Ramona nekad nebija viena. Vienmēr viņai apkārt spietoja sajūsmināti pielūdzēji. Un no šīs bagātīgās vīriešu substrāta paletes viņa prata izvēlēties labāko. Bet bija jau jābūt arī reālistei, jo jāsaprot, ka ne jau visi spietotāji bija tik ideāli kā gribētos. Vienu otru viņa vispār labprātāk nošautu, lai nemoka sevi un apkārtējos... Izvēlējās labāko un bija ar to kopā gan priekos, gan bēdās… Līdz beidzās mīla, cieņa, vēlēšanās saprast, tāpēc arī piedot... Taču arī pēc tam viņa nevarēja žēloties par vīriešu uzmanības trūkumu. Šobrīd viņas dzīvē bija trīs vīrieši. Kaut gan teikt «bija» ir ne visai precīzi. Vienkārši – viņi nekur nav pazuduši.
Seno dienu mīla
Aleksis bija viņas otrais vīrietis vai, kā vēl mēdz izteikties - mīlestība. Romantiskas pastaigas Ķīšezera krastā pēc zooloģiskā dārza. Skūpsti, kvēli apskāvieni un dramatiskas šķiršanās, sarunas mobilajā līdz rītausmai... Sekss visās iespējamajās vietās, ieskaitot Ložmetējkalna skatu torni. Tas viss ir bijis. Bet, taisnību sakot, brīžiem Aleksī jutās kaut kas augstprātīgs, it kā viņš ar savu klātbūtni izrādītu žēlsirdību Ramonai, zaudējot savu dārgo laiku. Šīs ciniskās notis Aleksī nekad viņai nebija patikušas. Jau pēc tam, kad Ramona apprecējās pirmo reizi un pārcēlās uz citu pilsētu, viņu sakars aprāvās. Ne jau uzreiz. Aleksis viņai periodiski šo to uzrakstīja «draugos». Bet pati pirmo reizi viņam piezvanīja pēc četriem gadiem. Tieši tad, kad bija izjukusi viņas laulība. Bet diemžēl Aleksis tieši tobrīd bija precējies. «Laikam nav lemts,» paraustot plecus, konstatēja Ramona un dzīvoja vien tālāk. Bet, saņēmis informāciju par viņas šķiršanos, Aleksis manāmi atdzīvojās. Sāka regulāri zvanīt un aicināt uz randiņiem. «Ai, nu varu jau arī aiziet. Nav jau ko zaudēt,» nodomāja Ramona un piekrita aiziet ar Aleksi uz kafejnīcu. Kā nekā nebija redzējušies veselus piecus gadus... Padzēra kafiju un apēda kūciņu. Iedzēra konjaku. Un skaidra lieta, ka visas garās sarunas par dzīves jēgu beidzās ar pilnīgi neslēptiem Alekša mēģinājumiem vakaru abiem noslēgt horizontālā stāvoklī blakus esošajā viesnīcā. Vārdu sakot, Ramona no viņa atkāvās un aizsūtīja mājās pie sievas, lai «ka tik kaut kas nenotiek!». Bet ar to stāsts nebeidzās. Nākamajos gados viņi tikās pāris reizes gadā. Ramona - lai vienkārši parunātos, bet Aleksis - lai «pabeigtu iesākto». Pa to laiku Ramona jau bija atkal pārcēlusies uz dzīvi Rīgā un uzspējusi izšķirties ar otru, nu jau «civilvīru». Viņa atkal bija pilnīgi brīva sieviete. Bet Aleksis joprojām bija precējies. Un nu jau pilnīgi mērķtiecīgi meklēja sev mīļāko, par ko arī atklāti paziņoja Ramonai. Viņa ar plaši ieplestām acīm klausījās Alekša prātojumos, kad viņš klāstīja tēzes par to, ka viņa «vairs galīgi nav tajā vecumā, lai turpinātu lauzties», viņš taču ar Ramonu «ir pilnīgi atklāts par saviem nodomiem» (panākt, lai Ramona kļūst par viņa mīļāko) un «nodarboties ar «to» pilnīgi mierīgi var pie viņas mājās vai pie viņa mašīnā». Vēl Aleksis viņai aizgrābti atklāja pāris sirdi plosošas sāgas, cik ļoti patīkami ir tikties ar sievietēm viņas vecumā, kuras «vienmēr pašas zina, ko vēlas», un ka viņš «īstenībā redz sieviešu slēptās vēlmes, tajā skaitā arī Ramonas, kas viņu grib, tikai viņai traucē kaut kādi muļķīgi aizspriedumi». Jā, reizēm viņai bija uzplaiksnījumi, ka gribējās vienkārši visam uzspļaut, un varbūt? Tiešām?.. Bet tad uzreiz atcerējās, ka viņš ir precējies, un tādās surogātattiecībās viņa nekādi negribēja piedalīties. Tur nebūtu nekā īsta. Aleksis viņu nemīlēja, un arī viņa Aleksi nemīlēja, kaut arī mīlestību, ja vien labi pacenstos, varētu atgriezt. Bet tam vajadzētu laiku, kura nebija. Astoņos vakarā viņam jābūt mājās, un jebkādas romantisma izpausmes viņa uzskatīja par pusaudžu maksimālismu. No tādas vienkāršības Ramonu šķebināja. Kaut arī reizēm Alekša īsziņas «vacapā» bija bez jebkāda cinisma, patiesi mīļas un cilvēcīgas. Tajos brīžos viņa atpazina Aleksī puisi, kuru viņa mīlēja no visas sirds vienpadsmitajā klasē.
Turp un atpakaļ
Ar Jāni Ramona nodzīvoja kopā trīs gadus. Tās bija dīvainas, bet kaisles pilnas attiecības, kas iesākās pilnīgi pēc viņas iniciatīvas un kuras viņai izdevās pārvērst gandrīz īstā mīlestībā. Jānis dvēselē bija vienkāršs puika, bosiks, kurš labi iederējās jebkurā kompānijā, jo viņa raksturs bija kā atvērti vārti. Un viņa apbrīnoja šo mūsdienu huzāru, kurš visam lika virsū «mīksto» un vienkārši peldēja pa straumi. Savas muļķības dēļ viņa centās Jāni audzināt un mainīt. Viņa centās no viņa izveidot mūri, aiz kura paslēpties no dzīves virpuļiem. Mēģināja audzināt un lipināt pa gabaliņiem, bet nekas nesanāca, beigās viss sadrupa lipīgā pļekā. Jānis bija bezcerīgi nenopietns un bezatbildīgs, kaut arī maigs un jūtīgs. Bet arī draņķis... Ramona nojauta, ka viņam palaikam uzpeldēja kāda padauza. Neko pierādīt nevarēja, jo mājās no darba viņš tāpat pārradās vēlu. Vai no darba, vai kādas «šmaras», kas to lai zina... Līdz kādā dienā Ramona konkrēti saprata, ka uz Jāni paļauties nevar. Ramona mīlēja spēcīgus vīriešus, bet Jānis tāds nebija. Ramona juta un redzēja, ka ar viņu nevar rēķināties nopietni... Pēc tam viņi paretam turpināja tikties... Gultā. Tā bija vienīgā vieta, kur viņi atrada kopēju valodu. Bet sekss taču nav galvenais. Sekss nav galvenais pat tādai hedonistei kā Ramona. Tāpēc, ka pat pēc viskarstākās nakts pienāk drēgns rīts, kas visus atvēsina ar savām problēmām un rūpēm. Kad no rīta tu paliec viena ar savām problēmām, mērķiem un darbiem, tad karstās mīlas nakts prieki pārvēršas sapnī...
Vēlais vakara zvans
Pēdējo reizi iepazinusies pa telefonu Ramona bija vēl desmitajā klasē. Kopš tiem laikiem viņa, nu, kā jau «gudra un pieredzējusi» meitene tādās avantūrās neielaidās. Kaut arī joprojām mēģināja dzirkstīt ar asprātībām uz nejaušajiem zvaniem, kas bija kļūdījušies ar numuru. Ieradums... Vēlu vakarā Ramonas darba mobilajā pienāca zvans. Samtaina vīrieša balss vēlējās uzzināt fasādes digitālās reklāmas cenas. Viņai nebija ne jausmas par cenām, jo par tām atbildēja cits menedžeris, bet viņa vienmēr bija mācējusi uzturēt sarunu un ieinteresēt sarunu biedru. Vēl jo vairāk, ka tovakar mājās viņa sev «taisīja nagus» un bija gatava tarkšķēt līdz rītam, galvenais, lai roka nenotrīc un viss «gela skaistums» nav jāmet miskastē. Viņi norunāja divas ar pusi stundas. Pēc tam Kaspars sāka zvanīt katru vakaru. Ramona saprata, ka būtu diezgan stulbi cerēt uz kaut ko labu no akliem telefonu randiņiem. Pārāk rūgta bija skolas laiku pieredze. Bet neatbildēt uz zvaniem arī nevarēja sevi piespiest. Vēl jo vairāk tāpēc, ka viņš bija tik inteliģents, tik ļoti interesējās par viņas dzīvi un iekšējo pasauli.
Un tā Ramonas dzīvē bija trīs vīrieši. Un kaut arī Ramona saprata, ka uz šiem trim cinīšiem viņa globālos cunami neizdzīvos, tomēr lokālus negaisus pārlaist var. Ja jau trūkst visi striķi un gribas vai skriet augšā pa sienām, tad jebkurā laikā var piezvanīt vienmēr gatavajam Jānim, un tas savu iznācienu atstrādās pēc pilnas programmas. Vai arī vienkārši var «vacapā» paflirtēt ar Aleksi. Aizsūtīt viņam bildi ar pliku pupu, un pēc tam uz divām dienām mīlas pilnas serenādes ar «navarotiem» garantētas. Bet Kaspars ar savu samtaino baritonu sarunas laikā viņai vēderā modināja tādus tauriņus, ka visapkārt viss kļuva nesvarīgs un tajos brīžos pašai likās, ka visas problēmas izzūd un kļūst pilnīgi nesvarīgas. Ja nu vienīgi globālā sasilšana... Katrs no šiem vīriešiem viņai bija kā rezerves avārijas skābekļa balons, ar kuru pilnīgi pietiek, līdz ieradīsies glābēji. Vai arī kā paciņa ar sausiņiem glābšanas laivā okeāna vidū. Galvenais izvilkt līdz brīdim, kamēr pie viņas piepeldēs «lielais laineris» un cēli sniegs pretī savu stipro un uzticamo roku.
...Nē, nu, protams, Ramona vēl nav pilnīgā izmisumā. Viņa joprojām cer un grib ticēt, ka dzīvē pienāks brīdis, kad no miglas parādīsies «viņš». Un viņas mīlu novērtēs - tā būs abpusēja un patiesa. Tāda, kas nepāriet pēc modinātāja zvana no rīta. Un viss būs tiešām gluži kā pasakā. Stop... Bez visādiem «gluži kā», jo tā jau būs realitāte.