Staigājot pa "Jumucīšiem", šķiet, ka zeme noklāta ar mīkstu paklāju, – tā ir sūna, kas lutina kailās pēdas.
Kur vien paveries, viss zaļo un zied. Dārza saimniece Ināra Javoiša turp brauc gandrīz katru dienu, kā nekā zaļais draugs izpleties pāri hektāram!
Viņai centīgi piepalīdz runcis Dudū. Reizēm dārzā iemaldās pa stirnai, uz Daugavu nakts melnumā padzerties slinki aizdipina kāds sesks vai cauna. Inārai ir laiks parunāties ar visiem, it sevišķi ar savām mīlulēm skudrām, kuru mājokli viņa iežogojusi ar drāšu žodziņu, lai meža zvēri to nepostītu.
Jumucīšos jūties kā miera ostā, tik skaists un sakopts ir viss. Majestātiski zied rozes, jau izsmaržojuši ceriņi, piesaulē auglīšus briedina sausserži, kā garā pupa debesīs stiepjas zviedru pīlādzis, kaimiņu runči nograuzuši vijīgo aktinīdiju maigos dzinumus, plato lapu aizsegā Daugavas krastā slinki briest kabači... Dārzā ir tik liela augu daudzveidība, ka visus pat grūti atcerēties. Dārzs šķiet kā pati pilnība. Ināra smejas: "Jumucīši, tāpat kā Rīga, nekad nebūs gatavi!" Lai tā būtu, tomēr paveiktais jau ir pelnīti novērtēts: ogrēnietes Ināras Javoišas dārzs 2002. gadā atzīts par skaistāko konkursā Skaista mana tēva sēta (Ķeguma pilsētā ar lauku teritoriju).
Tomēr ir kas tāds, kas šo dārzu atšķir no visiem citiem, – tās ir pašas audzētās baravikas. Ināra netur sveci zem pūra: "Kad eju sēnēs, grozā ielieku arī kulīti vecām baravikām. Jo vecāka sēne pagadās, jo labāk! Nav arī iebildumu, ja ar to jau ir pamielojies kāds tārpiņš. Mājās vecenītes sadrupinu, iemaisu ūdenī un dāsnu roku izleju saulainā piekalnītē. Jau nākamajā vasarā varu iet bekot!"
Lai gan dārza uzturēšana prasa milzu pūles, Ināra uzskata, ka tas viņai daudz vairāk dod pretī. Kaut vai tās priedes, kas saaugušas burvju aplī, veidojot templi zem debesu juma. Kad Ināra tajā ieiet un ar seju pret sauli un paceltām rokām noskaita Tēvreizi, viņa burtiski sajūt sevī ieplūstam svētību. Atliek vien pārmest sev krustu un atkal atgūts sirdsmiers. Vien retumis nosāp sirds par to tēva zemes daļu, ko neizdevās saņemt atpakaļ. Ne jau par mantu ir runa, – tā taču bija vecākā brāļa dāvana Ināras tēvam kāzu dienā! Varbūt tieši tēva piemiņai šis pleķītis Latvijas zemes pārvērsts ziedošā dārzā.
NODERĪGI!
Ināra visus augus mēslo ar pašdarinātu mēslojumu:
krietnam klēpim nātru pievieno spaini svaigu kūtsmēslu un atlikušo 50 l metāla mucu piepilda ar ūdeni. Ja ir, reizēm piešauj pa saujai superfosfāta. Tādas mucas ir divas, kamēr viena tiek izmantota, otrajā gatavojas nākamā porcija.
