Līdz augusta beigām Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā apskatāma izstāde "Kā es jūtos pēdējā laikā” par psihiskās veselības tēmu. Izstādes sastāvdaļa ir ukraiņu mākslinieces Darjas Kalašņikovas imersīvā performance "Sirdspuksti". Pēdējās divas šīs performances izrādes notiks 10. un 17. augustā. Tajās var piedalīties ikviens interesents.
Skatītāji ienāk nelielā zālē muzeja trešajā stāvā, aizsien acis ar melnu lentu un iekārtojas uz grīdas uz nelieliem matračiem - sēdus vai guļus, kā ērtāk. Tālāk viņiem nekas nav jādara, galvenais mērķis ir vienkārši atpūsties. Fokusā ir cilvēka sirdsdarbības skaņas, ko papildina meditatīva mūzika un tikko dzirdama čukstēšana. Tad visas skaņas apklust un skatītāji kādu laiku pavada klusumā. Ja kāds patiešām aizmigs, viņu pamodinās Darjas maigais pieskāriens.
Tāds īsumā ir viss performances saturs. Bet tas ir gadījums, kad nav svarīgi KAS, bet gan KĀ. Šī izrāde skatītājos rada daudz emociju un liek aizdomāties par daudziem nopietniem jautājumiem.
Mēs runājām ar Darju Kalašņikovu par to, kādu efektu viņa vēlējās panākt un kā viņas performance ir saistīta ar karu Ukrainā.
-Izstāde, kurā jūs piedalāties, saucas "Kā es jūtos pēdējā laikā". Kā jūs jūtaties pēdējā laikā?
-Ir svarīgi noskaidrot, ko man nozīmē "pēdējā laikā". Sarežģītais psiholoģiskais stāvoklis, kurā es šobrīd atrodos, nesākās 2022. gada 24. februārī, bet gan daudz agrāk. Es esmu bēglis jau astoņus gadus: 2014. gadā man nācās pamest okupēto Luhansku un doties uz Kijivu, bet 2022. gada maijā es pārcēlos no Kijivas uz Rīgu. Skaidrs, ka visu šo laiku esmu ļoti smagā emocionālā stāvoklī. To es centos izteikt savā iepriekšējā izrādē "Cik ilgi tas viss var turpināties?" (šī performance tika rādīta daudzos starptautiskos festivālos, un šopavasar ar to tika atklāta izstāde “Mūra nojaukšana. Latvijas māksla 1985-1991" Latvijas Mākslas muzejā). Tur es līdz pilnīgam izsīkumam izpildīju vienu un to pašu vingrinājumu - tas simbolizēja rutīnu un ciešanu bezgalību, ko tagad piedzīvo Ukrainas iedzīvotāji.
- Vai jaunajā performancē arī ir ukraiņu "pēdas"?
- Jā, protams. To ietekmēja pati norises vieta - Medicīnas vēstures muzejs. Tas milzīgais biedējošais Putina portrets uz fasādes, šī iela, kas tagad pārdēvēta par Ukrainas Neatkarības ielu, Krievijas vēstniecības tuvums - tas viss ietekmēja manu ideju. Pirmo reizi, kad biju šajā telpā, ieraudzīju pa logu ielas pretējā pusē pie ēkas Krievijas karogu. Tas bija tik sāpīgi, ka es gribēju nekavējoties aizvērt acis. Es vienkārši stāvēju pie loga ar aizvērtām acīm un klausījos savā sirdsdarbībā. Sākumā tā bija ļoti intensīva, bet pēc tam palēninājās. Es sapratu, ka miers nav jāmeklē ārpasaulē, bet gan mūsos pašos, tas vienmēr ir ar mums. Tā kļuva par performances tēmu. Es lūdzu cilvēkus uzsiet melnu lentu uz acīm un iegremdēties savas sirdsdarbības skaņās - skaņās, ko viņi dzirdēja pirms piedzimšanas mātes miesās, absolūtā harmonijā un drošībā.
- Kā skatītāji uz to reaģē?
- Katru reizi, kad visas skaņas beidzas, cilvēki nesteidzās noņemt acu aizsegu un nekļūst aktīvi, bet vēl kādu laiku paliek mierā. Un es par to ļoti priecājos - tas nozīmē, ka mana ideja ir izdevusies. Daži skatītāji man atzinās, ka tikai šeit, šajā izrādē, viņi sapratuši, ko nozīmē "absolūts miers". Mēs visu laiku dzīvojam stresa stāvoklī, mūs ieskauj briesmīgas ziņas - pat ja mēs tām nesekojam, tās pašas mūs atrod.
- Kā jūs personīgi tiekat galā ar trauksmi?
- Man palīdz joga, ko es praktizēju katru dienu jau daudzus gadus. Pamata vingrinājumu kopums man palīdz tikt galā ar stresu un sniedz emocionālu mājas sajūtu. Galu galā, daudz pārvietojoties, kādā brīdī rodas ilgas pēc mājām. Pamata rutīnas lietas, arī jogas nodarbības palīdz tikt ar to galā.
- Vai pirmajos kara mēnešos, kamēr vēl bijāt Ukrainā, jūs arī nodarbojāties ar jogu?
- No pirmās dienas. Kad 2022. gada 24. februārī piecos no rīta pamodos no sprādzienu skaņām (es dzīvoju netālu no Žuļānu lidostas, kas tika bombardēta pirmā), sapratu, ka internetā meklēt informāciju ir bezjēdzīgi - ir vajadzīgs laiks, lai parādītos oficiāla informācija. Bet, protams, es arī vairs nevarēju gulēt. Tāpēc es sāku veikt savu jogas pamatkompleksu "Sveiciens saulei". Tas man vienmēr palīdzēja atjaunot elpošanu: pirmais, kas ar mani notiek stresa laikā, ir tas, ka es nevaru elpot. Un tikai pēc tam, kad sāku normāli elpot, es varēju darīt kaut ko tālāk. Protams, pēc tam bija daudz stresa, bet vismaz pirmajā brīdī es neļāvu, lai mani pārņem panika.
- Vai, pēc jūsu domām, performance sniedz praktisku labumu?
- Manuprāt, praktiskais ieguvums ir tas, ka cilvēki sāk domāt par to, cik svarīgi ir saglabāt mieru jebkurā situācijā. Latvija robežojas ar agresorvalsti, šeit šobrīd ir daudz bēgļu, un saprotams, ka cilvēki jūtas nemierīgi. Un sliktākais ir tas, ka šī sajūta tiek nodota tālāk bērniem. Starp tiem, kas nāca uz manu performanci, bija arī sieviete ar divus gadus vecu bērnu. Viņa teica, ka tikai šeit, klausoties sirdspukstus, viņa domājusi par to, kā viņas dēls pārdzīvo visas viņas pēdējā laika rūpes. Galu galā bērns vēl nesaprot, kas ir stresa cēlonis, viņš var domāt, ka vecāki uz viņu ir dusmīgi, ka viņš ir vainīgs pie kaut kā. Kara laikā ir ļoti svarīgi uzturēt šo drošības burbuli bērniem, lai viņi netiktu traumēti, lai viņiem būtu laimīgas bērnības sajūta - par spīti visam. Es saprotu, ka tas ir ārkārtīgi grūts uzdevums, bet mums ir jāmēģina.
