«Man nav jālauž, bet jāpārvar sevi. Vienmēr ir interesanti spēlēt citādi, nevis atkārtot to, kas ir pazīstams, un salikt lomu no tā, kas sanāk.Aktieri tā mēdz darīt. Viņi zina, kas publikai patīk, un apvieno jau gatavu komplektu. Tā ir drošība, ka rezultāts būs labs, bet tajā būs tikai tas, ko skatītāji sagaida. Man ir saistoši meklēt netipiski. Kā kolēģe man precīzi citēja kādu režisoru un pateica – lai citi spēlē tā, tu pamēģini mazliet citādi,» saka aktrise Agnese Zeltiņa.
7. martā, Dailes teātrī viņa spēlēja titullomu režisora Dž. Dž. Džilindžera izrādē Milēdija. Paralēli pirmizrādei iznāks viņas ceturtā rotu kolekcija ar tādu pašu nosaukumu, kas radīta, domājot par skatuves māksliniecēm un iedvesmojoties no viņas spēlētās varones.
– Jūsu atveidotā varone lēdija Vintere ir duālisma caurvīta sieviete. Ko tas no jums prasīja, lai ietvertu sevī tik spēcīgus pretmetus vienā tēlā?
– Loma ir sarežģīta. Un sarežģīta tā ir plašās amplitūdas dēļ – tajā ir niansēti gabali, kas pilni ar iekšējām pretrunām, ar kāpumiem un kritumiem, ar izstrādātu psiholoģisku līkni. Bez vīriešiem viņai ir arī smagas un sāpīgas attiecības ar vecmāti, bet cauri lugai viņa iet absolūti viena, saskaroties tīrā un īstā motivācijā tikai ar savu dēlu, kurš ir vienīgais cilvēks, pret kuru viņa ir patiesa un ļoti īsta. Šādas sievietes ir vienas. Viņas nevar atrast sev, pirmkārt, pienācīgus pretiniekus un, otrkārt, cienīgus partnerus. Ja jūs man tā jautājat, tad atbilde ir paralēle, kas ir stipru sieviešu problēma, taču tajā pašā laikā man nav interesanti spēlēt nelieti, jo es vienmēr meklēju motivāciju, kādēļ šis cilvēks tāds kļuvis. Neviens no mums netop ļauns vai nesāk iznīcināt visu sev apkārt tikai prieka pēc. Viņa ir ārkārtīgi sāpināta un nodota jau bērnībā, un šis ir vienīgais modelis, kas ļauj viņai izdzīvot un gūt panākumus, jo, kā kardināla Rišeljē stratēģiskā spiedze, viņa izdara neiespējamas lietas, kuras nepaveiktu tā laika vīrieši. Kaut gan... laikam mūsu izrādē nav īpašas nozīmes, jo tā ir mazliet ārpus tā. Nebūsim krinolīnos, ar lieliem apmetņiem un cepurēm, bet pamats būs saglabājies – goda, cieņas un dzīvības jautājumi. Agrāk šie jēdzieni bija citādi, tagad tie zaudējuši pirmatnējo, īsto, nozīmi.
Izrāde ir par stipru sievieti, kura apņēmusies pārāk daudz un domā, ka tiesīga uzņemties Dieva lomu. Tas man ir liels izaicinājums un atbildība, jo uz viņu balstās visa izrāde un tēls ir ārkārtīgi sarežģīts. Bez tam izrādes komplicētība slēpjas tajā, ka Džilis to veido kā komēdiju, jo skatītājs negrib atnākt un redzēt kārtējo stāstu, kur visi ir pārnopietniem ģīmjiem un dziedās musketieru dziesmas, un zvērēs uzticību karalienei. Man patīk režisora piegājiens, jo, lai varētu Milēdijas smagumu iznest līdz galam, ir vajadzīgi kādi atvieglojoši momenti. Tam visam jābūt asprātīgā salikumā, lai skatītājam ir interesanti.
– Uz skatuves labāk patīk smieties vai raudāt?
– Smieties viennozīmīgi ir grūtāk; raudāt man padodas labāk. (Smejas.) Jā, man ir dotas vairāk dramatiskās lomas, lai gan ir bijušas arī komēdijas. Manai būtībai vairāk atbilst ārkārtīgi dziļa rakņāšanās tēla būtībā un smagāko lietu atklāsmes.
– Veidojot lēdijas Vinteres tēlu, spējāt savilkt paralēles ar sevi pašu?
– Bija. Daudz ko izprotu, un man šis tēls ir saprotams ļoti labi, bet negribētu neko konkretizēt.
– Bet sakiet, ir vieglāk veidot tēlu uz savas bāzes vai no nulles?
– Nevaru piekrist uzskatam, ka varam sākt no nulles, jo mūsos ir būtība, uz kuras veidojam tēlu. No nulles tēlu var būvēt gadījumā, ja spēlējam ko pretēju vai neizprotamu. Man tā būtu grūti, lai gan dažkārt tas būtu pareizākais veids, jo te var runāt par to, vai mēs sākam no satura uz formu vai no formas uz saturu.
Dzīvē grūtākie brīži man bijuši, ja es kaut ko nesaprotu. Kā izmeklētājai man vienmēr vajag visu noskaidrot, un, kad tas izdarīts, tad uzzinātā robežās var kustēties. Nē, no nulles man šoreiz nebija jāsāk. Ar šo lomu bija savādi – es to uzreiz sajutu, man tā nebija jāmeklē. Taču atklāt šīs pretrunas, kas plosa manu varoni, nav viegls uzdevums vēl joprojām!
Esmu spontāna un ātra; tas attiecas arī uz iekaišanu dusmās, emocionālu reakciju. Visu dzīvi cenšos sevi kontrolēt, nomierināt un piezemēt, bet man tas diemžēl slikti izdodas. No otras puses, tā ir pozitīva lieta, jo palīdz profesijā. Spontanitāte šeit un tagad ir nepieciešama – uz skatuves buksēšana un lēnā domāšana neder; skatītājs jau sen aizskrējis pa priekšu. Tev viņš ir jāved.
Man šī loma prasa lielu spēku, bet, jo lielāks izaicinājums, jo interesantāk ir, vai to spēšu izdarīt.
– Bieži ir gadījies, kad jums sevi jālauž lomas dēļ?
– Neuzskatītu to par laušanu. Ir epizodes, kuras aktieriem brīžiem grūti nospēlēt. Kad režisors devis precīzu uzdevumu, bet tu nespēj to pielāgot savai būtībai. Tad ir jāmeklē cita tehnika vai palīdzība. Protams, režisoram ir savs redzējums lomai, kurš dažkārt atšķiras, un tas pat nav par lomas apjomu un konceptu, bet par atsevišķām vietām, kuras precīzi jānospēlē. Ir arī tādi brīži – sevis pārvarēšana. Neticu vieglam darbam pie lomām; arī vieglām izvēlēm dzīvē. Man patīk spēlēties ar pozitīvās domāšanas principu, bet tas neattiecas uz lomas veidošanu teātrī. Tev vajag izmēģināt un pieļaut visas kļūdas, tāpēc lomu veidoju lēni. Tas režisoram var šķist grūti, bet manī viss saslēdzas, kad saprotu, ko un kurā brīdī daru. Bet, protams, nevienam nav jāgaida, kamēr aktieris uz skatuves iemācīsies tekstu; ir jābūt gatavam.
– Atrodoties uz skatuves, jūtat skatītāju klātbūtni?
– Ļoti izjūtu publiku. Sajutu to arī, 23 gados spēlējot Džuljetu. Kad esi iespēlējies un vairs nebaidies – nevis no skatuves, bet pirmo reizi katrā izrādē satiekot skatītāju, jo nezini, kā viņi reaģēs –, auditoriju var sajust. Kad zālē sēdošie pamirst gaidās, kad viņiem sastingst elpa un viņi gaida, kur tu aizvedīsi, tie ir momenti, kuru dēļ aktieri ir teātrī. Tas sniedz kopējā viļņa sajūtu, kas nav atsverams ne ar aplausiem, ne panākumiem, ne labām kritikām. Tas ir īstais mirklis. Man pašai skatoties kādu izrādi, tā mani aizrauj, un aktierim tas ir jāspēj izdarīt – likt man gaidīt katru nākamo vārdu, ko viņš izteiks. Tā ir lieta, ko vēlos sasniegt, esot uz skatuves, un 21 gada laikā tā nav mainījusies. Tādēļ kāpj uz skatuves – lai vestu skatītāju līdzi savai vīzijai un lai viņš seko, attaisno un mīl, pat ja esi negatīvais varonis. Nevaru izskaidrot to racionāli, bet visbiežāk man ir empātija pret slikto tēlu. Sarežģīti un pretrunīgi raksturi mani interesē arī dzīvē. Mani neinteresē normālība, es negribu par to neko zināt.
– Varbūt tā ir cēloņu skaidrošana?
– Cēloņu skaidrošana ir vēlme iepazīt visas dzīves šķautnes, tās kāpumus un kritumus, un nevis noeksistēt, bet krist visdziļākajos bezdibeņos un celties visaugstāk. To var darīt tikai tad, ja esi gatavs sekot tam, ko dzīve piedāvā, un mesties tajā iekšā, zinot, ka būs sāpīgi. Daudzi to nesapratīs un šāda tipa domāšanu uzskatīs par jukušu, bet man tā šķiet normāla, un es nevis lielos ar to, bet domāju, ka tas ir īstais veids, kā iepazīt patiesību par sevi, citiem un dzīvi, jo mierīgi nekad nav sanācis. Tas nav izdevies tādēļ, ka Dievs un dzīve jūt, ko no tiem gaidi, tāpēc sagādā pārbaudījumus un šķēršļus, lai tu augtu un veidotos. Mēs te neesam, lai omulīgi atstrādātu, ko labi zinām. Mēs te esam, lai no jauna mācītos, un, ja to neizdarām, tad mums dod arvien jaunas grūtības pakāpes rēbusus ar nezināmajiem. Man ir bijis daudz šādu mācību stundu, tādēļ uztveru to kā lielu izaicinājumu. Protams, brīžiem gribas pateikt – ļaujiet man atpūsties, gribas kādu brīdi pavadīt mierīgi! Nemitīgi dzīvojot tik sakāpināti, tas būtu fiziski neizturami, bet, izvēloties šo profesiju, paraksties uz to, ka dzīve nebūs ne mierīga, ne mietpilsoniska, ne apmierināta un izlīdzināta. Nezinu nevienu aktieri, kas to gribētu. Tu nevari tāds būt, strādājot teātrī. Esi kā bērns, kas mācās aizvien ko jaunu un attīstās, iet dziļumā.
– Pietuvināšanās tēlam ir pietuvināšanās sev?
– Ir. Un tad paliek baisi, ko spēj no sevis dabūt laukā. Ir neizsakāms prieks, ja pārvari sevi un izdari ko tādu, ko nekad nebūtu no sevis gaidījis. Daudzi izvēlas aktieru profesiju, jo uz skatuves spēj izdarīt to, ko nekad neatļautos dzīvē. Tas atbrīvo. Uzskatu, ka, aizturot emocijas un sevi apspiežot, var gūt dažādas slimības, bet aktierim ir šis veids, pateicoties skatītājiem, nodarboties ar psihoterapijas seansu. Ja esi domājošs aktieris, tu risini un uzdod sev jautājumus. Tas ir atkarīgs no katra, bet es noteikti pietuvinos sev. Noteikti!
– Ir pagājis ilgs laiks, kopš esat spēlējusi uz Dailes teātra skatuves. Ar kādām izjūtām atgriežaties un kā jutāties, pirmoreiz uzkāpusi uz tās?
– Fantastiski! Šī skatuve man vienmēr bijusi svēta. Jau no pirmās dienas, kad ienācu Dailē un, būdama studente, spēlēju lomu izrādē Nilsa Holgersona brīnišķīgais ceļojums 1991. gadā. Visu dzīvi tā bijusi mana sapņu skatuve un, jāatzīst, devusi pamatu visai manai dzīvei. Ejot skatīties citu izrādes un veroties vaļā tieši šīs lielās skatuves priekškaram, man vienmēr trīc sirds un uztraukums ir tāds, it kā pašai vajadzētu uz tās būt.
Uzkāpu ar izjūtu, ka atkal notiks kāds brīnums un varbūt izdosies izdarīt ko skaistu. Ar pateicību. Izbaudu ik sekundi, ko pavadu uz tās un esmu tur, cik vien daudz varu būt – vai tās ir aizkulises vai skatuve. Man atkal ir jānodibina kontakts ar to, jo man vajag, lai mani pieņem. Zinu, ka ir daudz vecākas paaudzes aktieru, kuri pirms visām izrādēm ar to runā. Un ir lietas, kuras nedrīkst uz skatuves darīt. Piemēram, nekad nedrīkst uziet ar ielas apaviem. Skatuvi uztveru kā dzīvu organismu, un nekas šo gadu laikā nav mainījies. Ar to ir jāveido attiecības, jo ir platforma, kas ļauj piepildīt savus sapņus. Es to uztveru ļoti nopietni – ar pietāti un cieņu.
– Un kāda ir kolēģu attieksme?
– Laba! Protams, no vienas puses, redzu, ka ar acu kaktiņiem skatās, kā esmu mainījusies pa šiem gadiem un ko varu izdarīt, jo aktieris ir profesija, kurā tev sevi jāpierāda aizvien no jauna. Atkal un atkal ir jāiekaro sava vieta, un tas ir labi!
Nezinu, kā viņi mani uztver, bet domāju, ka adekvāti, profesionāli un stingri. Esmu priecīga redzēt visus šos cilvēkus ne tikai izrādēs, skatoties no zāles, bet esot ar viņiem kopā arī darbā.
– Kurā brīdī sapratāt, ka esat noilgojusies pēc šā kolektīva?
– Esmu to apjautusi vienmēr.Tā ir ar katru kolektīvu, ar kuru saaudz un dali radošas veiksmes un neveiksmes. Brīdī, kad aizgāju no Dailes, sapratu, ka pēc viņiem ilgojos, un, lai gan teātris 15 gadu laikā ir mainījies, daudzi cilvēki joprojām ir tie paši. Aktieri pieķeras savām filmēšanas un izrāžu iestudēšanas grupām, jo saaug ar viņiem, īpaši, ja spēlē brāli, mammu un mīļoto. Šī saite vienmēr saglabājas. Tā ir īpaša tuvība, kuru iegūst, gatavojot kopīgo darbu, sevišķi, ja izdodas laba sastrādāšanās uz skatuves. Tas ir enerģijas nezūdamības likums, kas nepazūd, bet saglabājas, lai kur arī dzīve neaizvestu.
– Kādi bija pirmie iespaidi, kad sapratāt, ka ceļasoma uz laiku ir nolikta malā?
– Atklāti sakot, kopš esmu atgriezusies, man par to nav bijis laika padomāt. Mans dzīves ritms, sākot ar rotu kolekcijām, kuras tagad ir jau četras, iegriezies neticamā ātrumā. Sāku mēģināt izrādi Mēs mākslas telpā 64 krēsli, tad pievērsos kolekciju radīšanai, un pašlaik ir intensīvais darbs teātrī. Domāju, ka atgriešanās būs mierīga, bet nekā tamlīdzīga! Gluži tāpat kā pirms diviem gadiem, kad aizbraucu uz Itāliju, atkal skrienu neticamā ātrumā. Bet man tas patīk, jo teātra ļoti pietrūka. Gribēju sevi veiksmīgi apmānīt, ka viss ir nospēlēts un izdarīts, bet tagad saprotu, ka varu darīt vēl daudz.
– Jūtat sevī rezerves, un nav bail kādā brīdī izdegt?
– Es tik ātri neizdegu. Šobrīd esmu atmetusi visu un nodeleģējusi cilvēkiem, ka mana prioritāte būs tikai šī loma. Apzinos, cik tas ir svarīgi un kādu iespēju man ir sniedzis teātris un Džilindžers, uzticot man šo tik lielo lomu.
– Jums aizbraukšana bija bēgšana vai otras elpas atgūšana?
– Man ir grūti atbildēt uz šo jautājumu, jo nekur tu no sevis nevari aizbēgt. Es to esmu sapratusi. Valsts maiņa nenozīmē, ka atrisināsi problēmas, kuras nespēji nokārtot mājās. Tā nebija bēgšana, bet, man ir jāatzīst, nebija arī labprātīgi pieņemts lēmums. Būtu gribējusi Dailē atgriezties 2007. gadā, kad mani uzaicināja režisors Mihails Gruzdovs, bet toreiz dzīve tomēr ieviesa savas korekcijas. Es labprāt nebūtu nekur braukusi, jo zinu, ka jebkurš pārrāvums biogrāfijā pēc tam jāatgūst un ir grūti atjaunot saikni ar teātri, ar kino. Dzīve iet uz priekšu un vienā brīdī var rasties izjūta, ka esi malā, bet mana aizbraukšana uz Itāliju bija apzināts lēmums – ja durvis neslēdzas, tad varbūt nevajag... Man bija interesanta situācija Milānā – satikos ar respektējamu un jauku režisoru no Maskavas un, jau toreiz saprazdama, cik stipri man pietrūkst profesijas, viņam teicu, ka tā izlēmu, jo bija viena zīme pēc otras un uztvēru to kā pietiek! Bet viņš man atbildēja: «Muļķības! Tu esi muļķe! Tev vajadzēja pagaidīt un pamēģināt, nemest plinti krūmos!» Un man bija jāatzīst, ka viņam taisnība, bet tā notika, un es to nenožēloju, jo Itālija man deva ļoti daudz. Pirmkārt, valodu, otrkārt, iespēju veidot rotas un, treškārt, saprašanu, ka, lai arī kā vēlētos aizbēgt no teātra un sevis kā aktrises, es to diemžēl neesmu gatava izdarīt.
