Hospisa darbinieki stāsta, kas patiesībā notiek cilvēka dzīves beigās. Viņu pieredze var mainīt priekšstatu par nāvi un palīdzēt tuviniekiem būt līdzās ar lielāku mieru un izpratni.
Filmās dabiska nāve parasti tiek attēlota kā klusa un ātra: cilvēks pasaka pēdējos vārdus, aizver acis un aiziet. Dzīvē šis process bieži norit citādi. To īpaši labi zina hospisa darbinieki, kuri ik dienu ir līdzās cilvēkiem viņu pēdējos dzīves brīžos.
„Mans tēvs medmāsai sacīja: „Esmu gatavs,” un pēc dažām minūtēm nomira. Taču šāds aiziešanas veids ir ārkārtīgi rets,” izdevumam „HuffPost” stāstīja medmāsa un hospisa kvalitātes vadītāja Penija Smita.
Ilggadējā praksē Penija tik strauju aiziešanu pieredzējusi tikai dažas reizes. Visbiežāk nāves process ir pakāpenisks.
„Cilvēks zaudē samaņu, mainās elpošana un sejas krāsa, līdz viņš nomirst,” skaidro hospisa darbiniece.
Tuviniekiem šīs pārmaiņas var būt biedējošas. Tomēr Penija un viņas kolēģi uzsver, ka tās ir ierasta dabiska nāves procesa daļa.
Pēc Penijas Smitas teiktā, viena no biežākajām tuvinieku kļūdām ir mēģināt pabarot vai padzirdīt cilvēku, kurš vairs nevēlas vai nespēj ēst un dzert. Ģimene nereti baidās, ka viņš varētu nomirt no bada vai slāpēm.
„Mēs zinājām, ka mana māte drīz mirs. Tomēr, kad viņa pārstāja dzert, man joprojām šķita, ka jāmēģina viņai dot padzerties,” rakstīja kāds interneta lietotājs.
„Taču cilvēks jau atrodas dzīves noslēgumā, un viņa organismam ēdiens un ūdens vairs nav vajadzīgs tādā pašā veidā,” skaidro medmāsa. „Ja tuvinieki mudina: „Apēdiet vismaz mazliet,” tas rada lielu spriedzi gan ģimenei, gan pašam cilvēkam.”
Tuvinieki bieži baidās arī no morfīna un citiem opioīdiem, ko hospisā lieto, ja citi pretsāpju līdzekļi vairs nepalīdz. Dažkārt viņiem šķiet, ka šīs zāles paātrina nāvi.
„Cilvēki man mēdz teikt: „Mūsu onkulis slimnīcā mira, un, tiklīdz viņam iedeva morfīnu, viņš drīz nomira,”” stāsta paliatīvās aprūpes sociālā darbiniece Frānsesa Eiholca-Hellere. „Es paskaidroju: „Viņš, visticamāk, nomira ātri tāpēc, ka jau mira. Nevis morfīna dēļ. Morfīnu viņam deva, lai mazinātu ciešanas.””
Hospisa darbinieki iesaka neizvairīties no sarunas par nāvi, ja cilvēks pats ir gatavs par to runāt. Dažkārt viņš vēlas dalīties pārdomās par tuvojošos aiziešanu, bet tuvinieki atbild: „Tu nemirsti, tu dzīvosi. Pat nedomā par to.” Nereti šie vārdi vairāk nomierina pašus tuviniekus un palīdz viņiem mazināt emocionālās sāpes.
„Cilvēki tik ļoti baidās zaudēt tuvinieku, ka nespēj būt pilnībā klātesoši brīdī, kad tas ir visvairāk vajadzīgs: turēt roku un patiesi ieklausīties piedzīvotajā,” saka hospisa ārste Aditi Seti.
Vienlaikus ārste uzsver: ja attiecības ar mirstošo cilvēku bijušas saspīlētas, nav sevi jāpiespiež un pēkšņi jāizliekas par ļoti tuvu cilvēku.
„Jūsu attiecības ar mirstošo cilvēku ir personiskas. Ja tās nav bijušas labas, jums nav pienākuma būt klāt,” saka ārste.
Pastāv priekšstats, ka cilvēka pēdējiem mirkļiem jāaizrit klusā un mierīgā gaisotnē. Taču vēlmes atšķiras. Vieni patiesi vēlas klusumu, bet citi pēdējās dienas vai stundas labprāt pavada dzīvīgā, svinīgā gaisotnē.
Penija Smita atceras ģimeni, kurā mirstošās sievietes dēli viņas istabā sarīkoja futbola vakaru par godu nesen aizvadītai spēlei. Izrādījās, ka viņu māte līdzīgas kopā sanākšanas bija rīkojusi katru svētdienu.
„Toreiz hospisa aprūpē biju sākusi strādāt pavisam nesen un domāju, ka mirstošam cilvēkam obligāti vajadzīga klusa, aptumšota istaba. Taču izrādījās, ka tā nav vienmēr,” saka Penija Smita.
Aptaujas liecina, ka vairākums cilvēku, ja varētu izvēlēties, dzīves pēdējos mirkļus vēlētos pavadīt mājās.
„Diemžēl, kad cilvēks nonāk intensīvās terapijas nodaļā, bieži vien jau ir par vēlu ar viņu pārrunāt vēlmes. Tad tuvinieki steidz pieņemt lēmumus, taču spēcīgu emociju brīdī rīkoties pārdomāti ir grūti,” saka ārste Džesika Citere, paliatīvās un intensīvās terapijas speciāliste.
Viņa iesaka šos jautājumus pārrunāt laikus.
„Padomājiet, kā vēlētos pavadīt dzīves noslēgumu. Laikus izraugieties divus vai trīs cilvēkus, kuri cienīs un aizstāvēs jūsu vēlmes,” iesaka ārste.
Vienlaikus viņa uzsver, ka nav viena visiem piemērota scenārija. Dažiem svarīgākais ir pēc iespējas ilgāk saglabāt dzīvību, pat ja ārstēšana ietver sarežģītas procedūras. Citiem prioritāte ir dzīves kvalitāte, nevis tās ilgums.
Mūsdienu medicīna spēj pagarināt dzīvi un uzturēt orgānu darbību. Tomēr ārsti ne vienmēr var precīzi noteikt nāves brīdi.
„Patiesībā mēs nevaram kontrolēt nāvi, un agrāk vai vēlāk ar to saskarsimies visi. Tomēr tā vietā, lai pieņemtu nāvi kā dabisku dzīves noslēgumu, mēs nereti jūtam izmisumu un dusmas,” saka paliatīvās aprūpes konsultante Leidībirda Morgana.
Eksperte norāda, ka vieglāk dzīves noslēgumu pieņem cilvēki, kuri savu dzīvi uzskata par patiesi piepildītu un var sev sacīt: „Es biju šeit. Es dzīvoju.”
