VAKARA ZIŅAS. Kad dzīve liek pārskatīt prioritātes…

 
©Pixabay

Iveta nekad nebija viena. Viņu vienmēr ielenca pielūdzēji, ikvienā tusiņā viņa bija uzmanības centrā, it kā, ienākot telpā, izstarotu kādu īpašu pievilkšanas spēku. Un viņa vienmēr arī dabūja to, ko gribēja, mīlēja, bija kopā ar saviem izredzētajiem tik ilgi, kamēr bija interesanti un tas neuzlika nekādas saistības. Tad Iveta meklēja jaunu ceļabiedru. Viņa lidinājās kā tauriņš pavasarī – no viena zieda pie otra…

Attiecības bez ilgstošām saistībām

Ivetas moto bija gluži kā vīrietim, par ko draudzenes bieži vien pat brīnījās, proti, Iveta uzskatīja, ka attiecībām bez ilgstošām saistībām nav nekādas vainas. Varēja visādi izcelties vīriešu priekšā, smuki sapucēties, saņemt visādas dāvaniņas un kopīgi apmeklēt pasākumus… Viņai nebija iebildumu arī pret fikso seksu automašīnā, Ivetai tas šķita interesanti. Bet tikko pie horizonta viņa sajuta iespēju izdzirdēt Mendelszona kāzu maršu un sev veltītu zagsa runātājas smaidu, tā viņa no attiecībām pazuda, uzspridzinot aiz sevis visus tiltus.

Ivetai galvenais bija bizness, iespēja nopelnīt lielo piķi, tāpēc nekāds vīrs ar bērniem šajā plānā neiederējās. Viņasprāt, tas tikai bremzēja iespēju tikt dzīvē uz augšu. Pārāk acīmredzami bija, kā lielais vairums viņas draudzeņu apprecoties apstājās savā izaugsmē un vienkārši kļuva par mājsaimniecēm, kuru vienīgais sarunu temats bija pamperi un receptes. Ivetas vienīgie patiesas laimes ekvivalenti bija nauda un karjera, jo ar naudu varēja sasniegt visu un būt neatkarīga. Viss, kas tam traucēja, viņasprāt, bija vienkārši priekš pelēkās masas. Nauda valda pār pasauli, un mīlestība ir lieks sentiments, kuru var sev atļauties nelielās devās, tad, kad baigi sagribas. Tā Iveta domāja. Ilgu laiku. Savs pamats šādam uzskatam bija ne tikai tas, ka skolas laika mīla bija beigusies traģiski - Iveta palika stāvoklī, puisis pameta, viņa uztaisīja abortu. Iveta, nocietinājusies no apkārtējiem, vēlāk dzīvē tiešām visu bija sasniegusi saviem spēkiem. Lai arī karjeru viņa bija veidojusi, nesmādējot tos pašus sakarus gultā. Taču visu darīja kā atriebjoties vīriešu sugai, ar vēsu prātu. Proti, Iveta bija izmācījusies par grāmatvedi, sāka strādāt kādā firmā, pamazām pacēlās aizvien augstākā postenī, vēlāk ar priekšnieka un citu izklaidēties kāru onkuļu gādību izveidoja savu firmu, tika pie labiem klientiem ar labu naudu. Galvenais, ka visas lietas notika tikai augšupejošā grafikā. Kā nebeidzamā lidojumā. Tikai neliela problēma - kad nauda ir, veiksme ir, bet gandarījuma nav. Arī tas augšup ejošais lidojums vienreiz piegriežas….

Dīvainā pastniece

Tā viņa lidinājās, strādāja, retu reizi apciemoja savējos laukos. Un, ja retu reizi viņai savā Mārupes mājā, kur dzīvoja kopā ar suni, uznāca skumjas, Iveta iedzēra vīnu, uzlika kādu komēdiju vai, mierinot sirdsapziņu, kādam ziedoja naudu, bet pēc tam atkal sapurinājās un uzlika atpakaļ bruņas. Jo darbā un kopā ar vīriešiem viņai vajadzēja būt dominējošajai mātītei. Taču tad pēkšņi kādu vakaru viss mainījās… Reiz pie Ivetas mājas vārtiņiem līkņāja kāda tantiņa ar mazu sunīti. Izskatījās, ka viņa kādu gaida. Iveta izgāja pagalmā, uzrunāja tantiņu. «Lūdzu mani atvainot. Ļoti negribu jūs apgrūtināt, bet vai jūs nebūtu Iveta?» Kad viņa apstiprinoši atbildēja, tantiņa rokās nodeva vēstuli. «Nezinu, vai es daru pareizi, bet domāju, ka tev ir jāizlasa tā vēstule. Mazums kā dzīve iegriežas. Bet viņš… ceru, ka viņš mani sapratīs,» juceklīgi skaidroja tantiņa un mēģināja rokā iespiest konvertu. «Tā, kundzīt, varbūt pietiks filozofēt un tomēr paskaidrosiet, kā jūs mani zināt un kas tas par viņu? Un ceru, ka neesat Jehovas lieciniece?» jautāja Iveta. «Tu izlasi, un pati visu sapratīsi. Reizēm mēs paši nesaprotam to, ko šai dzīvē esam sastrādājuši…» Uz minūti aizdomājusies, viņa papētīja konvertu ar uzrakstu «Ivetai». Sūtītāja adreses nebija. Tiešām dīvaina padarīšana. Kad pēc brīža Iveta pacēla acis, ne tantiņas, ne viņas sunīša vairs nekur nebija. Iveta iegāja atpakaļ mājā, paņēma glāzi vīna, ieritinājās klubkrēslā un sāka lasīt…

Ak dies, kāda vēstule…

Konvertā izrādījās vēstule no puiša… No tās pašas skolas laika mīlestības, kuras dēļ kādreiz nācās taisīt abortu. Bija pagājuši 15 gadi… Jānis bija kļuvis par invalīdu. Viņš vienmēr bija pārgalvis. Braucis ar mašīnu, ziemā saslīdējis, grāvis, avārija, reanimācija un tagad ratiņkrēsls. Iveta lasīja un lasīja, pēc tam nolika vēstuli uz galda un iedzēra vēl vairākas glāzes vīna. Atkal paņēma vēstuli, un bļāviens… kā trīcēja pirksti… «Mīļā mana! Man droši vien nav tiesību Tev rakstīt, bet savu sodu par pāri nodarījumu Tev esmu jau saņēmis. Dzīvē viss nāk atpakaļ - gan labais, gan sliktais. Arī man. Toreiz, kad es Tevi pametu, man bija galvā tikai vējš un šķita, ka bērns manus nākotnes plānus tikai apgrūtinās. Es gribēju būt brīvais ērglis. Tāds arī ilgus gadus biju - izveidoju savu biznesu, tirgoju auto, bija sievietes, saunas, bizness Krievijā, līdz vienā dienā viss mainījās. Iekļuvu avārijā, kas dzīvei pārvilka svītru, jo es zaudēju visu. Gan iespēju brīvi kustēties, gan ģimeni. Sieva no manis izšķīrās, jo tobrīd mašīnā biju kopā ar savu kārtējo mīļāko. Patiesībā, kad tā domāju - saprotu, ka laikam visgaišākās un tīrākās jūtas man bijušas pret Tevi… Es Tev katru dienu kopš avārijas rakstu vēstuli, bet baidos nosūtīt. Es nožēloju visu - gan to, ko esmu nodarījis Tev, gan to, ka nekad dzīvē tā arī neesmu bijis kopā ar cilvēku, kuru no sirds mīlētu. Bet nu jau bijušo vairs neatgriezt…» Un vēstule turpinājās tikpat nožēlas pilnā tonī… Izrādījās, ka Jānis bija palicis arī bez iztikas līdzekļiem, bizness izkūpējis, partneri pametuši… Viņš spēja vien samaksāt savai kopējai - tai pašai sirmajai kundzītei, kas atnesa vēstuli.



Traģēdija apvieno

Iveta izlasīja vēstuli, apraudājās, jo visu mūžu zemapziņā un savā sirdī bija nesusi aizvainojumu pret Jāni. Viņa nolēma uzmeklēt skolas laika mīlestību. Caur saviem kanāliem uzzināja, kur Jānis dzīvo, izrādās, bija pārcēlies uz citu pilsētu, sapucējās un aizbrauca. Kad tā pati tantiņa atvēra Jāņa dzīvokļa durvis, pārsteigts bija tikai Jānis. Tantiņa aši uzvilka drēbes un teica, ka aizstaigās līdz savai mājai. Viņa jau laikam nojauta, ka Iveta atbrauks. Sākumā ne Jānis, ne Iveta nevarēja pateikt ne vārda. Kādas pāris minūtes tā klusējuši, Jānis beidzot attapās piedāvāt viešņai apsēsties. Viņi norunāja visu nakti… Runāja, raudāja, smējās… Kad otrā dienā Iveta devās prom, abi sarunāja satikties vēl. Un pēc vienas tikšanās reizes sekoja nākamās, līdz Iveta jau sāka palikt aizvien biežāk pie Jāņa pa nakti un dažreiz abi brauca pie Ivetas. Senais aizvainojums bija norīts. Iveta sāka rūpēties par Jāni, sarunāja viņam mediķus, operāciju, jo izrādījās, ka gadījums nav tik bezcerīgs, tam visam vienkārši bija vajadzīga nauda, kuras Jānim nebija, bet Ivetai bija. Un šis bija tas gadījums, kad viņa to tērējot nežēloja. Viņas dzīve bija ieguvusi citu jēgu, saturu…

Pagāja gads, divi… Iveta un Jānis apprecējās. Un - sagaidīja pasaulē savu pirmdzimto. Puiku, kuru arī nosauca par Jāni. Reizēm viņi abi runāja par to, ka 15 gadi, kopš beigta skola un abi tik slikti bija šķīrušies, ir pazaudēts laiks, taču tajā pašā laikā - šie gadi viņiem bija devuši pieredzi un dzīves rūdījumu. Lai arī skarbu. Taču secinājums abiem ir viens - dzīvē laiku pa laikam ir jāpārskata prioritātes…