Meta – jauna, simpātiska un vienmēr optimistiski noskaņota sieviete – ar savu dzīvi bija pilnīgi apmierināta un neuztraucās, ka drēbes kļūst par mazu nevis no nepareizi uzlikta veļasmašīnas režīma, bet pieaugošajām tauku krokām. Tā tas būtu turpinājies, ja vien viņas sēdošā darba un bulciņu ēšanas rutīnu neizjauktu māte…
Nejaušais mātes apciemojums
Pat nezinu, kas viņai bija uznācis - vai nu totāls sniega trūkums, vai kas cits. Taču sanāca tā, ka māte, ar kuru nebiju tikusies pāris gadus, atbrauca pie manis - savas jau pieaugušās meitas - no Gulbenes uz Liepāju ciemos. Un, ieraudzījusi mani, tikai noelsās. It kā no sajūsmas par tikšanos ar meitu un uzreiz pēc tam arī no ieraudzītā. Viņas meita bija «paaugusies». Tikai nevis garumā, bet platumā. Un ko tad mana radītāja bija cerējusi ieraudzīt? Man ir sēdošs darbs, mazkustīgs dzīvesveids, ēdu pārsvarā pusfabrikātus un veikala salātiņus. Un vēl tas ikdienas stress... Bet mamma nemaz negribēja klausīties. Praktiski visu atvesto cienastu - kūpinātu šķiņķi, pašas ceptos speķa pīrādziņus un trīs burkas ar aveņu zapti - viņa ar skarbu sejas izteiksmi novēlēja manai apjukušajai kaimiņienei, kura bija ieskrējusi uz kafijas tasi paklačoties. Man mamma visžēlīgi atstāja skābētos kāpostus un divas burciņas ar marinētām baravikām. Un pat, pirms to visu atdot man, viņa nežēlīgi pavēlēja vispirms uzkāpt uz svariem, kurus neapdomīgi biju nolikusi pie skapja visiem redzamā vietā. Riktīga pamāte! Tā vietā, lai palutinātu savu atvasīti ar mājas našķiem, viņa man uzrīkoja vietējo genocīdu un lika, visiem redzot, kāpt uz svariem! «Tikai plus astoņi kilogrami,» bezrūpīgi jestri nomurmināju. «D...sā darbs un materiāls,» māte drūmi aplauza manus spārnus. «Vai tad tiešām tu pati nemani, ka drēbēs nevari vairs ielīst?» «Es biju domājusi, ka no tās vecās veļas mašīnas sarāvušās,» pat mani pašu nepārliecināja atbilde.
Atgriešanās uz skaistuma ceļa
«Un kā tev ar kavalieriem lietas sastāv?» māte turpināja uzbraucienu. «Ir. Viens,» atbildēju. Es ātri nospriedu, ka mana pusmūža kolēģa jēlie komplimenti šobrīd ir uzskatāmi par pilnvērtīgu attiecību modeli. «Bet es uzskatu, ka ir jābūt otrādi,» sakrustojusi rokas uz krūtīm, noskaldīja mamma. «Kā minimums astoņi džeki un tikai viens lieks kilograms. Un tas pats tikai krūšu augstumā! Meitiņ, sāc taču beidzot kaut ko darīt, lai vari cilvēkos rādīties arī dienas gaismā. Es taču gribu, lai tev pašai labāk.» Un aplika savu roku man ap pleciem un ar otru pabužināja manus matus. Viņai viegli runāt. Pati visu mūžu nodarbojusies ar volejbolu, kur tad viņai speķis radīsies... Un, savu humāno mērķu vadīta, viņa mani uzcienāja vakariņās ar štovētiem kāpostiem un pudeli kefīra. Tovakar nodomāju, ka mana atgriešanās uz skaistuma un slaidas figūras ceļa būs kaisīta ar ērkšķiem un badošanos. Fitnesa zāle pēc darba - tas nemaz nav tik šausmīgi, kā varētu likties, bet gan veselīgi un pareizi. Tā es sevi mierināju centra ģērbtuvē. Paskatījos spogulī. Kājās pelēkas, pļurīgas treniņbikses, mugurā T krekls kā Allai Pugačovai. Tādā skatā ķermeņa kontūras ir visai nosacīts jēdziens. Un fitnesa instruktore - vāvere ar pielīmētām skropstām - acīmredzami juzdamās mana imidža sakauta, steidza piedāvāt velotrenažieri un skriešanas celiņu. Tā sanāca, ka pirmo pusstundu nācās ātrā solī soļot ar blakus celiņā esošu vīrieti, kurš bija ietērpies gandrīz man identiskā maskēšanās klozē. No malas droši vien izskatījāmies kā divi labi nobaroti dvīņi, kas spītīgi dodas pretī nezināmam mērķim. «Brālis», cenšoties pārvarēt aizdusu, vērsās pie manis: «Mani sauc Aivars, es te nodarbojos jau divus mēnešus. Jūs šeit redzu pirmo reizi.» «Bet mani sauc Meta. Tiešām šeit esmu pirmo reizi un ceru, ka turpināšu apmeklējumus.» Ne treniņš, bet kaut kāda anonīmo neveiksminieku sanāksme - nodomāju. «Un atcerieties - pēc treniņa nekādu bulciņu, bet gan tēju bez cukura un vājpiena biezpienu. Nu, ja gribas sevi palutināt, tad var nedaudz tvaicētu zivi ar Ķīnas salātu lapām!» Tā mūs uzmundrināja instruktore pēc nodarbības. Aha, protams. «Arī tuklis Aivars tūlīt skries grauzt salātus, nevis pumpēt aliņus,» es pie sevis murminot nosmīnēju un devos prom, novembra tumsai salti apņemot manu augumu. Tā vien likās, ka, spriežot pēc instruktores toņa, viņa taisās mūs izdzīt līdz supermodeļu līmenim un tad upurēt kādam estētiski noskaņotam drakonam. Nu, sakiet, kā var pēc divu stundu mocībām dzelžu zālē noņemt stresu ar pāris salātu lapām? Vai vispār ir iespējams pārdzīvot ziemu, dzerot tēju bez cukura?! Tovakar aizmigu ar burkšķošu vēderu un ar saraustītām domām par kūpinātu vistas stilbiņu.
Rīta kross suņa pavadībā
«Bet tu uzsāc dienu ar krosiņu!» papildu moku ceļu man ieteica kolēģe Nora. «Tas tev dos dubultenerģijas devu visai dienai!» Viņa iemeta sev mutē šokolādes konfekti un veikli nolēca no mana galda stūra gluži kā hiēna (vai leopards). Vajag taču! Ir cilvēki ar tādu metabolismu - ēd visu pēc kārtas kā uz kaušanu, bet izskatās kā balerīnas. Bet vispār ideja par rīta skrējieniem ir pareiza, jo es vispār esmu «cīrulis» un tāpat no rītiem nenāk miegs. Un es to paveicu! Nākamajā dienā kolēģiem atstāstīju, cik komiski sanāca mans pirmais skrējiens. Lieta tāda, ka skolas stadionā līdz ar mani ieradās arī kāds zvērināts suņu mīlis. Viņa suns, pēc visa spriežot - dobermanis, laikam nosprieda, ka ir ļoti aizdomīgi, ja sešos no rīta pustumsā kāds skrien it kā prom no viņa. Uztaisīja uzrāvienu un ar visu pavadiņu nesās man pakaļ. Nebiju domājusi, ka varu tik ātri pārvietoties. Pēc brīža es jau biju bērnu laukuma trepīšu pašā augšā un paniski spiedzu. Labi, ka suņa saimnieks mani izglāba, saķerot savu cerberu un iekaustot to audzināšanas nolūkos ar siksniņu pa dibenu. Manā ieskatā, pārāk maigi. Atlikušos trīs riņķus es skrēju, modri vērojot dobermani. Jutu, ka arī viņš no manis nespēj novērst skatienu, acīmredzami plānojot novest līdz galam iesākto, un rāmi rikšoja pavadiņā pa priekšu savam saimniekam. «Lūdzu, piedodiet mums,» vientiesīgi taisnojās suņkopis, kamēr es vingroju pie trepēm. «Ādolfs vēl ir pavisam jauns un dumjš kucēns, bet viņš labosies. Bet vai jūs te katru rītu tagad skriesiet?» Gribēju jau atbildēt, ka tikai tikmēr, kamēr no rītiem vēl ir tumšs, bet, paskatoties uz Ādolfu, pārdomāju un atbildēju: «Cerams.» «Mani sauc Zigmārs jeb, īsāk sakot, Zigis,» lūdzoši teica suņa pavēlnieks un pastiepa pretī plaukstu. «Bet mani sauc Meta, ja īsāk, tad arī Meta.» Attapos pēc pusstundas - mans jaunais paziņa aizrautīgi aprakstīja sava Ādolfa pirmos jaunības mēnešus un to, kā viņš apēdis visus apavus, kas bija atrodami mājās. Un tad, kad viņu par to sodīja, viņš, skaļi rejot, demonstrēja cinisku naidu pret visu ko var vilkt kājās. «Un vispār tieši tāpēc es šodien nokavēju darbu, toties piektdien eju uz randiņu!» nobeidzu darbā savu rīta piedzīvojuma atstāstījumu. «Dosies satikties ar Ādolfu?» indīgi precizēja Nora. «Iekāres pilni riņķosiet pa skolas stadionu? Skaties, ja tā turpināsi, tad uz Ziemassvētkiem ne tikai notievēsi, bet vispār par ēnu pārvērtīsies!» Un pati skaļi iesmējās. Reti riebīga sterva. Liekas, ka viņa pati ir nedaudz pieņēmusies svarā pēdējā laikā. Ir tomēr uz pasaules taisnība!
Vīruss liek atcelt randiņu
«Nemaz negaidīju, ka atkal atnāksiet,» smaidot teica Aivars fitnesa zālē. «Domāju, ka pēc pirmās reizes aiziesiet no sporta!» «Nemaz neceriet, viss tikai sākas,» atbildēju viņam un, griežot pedāļus, veltīju lāzerspožu smaidu. Biju gatava viņu pat nobučot, jo jau tikai pēc desmit nodarbībām es biju pazaudējusi divus kilogramus! Un līdz piektdienas randiņam uzspēšu nomest vēl puskilo! Tovakar ņēmos pa zāli kā negudra, līdz instruktore mani gandrīz ar varu padzina no zāles. «Jūs esat apbrīnojami mērķtiecīga sieviete, Meta!» sajūsminājās Aivars. Gāju mājās cauri putenim un stindzinošajam vējam, bet nemaz to nejutu, jo biju uzkarsusi no treniņa adrenalīna. Bet toties no rīta - pilns deguns, temperatūra un sāpoša galva. Pat izsaucu uz māju ārstu. Kaut kāds vīruss... un nozīmēts pilnīgs miers, daudz šķidruma un C vitamīns. Pagāja trīs dienas, bija laiks randiņam ar Zigi un Ādolfu. Taču deguns, lai arī vairs netecēja, bet bija ciet, galīgi sarkans un iekaisis. Tādā skatā ierasties, lai kādu valdzinātu, nebija prāta darbs. Ak, sports - tu ne tikai vieno dvēseles, bet arī lauz likteņus... Taču nepagāja ne ilgs laiks un atkal biju uz strīpas! Pulkstenis rādīja 6.15 no rīta, un es nesos uz stadiona skrējienu. Cerams, ka Zigis arī būs un es viņam varēšu paskaidrot savu «uzmetienu». Bet, sasodīts, viņa nebija. Bija trīs tēvaiņi, kas arī mēmā klusumā mani apdzina vairākas reizes. Iespējams, Zigis to visu vēroja no tālienes un nolēma nejaukties manā un tēvaiņu izklaidē. Vakarā atklāju, ka esmu nometusi jau piecus kilogramus. Morāle - sportam nav jēgas, daudz efektīvāk ir nolikties ar vīrusu un pārdzīvot par mīlas lietām. Bet neko, turpināju iet uz fitnesa zāli. Skrējienus pa stadionu nācās atlikt, jo tur bija tādi sniega sanesumi, ka varētu kājas aplauzt. Un tad pēc kārtējā treniņa zālē nolēmu vakarā iet mājās caur stadionu. Laternu gaismā varēja redzēt vairākus suņu īpašniekus ar saviem mīluļiem. Nevienu nepazinu, taču neuzspēju pat sākt pie sevis žēloties par savu grūto likteni, kā man pieskrēja līksmi rejošs kustonis un iebakstīja ar purnu pa ceļiem. Tiešām viņš bija mani atcerējies?! «Ādolf, skaistuli, neesi nosalis? Un kur tavs saimnieks?» «Tepat vien esmu,» man aiz muguras atskanēja balss. «Sveika, Meta. Sen nebiji redzēta.» Cik reizēm tomēr viss sanāk dīvaini! Uzvelcies un sadomājies, ka viss ir slikti, bet tad tu izdzirdi: «Kad tu neatnāci uz randiņu, es nodomāju, ka nemaz tev nepatīku. Tāpēc, ka esmu tik tievs un nesportisks. Nolēmu visu mainīt. Tagad eju uz trenažieriem un cilāju dzelžus.» Kas to būtu domājis!? Es, tizlenīte, kura sāka skriet tikai tāpēc, lai nomestu taukus, varēju kādam likties varen sportiska jaunava! Bet rezultāts ir necerēts - pazuda tauki, uzradās vīrietis! Nākamnedēļ mēs iesim pirkt abonementus uz baseinu. Vēl visa ziema priekšā, bet tur fiziska slodze, silts ūdens un pirts, kur atvilkt elpu un izkarsēties. Nu un, protams, no rītiem es turpinu skriet pa skolas stadionu, mani mēģina noķert Ādolfs, bet aiz mums skrien Zigis. Tagad par visu šo mammai varu pateikt vienīgi paldies…
