Santa māk uzburt skaistumu. Un māk tajā dalīties. Galda tekstila Blooming Trees radītāja un, kā pati mīl sevi dēvēt - mājas viesību un gastronomijas entuziaste. Mēs tiekamies nākamajā dienā pēc Santas vadītās pirmās meistarklases.
Santa saka, ka ir mazliet sagurusi, jo dalībniecēm tik ļoti viss patika, ka neviena tā īsti nav gribējusi doties mājās. Bet es nodomāju, cik forši, ka Latvijā ir arvien vairāk jaunu sieviešu, kas uzdrīkstas ieklausīties tajā iekšējā balstiņā, kas sākotnēji ir pavisam klusa un nedroša, un savas sirdslietas pārvērst biznesā.
Tev vakar bija pirmā meistarklase?
Jā, beidzot saņēmu drosmi. Pavisam nesen padarīju savu Instagram profilu publisku - pieejamu visiem. Man ilgu laiku bija sajūta, ka nav vērts dalīties ar to, ko daru, jo kuru gan tas interesē. Un vispār - veiksmīgi, pašpietiekami cilvēki nedalās ar savu dzīvi. Vēl manā galvā bija uzskats, ka tā ir lielīšanās. Bet, lai cik tas arī smieklīgi neizklausītos, man bija astroloģijas konsultācija, kur man pateica, ka, lai kaut kas manā dzīvē mainītos, man ir jādalās. Mūsdienās labākā vieta, kur to darīt ir Instagram un Facebook. Tā nu sāku publicēt tur savas receptes. Atceros, ka pašā sākumā mūsu auklīte smaidot pajautāja: “Tev to visu kāds arī skatās?” un es atbildēju - kāds jau paskatās. Beigās tas viss ir iegriezies tā, ka dalos ar receptēm šeit - Dzīvesstilā - un rīkoju savas meistarklases.
Cilvēki rakstīja - izskatās tik garšīgi, lūdzu uztaisi meistarklasi. Sadūšojos, uztaisīju meistarklases ēdienkarti, reklāmas plakātu un nopublicēju sociālajos tīklos. Pēc pāris stundām visas vietas jau bija aizņemtas. Tas dod pārliecību, ka eju pareizā virzienā. Ēst gatavošana ir mana vislielākā sirdslieta.
Bet, ja pareizi saprotu, tad tavs pirmais lolojums ir Blooming Tree?
Zini, pēdējā laikā par to esmu daudz domājusi. Man ļoti tas patīk. Tas arī sākās no personiskās pieredzes - es daudz uzņemu viesus, man vienmēr patīk skaisti noformēt galdu. Taču atdūros pret to, ka tas ir diezgan dārgi, ņemot vērā, ka parasti mums ir 12 viesi un viens kvalitatīvs galda paliktnis maksā 80 vai 100 eiro, tad principā es varētu atļauties sarīkot vienas viesības gadā. Tas nav gluži tas, ko vēlos. Man patīk kaut ko pamainīt, eksperimentēt ar krāsām un dizainu. Vienu vārdu sakot, es ļoti sadusmojos, ka nevaru atļauties saklāt galdu tā, kā vēlos, nopirku audumu, aiznesu pie šuvējas un izstāstīju ideju, un tā tas viss aizsākās. Tas tieši sakrita ar Ziemassvētku laiku un kaut kā viss ļoti veiksmīgi aizgāja.
Cik ilgi tev jau ir Blooming Tree?
Kaut kas jau bija gatavs pagājušajā vasarā, bet pārdošanā vēl neko nebiju palaidusi. Sākām pārdot apmēram 2022. gada novembrī.
Tad jūs esat vēl pavisam jauns uzņēmums.
Jā, pavisam jauns. Viss manā dzīvē šobrīd ir jauns. Man ir mazs dēliņš. Kaut kā tieši dekrēta laikā sāku domāt, ko tad es gribu darīt. Man nekad nav bijusi karjera klasiskā izpratnē, kas lielākai daļai cilvēku asociējas ar šo vārdu. Lai gan darīts un piedzīvots ir ļoti daudz, esmu dzīvojusi vairākās vietās - Londonā, Indijā, Spānijā. Sākoties Covid, nebija iespējas izbraukt, nobāzējos šeit un pēc pāris mēnešiem satiku savu dzīvesbiedru. Tad sekoja grūtniecība, laiks ar bērnu… Zini, man bija iespēja arī palikt mājās un neko nedarīt. Bet iekšēji sajutu, ka lai, cik lielā komfortā es dzīvotu, ja nerealizēšos, es nejutīšos laimīga. Manī ir daudz radošu ambīciju un nepieciešamība sevi izpaust. Gribu radīt, dot un dalīties. Lai cik liels būtu komforts, ir grūti nosēdēt uz vietas.
Tev ir svarīgi pašrealizēties ārpus ģimenes?
Jā, un zini, kas ir pats smieklīgākais - es ļoti ilgi to atliku, neticēju sev, jo man bija priekšstats, ka veiksmīga sieviete ir vienīgi tāda, kura darbojas finanšu pasaulē, vai arī ir liela uzņēmuma vadītāja. Un tikai tas ir prestiži. Ir taču dzirdēts par šīm “dzelzs lēdijām”. Vēl viņas mēdz dēvēt par sievietēm “ar pautiem”. Man bija izveidojies uzskats, ka tikai šāds amats ir cienījams, arī draudzeņu vidū vienmēr esam apbrīnojušas tieši šādas sievietes. Tāpēc ilgi sevi bremzēju. Man pat bija kauns, likās, ka manas intereses ir kaut kādas mājsaimnieču aizraušanās. Saskāros ar to, ka, izstāstot par to, ko daru, vīriešiem, saņēmu komentāru - awww, cute! (mīļi). Tagad man tas liekas smieklīgi. Uzsākot darīt to, kas patiesi ir mans aicinājums, esmu sākusi laist gar ausīm šādas piezīmes. Bet pagāja ilgs laiks, līdz es beidzot uzdrošinājos būt pati.
Sanāk, ka tu izkāpi no stereotipa, kas bija tavā pašas galvā.
Jā, tā tiešām sanāk. Sava ietekme tajā noteikti bija arī maniem vecākiem, viņi ir uzņēmēji. Mana mamma ir ļoti spēcīga sieviete un darbojas finanšu jomā. Esmu uzaugusi ar šo piemēru. Un tad liekas - kas tad es esmu ar savām recepšu bildītēm un video Instagram. Taču pašlaik esmu ar to pilnīgā komfortā. Man ļoti patīk piecelties stundu pirms visiem, pagatavot sev kafiju, apsēsties un pierakstīt dienas plānus vai jaunas idejas.
Klausoties tevī, ir sajūta, ka šobrīd lielāku akcentu liec tieši uz gatavošanu un meistarklasēm. Taču tu esi radījusi arī Blooming Tree un tā ir uzņēmējdarbība, grozies, kā gribi.
Manas meistarklases nav tikai par ēdienu, tur ir skaisti saklāts galds, kur izmantoju savu ražoto tekstilu.
Es redzēju bildes, fantastiski skaisti. Godīgi sakot, neko līdzīgu Rīgā neesmu redzējusi, raugoties no satura un vizuālā noformējuma viedokļa.
Tāda arī bija mana doma. Tāpēc nosaukums ir “Viesības ar Santu”. Tas nav tikai par ēšanu vai jaunām gatavošanas zināšanām. Tas ir arī par atmosfēru, baudu acīm - skaisti klāts galds piedod svinīgumu, arī mūzika ir svarīga, vīns, sarunas, garšīgs ēdiens. Tas viss kopā veido viesību sajūtu. Un, ja viesi negrib iet mājās - tā ir zīme, ka viesības ir izdevušās. Lai arī dažkārt ir sajūta, ka no ilgās gatavošanas sāp mugura, tas ir to vērts. Man liekas, ka visiem radošiem cilvēkiem lielākā balva ir atzinība un novērtējums, un, protams, laimīgi, iepriecināti cilvēki.
Saki, ko nozīmē jaunai sievietei radīt uzņēmumu mūsdienu Latvijā?
Mans uzņēmums pagaidām vēl ir pavisam “zaļā” stadijā. Es to nevaru nosaukt par lielu uzņēmumu. Esmu sapratusi, ka jāmācās prasīt palīdzība. Man ilgi gribējās visu darīt pašai. Ar to cīnos joprojām, jo esmu liela perfekcioniste.
Es varu ļoti daudz laika pavadīt slīpējot detaļas un uztraucoties par lietām, kuras citi visbiežāk pat nepamana.
Manā gadījumā visgrūtāk iet tieši ar IT lietām un pārdošanu, jo tā mūsdienās lielākoties notiek ar interneta starpniecību, un ir jāsaprot gan Google, gan Facebook algoritmi un analītiskie aspekti. Beidzot esmu nolēmusi, ka šim visam piesaistīšu speciālistus. Gribu veltīt savu laiku sortimenta attīstībai. Vēlos to papildināt ar traukiem un svečturiem. Ideja ir sniegt iespēju iegādāties pilnu galda klājumu tiem, kuriem slinkums vai nav vēlēšanās staigāt pa veikaliem un meklēt. Komplektā jau ietilptu - galdauts, galda paliktņi, šķīvji, glāzes, svečturi, sveces.
Tavā mājas lapā redzēju, ka tev jau ir sadarbības ar citiem Latvijas ražotājiem.
Mums Latvijā ir brīnišķīgi keramiķi, kolosāli mākslinieki. Man ļoti patīk redzēt, ka cilvēki domā ārpus rāmjiem, mīl savu produktu, deg par to. Tādas lietas vienmēr gribas iegādāties tieši pašu to radītāju dēļ. Pie mums ražo arī ļoti skaistas sveces. Vienīgi šī produkcija parasti pieejama mazā skaitā un, ja kāds vēlas pasūtīt vairāk, es nevaru to garantēt. Protams, arī cena ir salīdzinoši augsta, ko var saprast, jo tas ir roku darbs. Tāpēc šim jaunajam konceptam man būs jāmeklē sadarbības partneri citās valstīs, lai varētu tam visam uzlikt sakarīgu un pieejamu cenu. Man jāmācās vairāk skatīties uz visu no biznesa viedokļa. Var jau salasīt ļoti dārgas lietas ar vēsturiski slaveniem pasaules zīmoliem, bet, vai šeit Latvijā tam ir auditorija, es nezinu.
Es pamanīju, ka tava mājas lapa ir tikai angļu valodā.
Jā, to man vajadzētu izmainīt. Es mājas lapu taisīju pati un otru valodu jāprot pielikt. Kaut gan es esmu to darījusi, vecāku uzņēmumam izveidoju mājas lapu trīs valodās, bet tas prasa laiku.
Tātad tev ir arī šāds talants.
Nē, šis nav mans talants. Tas prasa ļoti daudz manu nervu un sasistu tastatūru. Man tiešām ir grūti ar šīm lietām, jo esmu ļoti piekasīga detaļām. Varu pusdienu iekrist, lai visas atkāpes būtu vienādas.
Tad tā nebija stratēģiska doma, ka Latvijas tirgus tavam tekstilam ir par mazu, tev vienkārši pietrūka pacietības?
Sākumā man tiešām likās, ka vairāk orientēšos uz Skandināvijas valstīm, bet kaut kā tomēr viss notiek tieši šeit. Es par zemu novērtēju iespējas Latvijā. Ir sajūta, ka šobrīd ļoti mainījusies izpratne par mājas viesībām. Cilvēkiem patīk veltīt laiku galda klājumam un piedomāt pie tā, lai tas nav vienkārši uz galda uzlikti šķīvji. Varbūt tas sākās ar Covid, kad bijām spiesti vairāk uzturēties mājās. Sapratām, ka arī mājās var sarīkot lieliskas viesības. Izdomāt dažādus konceptus, piemēram, katrs atnes kādu interesantu vīnu, kas restorānā maksātu trīs reizes dārgāk, un sanāk vīna degustēšanas vakars. Izdomāt var visu ko. Mājās vienmēr var pasēdēt nedaudz ilgāk, uzlikt savu mūziku. Ja ir bērni, tie var spēlēties savā starpā. Es tā uzaugu. Mani vecāki ļoti mīlēja rīkot viesības. Laikam tas ir iedzimts. Cik atceros, mēs mājās vienmēr bijām bars. Vecāki ar saviem draugiem vienā mājas galā, mēs, bērni - otrā. Mans tētis ir ļoti dāsns, un cilvēkiem patika pie mums ciemoties. Šī īpašība pārgājusi arī mums ar māsu. Mums patīk pacienāt, parūpēties par citiem, tas dod piepildījumu. Man tik ļoti patīk redzēt, ka cilvēki ir priecīgi un paēduši. Tas ļoti motivē turpināt iesākto.
Tad varētu teikt, ka tu ar savu līdzšinējo pieredzi esi atguvusi ticību Latvijas pircējam un mēs varēsim sagaidīt tavā mājas lapā informāciju arī latviešu valodā?
Jā, ļoti labi, ka tu man to atgādināji. Noteikti pieķeršos šim jautājumam. Vispār, cik esmu palasījusi intervijas ar citiem Latvijas uzņēmējiem, pārsvarā visi sākumā kaut kā netic tam latviešu pircējam. Bet, kā izrādās- veltīgi.
Pastāsti, lūdzu, kā notiek ražošana?
Man ir šuvēja Liepājā, kurai ir neliels šūšanas cehs. Ir arī šuvēja Rīgā, kas nodarbojas tieši ar izšūšanas darbiem. Audumus es izvēlos pati, pati tos arī aizvedu šuvējām. Galdautus parasti šuju konkrētā klienta vajadzībām, pielāgojot galdam.
Pie tevis individuāli iespējams realizēt arī kādu pavisam īpašu savu fantāziju?
Pilnīgi noteikti! Būšu tikai priecīga. Vienu šādu pasūtījumu esmu aizsūtījusi uz Portugāli, kad kāda meitene vēlējās sev īpašas galda salvetes.
Kur tu pati gūsti iedvesmu?
Ceļojot, aplūkojot interjera albumus. Daudz iedvesmojos tieši no dabas, arī no ēdiena. Varu stundām pavadīt laiku audumu veikalos. Mani tur ir bīstami laist, es vienkārši pazūdu. Vispār es nedrīkstu steigties, to esmu sapratusi. Man patīk, ka gan ēst gatavošana, gan audumu izvēle ir kā meditācija. Patīk ļauties procesam, kad neviens mani netraucē. Esmu radošs cilvēks, ir tik daudz ideju, kuras gribas realizēt, bet saprotu, ka nevaru tikai visu laiku ieguldīt, kaut ko vajag arī atpelnīt.
Cik cilvēku šobrīd ir tavā komandā?
Ir meitene, kura strādā tieši pie produktu iesaiņošanas un šuvējas. Ar pārējo pagaidām tieku galā pati, bet, kā jau minēju, esmu nolēmusi piesaistīt cilvēku, kurš darbotos tieši interneta vidē.
Tev ir plāns nākotnē atvērt arī fizisku veikalu?
Es labprāt tirgotu savu produkciju jau esošos veikalos, piemēram, Stockmann vai mc2 . Savs veikals - tās ir ļoti lielas investīcijas - telpu īre, darbinieki. Es vairāk orientējos uz pārdošanu internetā. Bet būtu forši, ja būtu vieta, kur manus produktus varētu apskatīt un aptaustīt, tāpēc jādomā par kādām sadarbībām.
Tu esi iedvesmojošs piemērs tam, ka jauna sieviete ar mazu bērnu var uzsākt savu lietu, kas viņai patīk un aizrauj. Un darīt to ļoti veiksmīgi.
Tas varbūt izklausīsies banāli, bet nevajag sevi pielīdzināt citiem. Katram ir savs ceļš. Kad tu sāc pa to iet, sākumā ir tukšais klusuma periods, kad nav lielas atsaucības un atgriezeniskās reakcijas. Kad es novembrī uzsāku Blooming Tree, pirmo mēnesi neviens neko nepirka. Arī receptes es sākumā vienkārši poustoju. Man tas prasīja vairākas stundas dienā - visu sabildēt, uztaisīt video. Es to darīju sevis dēļ, jo man tas patīk. Nevajag baidīties, ka atbilde nenāk uzreiz.
Tāds pacietības treniņš.
Jā, būt pacietīgam un nebaidīties sekot savam aicinājumam, lai kas tas arī būtu. Es gribētu pateikt arī visām mammām - būt mājās ar bērniņu, tas ir visgrūtākais darbs. Man bija auklīte, joprojām ir, man nevajadzēja raizēties par to, kas ir mūsu ledusskapī, esmu par to ļoti pateicīga savam dzīvesbiedram. Es zinu, ka visām meitenēm tā nav un rūpes par bērnu un sadzīvi atņem ļoti daudz spēka. Domāju, ka bez atbalsta, es laikam būtu sajukusi prātā. Man bija iespēja veltīt laiku sev - padomāt, samobilizēt, noticēt sev. Un es esmu ļoti, ļoti priecīga, ka viss uzsāktais aizgāja. Mana dzīve arī pirms tam bija aizraujoša un ārkārtīgi dinamiska, bet tagad, lai arī ir daudz lielāka atbildība, vairāk ir arī tādu it kā pavisam vienkāršu dienu, kurās nekādi piedzīvojumi nenotiek, es jūtos daudz piepildītāka. Manī ir daudz lielāka iekšēja laimes sajūta.
No citiem uzņēmējiem esmu dzirdējusi, ka mūsu valstī mazam uzņēmumam ir diezgan grūti izdzīvot. Kā tu to izjūti?
Grūti ir tādā ziņā, ka izmaksas ir diezgan lielas. Negribas nevienu apbižot, piemēram, šuvējas. Gribas par viņu darbu pienācīgi samaksāt. Tajā pašā laikā jāapzinās, ka katrai precei ir kaut kādi cenu griesti. Protams, var jau uzlikt arī ļoti augstu cenu. Bet, tā kā pati nevarēju atļauties tik dārgu galda tekstilu, tad vēlējos radīt kaut ko, kas ir pieejams visiem. Tāpēc nākas meklēt vidusceļu, lai atmaksātos gan šuvēju darbs, gan audumu izmaksas un beigās sanāk arī kaut ko nopelnīt pašai. Arī reklāmas izmaksas paņem savu daļu. Labā ziņa - ir pieejami diezgan daudz dažādi Eiropas fondu atbalsti. Vienkārši jāmeklē. Tur gan jāpilda kaudze ar veidlapām, jāiesniedz atskaites, kas ne visiem patīk, man tajā skaitā. Bet - kas meklē, tas atrod. Taču nenoliegšu, ja gribas ražot Latvijā, tas nav lēti.
Kādi ir tavi nākotnes plāni saistībā ar uzņēmumu un meistarklasēm?
Ar uzņēmumu, kā jau minēju - noteikti paplašināt sortimentu. Attiecībā uz meistarklasēm - plānojas jau nākamās. Arī par Lieldienu tematiku. Nākotnē gribētos sarīkot arī gastronomijas izbraucienus ārpus Latvijas. Man pašai ļoti patīk ceļot, un parasti vienīgais, ko daru ceļojumos - es ēdu. Ēdiens un labs vīns. Man ļoti gribas pulcēt cilvēkus, radīt noskaņu, iepriecināt un iedvesmot. Vērtīgākā pieredze, ko sniegt cilvēkiem, ir tā, kas vēl ilgi paliek atmiņā tieši labo emociju dēļ, kuras viņi piedzīvojuši. Man liekas, mēs visi kaut kur dziļi sirdī esam emociju mednieki.
Kā ikdienas skrējienā, kad dažreiz nav laika pat matus izmazgāt, dabūt resursus un iedarbināt to skaistuma izjūtas gēnu, lai tiktu pie tā skaisti klātā galda?
Tici man, manā mājā šāds galds arī nav visu laiku. Gadās, ka es ēdu virtuvē, stāvot kājās, jo dēliņš visu laiku prasās klēpi, un nav ne pacietības, ne iedvesmas klāt galdu. Dažkārt klāju galdu vairākas dienas - vienā dienā uzklāju galdautu un uzlieku šķīvjus, nākamajā samazgāju glāzes un aizbraucu pēc ziediem. Mēdzu arī pēc svinībām, ja vien viesi nav pārāk traki ālējušies, vēl kādas dienas nenovākt galda klājumu. Man ļoti patīk no rīta iedegt gaismu un redzēt, cik viss skaisti. Ziedi parasti var vēl veselu nedēļu stāvēt. Bet arī rīta kafija, baudīta no skaistas krūzes, mierā, kad neviens netraucē, ir bauda. Vajag tikai sev ieplānot šos brīžus. Un katram tās var būt savas lietas.
Dažreiz nemaz nevajag galdautu, var piešķirt galdam noskaņu, vienkārši uzliekot paliktni. Blooming Trees ir ārkārtīgi skaisti galda paliktņi.
Jā, paliktņi ir ļoti forša lieta. Parasti ierasts, ka tas ir vienkrāsains kvadrātiņš vai aplītis, man gribējās izpausties un spēlēties ar formu. Nevaru jau sagaidīt, kad būs jauni produkti. Man ļoti patīk tieši process. Draivs rodas radīšanas procesā. Arī ēdiena gatavošanā tieši process piepilda ar emocijām.
Paldies par sarunu, man pilnīgi ir sajūta, ka esmu inficējusies no tevis ar rosību un prieku.
Paldies tev! Jā, prieks ir pats svarīgākais.
Santas Miķelsones receptes meklē arī Dzīvesstila sadaļā - Ēdam skaisti.
