Mācītājs Krists Kalniņš atstāj atklāta un patiesa cilvēka iespaidu. Kā mācītājs kalpodams gan Latvijā, gan Čikāgā, viņš ir pārliecinājies, ka vissvarīgākais ikviena cilvēka dzīvē ir ticība. Tieši tājā ir meklējams pamats visām nozīmīgākajām izvēlēm, kuras viņš savā dzīvē līdz šim ir izdarījis.
Viņš interviju iesāk ar lūgšanu. Iesākumā grūti saprast, kā sarunas biedru uzrunāt. Paliekam pie: Krists. Pagājis jau gads, kopš 38 gadus vecais mācītājs ar savu ģimeni atgriezās Latvijā pēc četru gadu prombūtnes ASV, kur kalpoja Čikāgas Ciānas evaņģēliski luteriskajā latviešu draudzē. Šis atgriešanās gads Kristam devis jaunu izaicinājumu - kalpot Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) jauniešu centrā. Krists atzīst, ka darbs ar jauniešiem ir pat ļoti interesants. Šis gads vairāk ir bijis izpētes laiks, kad Krists mācījies runāt jauniešu valodā. Mācītājs apbrīno savus jauniešus. Viņu pārsteidz šo jauno cilvēku darbīgums un nodošanās tām idejām, ko paši sludina. Viņš ir pārliecināts, ka ikviens cilvēks, neatkarīgi no reliģiskās pārliecības, meklē tikai vienu atbildi: kā man būt laimīgam un kas mani padara vērtīgu? Krists, būdams luterāņu mācītājs, ir drošs, ka cilvēka dzīvē piepildījumu var dot vienīgi Dievs. „Mēs varam sev radīt pasauli, kur nekā netrūkst - tur var būt gan labs darbs, gan ģimene, gan draugi, bet neviena no šīm lietām nevar pilnībā piepildīt cilvēku, tā teikt: dot sāta sajūtu. Kad cilvēks to saprot, viņam rodas jautājums: kas man vēl trūkst? Arī man pašam 21 gada vecumā, atrodoties armijā, radās šāds jautājums. Un es zināju atbildi: man trūkst Dieva," atminas Krists. Tieši armija bijis laiks, kad viņš varējis pārdomāt visus šos jautājumus. Mātes Helgas atsūtītā Jaunā Derība Kristam lika apjaust, ka ir kas vairāk, kā tikai acīm redzamais. „Mani meklējumi ir bijuši ļoti atšķirīgi. Vienu brīdi biju pievērsies filozofijai, bet tajā ir tik daudz virzienu un patiesību, ka sapratu: neviena no tām nav mana. Bet tas viss ir devis ļoti lielu pieredzi un zināšanu apjomu. Lai gan laimes meklējumi, manuprāt, turpinās visu dzīvi, tagad es varu teikt, ka esmu laimīgs. Vēl esmu sapratis, ka laime ir atrodama arī nelaimē, jo tieši tā mūs nereti pieved tuvāk laimei. Mani laimīgu padara atziņa, ka augstākais mani mīl neatkarīgi no tā, kas es esmu vai neesmu," atzīst Krists.
Ar sievu joprojām iet uz randiņiem
Krists Kalniņš ar sievu Lindu ir precējušies jau 14 gadus. Viņu ģimenē aug četri bērni. Krists ir laimīgs par savu ģimeni - runājot par šo savienību viņa acis iemirdzas. „Attiecības ģimenē ir nemitīgs mācīšanās process. Kad es precējos, man šķita, ka viss būs vienkārši. Tā bija mana cilvēciskā iedomība. Tā kā es uzaugu kopā ar mammu un divām māsām, bez tēta, tad man bija pārliecība, ka diezgan daudz zinu par sievietēm, jo dzīvoju starp tām. Kad apprecējos, apjautu, ka faktiski neko nezinu. Sieviete tā ir pilnīgi citāda pasaule, kurā var varbūt ielūkoties, bet to zināt un pazīt - ne. Pavisam nesen Linda ar vecākajiem bērniem bija aizbraukusi uz Ameriku, bet es paliku mājās ar jaunākajiem dēliem. Tas bija laiks, kad es sapratu, ka sievietes ikdiena patiesībā ir ļoti grūta - būt visu laiku kopā ar bērniem, domāt par viņiem, koncentrēties tikai uz viņu vajadzībām. Tas manam vīrišķīgajam egoismam bija ļoti liels trieciens," pieredzē dalās mācītājs. Viņš ir pārliecināts, ka mūsdienās cilvēki vairs neveido dziļas attiecības un nevēlas tām veltīt laiku. „Laulātiem pāriem pat pēc divdesmit laulībā pavadītiem gadiem joprojām vajadzētu pavadīt laiku divatā. Arī man ar sievu bija atklājums, kad vienā lekciju kursā dzirdējām,, ka arī laulātiem pāriem ir jāturpina iet uz randiņiem. Tajos nav jārunā par ģimenes, vai bērnu lietām, bet vienkārši jārunājas vienam par otru. Jāieklausās un atkal no jauna jācenšas vienam otru iepazīt tā, it kā tas būtu tikai pats attiecību sākums. Manuprāt, mūsdienās cilvēkiem zūd garīga tuvība. Mēs kļūstam patērētāji un negribam pielikt pūles, lai kaut ko uzlabotu, bet atkal meklējam ko jaunu. Tam tā nebūtu jābūt. Ja arī mums gadās pieļaut kļūdas, bet ir jācenšas tās labot, sākot ar sevi. Protams, arī manās un Lindas attiecībās ir bijuši kāpumi un kritumi. Pavisam jaunu virzienu mūsu attiecībām deva aizbraukšana uz Čikāgu. Pēkšņi mēs bijām divi vien - nebija vairs draugu, radinieku un citu pazīstamu seju, kam izkratīt sirdi. Bet tas izrādījās pats labākais, kas ar mums varēja notikt - mēs sākām runāt viens ar otru, uzklausīt. Atklāju, cik tas patiesībā ir forši - dalīties tavā garīgajā pasaulē nevis ar draugiem, bet to cilvēku, kurš ir vistuvākais - tavu sievu. Un, jo vairāk dalījāmies viens ar otru, jo tuvāki kļuvām, kļūstam vēl joprojām," stāsta Krists.
Lēmums atgriezties Latvijā
Krists atzīst, ka dzīve svešumā ir nav viegla tāluma dēļ, tādēļ atgriešanās Latvijā ir bijis īpašs notikums. „Dzīve Amerikā labklājības ziņā zināmā mērā bija vieglāka. Uz daudzām lietām varēju skatīties no malas, tās nepieņemot par savām. Tomēr visus šos četrus gadus es jutos kā svešinieks. Latvija ir manas mājas un, lai kā arī šeit būtu vai nebūtu, tikai tā man spēj dot to īpašo piederības sajūtu, ko dod zeme un tauta, kurā un no kuras esi dzimis un uzaudzis. Visgrūtāk bija pirmajā pusgadā, kad, lai kā arī centos, ar draudzes locekļiem nebijām pilnībā vienoti. Viņi gaidīja mācītāju, kas būs tāds pats, kā iepriekšējais, bet sagaidīja mani, kam redzējums uz daudzām lietām bija citādāks. Tā bija latviešu draudze, kas jau vairākās paaudzēs dzīvo Amerikā, viņiem bija ļoti svarīgs latviskums. Un tas ir saprotams, jo tajā izpaužās viņu ilgas pēc Latvijas, pēc tās piederības, kura pilnā mērā viņiem vairs nekad nebūs. Daudziem no viņiem draudze drīzāk bija un būs kā tāda socializācijas vieta. Man svarīgāka ir ticība - tas, ko mēs tajā spējam iegūt kā garīgas būtnes. To arī viņiem centos parādīt - ka ticība ir nevis kaut kas kolektīvs, bet gan personisks. Pēc pusgada, kad likās, ka neko nespēšu šo cilvēku domāšanā mainīt, piepeši viss nostājās savās vietās. Varu teikt, ka Amerikā pavadītais laiks man kā mācītājam, un mums kā ģimenei, deva ļoti daudz. Tur piedzima mūsu jaunākais dēls Dāvids. Tur es iemācījos vēl vairāk saprast, ko nozīmē mīlēt cilvēkus tādus, kādi viņi ir, nemēģinot pārtaisīt pēc sava ģimja un līdzības. Bija grūti aizbraukt no cilvēkiem, kas palika tur, bet tai pat laikā bija viegli apzināties, ka dodamies atpakaļ uz mājām," atklāj Krists.
Pēc četru gadu kalpošanas Čikāgas Ciānas evaņģēliski luteriskajā latviešu draudzē, Krists saņēma uzaicinājumu palikt vēl piecus gadus. Krists ar ģimeni izlēma atteikties no šā piedāvājuma un atgriezties Latvijā. „Kad braucām atpakaļ, zinājām, cik nopietna ir ekonomiskā situācija Latvijā un ka būsim spiesti dzīvot daudz šaurākos apstākļos, tomēr lēmums netika mainīts - mēs zinājām, ka brauksim atpakaļ. Ne tādēļ, ka mums nepatiktu Amerikā, bet tādēļ, ka mūsu sirds ir Latvijā. Četri gadi ir nozīmīgs laiks ikviena cilvēka dzīvē, tādēļ ir grūti prasīt, lai visu, kas ir bijis nogriež kā ar nazi. Tas jau arī nav vajadzīgs. Vecākie bērni, kuriem tur bija draugi, ļoti pārdzīvoja prombraukšanu, tomēr viņi saprata mūsu lēmumu. Mēs zinājām, ka vēl pēc pieciem gadiem bērniem būtu daudz grūtāk, vai pat neiespējami atgriezties atpakaļ Latvijā. Protams, ja kāds no viņiem gribēs atgriezties Amerikā, lai mācītos, mēs kā vecāki darīsim visu, kas mūsu spēkos, lai viņiem palīdzētu. Bet tad tas būs viņu pašu lēmums. Tagad man ir svarīgi, ka mēs kā ģimene esam vienoti šeit Latvijā. Man bija svarīgi atkal no jauna iemīlēt savu valsti pavisam citā dimensijā, tādēļ es šo četru gadu laikā tikpat kā nesekoju līdzi politiskiem notikumiem Latvijā. Esmu pārliecināts, ka kristietību un politiku ir iespējams savienot, bet to var izdarīt tikai tad, ja ir aicinājums. Man tāda nav, tādēļ personīgi politikā iesaistīties nevēlos. Tā, manuprāt, ir ļoti karsta krāsns un, lai tur nesadegtu, ir jābūt ļoti spēcīgam mugurkaulam, lai vienā izdevīgā brīdī nesamainītu pērli (ticību), kura rotā sirdi, pret zelta ķēdi (izdevīgumu), kura to paverdzina, bet dod šķietamu materiālu drošību. Man vispirms ir jākļūst par kristieti, jo neatkarīgi no tā, ka esmu mācītājs, es joprojām esmu ļoti tālu, lai sasniegtu to pilnību, ko šis vārds patiesībā iemieso. Man šobrīd nav nekādu domu iesaistīties politiskās aktivitātēs. Uzskatu, ka ikvienam no mums jārīkojas, vadoties pēc sava sirds aicinājuma," stāsta Krists.
Īpaša saikne ar ģimeni
Mācītājam Kristam Kalniņam noteikti piemīt harizma. To jūt satiekot viņu pirmo reizi un jūt satiekot nākamo. Viņš iekaro cilvēku uzticību un mīlestību. Ne velti, vēl kā mācītājam kalpojot Cēsu draudzē, 2001. gadā Krists saņēmis „Cēsu alus" iedibināto ikgadējo balvu Cēsnieks, izpelnoties pilsētnieku cieņu un atzinību par rūpēm ne vien draudzes, bet visas pilsētas un Latvijas labā. Sarunu biedram runājot, no viņa plūst liels miers, harmonija un pārliecība par pateikto. Tā, it kā viņš jau visu mūžu būtu zinājis šīs pareizās atbildes. Tomēr tā nav. „Jau minēju, ka ģimenē jutos egoistiskā lomā, jo biju vienīgais vīrietis. Dzīvojām četratā - mamma (Nacionālā teātra aktrise Helga Dancberga, aut.), vecākā māsa Dana, Rēzija (Dailes teātra aktrise Rēzija Kalniņa ir Krista dvīņu māsa, aut.) un es. Mūsu ģimenes centrs bija mamma - mums nebija vecvecāku un tā kā vecāki bija šķīrušies, tad arī paps (tēvs - komponists Imants Kalniņš, aut.) mūsu dzīvē bija neregulāri. Pagāja ilgs laiks, līdz es lēnām mācījos, kāda ir šo vārdu „vīrs", „tēvs" patiesā nozīme. Tajā man lielu palīdzību sniedza sievas vecāku, Aivara un Ingas, piemērs, kas vienmēr ir bijuši kopā un rūpējušies gan par saviem bērniem, gan mazbērniem. Tā man bija pavisam jauna pieredze. Protams, mamma vienmēr ir centusies, cik spēka, lai uzturētu mūsos ģimenes vienotību, un esmu viņai par to ārkārtīgi dziļi pateicīgs, jo apzinos, cik viņai vienai tas bija grūti un smagi. Būt aktrisei, kas aktīvi spēlē, un audzināt trīs bērnus vienai pašai šķiet pārcilvēcisks uzdevums. Un tomēr viņa to, nevienam nesūdzoties un ne no viena palīdzību negaidot, izdarīja. Tādēļ mūs visus vairāk ir vienojusi garīga kopība. Mamma, Dana un Rēzija arī bija tās, kas pirmās pievērsās kristietībai. Viņas bija arī impulss manā ticības ceļā. Protams, nevar noliegt, ka ar Rēziju mums ir ļoti īpašas attiecības. Kā dvīņi mēs viens otru lieliski izjūtam. To nav iespējams izskaidrot, tā vienkārši ir. Arī tad, kad dzīvojām Čikāgā, viņa mūs bieži apciemoja un vienmēr bija sajūta, ka mēs nemaz neesam bijuši šķirti. Tomēr arī ar vecāko māsu mums arī ir tuvas un īpašas attiecības, kas gadu gaitā kļuvušas arvien spēcīgākas. Bērnībā tās bija mazliet citādākas, jo Dana bija vecākā māsa un daudz kārtīgāka un centīgāka par mums ar Rēziju. Mēs savukārt bijām enerģijas un dzīvesprieka pārpilni, vienmēr kustībā. Jaukākās bērnības atmiņas man saistās tieši ar Rēziju. Tagad skatos uz saviem bērniem un redzu viņos to pašu dzīvesprieku, kas bija mums. Kā Rēzija reizēm mēdz teikt: viņi ir pilnīgas mūsu kopijas," smaidot teic Krists.
Izlīdzināšanās ar tēvu
„Tomēr, lai cik laba arī būtu mamma un māsas, viņas nespēj aizvietot tēvu. To tēva mīlestību, pēc kuras es visu mūžu biju ilgojies un nebiju saņēmis no cilvēka, no kura to gaidīju, man izdevās atrast Dievā. Pirms daudziem gadiem Viņš mani burtiski vadīja uz dziļu piedošanu un sirds dziedināšanu attiecībā pret savu tēvu. Man pat ir grūti pateikt, ko es viņam piedevu, bet, viņu satiekot, man ilgu laiku sirds tā dīvaini iesāpējās. Es nepārtraukti no viņa kaut ko gaidīju, bet neko no tā nesaņēmu. Man patika pie viņa ciemoties, bet, ejot projām, vienmēr bija ļoti smagi. Es jau biju pieaudzis cilvēks, man bija ģimene, bet šī sajūta neatstājās. Tad es lūgšanā jautāju, kas tas ir un kā man no tā iegūt brīvību. Es vēl šodien atminos, ko tajā brīdī pilnīgi skaidri apzinājos - ka gaidu no viņa to, kas iespējams viņā nemaz nav. Un to darot es sāpināju pats sevi. Sapratu, ka man tētis ir jāpieņem tāds, kāds viņš ir, un tikai tā mēs varētu kļūt vismaz kā tuvi draugi. Ļoti labi atceros to sajūtu, kad, ejot lejā pa trepēm no tēva dzīvokļa, pilnīgi fiziski sajutu, ka smagums, kas mani bija vajājis visu mūžu, pēkšņi atstājās. Piedošana un izlīdzināšanās bija notikusi. Pats interesantākais bija tas, ka pēc mēneša tēvs man zvanīja. Viņš to mēdza darīt reti, bet tajā reizē viņš uzaicināja mani tikties. Viņš man lūdza piedošanu par to, ka nav par mani kā par zēnu rūpējies tā, kā to tēvam vajadzētu. Tajā brīdī mūsu sirdīs atjaunojās kaut kas tāds, pēc kā dziļākā būtībā mēs katrs visus šos gadus bijām ilgojušies. Un tikai vēlāk es sapratu, ka kaut kam vispirms bija jānotiek manī, lai Dievs spētu aizskart viņa sirdi un mēs spētu izlīdzināties par to, kas nebija noticis starp mums pagātnē. Tā bija liela un dziļa piedošanas pieredze. Tagad droši varu teikt, ka esmu piedevis savam tēvam. Pilnībā. Pašlaik mums ir dziļas un sirsnīgas attiecības gan ar viņu, gan ar viņa mīļoto ģimeni. Viņam ir arī brīnišķīgas attiecības arī ar mazbērniem par ko esmu priecīgs un pateicīgs. Laimīgs par harmoniju, kas ienākusi mūsu savstarpējās attiecībās," atklāti stāsta Krists.
Gribēja būt režisors
Kalniņu ģimeni noteikti varētu dēvēt par vienu no talantīgākajām un radošākajām visā Latvijā. Būdams aktrises dēls, Krists atzīst, ka mīlestība pret teātri viņā bijusi vienmēr. Jau bērnībā visi bērni daudz laika pavadījuši teātrī, spēlējuši arī izrādēs un pat filmējušies dažās kinofilmās. Pērn LELB jauniešu centrā darbību uzsāka arī Latvijā pirmais kristīgais teātris, kura attīstībā liela nozīme ir māsai Rēzijai. Krists atzīst, ka darbs kopā ar māsu ir pieredzes bagāts laiks. „Lai gan visu bērnību biju pārliecināts, ka kļūšu pa režisoru, aizgāju pa citu ceļu. Es to ne mirkli neesmu nožēlojis. Aktiera profesija patiesībā ir grūta. Es zinu, cik Rēzija ārkārtīgi smagi strādā, lai būtu tur, kur ir tagad. No malas skatoties, to pat ir grūti aptvert - viņa teātrim atdod tik lielu daļu no sevis, ka to grūti pat no malas skatoties iedomāties. Daudziem no jauniešiem, kas mācās mūsu kristīgā teātra studijā, tas bija milzīgs pārsteigums, cik aktiera profesija patiesībā ir nežēlīga. Man prieks, ka Rēzijai nav robežu - viņa ir guvusi lielu atzinību, cieņu un slavu, bet strādā daudz smagāk, nekā pirms pāris gadiem. Tā, manuprāt, ir brīnišķīga rakstura iezīme - dot no sevis citiem. Un viņa dod. Gan saviem skatītājiem, gan tiem jauniešiem, kas ir šeit. Es biju pārsteigts, ko visi šie profesionāļi bija pamanījušies izdarīt ar jauniešiem, kuri apmeklē nodarbības tikai trīs mēnešus. Tā, manuprāt, ir liela māksla atraisīt talantus. Un es ceru, ka tas turpināsies," ir pārliecināts mācītājs Krists Kalniņš.
VIZĪTKARTE
Krists Kalniņš, mācītājs
Dzimis: 1970. gada 23. decembrī
Mācījies: Policijas akadēmijā, Latvijas Lutera Akadēmijā
Ģimenes stāvoklis: precējies, četru bērnu tēvs
Pašlaik vada LELB jauniešu centru
