Lēkt nezināmajā, lai atgūtu sevi. Tas ir stāsts par Kristu Sondori. Par drosmi iet savu ceļu.
Pastāsti, Krista, kur tu šobrīd esi savā dzīvē?
Es domāju, no kura gala man sākt… Laikam, kur es biju un kur es esmu šobrīd. Es varu teikt, ka esmu nesalīdzināmi gaišākā, skaistākā vietā nekā jebkad agrāk. Viss jau laikam vienmēr ir salīdzinājumos. Būtībā es vienmēr esmu bijusi tāda pozitīva - vairāk visur saskatot labo nekā slikto, bet laikam dzīves pavērsieni tieši pēdējā pusotra gada griezumā, galvenokārt profesijas maiņa likuši kaut kā citādāk sajust pašai sevi. Kad sajūtam sevi pa īstam, tad atnāk arī atbildes un arī pasauli ieraugām citādāk.
Tu diezgan radikāli esi mainījusi savu dzīvi.
Jā. Jāsaka gan, ka es jau vairākas reizes dzīvē esmu tā darījusi, bet šī laikam ir radikālākā no visām. Darīts ir ļoti daudz. Esmu beigusi Komunikāciju studijas, lai gan jaunībā gribēju būt aktrise, mācījos Lidijas Stiebras studijā. Bet kaut kā sanāca tā, ka iestājos tomēr žurnālistos, pēc pirmā kursa gadu pavadīju Amerikā Au Pair programmas ietvaros un, atgriežoties Latvijā, studijas turpināju, paralēli jau strādājot reklāmas aģentūrā. Vēlāk dzīvē iegriezās - reklāmas projektu vadība, pasākumu un filmēšanu organizēšanas. Arī mārketinga vadība - kādu laiku biju mārketinga vadītāja tirdzniecības centrā Mols. Pilnīgi cita realitāte. Tad 26 gadu vecumā man piedzima Lenija, un tas bija pirmais pavērsiens, kad sapratu, ka negribu turpināt būt algotā darbā. Domāju, ko varētu darīt. Tas bija 2008. gads, un mana omīte, kura dzīvo Amerikā, sūtīja man no turienes skaistas sedziņas, gultasveļu un citas bezgala skaistas lietas manai meitiņai. Un mēs ar mana bijušā vīra māsu, kurai arī tieši tajā pašā laikā bija piedzimis dēls Tomijs, sākām pamazām mājās pašas šūt lietas bērniem.
Tas bija tāds nozīmīgs posms manā dzīvē, kas sākās ar sedziņām, gultasveļām un tilla svārciņiem - tirdziņos stāvējām ārā gan salā, gan vasaras karstumā un piedāvājām mūsu preces. Pēc tam jau atvērām arī veikalu.
Kas tagad notiek ar LenyTomy?
Es pat tā īsti nezinu, bet katrā ziņā pēc manas aiziešanas mana kompanjone Liene turpināja iesākto un es to ļoti novērtēju, jo zinu, ka tas nebija viegli. Teikšu godīgi - lai gan man ir ļoti siltas atmiņas, tas bija mans sirds projekts, kas ienāca manā dzīvē līdz ar Lenijas piedzimšanu, un es tiešām ārkārtīgi tam ticēju, taču tas ir atnesis arī daudz skumjus brīžus, jo mana aiziešana sakrita ar šķiršanos no vīra. Ar tagadējo pieredzi, atskatoties atpakaļ, nevaru noliegt, ka sava nozīme tur bija arī biznesam. Tas bija ģimenes bizness, mums abām ar kompanjoni bija atšķirīgs redzējums, bija daudz vētrainu emociju. Kad Lenijai bija tikai gadiņš, es biju gaidībās ar dēliņu Viljamu, paralēli tam uzņēmums, Jānim kā sportistam bija daudz sacensību ārpus Latvijas. Ar laulības krīzi galā diemžēl netikām. Protams, ar savu tagadējo prātu es nerīkotos tā, kā rīkojos toreiz, vairāk cīnītos par lietām savā dzīvē, vairāk ieklausītos, vairāk ielūkotos pati sevī, bet tobrīd bija tā. Katrā ziņā maniem bērniem ir brīnišķīgs tētis, kurš viņus ļoti mīl un vienmēr ir bijis klātesošs viņu dzīvē.
Tu piedzīvoji divus zaudējumus.
Divi zaudējumi vienlaicīgi, jā. Turklāt paralēli tam notika arī manu vecāku šķiršanās. Leny Tomy Factory tobrīd bija nostādīts tādā līmenī, ka mēs braucām uz izstādēm Milānā un Parīzē, veidojām modes skates un fotosesijas, bija daudz interviju, veikals Rīgā un sadarbības partneri ārzemēs. Tā tiešām bija liela lieta, ko mēs divas jaunās māmiņas tolaik uztaisījām būtībā ne no kā, ieguldot savas māmiņalgas un savu enerģiju. Un es vienmēr būšu pateicīga Lienei par iespēju kopā šo ceļa posmu noiet un kopā radīt kaut ko tik skaistu un atmiņās paliekošu. Kas ir interesanti un aizkustinoši, ka dažkārt uz ielas mēdz pienākt klāt sievietes un saka: “Es atceros, tu man reiz pārdevi kleitu.” Man tas liekas tik savādi un ļoti sirsnīgi. Dažas meitenes, kas nāk pie manis jogot, ir rādījušas bildes, kur viņu meitām tagad ir apmēram 20 gadu un kur viņas kā mazas meitenītes ir mūsu šūtajos tilla svārciņos. Bet diemžēl tas viss beidzās. Aiziešanas nebija pārāk skaistas, taču aiziešanas jau laikam, lai cik ļoti gribētos, reti kad ir skaistas. Katrā ziņā ar laiku visu ir izdevies izrunāt un nolīdzināt. Mēs jau visi maināmies.
Pēc Leny Tomy zaudējuma es negaidīti iepazinos ar Dzintaru (Dzintars Dreibergs, režisors, producents, studijas Kultfilma īpašnieks), kurš toreiz režisēja dokumentālo filmu par manu bijušo vīru (burātājs Jānis Preiss) un viņa rekordu, ar vēja dēli šķērsojot Baltijas jūru no Liepājas uz Gotlandi. Tā mēs iepazināmies, un Dzintars tobrīd meklēja savā komandā papildspēkus. Toreiz Kultfilma vēl nesaucās Kultfilma, bet gan Video aģentūra - tieši tik vienkāršs nosaukums, lai ātrāk var atrast meklētājā. Tā es sāku strādāt. Vispirms bija Latvijas jaunatklāšanas raidījuma Te! Rīgas daļa, kuru producēju un strādāju pie tēmu izpētes, tam sekoja daudzi citi projekti - dokumentālās filmas un raidījumi, reklāmas, kā arī periodiski filmas “Dvēseļu putenis” mārketinga lietas. Dzintars ir viens no maniem sirds cilvēkiem, draugiem, kuram par daudz ko esmu pateicīga. Viņš man ļoti daudz iemācīja profesionāli un burtiski izvilka brīdī, kad es nezināju, kurā virzienā doties. Man taču tobrīd nebija nekādas producenta pieredzes, bet viņš teica - es tev visu parādīšu un iemācīšu. Tāda es esmu - vienkārši daru un darot mācos.
Tu esi drosmīga. Tas tomēr prasa drosmi.
Cik interesanti, pašam tā par sevi grūti pateikt. Laikam jau tā ir. Kaut arī liekas, ka vajadzētu to drosmi vēl un vēl, un vēl un ka daudzas iespējas savā dzīvē neesmu izmantojusi.
Iespējams, ka tā ir tā superīgā kombinācija - cilvēki, kuri tev tic un ceļ, un tava gatavība darīt.
Laikam, jā. Ir tik ļoti svarīgi, ka ir kāds, kurš tev tic. Un ja vēl tā ir ticība kādam kopīgam projektam vai mērķim! Un tādi cilvēki, domubiedri manā dzīvē ir bijuši vairāki, arī šajā dzīves posmā - kā bākugunis, kas rāda ceļu.
Katrā ziņā darbs Kultfilmā man iedeva baigo pašapziņu un ticību sev. Turklāt Kultfilmas laikā ir bijusi iespēja iepazīt tik daudz lielisku cilvēku, dzirdēt tik daudz neticamu stāstu un veidot par tiem sižetus, piedzīvojot sajūtu, ka daru kaut ko patiesi ar jēgu. Tolaik, pirms gandrīz 10 gadiem, man kā producentei bija iespēja aizbraukt uz Peru, kurp devāmies ar domu taisīt dokumentālo filmu par ayahuasca (ajavaska -latv., dzēriens). Filmu diemžēl līdz galam nerealizējām, taču tur ieguvu neaizmirstamu pieredzi, kas bija pagrieziena punkts arī manā dzīvē. Turklāt nesen atcerējos, ka toreiz filmējām materiālu priekš “Laimas šokolādes muzeja” kakao plantācijā, kur runājos ar vietējiem cilvēkiem, redzēju kakao augļu novākšanas procesu un tobrīd taču par nenojautu, ka nepilnus 10 gadus vēlāk pati vadīšu kakao ceremonijas un pulcēšu ap sevi cilvēkus, kuri vēlas piedzīvot šīs brīnišķīgās dabas medicīnas klātesamību un sirds atvēršanos. Atgriežoties uztaisīju savu pirmo tetovējumu ar vēstījumu “I have no fear, I have only love”. Un ar šo sajūtu es mēģinu dzīvot.
Atgriežoties pie kino - gāja laiks un es sapratu, ka vēlos pāriet strādāt freelancā, nepiesaistīti konkrētai darba vietai. Pirms trīs gadiem manā dzīvē ienāca režisore, nu jau tuva draudzene Linda Olte un piedāvāja kļūt par LTV seriāla “Projekts. Šķiršanās.” producenti. Tas sakrita ar nopietnu krīzi attiecībās ar manu toreizējo dzīvesbiedru, ar kuru kopā bijām gandrīz 6 gadus, un darbs pie seriāla nāca tik ļoti īstajā brīdī, ieguldījos tajā maksimāli, burtiski dzīvoju tajā procesā. Tas priekš manis bija liels projekts, visu gribēju izdarīt perfekti, iesaistījos visos departamentos un, neskatoties uz milzīgo darba slodzi un apjomu, jutos patiesi realizējusi savu potenciālu. Tas man atnesa arī skaistu draudzību ar Rēziju Kalniņu un vispār tas laiks savedis kopā ar brīnišķīgiem cilvēkiem. Mēs bijām ļoti forša komanda - gan mēs, aizkadra cilvēki, gan aktieri. Pēc seriāla filmēšanas posma beigām vēl kādu brīdi vadīju Rēzijas izveidoto mūzikas un drāmas telpu “Oratorio”, taču pa vidu nebiju paņēmusi pauzi pat ne uz pāris dienām.
Rezultātā sapratu, ka esmu pilnīgi iztukšota, mana veselība bija uz trauslas robežas, biju nokritusies svarā līdz 46 kilogramiem un tad man izslēdzās gaismiņa. Es vienkārši sabruku. Bija klāt depresija. Bija baigi zemais kritiens.
Kā tu domā - tas kritiens bija tāpēc, ka tu neieklausījies signālos, kas jau ilgāku laiku lika par sevi manīt?
Jā. Tu uzdod tik precīzus jautājumus. Tieši tā, tie signāli jau bija, bet zini kā, es jau arī pati sevi vispār nesaudzēju. Es vispār esmu galējību cilvēks. It kā intuitīvi jutu, ka kaut kas nav kārtībā, bet tajā laikā es tos signālus nedzirdēju. Es domāju - nekas, nekas, vēl šo izdarīšu, viss pārējais pagaidīs. Gulēju pa 5 stundām un dzīvoju uz mildronāta un kafijas. Turklāt, filmēšanas posmam noslēdzoties, jutos tik vāja, tik pazaudējusies, ka piekritu turpināt attiecības ar bijušo dzīvesbiedru, lai gan tobrīd pat īsu brīdi jau dzīvojām atsevišķi. Mēs abi gribējām ticēt, ka šoreiz izdosies un vienmēr jau attiecībās ir divi, es nekādā ziņā nevainoju tikai otru, tā bija mana izvēle - tur palikt. Taču tobrīd es neredzēju un nedzirdēju pilnīgi nekādus signālus. Arī to, ko man teica apkārtējie cilvēki un draugi jau gadiem. Man bija ērtāk nedzirdēt.
Tev vajadzēja kaut ko izdzīvot, iegūt savu pieredzi.
Jā, vai ne? Bieži jau ir tā, ka kāds mums kaut ko saka, bet mēs to vispār nedzirdam. Kamēr tu pats neizdzīvo un nepieredzi, tikmēr… Tāpēc es arī domāju, ka tā veiksmes atslēga, ja tā var teikt, kāpēc šobrīd cilvēki nāk pie manis, nav tas, ko es tur izpildu uz tā paklājiņa, dažas manas meitenes to var izdarīt labāk par mani. Man pašai ir ļoti daudz ar sevi jāstrādā. Tas ir kaut kas cits.
Varbūt tas ir tieši tas godīgums. Es arī ilgu laiku dzīvoju ar sajūtu, ka kaut ko drīkst darīt tikai tad, ja tas sanāk perfekti. Bet tāds perfekti vispār nepastāv, jo vienmēr būs kāds lokanāks par tevi, kāds, kurš varēs labāk nostāvēt uz galvas. Zini to teicienu, ka ceļš rodas zem gājēja pēdām. Tu esi godīga, jo tu nepretendē uz pasaules labākā jogas skolotāja titulu - tas uzrunā.
Prieks to dzirdēt. Es pati esmu ļoti tālu līdz kaut kādam ideālam. Un apzinos, ka man ir tik daudz lietu, ar kurām sevī jāstrādā ne tikai fiziski, bet arī mentāli.
Droši vien kā jebkuram šīs zemes iedzīvotājiem. Kurš tad ir tas svētais?
Pēdējā laikā cilvēki tiešām kļūst atvērtāki un godīgāki. Kad nolēmu pamest kino pasauli un sāku apgūt jogas pasniedzēja izglītību, es domāju - nu kurš vispār nāks pie manis un kāpēc? Man likās, nu labi, izmācīšos sevis dēļ, būs man vēl viena izglītība, turklāt šoreiz mācīšos ar patiesu interesi un iedziļināšanos, atšķirībā no studijām jaunībā. Tobrīd es pat iedomāties nevarēju, ka vēl nebūšu pabeigusi skolu, bet Pāvilostā pagājušajā vasarā jau pulcēšu pilnas jogas grupas un pēc gada man būs divi izglītības sertifikāti, arī starptautiski atzītais ITEC. Manas meitenes saka - tu esi tāda vienkārša, tu neliec man justies tā, ka es kaut ko nevaru.
Atgriežoties laika līnijā - tu sagāji kopā ar savu bijušo, tu biji izdegusi, tev bija depresija.
Jā, man bija depresija. Es līdz tam nezināju, kas tas ir, bet tas bija ļoti melns posms. Viss ir melnā krāsā. Kādu laiku man likās, ka pati tikšu galā - elpošu, klausīšos iedvesmojošas lekcijas un tā. Nu nevarēju es pati tikt galā, kļuva tikai sliktāk. Turklāt viss vēl sakrita ar kovida laiku. Pieņēmu lēmumu - sākt lietot antidepresantus. Pēc laika sāku jau mazliet pamanīt kaut ko sev apkārt. Sāku iziet ārā biežāk. Un tad sāku mājās pati jogot.
Līdz tam tev nebija nekādas pieredzes ar jogu?
Teiksim tā, man bija neliela pieredze. Es ļoti mīlu regulāras aktīvas fiziskas aktivitātes un sportu, skriešanu, kur varu maksimāli izlādēt savu enerģiju, taču pēdējos 20 gadus arī periodiski biju apmeklējusi jogas nodarbības. Taču tas vispār nav salīdzināms ar to, kā es to jūtu pašlaik. Jo joga jau nav tikai par fizisko asanu (jogas pozu) pildīšanu, kā daudziem varbūt šķiet. Joga ir ceļš, joga ir saikne un balansa meklēšana starp fizisko, prāta un emocionālo līmeni. Tas ir nebeidzams ceļš visa mūža garumā. Līdz ar to tādā izpratnē varētu teikt - nē, man nebija pieredzes. Bet tēmā es biju, arī ar jogas filozofiju biju pazīstama, jo mana tēta māsa Sandra ar jogas praksēm nodarbojas jau kopš jaunības, līdz ar to arī ģimenē tas bija bijis klātesoši. Tā nu sāku mājās online jogot pie Elīnas Vanagas un man tiešām ir svarīgi pateikt Elīnas vārdu, jo tas bija tāds kā pagrieziena punkts, kurā sapratu, ka okey kaut kas man te patīk, sāku justies gan fiziski, gan emocionāli labāk. Sajutu atkal vēlmi strādāt un piekritu darbam Lindas filmas “Māsas” lokāciju departamentā, jo tobrīd man bija vienalga, kurā departamentā strādāt, svarīgi šķita atkal sevi “izvilkt” dzīvē, būt cilvēkos, darīt jēgpilnu lietu. Un tad atnāca tā sajūta, ka nothig changes until nothig changes. Nav ceļa pa vidu. Darbā es biju pilnīgi izsmēlusies, nevarēju sasniegt to līmeni producenta profesijas ziņā, kādu es gribētu. Pie lielā kino es strādāt nevēlējos. Man ir bērni un citas prioritātes un es ļoti labi zinu, kāda ir kino pasaule un filmēšanas laukums. Kino producentam tas nozīmē gadiem ilgu procesu. Sapratu - tur es nebūšu. Tad, kas ir tas līmenis, kur es varu šeit Latvijā šajā jomā būt? Vai es gribu 50 gados skraidīt ar rāciju pa filmēšanas laukumu? Nē, to es tiešām negribu. Un, neskatoties uz to, ka kino vide bija ļoti aizraujoša, bet tā arī ļoti izdedzina un izsmeļ. Īpaši sievieti.
Biju sajutusi, ka mans aicinājums ir strādāt ar cilvēkiem. Un es sapratu, ka gribu mācīties jogu, kļūt par jogas pasniedzēju. Latvijā tāda brīnišķīga iespēja ir, patiešām ļoti laba profesionālās izglītības skola, kurā mācījos gadu. Tas bija pilnīgi spontāns, vienlaikus ļoti apzināts lēmums. Lai gan bija iespēja mācību maksu maksāt pa mēnešiem, es izlēmu samaksāt par visu gadu uzreiz, lai man nebūtu variantu atkāpties. Tūkstotis man bija, otru aizņēmos no draudzenes. Aizgāju, samaksāju, atnācu mājās un pateicu ģimenei, ka iestājos skolā un es nezinu, pa kuru laiku es strādāšu, bet man tas ir jādabū gatavs. Un tad es arī sapratu, ka tas ir brīdis, kad ir jāšķiras - es neesmu gatava precēties, neredzu vairs sevi šajās attiecībās, neskatoties uz visu labo, kas tajās bija. Mans bijušais draugs ir brīnišķīgs cilvēks, es viņu tiešām ļoti mīlēju, bet tā izdegšana un emocionālā līdzatkarība bija pārāk liela. Tas vairs nevarēja tā turpināties. Vēlējos dzīvot pati savu dzīvi, kļūt atkal es pati. Sāku mācīties, aizgāju no attiecībām, kārtējo reizi sapratu, ka atkal es ar savu iedzīvi un bērniem esmu on my own. Tobrīd domāju, nu kas tas ir - citiem normālas ģimenes, nu kas kaiš man? Kā tajā U2 dziesmā - I still haven’t found what I’m looking for. Bet es zinu, ka kaut kas tāds ir.
Godīgi sakot, tavs stāsts galīgi neizklausās pēc tā, ka tu joprojām neesi atradusi to, ko meklē. Tas drīzāk izklausās pēc tā, ka tu ļoti labi jūti, ko tu gribi un ko tev vajag. Iespējams, ka tas nesaskan ar konkrētā brīža realitāti, bet tu esi gana drosmīga, lai atvadītos. Daudziem cilvēkiem atvadīties ir ļoti grūti.
Tā ir, kā tu saki. Jā, es šobrīd ļoti skaidri zinu, ko es gribu, kādu vīrieti es vēlos sev līdzās. Man ir pat reāls saraksts uz divām lapām ar to, kādam viņam jābūt. Jo kamēr tu nezini, ko vēlies, Visums arī nezina, ko tev iedot. Tagad tas man ir diezgan skaidrs. Un šobrīd jūtos ļoti pašpietiekami un labi, nebūdama attiecībās. Visam savs laiks.
Mana Dao pasniedzēja reiz padalījās ar stāstu, ka viņai bijusi meitene, kura ļoti skrupulozi aprakstījusi sava vēlamā ideālā vīrieša pazīmes un izskatu. Tagad tas ir ļoti populāri - manifestēt. Un viss jau ir forši, tikai tajā konkrētajā gadījumā tur bija vismaz pieci vīrieši, jo dabā šāds vīrietis neeksistē. Un tad jautājums - kādai jābūt pašai sievietei, lai viņa šādu pusdievu piesaistītu. Bieži varbūt jēgpilnāk, manifestējot kaut ko, ir iztēloties, kā es gribu justies attiecībās, kā es gribu justies šim cilvēkam blakus.
Jā, tādā sirds līmenī jābūt sajūtai, ka tevi dzird. Kā tajā teicienā, ka mēs varam aizmirst, ko kāds mums ir pateicis, bet mēs nekad neaizmirsīsim, kā tas lika mums justies. Jā, no vienas puses es skaidri zinu, ko es gribu, vienlaikus apzinos, ka ideāla jau nav un arī es pati tāda neesmu. Taisnība tavai Dao pasniedzējai. Bet, kas varbūt ir vēl svarīgāk - zināt ne tikai to, ko mēs gribam, bet arī to, ko mēs vairs negribam. Es ļoti skaidri zinu lietas, kuras es nekad dzīvē vairs nepieļaušu, lai cik brīnišķīgs būtu viss pārējais fons. Ir lietas, kuras man vienkārši vairs neder, varbūt kādai citai der, bet konkrēti man - nē. Un ilgtermiņā es šādās attiecībās nebūšu laimīga. Ir jau arī atbildība ne tikai pret sevi, bet arī pret bērniem, jo jebkurš cilvēks, kurš ienāk manā dzīvē, ir kopā ar maniem bērniem. Mēs esam trīs. Katrā ziņā caur visiem dzīves un attiecību līkločiem esmu ļoti pateicīga, ka esmu atradusi savu ceļu caur jogas mācību. Taču es ļoti labi apzinos, ka es dzīvoju rietumu sabiedrībā un ir jāspēj atrast tas līdzsvars. Protams, ir daudz jogas pasniedzēju, kuri var runāt par filozofiju, dziedāt mantras un tas ir brīnišķīgi, man pašai patīk reizēm aiziet uz citām praksēm un tās no sirds izbaudīt. Bet tas veids, kā pasniedzu es, ir tas, kas šobrīd der man pašai. Es mēģinu neiztaisīties par to, kas neesmu un nerunāt par lietām, kuras es līdz galam vēl neizprotu. Esmu savā izziņas ceļā. Protams, mācību procesā apguvu gan jogas filozofiju un vēsturi, anatomiju un daudz citu vērtīgu priekšmetu un esmu pateicīga, ka man bija iespēja to visu mācīties, lai es varētu kā profesionālis vadīt nodarbības. Bet sajūtu līmenī man šķiet, ka, ja mēs nokļūstam savā vietā, atrodam to savu ceļu un ejam to godīgi un atvērtu sirdi, tad principā pēc būtības vienkārši nevar neizdoties. Tu JAU esi ceļā, tas JAU ir process, kurā ir ļoti superīgi būt.
Un parasti nav kaut kādas lielas pretestības. Tas ceļš kaut kā pats ritinās zem kājām.
Jā, tieši tā. Ļoti precīzi pateici - ceļš ritinās zem kājām. Protams, vajag nolikt mērķus un plānus. Ir forši redzēt galamērķi, bet svarīgi izbaudīt procesu un ceļu, ko mēs ļoti bieži nedarām. Un es tiešām ļoti apzināti šobrīd mācos to darīt. Arī vadot nodarbību, es varu vairākkārt atkārtot - iztaisnojam muguru, esam apzināti, sajūtam savu elpu. Es to saku arī pati sev, jo bieži vien mēs runājam, runājam un paši nemaz tā īsti nedzirdam, ko sakām. Tas mirklis, kad tu tiešām sajūti - jā, re kur tā mana elpa ir, vēderā, diafragmā, krūtīs - interesanti, es to tiešām jūtu kā enerģiju. Prāna - tā ir elpa, dzīvības enerģija. Tas ir vienkāršs piemērs, bet tā, manuprāt, ir ar jebko, ko darām - kā mēs ēdam, kā mēs mīlējamies, kā klausāmies un runājam utt. Piefiksēt sajūtas tieši tajā mirklī un apzināti.
Būt klātesošam pašam savā dzīvē
Jā, būt klātesošam. Bet es pati to ļoti ilgi nesapratu. Man likās, ka saprotu, bet nē. Tev tā vienmēr ir izdevies?
Protams, ka nē. Tā ir treniņa lieta. Mūsu smadzenes tā ir ierīkotas, ka tās grib dzīvot autopilotā, tāpēc apzinātība ir jātrenē. Un to var uztrenēt.
Tieši tā, tā ir treniņa lieta, kas pati no sevis nenotiek.
Kāds ir tavs lielākais ieguvums no tā, ka tu tik radikāli izmainīji savu dzīvi?
Es atkal satiku sevi. Es atradu savu “kāpēc?”. Protams, biju arī agrāk domājusi, kāpēc es esmu šai pasaulē un vienmēr pirmā atbilde, kas nāca prātā - tāpēc, ka man bija jārada mani divi brīnišķīgie, unikālie, fantastiskie bērni un jādod viņiem iespēja piedzīvot šo dzīvi. Tā ir pirmā atbilde, kas man kā mammai nāk prātā. Bet es nekad nebiju domājusi par tādu savu kāpēc. Kas ir mana lieta, kāpēc es eju uz darbu, kaut ko daru - kāpēc? Un tad es to atradu. Sākumā likās, ja es to pateikšu skaļi, tas izklausīsies kaut kā augstprātīgi vai egoistiski, pateikt - dalīties ar savu gaismu un enerģiju. Un ar to es gribu teikt, ka mums katram ir kāds talants, mēs katrs piedzimstam unikāls. Atklāt un pieredzēt šo unikalitāti ir skaistākais, ko mēs varam sev uzdāvināt šajā pasaulē. Mans lielākais ieguvums - es atguvu sevi atpakaļ. Caur šo ceļu es sevi vairāk iemīlēju. Arī savu ēnas pusi un savu ievainoto bērnu. Šis ceļš, protams, paceļ uz augšu dažādas lietas un sajūtas. Ik pa laikam kāda kārtiņa nolobās nost un tā tas turpinās visu mūžu. Mēs jau paši izvēlamies, kādā enerģijā būt. Es ļoti labi saprotu, ka manis pašas dēļ daudzas lietas un notikumi dzīvē ir sagājuši šķērsām. Taču tagad es gribu izvēlēties apzināti.
Tu zini arī, ko tu zaudēji vai no kā atvadījies izvēloties šo ceļu?
Atvadījos arī no pāris cilvēkiem, kurus vairs negribēju savā tuvumā. Viņi nebija slikti cilvēki, bet manai dzīvei tas vairs nebija vajadzīgs un apzināti izvēlos būt kopā ar cilvēkiem, kuri mani ceļ un iedvesmo. Tādā plašākā izpratnē es kļuvu mierīgāka, pārliecinātāka par sevi un atvadījos no konstantas nedrošības sajūtas - gan pati par sevi kā sievieti, gan par savu finansiālo drošību. Bet, lai nerastos pārpratumu - protams, es nevaru nedomāt par savu finansiālo stabilitāti, jo es nodrošinu gan sevi, gan savus bērnus un ir zināmi labklājības standarti, zem kuriem es nevēlos būt. Tādēļ pašlaik strādāju daudz, taču man ir iespēja darīt to, kas man patiešām ļoti patīk un mani piepilda.
Kā šobrīd izskatās tava ikdiena?
Ņemsim tādu klasisku dienu, kurā man ir rīta jogas nodarbība. Tās parasti ir 4 nodarbības nedēļā, plus vēl kakao ceremonijas un jogas combo, kas nu jau arī notiek gandrīz katru nedēļu, dažkārt pat vairāki pasākumi nedēļā, kuriem veltu pilnu dienu. Tāds tipisks rīts ir ar celšanos pirms sešiem, ja man ir rīta nodarbība. Pagatavoju bērniem brokastis un dodos uz studiju. Tad novadu nodarbību, kas ir gandrīz 2 stundas ilga, pēc tam plānotājā sarakstu dienas plānus un dodos atpakaļ uz mājām, kas ir arī mana darba vide. Parasti uzvāru sev ceremoniālo kakao un atrodu mirkli apsēsties padomāt. Padomāt nevis tikai par dienas plāniem un darbiem, bet vairāk par to, kas tajā brīdī notiek manā sirds telpā un kā es tajā jūtos. Kad esmu to izdarījusi, bieži vien lasu vai veltu laiku mācībām, joprojām turpinu mācīties, apgūstu 200YTT hatha jogu online. Vēlāk plānoju nākamās nodarbības un grupas, kā arī zināms laiks paiet soctīklu satura veidošanai. Es arī nekautrējos pieminēt, ka Instagram ir galvenais kanāls, caur kuru es komunicēju ar saviem sekotājiem, ziņoju par jogas nodarbībām un kakao ceremonijām, kā arī vienkārši dalos ar savu emocionālo un vizuālo pasaules izjūtu. Pēdējā laikā ir nākuši klāt arī vairāki forši sadarbību projekti, kam arī ir jāvelta laiks un jāveido saturs. Tad gatavoju pusdienas bērniem, jo kamēr vien varu, es to daru pati. Es ārkārtīgi novērtēju laiku, kamēr viņi vēl dzīvo ar mani, neesmu no tām mammām, kuras saka - kad bērni izaugs, būs vairāk brīvības. Man ir tieši pretēji - lūdzu, lūdzu, lūdzu palieciet ar mani vienmēr, nu vismaz iespējami ilgāk. Es tiešām ļoti izbaudu iespēju ar viņiem būt kopā tik bieži. Otra dienas daļa parasti ir ļoti dažāda. Mēdz būt dažādas tikšanās gan ar draugiem, gan darba projektu dēļ, tikšanās ar manu psihoterapeiti, dažreiz kāda skaistumkopšanas procedūra vai papildus kardiotreniņš, jogas pašprakse, lietas kopā ar bērniem vai garāka sazvanīšanās ar ģimeni (mana omīte, mamma un māsa nedzīvo Latvijā). Vienu vārdu sakot, diena paiet dinamiski.
Kā tu redzi savu dzīvi pēc gada? Kur tavs ceļš būs aizritinājies?
Man ir sapnis par savu studiju, par savu vietu, ko varu saukt par savām mājām, kur pulcēt domubiedrus un vadīt gan savas jogas nodarbības, gan savus pasākumus. Esmu apvienojusi jogas nodarbības ar kakao ceremoniju un skaņu meditāciju. Tas ir mans formāts, kas cilvēkiem ir ļoti iepaticies, un pēdējā laikā vadu tos ne tikai atvērtā formātā, bet arī individuālām grupām, sākot no 7 cilvēkiem, piemēram, uz dzimšanas dienām. Un būtu brīnišķīgi, ja man būtu sava studija, kur es varētu to darīt. Pulcēt tur līdzīgi domājošos. Man noteikti gribētos rīkot retrītus gan Latvijā, gan ārpus tās. Ļoti ilgojos aizbraukt ar bērniem kādā ceļojumā. Noteikti gribu, lai man pēc gada ir savi skanošie trauki un varu vadīt skaņu meditācijas, pievienot tam visam, ko es daru jau šobrīd. Galvenais šķiet ir nepazaudēt kontaktu ar savu sirdi, sajust, kas ir mans un kas ne. Kur ir vērts ieguldīt savu enerģiju un iet dziļumā. Daudzās profesijās cilvēki tiecas tikai nopelnīt naudu. Un es nenoliegšu, arī man patīk sajūta, kad man ir nauda, lai es varu nodrošināt dzīvi sev un bērniem. Taču biju patīkami pārsteigta, ka, sākot šo jaunās nodarbošanās ceļu, tas process ir aizgājis citā enerģijā - nevis es skrienu tai pakaļ, bet tā vienkārši nāk caur to, ko daru, un tā noteikti nenāk mazāk, kā bija pirms tam un par ko es līdz šim uztraucos. Tagad arī saprotu nozīmi vārdiem - nauda kā enerģijas apmaiņa.
Vispār jau statistika ir diezgan bēdīga, jo daudzi tiešām dara darbu, kas nesagādā prieku un parasti galvenais arguments, kāpēc neko nevar mainīt, ir tieši finansiālais aspekts. Kas ir dabiski, jo ir bērni, rēķini, visādi maksājumi, un ir diezgan bailīgi lekt nezināmajā. Ko tu varētu ieteikt ar savu līdzšinējo pieredzi?
Vienkārši lekt. Protams, nevajag iet pilnīgās pārgalvībās - ja ir jāsamaksā dzīvokļa rēķins, nevar vienkārši aiziet no darba un ļaut, lai Visums visu atrisina, jo, lai nu ko, bet samaksāt rēķinus tas nevar. Taču man šķiet, ka vienmēr ir varianti, vienmēr ir vēl vienas durvis. Un ir jāsaprot, kas ir tas, ko patiešām gribas no visas sirds. Jo, ja tu nezini, ko tu gribi, nekas pie tevis neatnāks. Ir jāsajūt, ko mēs vēlamies, kaut maza vibrācija, tā mazā klusā balstiņa, kas ir intuīcija un tas jau ir sākums. Es gadiem ilgi zināju, ka gribu strādāt ar cilvēkiem, ka vēlos dalīties, ka mani nevar ielikt būrītī, manu balsi nevar apklusināt. Arī mana mamma to vienmēr man ir teikusi un mudinājusi meklēt savu ceļu, līdz beidzot viss saslēdzās un es to atradu. 40 gadu vecumā. Ir svarīgi saprast, kas ir tava unikalitāte un pamazām jāatklāj tā. Varbūt sākumā to var darīt paralēli jau esošajam darbam. Ja kāds var finansiāli atļauties riskēt - brīnišķīgi, bet lielākoties cilvēkiem šādas iespējas nav. Tāpēc pilnīgi noteikti sākumā to var darīt paralēli.
Man ir viena brīnišķīga, iedvesmojoša draudzene Zita Siliņa. Lielāko daļu sava mūža viņa veiksmīgi vadīja tirdzniecības centrus, taču ap 40 gadu vecumu (tāpat kā es tagad) paralēli pati priekš sevis sāka apgūt cigun. Šobrīd Zita vada lielas grupas, vada būtībā savu cilti - gan online, gan klātienē, gan retrītu formātā. Ar savu jaudu un enerģiju viņa dara savu sirds darbu un viss vienkārši notiek, cilvēki viņai seko un novērtē to, ko viņa dara un kā dalās ar savu Visuma doto talantu.
Šis ir ļoti iedvesmojoši. Darbs tomēr aizņem ļoti lielu dzīves daļu. Un ja 60/70 procenti no savas dzīves jāpavada ar domu - ak, Dievs, kaut šis ātrāk beigtos, es gaidu piektdienu. Ja tā padomā, tas ir drausmīgi.
Jā, tas ir tiešām skumji. Man šķiet, dažkārt jau nav jābūt nemaz tik radikālam pavērsienam un jāmaina nodarbošanās, taču atklāt savu radošo potenciālu var caur citām praksēm. Svarīgi ir ļauties pamēģināt un atklāt pašam sevi. Tik daudzi domā, ka viņi nav radoši, bet ikviens ir. Ikviens.
Tas vienmēr ir tas jautājums, cik daudz mēs vispār sev ļaujam. Tur parasti lielu lomu spēlē bailes kļūdīties, bailes, ko padomās.
Jā, noteikti. Stāsts par limitējošajiem priekšstatiem. Tas nāk no bērnības?
No bērnības, no sabiedrības. Man patīk salīdzinājums ar maziem bērniem - kad bērns mācās staigāt, viņš neskaitāmas reizes krīt. Ceļas un krīt, ceļas un krīt. Ja viņš pēc pirmā kritiena padomātu - bāc, man nesanāk. Viss, šis nav priekš manis. Mēs visi paliktu rāpus pozīcijā.
Es par šo esmu daudz domājusi, jo tieši tā - kāds ir mans ceļš? Krist un celties, celties un krist. Kā Prāta vētras dziesmā “Māsa nakts”. Protams, manā dzīvē ir bijuši arī tik grūti brīži, kad gribas padoties. Bet kaut kā vienmēr esmu spējusi atrast spēku piecelties. Turklāt nekad neesmu varējusi citādi, man lielākais dzinulis un motivācija ir bijuši mani bērni. Man ir ļoti svarīgi viņiem parādīt piemēru par patiesumu, īstumu - ja gribam, lai kaut kas labs ar mums dzīvē notiek, ir jāiet ar atvērtu sirdi, godīgiem pret sevi un citiem. Dzīvē būs visādi feili (kritieni, kļūdas), galvenais, lai sirds ir īstajā vietā.
Paldies, tev, par sarunu. Ļoti iedvesmojoši. Lai izdodas realizēt savu mērķi - tiekamies pēc gada tavā studijā!
Paldies, ka tu to pajautāji un atļāvi man noformulēt vārdos. Tas tāds praktisks mērķis. Taču sirds līmenī es vēlos satikt savu cilvēku, savu planētu. Vēlos būt mīlestībā un dalīties ar to. Ticu, ka viss atnāk savā laikā un kā man nesen teica kāds cilvēks - savējo var satikt tikai tad, kad tu esi uz sava ceļa.
Izklausās, ka tu ļoti esi uz sava ceļa, tā ka es ticu, ka pēc gada mēs tiksimies tavā studijā, ar tavu cilvēku pie sāniem.
Un kas zina, varbūt vēl aizbrauks arī retrītā. Paldies, tev!
