Vai jums ir gadījies satikt cilvēku pirmo reizi un jau pēc pāris stundu sarunas sajust īpašu dvēseles radniecību? Rodas dabiska vēlme uzticēt viņam visus savus noslēpumus un dalīties dziļākajā pieredzē. No kurienes rodas šī neparastā saikne?
Sajūta «es pazīstu šo cilvēku visu mūžu» piemeklē daudzus un bieži tiek uztverta kā gandrīz mistiska parādība. Tomēr no psiholoģijas viedokļa šim efektam ir ļoti saprotams izskaidrojums, vēsta "DoctorPiter".
Mūsu uztvere nolasa milzīgu daudzumu signālu daudz ātrāk, nekā mēs to apzināmies. Tiek pamanīta balss intonācija, sejas izteiksme, runas temps, skatiens, kustības, emocionālās izpausmes un pat pazīstami sejas vaibsti.
Dažkārt jau dažu sekunžu laikā otrs cilvēks mūsos izraisa miera un drošības sajūtu. Taču svarīgi saprast, ka visbiežāk mēs neatpazīstam pašu jauno paziņu, bet gan savu iekšējo pieredzi.
«Šeit atklājas bērnības scenāriju un projektīvās identifikācijas tēma. Vienkāršāk sakot, cilvēks neapzināti sāk veidot jauna paziņas tēlu no savām atmiņām, cerībām, emocionālā trūkuma un iepriekšējās attiecību pieredzes. Mums var šķist, ka pastāv īpaša saikne, lai gan patiesībā psihe jaunajam paziņam ir ļoti ātri piešķīrusi kādu pazīstamu iekšējo lomu,» skaidro speciālisti.
Piemēram, svešinieks var atgādināt kādu no bērnības: emocionāli nepieejamu vecāku, gādīgu tuvinieku, senu draugu vai kādu, kurš reiz licis justies pieņemtam. Līdzību bieži ir grūti loģiski izskaidrot. Tā var būt līdzīga enerģija, balss tembrs, klausīšanās veids, smaids vai emocionālais stāvoklis, kas rodas šī cilvēka klātbūtnē.
Projektīvā identifikācija darbojas šādi:
Vispirms cilvēks neapzināti pārnes savas cerības, jūtas un iekšējos tēlus uz otru.
Pēc tam viņš sāk mijiedarboties nevis ar reālo cilvēku, bet gan ar savu iekšējo projekciju.
Tādēļ pēc dažām sarunas stundām var rasties neparasta tuvības sajūta, lai gan objektīvi par otru cilvēku zināms pavisam maz. Šāds efekts ir īpaši izplatīts tiem, kuri bērnībā piedzīvojuši emocionālas traumas, pieņemšanas trūkumu vai nestabilitāti attiecībās.
«Ja bērnam ir trūcis emocionālās drošības, siltuma vai stabilas piesaistes, pieaugušā vecumā psihe var ātri piesaistīties tiem, kuri sniedz atzinības un emocionāla atvieglojuma sajūtu,» skaidro eksperti.
Piemēram, cilvēks, kurš izaudzis ar aukstu vai neparedzamu vecāku, par īpaši pievilcīgiem var uzskatīt emocionāli sarežģītus cilvēkus. Tas nenotiek mīlestības dēļ no pirmā acu skatiena, bet tāpēc, ka psihe neapzināti cenšas pabeigt vecu scenāriju un visbeidzot gūt to pieņemšanu, kuras reiz trūka.
Dažkārt šāda tūlītēja tuvība tiešām kļūst par dziļu un skaistu attiecību sākumu. Cilvēkiem var sakrist vērtības, temperaments, komunikācijas stils un emocionālā jutība. Tomēr ir svarīgi apzināties, ka atpazīstamības sajūta ne vienmēr nozīmē reālu saderību.
Ir situācijas, kad pret šīm izjūtām jāizturas vērīgāk, īpaši, ja:
spēcīga emocionālā pieķeršanās rodas jau pirmās sarunas laikā;
jaunais paziņa tiek strauji idealizēts;
rodas atkarības sajūta, trauksme vai bailes zaudēt saikni;
šķiet, ka otrs mūs pilnībā saprot, lai gan komunikācija bijusi pavisam īsa.
Šāda reakcija var liecināt par vecu emocionālo modeļu aktivizēšanos, nevis par patiesu tuvību. Mūsu psihe slikti panes nenoteiktību un cenšas ātri radīt skaidrības un drošības sajūtu. Tāpēc dvēseles radinieka sajūta var rasties, neapzināti atpazīstot pazīstamu attiecību modeli, pat ja tas savulaik nesis sāpes.
Līdzīgi mehānismi bieži vērojami arī smagās, toksiskās attiecībās. Cilvēki mēdz teikt: «Man uzreiz radās spēcīga vilkme.» Taču, rūpīgāk analizējot, izrādās, ka tā balstījusies uz pazīstamu pagātnes dinamiku, nevis uz veselīgu tuvību.
Tas nenozīmē, ka no spēcīgām jūtam būtu jābaidās. Svarīgāk ir saglabāt saikni ar realitāti un nejaukt emocionālu atpazīšanu ar patiesu cilvēka iepazīšanu.
«Atcerieties, ka patiesa intimitāte veidojas pakāpeniski — caur rīcību, spēju pārvarēt grūtības un risināt konfliktus, nevis tikai vienā emocionālā brīdī. Sajūta «es tevi pazīstu visu mūžu» nav mistika un nav arī diagnoze. Visbiežāk tā ir jauna cilvēka sastapšanās ar mūsu pašu senajiem iekšējiem scenārijiem, cerībām un atmiņām,» secina eksperte.
Satiekot svešinieku, mūsu zemapziņa nolasa to, kas atspoguļo pašu pieredzi. Ja otrā cilvēka žesti, runa vai uzvedība atbilst mūsu iekšējiem tēliem, psihe dod signālu: «Es viņu pazīstu.» Citiem vārdiem sakot, mēs neatpazīstam pašu cilvēku, bet gan saskatām viņā daļiņu no sevis, skaidro Valērijs Guts.
Neirozinātnes pētījumi rāda, ka šādos brīžos divu cilvēku iekšējie ritmi sāk sinhronizēties. Salāgojas elpošanas ātrums, pulss un pat uzvedības reakcijas. Viens cilvēks raida emocionālu signālu, otrs to atspoguļo, un psihe fiksē sakritību, radot sajūtu par atrašanos uz viena viļņa. Tādējādi šī saikne nav mistiska, bet gan psihofizioloģiska.
Dažkārt šī izjūta liecina par veselīgu vērtību, humora izjūtas vai komunikācijas stila saderību. Piemēram, spēlfilmā «Aklā puse» galvenā varone Lī Anna Tuoheja uzņēma savā ģimenē bezpajumtnieku pusaudzi, tiklīdz viņu ieraudzīja un uzzināja par viņa grūto situāciju. Viņa izturējās pret viņu kā pret paša bērnu, un viņas intuīcija izrādījās pareiza.
Un tomēr pirmajam iespaidam nevajadzētu uzticēties akli. Briesmas rodas brīdī, kad tiek izslēgta kritiskā domāšana un aizmirstas personīgās robežas. Kā rakstīja Edvards Radzinskis: «Dažkārt jūs atspoguļojaties otrā cilvēkā kā spogulī. Tas ir bīstami, jo jūs sākat uzreiz tajā iegremdēties un just visu, ko jūt otrs.»
«Personīgo robežu zaudēšana un savu jūtu patiesās izcelsmes neapzināšanās bieži noved pie emocionālās atkarības, krasām garastāvokļa svārstībām un vilšanās. Ilūzijai izgaistot, jaunais paziņa vairs neatbilst zemapziņā izveidotajam tēlam,» brīdina eksperts Valērijs Guts.
Protams, tūlītēja dzirkstele starp cilvēkiem neizslēdz iespēju izveidot laimīgas attiecības. Tā ir tikai pirmā zīme, ka vērts būt uzmanīgiem pret sevi un otru. Patiesa tuvība dzimst tikai tad, kad sākam veidot reālas attiecības. Tāpēc ļaujiet sev izbaudīt sākotnējo impulsu, bet neļaujiet tam pieņemt lēmumus jūsu vietā. Nobriedušas attiecības vienmēr ir divu pieaugušu cilvēku apzināta izvēle.
