Šodien, kad ir iespēja ceļot uz tuvām un tālām zemēm, nereti aizmirstam par vietām, kas ir tepat dzimtenē, Latvijā. Tās ir pilis. Tās ir muižas. Un tās ir vietas, kur pagātne ieskatās nākotnei acīs.
Šeit pulsē stāsti, dzīvība un kaut kas mazliet vēl netverams. Tas viss ir jāredz savām acīm, jo dzīve ir tā vērta, lai piedzīvotu, sajustu, izgaršotu un novērtētu to, kas salīdzinoši ir vien dažu kilometru rādiusā.
“Pils ir neuzbāzīga, taču pat klusumā ir iespējams dzirdēt kā pils stāsta savu stāstu,” atklāj Alise Limanska, kas ikdienā vada dažādus projektus Dobeles pilī, izstāstot par pili to, ko daudzi līdz šim nebūs zinājuši. Turklāt vēlme redzēt un piedzīvot, piezagsies nemanot. “Dobeles pils atrodas Dobeles novada pašvaldības īpašumā un ir Dobeles novada muzeja filiāle. Esam viena iestāde un visi kopā arī strādājam pie tā, lai pils dzīvotu un priecētu tās apmeklētājus. Esam cilvēki īstajā vietā ar milzīgu mīlestību pret savām saknēm, kultūru un vēsturi un domāju, ka tieši šī mīlestība ir tā, kas dzen mūs uz priekšu.”
Kad 1729. gadā pils teritoriju pameta pēdējie tās iedzīvotāji, pils pamazām tika aizmirsta. Pāris gadus vēlāk tai iebruka jumts un kopš tā laika to vairs nevarēja dēvēt par pili. Tā kļuva par pilsdrupām un savu agrāko laiku spozmi šī vieta bija zaudējusi. Apmēram 300 gadus Dobeles pilskalnā slējās drupas un tikai retais ticēja, ka reiz šī vieta varētu augšāmcelties. Dobeles pils arhitekts un jaunā veidola izveidotājs Pēteris Blūms pie pils konservācijas projekta sāka strādāt jau 2000. gadu sākumā. Darbs pie pils konservācijas sākās 2018. gadā, bet jau 2020. gadā ēka tika nodota ekspluatācijā.
Bija nepieciešami 20 gadi, lai drupas atkal kļūtu par pili, bet kas gan ir nieka 20 gadi, salīdzinot ar 300 ilgiem nebūtības un pamestības gadiem?
Paši pirmsākumi meklējami aptuveni 4.gadsimtā, kad Dobeles pilskalnā dzīvoja zemgaļi. 13.gadsimtā, Latvijas teritorijā ienākot Livonijas ordenim, zemgaļi bija spiesti savas mājas pamest. Lai gan viņi ļoti spītīgi turējās pretī, 10 gadu laikā Dobeles koka pils piedzīvoja 6 nopietnus aplenkumus, Livonijas ordenis izrādījās pārāks un zemgaļus no Dobeles padzina.
1335.gadā Livonijas ordeņa bruņinieki sāka mūra pils būvniecību, kura ritēja 12 gadus. Tajā laikā pils ēka kļuva par vienu no Livonijas ordeņa zemju administratīvajiem centriem jeb komturējām. Tajā laikā pili apdzīvoja neliels skaits ordeņa brāļu, kuru galvenais uzdevums bija cīnīties ar neticīgajiem.
Kad 16. gadsimtā sabruka Livonijas ordeņa valsts un izveidojās Kurzemes - Zemgales hercogiste, Dobeles pils nonāca hercoga Gotharda Ketlera īpašumā. Viens no Gotharda Ketlera dēliem - Frīdrihs Ketlers 1600. gadā par sievu apņēma Pomerānijas princesi Elizabeti Magdalēnu, kura pēc kāzām kļuva par hercogieni Elizabeti Magdalēnu Ketleri. Kad Frīdrihs nomira, Elizabete Magdalēna Dobeles pili saņēma kā atraitnes tiesu. Un laiks, kad pilī dzīvoja Elizabete Magdalēna bija pats skaistākais laiks pils vēsturē.
Viņa kādreiz necilo bruņinieku dzīvojamo ēku pārvērta par baznīcu ar skaitiem logiem, flīzēm un lielu, zeltītu altāri.
Tāpat arī tika labiekārtota baznīcai piebūvētā palasta ēka, kas kalpoja kā dzīvojamie apartamenti hercogienei un citiem pils ļaudīm. Arī visiem zināmais Hercogs Jēkabs bija biežs viesis Dobeles pilī. Elizabetei Magdalēnai ar vīru bērnu nebija, tādēļ viņa savā paspārnē paņēma Hercogu Jēkabu, kurš bija viņas vīra brāļa dēls.
Hercogs Jēkabs māti zaudēja, kad bija vēl zīdainītis, Elizabete Magdalēna pildīja šo lomu. Un kas to lai zina? Iespējams, tieši Elizabetes Magdalēnas audzināšana, stiprais plecs un gudrība palīdzēja Jēkabam kļūt par tik veiksmīgu valdnieku, kādu mēs viņu pazīstam.
Tikpat ievērības cienīga, noteikti, ir bijusi arī hercogienes aizraušanās. Elizabete Magdalēna ļoti interesējās par dažādiem ārstniecības augiem. Viņas kolekcijā bija vairāk kā 50 dažādi ārstniecības augi, nākuši no tuvākām un tālākām zemēm. Viņa cieši sadarbojās ar dažādiem Eiropas ārstiem un pati gatavoja dažādas ārstniecības augu tējas, latvergus, rožūdeņus un hidrolātus. Viņas valdīšanas laikā Dobeles pils teritorijā ir bijis viens no bagātajiem ārstniecības augu dārziem Kurzemes - Zemgales hercogistē.
Godinot viņu un viņas piemiņu esam izveidojuši paši savu ārstniecības augu dārzu. Jāsaka gan, ka nedaudz mūsdienīgāku, tomēr saturiski līdzīgu hercogienes tā laika dārzam.
Kad 2018. gadā sākās pils konservācijas darbi, daudzi cilvēki nevarēja saprast, kādēļ arhitekts ir izvēlējies iet tādu, savā ziņā minimālistisku ceļu. Respektīvi, kādēļ pils netika atjaunota, kāda tā bija bijusi, piemēram, 17. gadsimtā, kad šeit saimniekoja hercogiene Elizabete Magdalēna. Bet šeit veiktas ļoti delikātas darbības - pils ir nevis rekonstruēta vai atjaunota, bet “iekonservēta”, saglabājot sevī pamanāmus visus notikumus, ko pils gadu gaitā ir piedzīvojusi. Ir izvēlēta slīpēta betona grīda, izvēlētas grafīta pelēka metāla konstrukcijas, saglabāti neskarti mūri. Mūri nav aiztikti - aplūkojot tos vietām, var redzēt, ka savulaik apmetums uz tiem klāts vairākkārt.
Arhitekts uzskata, ka pilī ir lielākā, dažādos laikos tapuša apmetuma kolekcija Latvijā. Esam pils mūros saglabājuši visus uzrakstus un gravējumus, senākie no tiem tapuši jau 19. gadsimtā.
Pils ieejas durvis un visas pagraba lūkas ir ieliktas tādās kā “stikla vitrīnās”, tādējādi pils pati par sevi kļūst par eksponātu. Šis arhitekta izvēlētais risinājums ir ļoti veiksmīgs. To mēs dzirdam arī no apmeklētājiem, jo visi kā viens saka, ka pie mums jūtas ļoti labi, mierīgi. Nekas nav par daudz un nekas nav par maz. Lai gan šie mūsdienīgie elementi ir ļoti labi redzami, jebkurā vietā pilī joprojām var just kā šeit elpo vēsture.
Pils ir neuzbāzīga, taču pat klusumā ir iespējams dzirdēt kā pils stāsta savu stāstu.
Katrs stāvs, katrs akmens ir leģendām un teikām apvīts. Pils pilda ne tika muzejisko funkciju - tā kalpo arī kā kultūras un mākslas centrs. Bez pastāvīgās vēsturiskās ekspozīcijas, pilī apskatāmas arī mākslas izstādes un tiek rīkoti arī kultūras pasākumi. Tādēļ interesanti šeit būs ikvienam - gan vēstures entuziastam, gan mākslas un kultūras baudītājam.
Tāpat Dobeles ils noteikti atšķiras ar to, ka pilī notikusi nevis restaurācija vai rekonstrukcija, bet gan konservācija. Izmantojot dažādus salīdzinoši jaunus konservācijas līdzekļus pils mūri ir saglabāti tādi, kādi tie bijuši - vietām trūkst kāds ķieģelis, vietām izkritis kāds akmens, ir saglabājušies visi kādreiz mūros veiktie ieraksti un gravējumi. Tā visa ir vēsture un tas viss mums palīdz gūt priekšstatu par to kā cilvēki šeit dzīvojuši senāk. Pati pils ir kā eksponāts un šķiet, ka tieši tas arī Dobeles ili padara unikālu un atšķirīgu Latvijā.
Manuprāt, Latvijā ir tik unikālas vietas, ja par tām stāv un krīt īstie cilvēki. Diemžēl ir daudzas vietas, kas aiziet nebūtībā, bet tie, kas mēs te esam, darām savu darbu ar vislabāko sirdsapziņu, lai saglabātu šo kultūrvēsturisko mantojumu.
Latviešiem šīs vietas ir jāredz, jo tās palīdz saprast, no kurienes mēs nākam, kas mēs esam un kāda ir mūsu kultūrvēsturiskā identitāte.
Runājot par tūristiem no pasaules, ir taču interesanti paplašināt savu redzesloku un papildināt zināšanas par vietām ārpus savas dzimtās zemes, uzzināt vēsturi, iedvesmoties.
Pie mums svin arī dzīvi! Runājot par kāzām, jāsāk jau ar to, ka tas mums ir milzīgs pagodinājums, ka no visām skaistajām un īpašajām vietām Latvijā, precinieki ir izvēlas tieši Dobeles pili. Kāzu dienas mums ir ļoti īpašas dienas, jo kāzu dienās visīstāk var sajust pils auru.
Īpašu to padara fakts, ka kādreiz, kad pilī saimniekoja hercogiene, viņa pili pārveidoja par baznīcu - ar lieliem arkveida logiem, flīzētu grīdu un altāri. Un zīmīgi ir tas, ka tieši senā altāra vieta ir tā, kur cilvēki viens otram, saka savu “Jā!” arī mūsdienās.
Cilvēki ne tikai svin savus svētkus pie mums, bet mēs arī diezgan regulāri cenšamies sarīkot svētkus saviem apmeklētājiem. Pavisam nesen 12. aprīlī Dobeles pili pieskandināja mūzika. Mēs pie sevis uzņēmām mūsu kaimiņus - Dobeles Valsts ģimnāzijas jauniešu kori “Sadziedis”, kas ar diviem koncertiem priecēja apmeklētājus. Mums ir izveidojusies ļoti jauka sadarbība ar šiem jauniešiem un viņu pedagogiem un šādus bezmaksas koncertus rīkojam katru pavasari jau trešo gadu pēc kārtas.
Šobrīd aktīvi strādājam arī pie “Muzeju nakts 2024” programmas izstrādes, kas arī katru gadu ir viens no visapmeklētākajiem pasākumiem. Tāpat arī Dobeles pils dārza svētki, kas gaidāmi jūlijā, un Leģendu nakts, ko baudīsim oktobra beigās pie mums pulcē daudz apmeklētājus no tuvākām un tālākām vietām Latvijā.
Esam dzirdējuši ļoti daudz labu vārdu no tautiešiem. Ir apmeklētāji, kuri bijuši pie mums vienreiz, nākamreiz brauc ar savām ģimenēm, draugiem un darba kolektīviem. Tie labie vārdi un atzinība ārkārtīgi daudz mums nozīmē, un tieši šī pozitīvā atgriezeniskā saite no apmeklētajiem ir tā, kas palīdz iet uz priekšu un nemitīgi pilnveidoties. Katrs smaids un katrs “Paldies! Pie jums ir ļoti skaisti!” motivē un pozitīvi uzlādē. Vislabākie vārdi, kas ir dzirdēti: “Jūs strādājat visskaistākajā vietā pasaulē!” Un tā tas patiesi arī ir.
Mēs lepojamies ar to, ka varam būt! Varam izglītot, varam ieinteresēt, varam aizraut! Lepojamies ar to, ka varējām atdzimt! Jo kā teicis arhitekts Pēteris Blūms: “Katrai pilij ir tiesības uz atdzimšanu!”
Turklāt uzskatu, ka muižas un pilis Latvijā savā starpā nekonkurē. Vismaz ne tieši, jo, lai gan līdzīgas, tās tomēr ir tik dažādas un katrai no šīm vietām ir savs unikāls stāsts un vēsture. Visas pilis un muižas kopā veido kultūrvēsturisko mantojumu un patiesībā mēs visi ejam uz vienu mērķi - palīdzēt cilvēkiem apzināties, ka mūsu vēsture, mūsu pilis un muižas, mūsu zeme ir ārkārtīgi liela vērtība.
