Tā saka Pauls Irbins. Viņš ir vienīgais latvietis, kas pretendē uz bezpeļņas organizācijas Mars One projektu 2023. gadā doties uz Marsu, lai kopā ar citiem izvēlētajiem brīvprātīgajiem uz šīs planētas veidotu cilvēku koloniju.
Šonedēļ noslēgsies pārbaudes, kas noteiks, vai viņš ir iekļuvis nākamajā kārtā, kas atlasa atbilstošākos dalībniekus paredzētajam ceļojumam.
Šobrīd Pauls ir pašā projekta sākumā – viņš ir viens no aptuveni 1000 pretendentiem, kas vēlas gūt unikālo iespēju, kurai, visticamāk, ir tikai vienvirziena biļete. Lai tiktu tālāk un iekļūtu nākamajā kārtā, ko veidos 100 potenciālo kandidātu, viņam ir jāpierāda, ka ir spēcīgs un projektam atbilstošs dalībnieks. «Ir liela vēlēšanās tikt simtniekā, jo tas, manuprāt, būtu interesants process arī gadījumā, ja netieku fināla atlasē. Tas ir piedzīvojums, kas sniegtu zināšanas, kuras noderētu arī ikdienā un būtu iespējams sniegt arī citiem.» Bet, lai tas notiktu, ir jāiziet vairākas nopietnas medicīniskas pārbaudes, jāiedziļinās tehniskos un pētniecības jautājumos. Pauls ir neticīgi noskaņots par savām izredzēm, bet ir pārliecināts – ja tas notiks, viņš ir gatavs doties uz Sarkano planētu. «Nav variantu,» viņš saka.
Iedvesma no vecvectēviem
Pauls ir Cēsu novada pašvaldības Attīstības plānošanas nodaļas vadītājs un Cēsu Bērnu un jauniešu zinātnes centra Z(in)oo vadītājs, tādēļ zinātnes joma viņam nebūt nav sveša. Viņš stāsta, ka interese par kosmosa industriju bijusi vienmēr, tādēļ regulāri seko jaunākajiem un nozīmīgākajiem notikumiem, aktuālākajām tendencēm, un tas ļāva uzzināt arī par šo iespēju. Sākotnēji attieksme bijusi skeptiska, tomēr ieinteresētība sekot līdzi notikumu attīstībai bija, tādēļ viņš turpināja par to interesēties. Nopietnu atbalstītāju piesaiste projekta īstenošanai radījusi Paulā pārliecību, ka doma nebūt nav tik utopiska un kas tāds tiešām ir iespējams, tādēļ brīdī, kad tika paziņots par brīvprātīgo kandidātu piesaisti, Pauls aizdomājās par savu dalību pārdrošajā piedāvājumā. «Es uzreiz nepieteicos, bet ilgi un intensīvi par to domāju, runāju ar ģimeni. Priekšpēdējā nedēļā līdz pieteikšanās termiņa noslēgumam izlēmu mēģināt,» viņš stāsta un noliedz, ka pārdomu laikā bijis kāds pagrieziena punkts, kas skaidri vēstīja, ka tas ir jādara. «Kā jebkuram cilvēkam labā smadzeņu puslode mudina to darīt, bet kreisā liek apdomāt un nesasteigt. Katram viena puslode ir spēcīgāka par otru, un izskatās, ka man tā ir labā.» Viņš stāsta, ka vislielākais mudinājums to darīt ir balstīts uz emocijām, jo ir iespēja, ko var saņemt un izmantot tikai vienreiz dzīvē. «Ja man patiešām izdosies, tad, raugoties no ģimenes viedokļa, maniem mazbērniem un mazmazbērniem tā būs liela motivācija. Arī pašam pētot saimes koku un uzzinot, ko mani vecvectēvi darījuši, gūstu iedvesmu saviem darbiem.»
Atkal skolas solā
Kopš uzzinājis, ka pretendē doties savdabīgajā ceļojumā, Paula ikdiena nav būtiski mainījusies, jo viņš joprojām netic, ka tiks izvēlēts pēdējā kārtā. «Bet būt par daļu no procesa jau ir interesanti un vērtīgi,» viņš nosaka un min piemēru – kad bijis uz medicīniskajām pārbaudēm, uzzinājis lietas, par kurām iepriekš nenojauta un nekad nebūtu uzzinājis, ja ne Mars One projekts. Viņš ir atgriezies «skolas solā», jo sagatavošanās pieprasa mācīšanos, kas ne vienmēr ir viegli, tomēr rada plašāku skatījumu un izpratni par lietām. «Viss process ir personību bagātinošs.»
Ģimene Paula ideju atbalsta – sieva pret to attiecas saprotoši, bet mazie puikas prasa, lai tētis atsūta fotogrāfijas. «Mēs nezinām, kas ar mums notiks pēc gada vai diviem, nemaz nerunājot par desmit! Vajag baudīt brīdi, kurā esam pašlaik. Bļitkotājiem ir lielāks drauds neatgriezties pie ģimenes nekā man,» viņš ir pārliecināts un uzsver, ka šobrīd nav jēgas domāt par to, kā būs. Pašlaik pietiek tikai ar atbalstu no ģimenes puses.
Par avantūristu Pauls sevi nesauc, jo uzskata – tie ir cilvēki, kas dara, nedomājot par sekām un neizvērtējot riskus.
Veicināt interesi
Viens no kandidatūras plusiem ir iespēja jauniešiem radīt pastiprinātu interesi par zinātni. Viņš grib motivēt jauno paaudzi pievērsties tehniskām lietām, lai «nebūtu tikai vēlme kļūt par ekonomistiem, juristiem un politiķiem». Tā kā Paulu jau no mazotnes interesējuši eksperimenti, viņš mudina uz tiem arī savus bērnus, mājās izmēģinot ar zinātni saistītus trikus. Viņš uzskata, ka jauniešiem ir jāatrod iekšējā degsme un jāapzinās lietas, kas viņus interesē. «Mana filozofiskā pārliecība ir, ka naudas dēļ dzīvot ir garlaicīgi. Nopelnot pērc jaunu telefonu, bet tūlīt parādās nākamais modelis, un tev vajag to, bet drīz ir atkal cits, un ir nepieciešams tas. Lietas ātri apnīk, un, vadoties pēc izlasītās literatūras, uzskatu to par narkotisko vielu principu – pamēģinot vienu reizi, tev to vajag vēl un vēl, un vēl aizvien spēcīgāku. Tā notiek ar visu – telefoniem, mašīnām, kurpēm un tā tālāk. Kad pirmais gandarījums zudis, vairs nav interesanti un vajag nākamo uzbudinājumu. Tas ir nebeidzams aplis, kurā vajag aizvien vairāk. Bet savs sapnis un kaislība ir nebeidzami motivācijas avoti. Ja atrodi lietu, kas patīk, ir daudz vienkāršāk, jo nav jāmeklē ārējie faktori, kas radīs mirklīgu apmierinājumu.
