespēja zīmēt.
- Bet kā šo var dabūt gatavu, jo ir zīmējumi, kas daudzos gadījumos ir diezgan smalki izzīmēti.
- Jā. Tas nemaz nav viegli.
- Bet tev ir talants, tev ir talants uz zīmēšanu. Tu jau to zināji, vai tu to atklāji ar šo grāmatu?
- Esmu beidzis Rīgas lietišķās mākslas vidusskolu un zīmēt es protu, bet nu ko nozīmē prast zīmēt? Manā gadījumā, tā ir vienkārši tāda spēja, kaut ko ātri uzskicēt vai kaut ko uzzīmēt tīri praktisku un sev vajadzīgu. Bet jāsaka, ka man patiešām ir tāda maniere - man gandrīz visi teātra eksemplāri ir piezīmēti ar visādiem ķiņķēziņiem, jo man ir diezgan grūti rokas mierā noturēt, un neuzzīmēt tur kaut ko nebūt jebkurā lapā, kādā teikumu noslēgumā vai kā tamlīdzīgi.
- Tā tu padari savas lomas tekstu personiskāku?
- Jā, kas to zina. Droši vien, ka tas ir tāds psiholoģisks triks. To būtu vērts papētīt, kāpēc daži cilvēki tā dara?
- Šis tev bija nu tāds mārketinga gājiens, jo tūlīt būs tie Dziesmu svētki vai tā sanāca netīšām?
- Nu tas bija neglābjami. Kā citādi? Tas viss sākās pērnā gada 17. februārī un tā tas viss pagājušajā gadā laiku pa laikam notika. Tad, kad man bija brīvs laiks vai kad man kas ienāca prātā, es to uzzīmēju. Un tā tie zīmējumi ir sakrājušies līdz krietnas grāmatiņas biezumam.
- Bet tiešām krietna grāmatiņa. Ievērojama.
- Varēja jau grāmatiņu drukāt uz plānāka papīra, bet tad tie zīmējumi spīdētu cauri, tāpēc tīri tehniski bija nepieciešams biezs papīrs.
- Tu pats iesi uz Dziesmu svētkiem?
- Es ceru. Mums ar Zani abiem diviem ir ļoti grezni tautas tērpi un tā ir tā reize, kad tajos var uzcirsties. Domāju, ka tautas tērpu uzvilkšu arī tagad uz savas grāmatas atvēršanu.
- Ko tev pašam nozīmē Dziesmu svētki?
- Tas ir tāds liels brīnums. No vienas puses - es nemāku dziedāt, tāpēc nekādi nespēju tajā visā piedalīties. Un jāsaka, bērnībā Dziesmu svētki man bija nu… vienaldzīgi. Man likās, ka tas nav man un es nespēju tam sekot līdzi, man tas nešķita interesanti. Bet pirms gadiem desmit vai varbūt vairāk, man aizvien vairāk tas iepatikās, es spēju ieraudzīt tādu pilnīgu brīnumu tajā, kā tas ir, kad 20 000 uz skatuves milzīgā uzmanībā un koncentrētībā skatās uz diriģentu un rodas šī lielā skaņa. Tas ir kaut kas grūti izskaidrojams. Droši vien visprecīzāk par to ir teicis Ziedonis - dziedātāji nenogurst, jo viņi atrodas enerģijas bumbā. Tā enerģijas bumba, tāds liels ģenerators, ir viņi paši cits citam, tā jauda ir milzīga. Un tas mani fascinē, ka mēs esam šādas tradīcijas mantinieki un man tā šķiet ļoti vērtīga. To es tagad apzinos un tāpēc es tagad gribu iet uz Dziesmu svētkiem. Es biju uz valsts simtgades Dziesmu svētkiem. Man tas ļoti patika. Līdz pat pašam rītam, ieskaitot to visu sadziedāšanos, kas notiek pēc oficiālā koncerta. Bet toreiz vēl nebija jaunās estrādes, tagad būs. Redzēs, kā tas izskatīsies.
- Kā tu to skaidro, ka latviešiem tā dziedāšana tik ļoti patīk? No kurienes tas nāk, kāpēc?
- Es domāju, ka pavisam vienkārši - tā droši vien ir tāda kristīgi pagāniska tradīcija. Gan dziedāšana kā tāds meditatīvs veids, kā tu veic kādu samērā monotonu, ilgstošu darbu, acīmredzot, kad sievietes dziedāja maldamas vai pļavā, strādājot dažādus darbus, vīri - pieguļā, lai kaut kā to laiku pavadītu. Tai mūsu dziedāšanai droši vien kaut kas tāds ritmizējošs un metafizisks ir. Un tad otra puse - kristīgā pieredze - tie ir hernhūtieši, tās ir brāļu draudzes, kur dziedāšana bija tāds ļoti svarīgs notikums - sanākt korī un slavēt Dievu ar konkrētām dziesmām. Visiem vajadzēja arī prast lasīt, mācēt izlasīt un tās dziesmas dziedāt, atkārtot un atkal sanākt kopā. Mēs jau redzam, ka pirmajos Dziesmu svētkos Dikļos tās lielākoties ir garīgās dziesmas. Tikai lēnam tās kļuva laicīgākas un laicīgākas, aizgāja projām no kristīgā satura.
- Bet šobrīd tā statiska kļūst arvien bēdīgāka, koru skaits sarūk. Jaunajai paaudzei īpaši tā dziedāšana neinteresē. Vektors ir nobīdījies. Latviešu identificēšanās ar dziedošo tautu.
- Man patīk par to domāt, bet ar patikšanu vien ir par maz. Kaut vai es pats - man būtu jādzied, man būtu jāvar dziedāt, jo jebkurš cilvēks var dziedāt. Un kāpēc tā ir sanācis, ka es nedziedu vai kautrējos dziedāt, un labāk man muti vaļā nevērt, jo skaņas, kas no turienes nāk, nav gluži svešai ausij baudāmas. Bet jebkurš jau mēs pie sevis dungojam. Kāpēc tā ir noticis…
Jaunās tehnoloģijas, jaunais laiks, jaunais laikmets. Dziedāšana vai kopā sanākšana koros, tomēr lielā mērā ir socializēšanās. Tā ir interešu kopa, jo es indentificējos ar savu kori, ar savu pagastu, ar savu draudzi.
Mēs sanākam kopā, mēs dziedam un dziedam labāk nekā otrs pagasts vai tie no kaimiņu mājām. Tā ir tāda savas lietas uzturēšana, identitātes jautājums, bet mūsdienās jau vairs neviens neuzskata dziedāšanu par veidu kā identificēties. Jo tagad droši vien ir citi veidi.
- Bet kā tev liekas - to vajag mēģināt saglabāt un glābt šo tradīciju? Un vai to vispār ir iespējams izdarīt?
- Skaidrs, ka ir iespējams, bet kā - tas būtu jautājums diriģentiem, jo viņi varbūt precīzāk to redz, kāda ir situācija.
- Bet varbūt tas ir jautājums reklāmas aģentūrām, lai uztaisa superīgu PR kampaņu.
-Tad tas ir cits jautājums. Ja esam vienojušies, ka Dziesmu svētki mums ir nepieciešami, tad jāsāk domāt, ko darīt, lai šī tradīcija turpinātos un ietu līdzi laikam. Tad derēs arī kampaņa. Bet es drīzāk gribu zināt, kāda ir situācija pa īstam, kā diriģenti redz, cik ir cilvēku balsis, cik ir vēlēšanās būt kopā. Skaidrs, ka viena lieta ir šī dziedāšana korī un tad ir Dziesmu svētki. Un Dziesmu svētki ir līdzīgi Olimpiskajām spēlēm. Kad mēs profesionāli nodarbojamies ar sportu, mēs mēģinām iegūt vislabākos rezultātus. Tāpat ar dziedāšanu, piedalāmies skatē un tad jau seko dziedāšanas Olimpiskās spēles - koru kari. Tā ka ir arī zināms sacensības gars, tikai, paldies Dievam, tas šajos svētkos nav galvenais.
- Pirms katriem Dziesmu svētkiem ir sabiedrībā zināmi cilvēki, kas pēkšņi iestājas korī vai deju kolektīvā, jo viņi grib piedalīties Dziesmu svētkos. Jautājums, vai pēc tam viņi noturas? Jo viens ir Dziesmu svētki, bet otrs ir tā ikdiena, rutīna un disciplinētība. Kā to noturēt? Jo, ja koros nestāsies jauni dalībnieki, tad Dziesmu svētkiem nebūs no kā tapt. Kā panākt, lai jauniešiem gribas dziedāt?
- Droši vien pastāvēs, kas pārvērtīsies, kā teica klasiķis. Citādi nē, jo ir repertuāra politika, un ir jāsaprot, kādas varētu būt tās dziesmas un kas ir tas, kas cilvēkiem patīk. Tajā brīdi, kad, piemēram, Skolēnu dziesmu svētkos parādījās dziesmas, kas ir jauniešiem pazīstamas, populāras, ar visiem māksliniekiem priekšgalā - Kaupers, Busulis vai kāds cits, tas bija aizraujoši. Pēkšņi šiem jauniešiem viss bija aizraujoši.
- Tas ir kaut kas, ar ko jaunieši var identificēties.
-Tas ir ceļš, jauns veids, kā dziedāšanu - savas īpatnās identitātes veidu - saglabāt. Jāmeklē šie jauni ceļi.
- Es atceros, kad sāka ieviest tās jaunās dziesmas, bija ļoti liela pretestība. Bija daļa cilvēku, kas to galīgi nevarēja pieņemt - kā kaut kāda popkultūra ienāk mūsu mīļajos Dziesmu svētkos, jo ir tikai “Saule. Pērkons. Daugava” un viss.
- Tā nevar. Mēs taču ļoti labi saprotam, ka arī 1873. gada dziesmu izlase - tās bija jaunas dziesmas, kas tajā brīdī bija aktuālas un modernas. Tajā brīdī tas raksturoja tieši to laiku, tas bija pilnīgi novatorisks priekš latviešiem. Bija vāciešu dziedāšanas svētki, kas bija notikuši vairākus gadus pēc kārtas. Tagad bija pienācis brīdis, kad jaunlatvieši nolēma, ka tieši šis ir tas veids, kā mēs varam parādīt, ka mums ir sava nacionālā kultūra, ka mums ir savs veids, kā mēs redzam pasauli, kā mēs dziedam, kā mēs skanam, kā liels labi organizēts pulks. Jo tiklīdz ir kaut kas labi organizēts, uz to var atsaukties, kā uz labi organizētas sabiedrības aizmetni vai pat valsts aizmetni. Mēs protam pašorganizēties. Mēs paši ar sevi tiekam galā, mēs protam radīt no sevis, savu, nevis kopēt, līdz ar to tas bija kaut kas pilnīgi novatorisks priekš latviešiem un iedeva milzīgu neaptveramu grūdienu tam, lai pēc kādiem 50 gadiem tomēr rastos sava valsts. Bija jānobriest cilvēkiem ar domu, ka mēs esam tā vērti. Tas bija ļoti nozīmīgi. Bet ir vēl otra lieta - ja mēs lasām tā laika runas, kuras ir teikuši gan Cimze, gan Kronvaldu Atis, jo īpaši runas vīri Rīgas Latviešu biedrībā un citās latviešu biedrībās, kuru bija ļoti daudz, tad var redzēt, ka šajās runās ir ārkārtīgi daudz patosa. Tas ir tam laikam raksturīgi. Lūk, tas patoss man nesaprotamā veidā ir saglabājies un vienmēr nācis līdzi, un reizēm izklausās mazliet dīvaini, jo visi taču labi saprot, ka šiem svētkiem ir arī tā jautrā sadaļa. Nu tā autobusos braukšana, gulēšana skolās - ar visvisādiem smieklīgiem piedzīvojumiem.
Mana grāmatiņa vai tas veids, kā es gribu paskatīties uz šiem notikumiem, ir bez patosa. Es tā ļoti cilvēciski un personiski gribu nevis runāt par tautu, bet runāt par šiem atsevišķajiem cilvēkiem, kas veido tautu. Runāt par to, no kā tauta sastāv, no kā radusies šī dziesma, kas šo dziedāšanu sāka un atnesa līdz šodienai. Tagad mēs ejam uz šo milzīgo estrādi, kur ir jaunākās tehnoloģijas un viss cits, bet jāzina tie, kuru dēļ mēs tagad tur uz estrādes esam. Bet, protams, ir arī tāda pienākuma sajūta.
- Tev ir, ja?
- Nu ir gan, jā.
- Tu esi patriots.
- Man kaut kad bija ienākusi galvā doma, ka mēs jebkurā gadījumā esam pārcēlāji - gan tu, gan es, gan Alvis [Hermanis], gan Zane [Daudziņa], viss viens - mēs esam savas kultūras un sava laika pārcēlāji. Mums kaut kas ir iedots, tad mēs kaut ko par to savu lietu esam sapratuši, tai savai lietai esam devuši klāt no savas personības un pārceļam to tālāk. Vēlams, protams, pārcelt šo savu lietu skaistāku, labāku, interesantāku, bagātāku un pilnāku tiem nākamajiem, kuri savukārt no mūsu iedotās lietas atkal varēs baroties. Arī manī tagad drusciņ skan zināms patoss, bet es mēģinu par to runāt mazliet citādāk.
- Man ļoti patīk tas aspekts, ko tu minēji, ka nevis runāt par Dziesmu svētkiem ar to patosu visas tautas kontekstā, bet, skatoties uz katru cilvēku, kas piedalās, kas veido to pūli, to masu, ka tad tādam jaunam cilvēkam, dzirdot stāstu, ir daudz vieglāk identificēties. Jo abstrakto tautu jaunieši varētu nemaz tā neizjust, jo viņiem nav tās zināšanu bagāžas vai vēsturiskās pieredzes, kā tiem, kas piedzīvojuši padomju savienību un Atmodu, piemēram. Tā tautas vērtība mums - tev un man - ir cita droši vien, nekā maniem bērniem.
- Tā es īsti spriest nevaru, jo es jūtu, redzu un esmu pilnīgi pārliecināts par saviem dēliem, par to, cik viņiem tas ir nozīmīgi. Visās nozīmēs - gan māju nozīmē, dzimtenes nozīmē, mūsu lauku māju, mūsu dabas un valodas nozīmē - redzu, ka tas viņiem ir dārgs.
- Vai tas varētu būt arī audzināšanas jautājums, tāpēc ka viņi ir uzauguši ģimenē, kur ir šīs vērtības un kuras viņi ir arī uzsūkuši. Tavi dēli arī dejo.
- Jā, bez šaubām, tā noteikti ir. Jā, savulaik viņi dejoja “Dzirnās”, tad kādus 10 gadus nedejoja, studēja, bet tagad nāk lielie Deju svētki un abus ir uzrunājuši draugi no “Dzirnām”. Tāds pulciņš atkal ir nolēmis samācīties dejas, kas ir paredzētas programmā, un piedalīsies lielajā deju notikumā.
Šī mana grāmatiņa ir tāds veids, kā es tajā visā varu piedalīties, jo es ievadā rakstu, ka es nekādi netieku klāt tiem Dziesmu svētkiem ne no kādas puses, bet beidzot atradu savu veidu, kā piedalīties.
-Tas ir ļoti radošs veids, kā piedalīties. Viena kolosāla ideja, tāpēc, ka tur ir gan tava fantāzija, gan vīzija, gan arī tie reālie fakti.
- Nu ar tiem reālajiem faktiem ir tā, ka es esmu cilvēks, kuram patīk spēlēties un es ar tiem stipri spēlējos.
- Lai katrs veic savu izmeklēšanu.
- Jā. Lai katrs veic. Man patīk mistificēt. Tad rodas interesants paradokss.
- Ja mēs runājam par identitātes sajūtu, tad cik lielā mērā tā ir taisnība, ka daļa cilvēku domā, ka nacionālā identitāte ir slikti. Ka runāt kategorijās - dzimtenes mīlestība - ir banāli? Jo mēs esam pasaules pilsoņi. Kāda tev ir par to sajūta?
- Pavisam vienkārši - paskatāmies uz Ukrainu. Cilvēki iet nāvē par savu dzimteni, par savu dzīvošanu savā zemē. Šiem cilvēkiem tas ir ārkārtīgi svarīgi, bet par viņiem to nevarējām padomāt pirms 10 vai vairāk gadiem. Likās, ka ukraiņi lielākoties visi runā krieviski, saredz savu izaugsmi ļoti bieži, piedaloties dažādos krievu projektos, piemēram, Krievijas filmās, jo tas ir daudz lielāks tirgus. Un pēkšņi, pilnīgi negaidot, nobrieda nācija, izmisīgā cīņā jau 2014. gadā un kas tagad cīnās. Nācijas sajūta viņiem ir pilnīgi skaidra - nekļūdīga un ļoti asa, izteikta sajūta - mēs dzīvojam savā zemē un svešu zemi mums nevajag, bet savu zemi mēs nevienam nedosim. Tas maksā asinis, maksā dzīvību. Tā ir ļoti, ļoti nopietna sajūta, tā ir nobriedušas personības, šajā gadījumā nobriedušas nācijas attieksme. Tas ir nopietni. Lūk, kad es skatos uz šādu paraugu, man nav nekādu jautājumu par to, vai mēs varam vai nevaram runāt par nacionālo identitāti, nācijas apziņu kā par kaut ko nozīmīgu.
Jo atkal, pieslēdzoties pārcēlājiem, nekas cits mums nav dots, kā šī zeme, kultūra, valoda, jo tas ir mūsu. Mēs, lietotāji, reizē esam arī atbildīgi par to visu. Nu kā tad mūsu atbildība izpaužas - kādam varbūt lielajā talkā, kādam - citādāk, bet jebkurā gadījumā, tā ir redzēšana mazliet vairāk par savu dzīvokli, par savu laukumu, kurā es dzīvoju, tā ir saprašana - šis ir mūsu skudru pūznis.
- Tu vispār esi tāds noslēpumains tipiņš - tu klusiņām dari visādas labas lietas, bet par to skaļi nerunā. Vēlējos izmantot šo sarunu, lai pastāstītu, ka tu, piemēram, rūpējies par pensionētiem aktieriem. Tu neafišē to skaļi. Tu esi kā tas kurmis, kurš rok, bet citi nezin, ko tu tur roc.
- Par pensionētiem aktieriem. Es to daru šobrīd pavisam vienkārši - ar mērķētu ziedojumu palīdzību. Un es zinu kolēģus, kas rīkojas tieši tāpat. Bija laiks, kad es biju fondā ”Rampa”, kas operatīvi ar maz iesaistītām personām spēja palīdzēt teātra vecajiem darbiniekiem dzīvot šo dzīvi mazliet vieglāk, sakārtot veselības jautājumus vai palīdzēt ar finansēm, vai ar medicīnas apdrošināšanu. Šajā ziņā fonds ”Rampa” turpina strādāt un patiešām dara to efektīvi. Es vēlētos, ka katrs aktieris saprastu, ka ziedošanai jau nemaz tik daudz nevajag, vienkārši ir jāierauga vajadzība un jāmēģina cilvēkiem palīdzēt.
- Droši vien to var ieraudzīt, ja par to runā, ja par to stāsta skaļi, jo bieži vien cilvēkiem pat neienāk prātā, ka vajag palīdzēt. Ja ir skaļās kampaņas, kur mēs redzam, kur vajadzīga palīdzība, bet tad ir tās sociālās grupas, kas skaļi sevi neafišē.
- Dzīve ātri paiet un kaut kā laiks ir ļoti ātrs un es ar to grēkoju ārkārtīgi - ar uzmanības trūkumu pret citiem ļoti bieži. Saprotu, ka informācijas daudzums, kas pār mums veļas, padara mūs nervozus un rada viltus sajūtu, ka visu laiku ir kādas svarīgākas lietas, ko vajadzētu pagūt izdarīt. Nē, nav vēl svarīgāku lietu - tava dzīve ir viena un tavi līdzbiedri arī tev ir vienīgie. Un par tiem vienīgajiem ir arī jārūpējas, tie ir jāuzmana, tā ir gan ģimene, gan teātris un nemaz nevajag ņemt pārāk plaši. Vajag uz to raudzīties pragmatiski, cik patiešām no manas palīdzības kādam būs palīdzēts.
- Kuri ir tavi vērtību vaļi?
- Ģimene. Daba. Teātris. Iedomājies, jau 26 gadus es esmu konkrēti šajā teātrī. Tas mūsdienās pat ir neticami. Kā viens cilvēks vienā darba vietā var nostrādāt 26 gadus. Man šķiet, ka tas ir diezgan daudz. Bet man tas gadu daudzums patīk, tas pārliecina mani, jo es esmu cilvēks, kas ļoti daudz šaubās. Bet tāda ilglaicība mani nomierina.
- Šis ir skaists teikums, ar kuru arī varētu beigt interviju - ilglaicība mani nomierina…, bet varbūt tev ir vēl kas svarīgs, ko tu gribi pateikt?
- Bail ir par Latvijas izšķīšanu. Tas, ko tu saki par Dziesmu svētkiem, tas jau attiecas uz visiem mums - vienalga, vai tu dziedi vai nedziedi. Tā iziršana. Es visu laiku domāju, kas varētu būt tas, kas varētu visus saturēt kopā, kas ir iemesls pašsaglabāties kā nācijai, kā tautai. Tā latviešu būšana.
- Tev ir atbilde?
- Man patīk, ja es kaut ko zinu par to, kas ir noticis šajā teritorijā, kas ir noticis ar maniem cilvēkiem, ar senčiem, ar tiem, kas ir runājuši latviski vai kādā citā valodā, bet kam ir ciešs sakars ar to, ko tagad sauc par Latvijas valsti. Šajā ziņā es laikam esmu tāds vēsturnieks. Tā nav vēsture - vienkārši faktoloģisks materiāls un es tagad esmu kaut kāda wikipedia. Nē, tas man galīgi neinteresē. Mani bagātina doma, ka aiz mums ir tik daudz un reizē tas nemaz nav tik tālu. Es rēķināju, ka no 13. gadsimta mūs šķir apmēram 40 paaudzes. Tas ir tik, cik vienā autobusā saiet cilvēku. Visi sakāpj un sasēžas, un arī tev tur ir vieta. Patiesībā, tas nav daudz no tiem senajiem notikumiem, kad te, kur mēs tagad sēžam, ganījās brieži un stirnas, varbūt kāda mājele arī jau bija, līdz tam kad ieradās pirmie kristieši, kas airējās ar liellaivu, vai vikingi pa Daugavu augšup. Man patīk sajust visus mūs. Tā ir sajūta, ka aiz tevis ir daudz cilvēku, nevis aiz tevis ir tukšums. Tā ir sajūta, ka aiz tevis ir savējie. Šādu sajūtu dod gan manas zināšanas, gan mīlestība pret tiem cilvēkiem, kas man ir aiz muguras.
- Tā ir tā piederības sajūta.
- Jā, tā ir tā piederības sajūta. Es mēģinu tev viņu tā sarežģīti formulēt, bet sajūtu ziņā tas laikam ir šādi izsakāms. To es novēlu jebkuram, tāpēc ka tā ir laba sajūta, tā ir ļoti laba sajūta. Tā ir drošības sajūta.
- Vajadzība pēc piederības un drošības mūsos sēž DNS līmenī. Ja kādreiz cilvēku izdzina no cilts, tas bija pielīdzināms nāvei. Mums ir nepieciešamība un vajadzība pēc piederības savai ciltij, savai sociālajai grupai, arī tautai.
- Un tas nekādā mērā nemazina mūsu spēju būt pasaules pilsoņiem un uztvert sevi, kā planētas iedzīvotāju. Galīgi ne. Gluži otrādi - tas ir kā pase, ko var parādīt. Un man patīk tā pase, kas man ir kabatā.
- Lai mums katram ir sava vieta laika autobusā un lai tas autobuss brauc, bet tā mierīgi. Paldies par sarunu!
