Patiesībā viss ir kārtībā. Ikdienas dzīve rit gludi, lielas katastrofas ir pagātne, un tu gandrīz precīzi zini, ko sagaidīt rīt. Izklausās diezgan ērti, vai ne? Un tomēr arvien biežāk pārņem sajūta, ka vajadzētu būt kaut kam vairāk.
Varbūt tev nav nepieciešama pilnīgi jauna dzīve — varbūt vienkārši ir pienācis laiks nedaudz iziet no savas komforta zonas, vēsta “Desired”.
Pirmkārt: komforta zona nav nekas slikts. To veido pazīstamas un novērtētas situācijas, uzvedība un rutīna. Šeit mēs jūtamies droši un mums nav pastāvīgi jādomā par to, kas notiks tālāk.
Lietas var kļūt sarežģītas tad, ja mēs šo drošo patvērumu gandrīz nekad neatstājam. Jaunu lietu apguve neizbēgami nozīmē darīt to, ko vēl neprotam. Amsterdamas Brīvās universitātes (Vrije Universiteit Amsterdam) pētījumā tika pārbaudīts tieši šis princips. Pētnieki atklāja, ka jauna un pārsteidzoša pieredze ārpus ierastajiem uzvedības modeļiem spēj ierosināt mācīšanās procesus un pat mainīt esošos uzskatus.
Tātad tev nav vienam pašam jāpārceļas uz Bali vai jāpamet darbs — dažkārt pietiek ar nelielu soli nezināmajā. Šīs sešas pazīmes varētu liecināt, ka tieši šāds solis tev nāktu par labu.
Pirmdiena šķiet kā otrdiena, nedēļas nogale rit pēc viena un tā paša modeļa, un pat lietas, ko agrāk gaidīji ar nepacietību, tagad izraisa tikai nogurušu "jā".
Protams, dzīvei nav jābūt aizraujošai katru dienu. Bet, ja jūti, ka ar katru nedēļu kļūst arvien garlaicīgāk, kaut kas jauns varētu būt tieši tas, kā tev pietrūkst.
Tam nav jābūt kaut kam satriecošam: jauns sporta veids, kāda nodarbība, izbraukums uz vietu, kur nekad neesi bijis, vai vienkārši sestdiena, kas nav ieplānota jau trīs dienas iepriekš.
Draugs ierosina kopīgu ceļojumu; tu varētu pieteikties aizraujošākam darbam; vai arī kāds jautā, vai tu vēlētos piedalīties projektā, kas izklausās tiešām forši. Un tava pirmā doma ir: "Es to nevaru."
Ja tu no iespējām neatsakies tāpēc, ka tās nevēlies, bet gan tādēļ, ka baidies nebūt pietiekami labs — tev par to nopietni jāpadomā.
Psihologs Alberts Bandura šim fenomenam ieviesa jēdzienu "pašefektivitāte". Vienkāršiem vārdiem runājot, tā ir pārliecība, ka spēj pārvarēt izaicinājumus paša spēkiem. Veiksmes pieredze ir īpaši svarīga: kad paveicam kaut ko tādu, ko iepriekš uzskatījām par neiespējamu, tas būtiski stiprina mūsu ticību savām spējām.
Celies, strādā, dodies iepirkties, paēd vakariņas, skaties “Netflix”, ej gulēt. Atkārto.
Rutīna ir lieliska, kamēr tā atvieglo dzīvi. Lietas kļūst problemātiskas tad, kad gandrīz viss notiek automātiski un tu tik tikko apzināti izlem, kā patiesībā vēlies pavadīt savu laiku.
Pajautā sev: kad pēdējo reizi darīji kaut ko pirmo reizi? Ja par atbildi jādomā diezgan ilgi, tas jau daudz ko atklāj.
Tu patiesībā gribētu mainīt darbu. Ceļot viens pats. Apmeklēt deju nodarbības. Sākt savu biznesu. Vai beidzot pamēģināt to vienu lietu, par kuru runā jau gadiem.
Bet, tiklīdz rodas doma, iekšējā balss nekavējoties iejaucas: "Es tam esmu par vecu.", "Tas tāpat nedarbosies.", "Citi to māk daudz labāk."
Dažkārt mēs patiešām kaut ko vairs nevēlamies, bet citkārt — sevi tik ļoti ietekmējam un nobremzējam, ka pat nemēģinām saprast, vai mēs to spētu.
Kāds pamet darbu, ceļo viens pats pa Āziju, pārceļas uz jaunu pilsētu vai sāk visu no jauna 40 gadu vecumā. Ritinot viņu attēlus, tu jūti to mazo dūrienu krūtīs un iedomājies: "Viņam jau viegli."
Varbūt. Bet varbūt viņi dara kaut ko tādu, ko tu jau sen esi vēlējies drosmes trūkuma dēļ.
Skaudība ne vienmēr ir patīkama, bet tā var būt ļoti atklājoša. Tā vietā, lai sevi par to šaustītu, pajautā sev: ko tieši es no tā vēlētos? Atbilde nenozīmē, ka rīt pat dzīve jāapgriež kājām gaisā, taču tā parāda, kurā jomā tev šobrīd pietrūkst nedaudz drosmes.
"Es tiešām gribētu vairāk ceļot."
"Es tiešām gribētu mainīt darbu."
"Es tiešām gribētu atsākt iet uz randiņiem."
"Es tiešām gribētu iemācīties sērfot."
Ja viena un tā pati vēlme uzpeld mēnešiem vai pat gadiem ilgi, varbūt nevajadzētu katru reizi sev atbildēt ar "kādreiz".
Protams, kaut kā jauna izmēģināšana prasa drosmi. Galu galā tu iepriekš nezini, vai viss notiks, kā plānots, un nelielas bailes vai nenoteiktība ir pilnīgi normāla parādība.
Runa nav par sevis piespiešanu ieiet panikas zonā. Varbūt vienkārši ir pienācis laiks pārvērst frāzi "Es tiešām gribētu" par "Es vienkārši pamēģināšu!"
