pieredze

Sociālie mediji ir kļuvuši par neatņemamu dzīves sastāvdaļu, mainot ne tikai saziņas veidu, bet arī paradumus, apkārtējās pasaules uztveri un pieeju ikdienas uzdevumiem. Ir identificēti seši ieradumi, kas mūsu prātos ir izveidojušies, pateicoties sociālajiem medijiem.

Trešdien un ceturtdien Latvijas Aizsardzības, Iekšlietu, Tieslietu, Veselības un Labklājības ministriju eksperti uzturēsies vīzītē Somijā, lai iepazītos ar šīs valsts pieredzi visaptverošas valsts aizsardzības sistēmas un obligātā militārā, kā arī alternatīvā dienesta ieviešanā, informē Aizsardzības ministrijs (AM).

Es atrados parkā, kad debesis pavērās un sāka aumaļām līt. Ar visu lietussargu pamuku zem koka, taču kājas grima aizvien dziļāk dubļos, zābaki, zeķes un miesa aši vien samirka, bet piles, kas trāpīja sejā vai aizkrita aiz apkakles, tērcītēm vien plūda pār mani.

Vai zini to izjūtu, kad dzīvei kāds atņēmis krāsas? Pirmo reizi šī apjausma mani apmeklēja nepilnu 30 gadu vecumā. Toreiz sāku iet dabā, rakstīt un publicēties. Šķita, ka dzīve nokārtojas.

Piedzīvojums, brīvība, satraukums, baiļu pārvarēšana, adrenalīns, ātrums, tauriņi vēderā, lidojuma sajūta, meditācija, sevis pilnveidošana, kopības izjūta – tie ir tikai daži iemesli, kāpēc es un daudzi citi brauc ar moci. Mocis ir mana iedvesma, mans dziednieks, skolotājs, mans instruments, kas tik dabiski papildina visu to, kas man dzīvē patīk. Man patīk tāda izaugsme, kurai es neredzu gala, man patīk piedzīvojuma garša, un katrs izbrauciens ar moci, pilnīgi katrs, ir piedzīvojums.

Maija Milbrete nolēma nestrādāt, lai mainītu dzīvi, bet Anda Kārkliņa nodibināja savu uzņēmumu Anonymous Publishing. Abas sievietes dalās pieredzē par lēmumu krasi mainīt savu dzīvi.

Latvijas iedzīvotāja, bloga mugursoma.lv autore, izveidojusi savu "Covid-19 dienasgrāmatu", kurā apraksta savas sajūtas, slimojot ar Covid-19. Bloga jaunākajā ierakstā viņa apraksta, kā ar Covid-19 simptomiem sadzīvo jau divas nedēļas.

Iveta nekad nebija viena. Viņu vienmēr ielenca pielūdzēji, ikvienā tusiņā viņa bija uzmanības centrā, it kā, ienākot telpā, izstarotu kādu īpašu pievilkšanas spēku. Un viņa vienmēr arī dabūja to, ko gribēja, mīlēja, bija kopā ar saviem izredzētajiem tik ilgi, kamēr bija interesanti un tas neuzlika nekādas saistības. Tad Iveta meklēja jaunu ceļabiedru. Viņa lidinājās kā tauriņš pavasarī – no viena zieda pie otra…

Latvijas cīņa ar Covid-19 tiek pasniegta kā veiksmes stāsts, jo mēs laikus esot sagatavojušies, mācoties no citu kļūdām. Divdesmitgadīgā Kristapa Silionova piedzīvotais liek šaubīties gan par savlaicīgo reakciju, gan ārstniecības pieejamību un sistēmas sakārtotību.

Ramona nekad nebija viena. Vienmēr viņai apkārt spietoja sajūsmināti pielūdzēji. Un no šīs bagātīgās vīriešu substrāta paletes viņa prata izvēlēties labāko. Bet bija jau jābūt arī reālistei, jo jāsaprot, ka ne jau visi spietotāji bija tik ideāli kā gribētos. Vienu otru viņa vispār labprātāk nošautu, lai nemoka sevi un apkārtējos... Izvēlējās labāko un bija ar to kopā gan priekos, gan bēdās… Līdz beidzās mīla, cieņa, vēlēšanās saprast, tāpēc arī piedot... Taču arī pēc tam viņa nevarēja žēloties par vīriešu uzmanības trūkumu. Šobrīd viņas dzīvē bija trīs vīrieši. Kaut gan teikt «bija» ir ne visai precīzi. Vienkārši – viņi nekur nav pazuduši.

«Maksim ir sava firma, braukā ar jauno leksusu, un vēl piedevām pie visiem šiem tikumiem viņš savos 34 gados nav precējies,» Janai ausī čukstēja draudzene, kad viņas jautri pavadīja laiku vienā kompānijā. «Šitais jāņem,» pie sevis cieši nolēma Jana, jo Maksis vienkārši nevarēja viņu nepamanīt. Jana bija slaida, ar perfektu figūru un iespaidīgām krūtīm. Garie, ogļu melnie mati vajadzīgo iespaidu tikai pastiprināja.

Meta – jauna, simpātiska un vienmēr optimistiski noskaņota sieviete – ar savu dzīvi bija pilnīgi apmierināta un neuztraucās, ka drēbes kļūst par mazu nevis no nepareizi uzlikta veļasmašīnas režīma, bet pieaugošajām tauku krokām. Tā tas būtu turpinājies, ja vien viņas sēdošā darba un bulciņu ēšanas rutīnu neizjauktu māte…

Vārnas kāja, kāršu likšana, pesteļošana un draudēšana ar elles ugunīm pēcnāves dzīvē… Tas viss liek cilvēkam respektēt, noticēt un likt darboties, ja citu risinājumu vairs neredz. Protams, ne visi kļūst par magu klientiem. Un ne visi saprot, ka ar uguni spēlēties bīstami…