«Maksim ir sava firma, braukā ar jauno leksusu, un vēl piedevām pie visiem šiem tikumiem viņš savos 34 gados nav precējies,» Janai ausī čukstēja draudzene, kad viņas jautri pavadīja laiku vienā kompānijā. «Šitais jāņem,» pie sevis cieši nolēma Jana, jo Maksis vienkārši nevarēja viņu nepamanīt. Jana bija slaida, ar perfektu figūru un iespaidīgām krūtīm. Garie, ogļu melnie mati vajadzīgo iespaidu tikai pastiprināja.
Strādā un mācās tikai neveiksminieces
Vairākas reizes abi satikās, Maksis viņu veda uz dārgiem restorāniem un kafejnīcām, par kuru esamību «parastais cilvēks» var arī nezināt. Maksis nepievērsa uzmanību cenām, vienkārši pasūtīja, ko vien vēlējās, un alkohols tika lietots tikai pats dārgākais. «Jā, viņam ir daudz tikumu, bet labākais ir tas, ka viņš nav tāds kā mūsu taupīgie bāleliņi, bet ciena un novērtē savu dāmu,» pie sevis smaidīja Jana. Pēc kāda laika viņi jau bija mīļākie un Maksis pilnīgi «likumīgi» sāka viņai palīdzēt ar finansēm. Ar tām Janai pietika, lai varētu dzīvot tā, kā viņai gribējās. Varēja atļauties apmeklēt skaistuma salonus un doties uz zīmolu veikaliem šopingā. Tagad arī viņa varēja atļauties ar draudzenēm iet uz dārgajām kafejnīcām un ar garlaikotu skatienu uzsaukt tos pašus dārgos šampaniešus... Par to, ka būtu laiks stāties augstskolā vai vismaz sameklēt darbu, viņa vairs neaizdomājās. «Kāpēc gan man tas būtu vajadzīgs? Maksis dod man tik, cik vajag normālai dzīvei. Strādā un mācās tikai neveiksminieces.» Vismaz tā viņai jau no bērnības bija mācījusi mamma: «Galvenais - vajag sašņorēt bagātu veci, un tad jau viss pārējais nav tava problēma.» Par savu tēvu viņa atceras vien to, ko māte teica: «No parastas ģimenes. Mēģināja «kruķīties», bet diez ko viņam nesanāca. Beigās es viņu izdzinu laukā un sāku pati kārtot savu dzīvi.» Un tad Janai sākās daudzo patēvu ēra. Viņa pat nepaguva tos iegaumēt. Zināja tikai to, ka viņi lielākoties bija jūrnieki. Kādu laiku viņas patēvs bija Pēteronkulis. Viņš gan nebija jūrnieks, bet gandrīz katru nedēļu mammai dāvināja zelta rotas, arī Janai septiņu gadu vecumā ausīs parādījās zelta auskariņi ar īstiem briljantiem. Bet tad Pēteronkulis pēkšņi pazuda. Mamma teica, ka aizbrauca tālā jūras reisā. Uz jautājumu, kad viņš būs atpakaļ, mamma tikai atmeta ar roku: «Tās ir viņa problēmas, un neiesim tāpēc satraukties, meitiņ.» Tad parādījās Gunāronkulis. Viņš no reisa savām «meitenēm» veda dārgu kosmētiku un apģērbus. Visas draudzenes apskauda Janu. Tajā laikā gandrīz katru vakaru mājās bija pilns ar skaļām kompānijām un visiem bija jautri. Bet reiz, atgriezies no reisa, Gunāronkulis atnāca un priecīgs paziņoja, ka beidzot varēs būt kopā ar savām «meitenēm» visu laiku, jo jūrā vairs neies veselības problēmu dēļ. Taču, kad mamma uzzināja, kāda būs viņa pensija, iestājās neveikla pauze. Nākamajā rītā Jana dzirdēja, kā Gunāronkulis lamāja mammu īstā jūrnieku valodā un plīsa trauki. Ieraudzījis Janu, viņš pieklusa un jau normālā valodā piebilda: «Žēl, ka tu tādā veidā arī meitu samaitāsi. Izaudzināsi tādu pašu stervu!» Nelaimīgais «pensionārs» tika izlikts laukā... Mamma Janai noskaitīja kā no Bībeles: «Kāda vairs jēga no viņa?..» Pēc tam Janai pašai sākās sava dzīve, un pārējos «patēvus» viņa pat necentās iegaumēt.
Viltīgais plāns ar bērnu
Viņas un Makša attiecībās bija viens mīnuss, kuru draudzenēm viņa neafišēja. Maksis nesteidza precēties. Kaut arī, atklāti sakot, ģimenes dzīvi viņa varēja iedomāties visai miglaini. Jana savā iztēlē uzbūra ainas, kurās Maksis pelna naudu, bet viņa «krāšņo» viņa dzīvi un «iegulda naudu sevī». Tad pienāca laiks, kad Maksis parādījās arvien retāk. Draudzenes pačukstēja, ka viņš ir redzēts tusējamies ar kādu blondīni. Jana sāka panikot: «Vot, maita. Vēl norausies no āķa. Nē, draudziņ, nesanāks. Piedzemdēšu tev bērnu, un nekur tu neliksies!» Reiz viņi satikās bārā, un Maksis bija jau krietni ierāvis. Un Jana, pildot savu «labākās draudzenes» pienākumu, aizveda viņu pie sevis uz mājām. Bet jau pēc mēneša viņa zvanīja Makša vecākiem un gavilējoši raportēja prieka vēsti: «Esmu stāvoklī!» Aprēķins bija precīzs. Jana sprieda, ka viņa vecāki kā jau padzīvojuši cilvēki, protams, ļoti nopriecāsies par mazbērniņu, savukārt Maksis kā jau gādīgs dēls negribēs viņus apbēdināt. Un tiešām plāns nostrādāja perfekti! Uzzinājuši par jaunumu, vecāki uzaicināja viņu ciemos pie sevis. «Ziniet, man bija grūti sadūšoties, bet domāju, ka vecākiem ir tiesības zināt visu,» klāstīja Jana, ar piedurkni slaukot asaras. «Varbūt es arī aizietu uz abortu, bet ārsti man pateica, ka man ir veselības problēmas un pēc tam bērnu varētu vairs nebūt, un man nav citas izejas kā dzemdēt. Es jums zvēru, ka nekad jums neko neprasīšu. Vienkārši gribu, lai jūs zinātu, ka drīz kļūsiet par vecmāmiņu un vectētiņu.» Atnācis mājās, Maksis ieraudzīja sirdi plosošu ainu - Jana un mamma sēdēja apskāvušās dīvānā un raudāja, bet tēvs skatījās griestos vienā punktā un monotoni dzēra konjaku. Uzzinājis iemeslu, Maksis ilgi skatījās uz Janu un tad izspieda: «Nu ko, dzemdē. Izaudzināsim.» Jana priecīgi pieskrēja pie viņa: «Un kad uz zagsu?» «Nekad!» atcirta Maksis. «Bet savu bērnu nepametīšu, vari nesatraukties.» Kaut arī viņa vārdi sāpīgi iecirta pa pašapziņu, Jana ilgi to nepārdzīvoja, jo vēsi izrēķināja, ka Maksis ir dāsns, bērnam naudu dos un arī mammai kaut kas atliks. Un precēties arī nemaz nav obligāti. Viņa bija jau līdz riebumam noskatījusies uz draudzenēm, kas bija precētas, bet bez naudas, un vienīgais, ko viņas dzīvē redzēja, bija lēta vistu zupa un pamuļķi vīri.
Nav naudas, nav mazbērna
Janai piedzima jestrs puika - kā divas ūdens piles līdzīgs savam tēvam. Tēvs, kā jau bija solījis - naudu deva regulāri. Un ar to pilnīgi pietika, lai turpinātu dzīvot, kā bija pieradusi. Bērnam jau daudz nevajag... Kad mazais paaugās, vecvecāki sāka to ņemt pie sevis, pastaigāties un spēlēties. Viņi mazo mīlēja un visādi lutināja - deva naudiņu un vēl paši pirka mazajam apģērbu. Bet Janai nepatika, ka tie nāk ar pilnām somām: «Ko jūs tur atkal esat sapirkuši? Kas tie par zābaciņiem un kombinezonu? Es principā nepērku šīs firmas ražojumus! Labāk dodiet man naudu, es labāk zinu, ko vajag, un pati nopirkšu.» Nākamo reizi viņai bija pretenzijas par ēdienu mazajam. Ne tas jogurts un nepareizais piens. Augļi arī kaut kādi pavītuši... Un tad jau sekoja nevis lūgums, bet konkrēta prasība dot naudu. Tas, ka pati bija zvērējusi neko neprasīt, bija «aizmirsies». Makša vecāki, kas mazo dievināja, baidījās, ka Jana var aizliegt viņiem ar bērnu tikties, jo pāris reizes viņa bija draudējusi, tāpēc arī centās iztapt visām viņas kaprīzēm. Maksis bija pārcēlies uz dzīvi Vācijā, bet naudu turpināja sūtīt. Runāja, ka viņam tur ir sieviete, ar kuru viņš dzīvo un taisās pat precēties. Janu tas daudz neuztrauca, jo naudas plūsma bija stabila un arī savās mīlas lietās kavalieru netrūka. Reiz, kā jau ierasts, viņa ar draudzenēm un mīļāko tusēja tuvējā bārā. Bija jau pāri pusnaktij, un mazais gulēja mājās viens. «Pendžas», kā Makša vecākus sauca Jana, bija gribējuši mazo paņemt pie sevis uz pāris dienām, bet viņa nolēma tos «sodīt» un atteica. Viņi bija «aizkavējušies» ar kārtējo naudas pārvedumu un vēl izdomājuši stulbu ieganstu - Maksim esot problēmas ar firmu. «Un man būtu par to jāuztraucas?!!» Visu to vakaru «pendžas» bija mēģinājuši Janu pierunāt, bet atbilde bija viena - nav naudas, nav mazbērna. Cauri reibumam un bāra krēslai viņa sajuta sev pievērstu ciešu skatienu. Viņai blakus stāvēja Maksis. Tēloti priecīgi iesmejoties, viņa koķeti vaicāja: «Oho, ko tu te dari? Vai tad tev nav jābūt Vācijā?» Pēc drūmas pauzes Maksis noprasīja: «Ar ko tagad ir dēls?» «Nav tava darīšana,» kaprīzi atcirta Jana. Maksis viņu paņēma aiz čupra un vilka uz izeju. Janas mīļākais pat nemēģināja iejaukties. «Nu, ko? Esi greizsirdīgs, ja?» cīnoties ar Maksi un žagām, murmināja Jana. «Man uzspļaut tavai personīgajai dzīvei, mani interesē tikai dēls.» Aizejot uz Janas dzīvokli, Maksis ielūkojās ledusskapī un tur tukšajos plauktos ieraudzīja pusizēstas bērnu putriņas. Atvēris skapi, tikai noplātīja rokas, ieraugot kaudzēs samestus sieviešu apģērba gabalus. «Un kur ir puikas drēbes?» vaicāja Maksis, taču Janai nāca virsū «plīsiens», un viņa, atmetusi ar roku uz otra skapja pusi, atslīga dīvānā un aizmiga. No rīta pamodusies un atcerējusies par dēlu, viņa zvanīja Maksim. Viņš ilgi neatbildēja, bet, kad pacēla klausuli, pateica, ka dēlu ņems pie sevis un audzinās pats. Viņa var dzīvot, kā vēlas un ir pieradusi. To izdzirdējusi, Jana pa īstam nobijās, jo Maksis bija viņas bankomāts un bez tā nekas labs nav gaidāms. Jana sāka kliegt klausulē, ka rakstīs iesniegumu policijā un tiesā panāks, ka viņš vispār nekad dēlu neredzēs. Uz to viņa izdzirdēja pavisam mierīgu atbildi, ka viņš iesniegs pretprasību un: «Tas viss tev beigsies ar vecāku tiesību atņemšanu, plus vēl maksāsi dēlam alimentus. Ja tev nav skaidrs, dārgā, tad alimenti ir tāda lieta, kas jānopelna. Tevi apmierina tādas perspektīvas?» Protams, ka tāds pavērsiens Janu nekādi neapmierināja. Visu dienu viņa mocījās. Vairāk gan ar paģirām. Vakarā atnāca viņas mīļākais. Jana, sūcot sarkanvīnu, uz viņu skatījās un piemeta jaunu plānu: «Nu, ko. Rihards nav tik biezs kā Maksis, tomēr naudas viņam ir pietiekami. Jāņem ciet!» Un sāka realizēt jauno scenāriju...
