Kas ir psiholoģiskais vecums un no kā tas ir atkarīgs? Pēc ekspertu teiktā, "iekšējais vecums" ir tas, cik vecs jūs jūtaties un kā uzvedaties, salīdzinot ar pases vecumu.
"Psiholoģiskais vecums nav konkrēts vecums, bet gan subjektīva izpratne par savu attīstību, briedumu un dzīves pieredzi. Tas ne vienmēr atbilst nodzīvoto gadu skaitam. Piemēram, vecāka gadagājuma cilvēks var justies jaunāks un otrādi. Citiem vārdiem sakot, psiholoģiskais vecums nav pases dati, bet gan indivīda iekšējais stāvoklis," atzīst eksperti.
Ikdienas lietojumā psiholoģiskais vecums ir tas, cik vecs cilvēks jūtas.
Tomēr zinātnieki pēta psiholoģisko vecumu kā jēdzienu, kas apraksta, kā cilvēks uztver un piedzīvo pieaugšanu un novecošanu, kā arī laiku kopumā (vai tas paiet ātri vai lēni), kā viņš emocionāli jūtas, reaģējot uz to, kā attīstās viņa kognitīvās funkcijas, kā mainās viņa sociālās lomas, kā viņš domā un uzvedas, raksta portāls skillbox.
Papildus psiholoģiskajam vecumam pētnieki izšķir:
Hronoloģisko vecumu — nodzīvoto gadu skaitu, kas atspoguļojas cilvēka pasē. Atšķirībā no psiholoģiskā vecuma, šis parametrs maz raksturo cilvēka personību un iekšējos stāvokļus.
Bioloģisko vecumu — pamatojoties uz veselību.
Starptautiskā mērogā viens no galvenajiem pētniekiem bija Ēriks Eriksons, kurš aprakstīja astoņus cilvēka psihosociālās attīstības posmus. Katrs posms ietver konkrētu konfliktu, kas jāatrisina veiksmīgai personības attīstībai. Zinātnieks uzskatīja, ka veiksmīga šo konfliktu risināšana noved pie veselīgas personības veidošanās, savukārt neveiksme var radīt grūtības tālākā attīstībā.
Mūsdienu pētījumi par psiholoģisko vecumu tiek aktīvi veikti gerontoloģijas jomā — zinātnē, kas pēta novecošanās procesu. Zinātnieki cenšas identificēt marķierus, kas varētu kalpot kā psiholoģiski analogi novecošanās bioloģiskajam pulkstenim.
Psiholoģiskais vecums ir sarežģīta bioloģisko, psiholoģisko un sociālo faktoru mijiedarbība.
Bioloģiskie faktori ietver cilvēka temperamentu un veselību. Piemēram, hroniskas slimības vai pastāvīgas sāpes var pastiprināt subjektīvo novecošanās sajūtu, liekot cilvēkam justies vecākam par savu vecumu. Traumas, īpaši bērnībā, var ietekmēt arī vecuma uztveri.
Psiholoģiskie faktori ietver cilvēka personību un emocionālo stāvokli. Garīgi traucējumi, piemēram, depresija, var izraisīt neatbilstību starp psiholoģisko un hronoloģisko vecumu. Cilvēks var justies jaunāks vai vecāks par savu vecumu atkarībā no emocionālās stabilitātes līmeņa un dzīves apmierinātības.
Piemēram, dažās kultūrās cilvēki sāk dzīvot patstāvīgi un uzņemas pieaugušo pienākumus jau pusaudža gados, savukārt citās tas var tikt uzskatīts par neparastu. Psiholoģiskā jaunība, briedums un vecums — kas tie ir?
Psiholoģiskā vecuma pazīme ir cilvēka koncentrēšanās uz pagātni, pastāvīga nožēla par neiespējamību pagriezt laiku atpakaļ un bailes par nākotni.
Savukārt psiholoģiskajai jaunībai raksturīga vērstība uz nākotni un baiļu trūkums, taču var rasties grūtības ar emocionālo pašregulāciju: cilvēks vairāk dzīvo nākotnē nekā tagadnē un bieži pieņem lēmumus, balstoties uz emocijām.
Psiholoģiskais briedums ir stāvoklis, kurā cilvēks ir attīstījis spēju efektīvi tikt galā ar dzīves izaicinājumiem un adekvāti uztvert sevi un apkārtējo vidi. Psiholoģiski nobriedis cilvēks dzīvo tagadnē, neilgojas pēc pagātnes un nebaidās no nākotnes, bet izmanto savu pieredzi, lai efektīvi risinātu pašreizējās problēmas.
