Latvijas Televīzijas raidījums "Aizliegtais paņēmiens" operācijā "Skolotāji, kuri vakcīnai pateikuši nē" secināja, ka Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) šobrīd visaptverošus datus par to, cik daudz Latvijā ir pedagogu, kuri līdz ar jauno kārtību no 15. novembra pieņēmuši lēmumu nevakcinēties pret Covid-19 un skolā nestrādāt, nav apkopojusi, tādēļ raidījums devās runāt ar izglītības iestāžu pārstāvjiem, lai saprastu, kāda ir situācija.
No 15. novembra spēkā stājusies kārtība, ka skolotāji, kuri līdz šim datumam nav sākuši vakcinācijas procesu, skolās ir personas "non grata" - mācīt un skolot jauno paaudzi viņi vairs nedrīkst ne klātienē, ne arī attālināti. Nepotētajiem ir divi scenāriji: ar abpusēju vienošanos izbeigt darba attiecības uzreiz vai doties dīkstāvē uz trim mēnešiem.
Daiga. Vārds mainīts, vēlas, lai maina arī balsi
Līdz šim viņa strādāja par skolotājas palīdzi un speciālo pedagogu kādā Rīgas pamatskolā. Uz Rīgu Daiga pārcēlusies pirms aptuveni diviem gadiem. Kopā pedagoģijā šogad būtu 30. gads, bet tagad ir bezdarbniece, un bezdarbniece pirmo reizi mūžā.
"Šodien arī pirms brītiņa atbraucu tikai no atvadīšanās no bērniem, es biju aizbraukusi līdz savai bijušajai darbavietai. Tās emocijas ir tādas sakāpinātas mazliet. Vēl galva negrib domāt par to, ko tālāk, patiesībā nevis negrib, bet nespēj," viņa sacīja.
Skolotājs ir arī viņas vīrs. Viņš vakcinējies, viņa - ne.
Kādēļ ne? Iemesli esot vairāki - viņas tēvs savulaik aizgājis ar insultu. Ja nu tas mantots... ja nu trombi... ir bail...
"Es baidos, teikšu atklāti, es baidos no šīs vakcīnas, jo neviens ārsts nevar pateikt, kādas tad būs šīs blaknes, ja viņas būs. Nu, un otra lieta ir arī tā, ka es esmu bijusi onkoloģijas slimniece un šobrīd lietoju zāles, kuru saderība ar šīm vakcīnām arī nav pētīta, un neviens nevar pateikt, kā tas būs," viņa skaidroja.
Un vēl - visu šo pandēmijas laiku viņa daudz braukusi ar sabiedrisko transportu, ikdienā arī bijusi kopā ar daudziem bērniem, kas puņķojas un klepo, bet viņai - ne iesnu, ne kovida, nekā. Un vēl Daigas atmiņā - vienīgā reize, kad viņa nopietni bijusi saslimusi ar gripu, bija tieši tad, kad pret to vienīgo reizi potējās.
"Man šī saslimšana bija tiešām smaga, es atceros, toreiz divas nedēļas no gultas izkāpt nevarēju un tikai trešajā nedēļā sāku atkopties, un pēc tam ilgi vēl nejutos pietiekami spēcīga, kaut gan jau gāju uz darbu. (..) Tieši tajā gadā, kad es biju vakcinējusies; un tad es toreiz sapratu, ka vairs nekad neko tādu [nedarīšu], kaut gan es arī pirms tam ar gripu nebiju slimojusi. Es šobrīd uz šo visu notiekošo skatos ļoti, ļoti piesardzīgi."
Savā skolā viņa nav vienīgā, kas vakcīnai pateikusi nē, apzinoties, ka skola un skolēni jāatstāj.
"Jā, šobrīd turpinās arī iesniegumu rakstīšana. Ir, kas jau ir aizgājuši, ir, kas vēl ies, ir, kas ir gatavi uz atstādināšanu. Kā kurš, katram ir savs ceļš. Cits ir gatavs cīnīties līdz pēdējam."
Viņa gan ne ar vienu cīnīties negrib, jūtas nogurusi, ko darīt tālāk - nezina.
Daiga sacīja: "Cenšos nekrist nekādās depresijās. Es zinu, ka būs iespējas citas kaut kādas, pagaidām man vēl nav atbildes, droši vien pēc pusgada, gada es jau kaut ko būšu atradusi, izdomājusi. (..) Šobrīd arī pieļauju, ka mēs varētu pārcelties atpakaļ uz laukiem un mēģināt dzīvot no tā, ko paši spējam sev sagādāt. Protams, pilnīgi bez finansēm arī šajos laikos nevar dzīvot, kaut kādām naudām ir jābūt, kaut vai lai rēķinus kaut kādus samaksātu."
