dzīvesstāsts

“Mana nopelna jau tajā nav, ka esmu piedzimusi – par to jāsaka paldies vecākiem un vecvecākiem. Un šajā reizē es to darīšu no teātra skatuves – ar savas vecmāmiņas dzīvesstāsta lasījumiem,” saka Valmieras teātra aktrise Ieva Puķe.

Kad man vēl nebija divdesmit gadu, pavēla rudens stipri agrā rīta stundā man bija jābūt kādā uzņēmumā, lai tiktos ar kādu biedējošu (tajā brīdī) dāmu un runātu par to, vai nosacīti lētai datorzinību apmācībai Latvijas tirgū ir vieta. Tā bija mana pirmā darbavieta un trešais darba mēnesis vispār.

Parasti savus pieredzes stāstus vairāk atklāj sievietes. Šoreiz dzīvesstāstā dalās vīrietis – kāpēc, viņaprāt, neizdevās trīs kopdzīves mēģinājumi. Jā, kopīga dzīve bija, bet īsts pāris neizveidojās. Kāpēc?

Jevgeņijs jeb, kā viņu visbiežāk uzrunā draugi un draudzenes, Žeņa, ir vīrietis pusmūžā. Tumšiem matiem, fiziski spēcīgs un slaidu, labi trenētu augumu. Turklāt viņš ir viens no samērā nedaudziem Latvijas iedzīvotājiem, kuram izdevies iegūt doktora zinātnisko grādu socioloģijā vienā no izcilākajām un prestižākajām augstskolām pasaulē – Kembridžas universitātē. Viss viņa dzīvē ritējis tik perfekti, ka pēc doktora zinātniskā grāda iegūšanas vīrietis Apvienotajā Karalistē arī palicis un tur dzīvo jau ilgus gadus, jo laimējies tikt pie lieliska darba piedāvājuma tajā pašā mācību iestādē, kuru pats absolvējis.

Senos laikos cilvēki zināja to, kas notiek pašu un kaimiņu mājās. Pagasta jaunumus uzzināja baznīcā vai krogā. Cik ātri ceļoja ziņas par notikumiem pilsētā, valstī, pasaulē? Ilgi, protams. Toties tagad tikai un vienīgi virtuālajā pasaulē kļuva zināms kāds stāsts, kurā dalās tā dalībniece ar niku jeb segvārdu Murīte.

Pilsētu ietina dīvaina un maiga purpurkrāsas migla. Taču ļaudis to pat nepamanīja – viņi rosījās kā skudras savu neona gaismu, automašīnu, veikalu, dzīrotavu, skaņu, smaku, ielu mudžekļu kakofonijā. Viņiem vienkārši nebija laika pacelt savus skatienus kaut nedaudz augšup, atraut tos no dubļainajām dzelzsbetona takām. Miglu pamanīja tikai Viņa. Sauksim šo sievieti par Sandru, kaut gan viņa varēja būt arī Elza vai Sintija, vai Anna, nav jau tik svarīgi, kādā vārdā vecāki izdomājuši nosaukt.

Pēc Pasaules veselības organizācijas vecumposmu skalas, Ritma skaitās un jūtas jauna. Viņai ir ap piecdesmit. Izskatās jaunāka. Savu neparasto mīlasstāstu Ritma izvērtē ar prātu, kaut gan sirds turpina asiņot. Viņa, skolotāja būdama, piesauc Rūdolfa Blaumaņa trāpīgo atziņu “Žogam, ko prāts uzceļ, jūtas viegli kāpj pāri”.

Ar draudzenēm diemžēl otro gadu tiekamies attālināti – skaipā vai zūmā. Jo tas kovids ar apnikušajiem ierobežojumiem... Un negribas jau, lai sanāk kā Valdim Lūriņam, kurš, nabadziņš, savā 70. jubilejā saldējās mājas pagalmā, bet policija tik un tā uzkrita kā sniegs uz galvas un Lūriņa meitai Ditai laikam pat uzlika sodu par neatļautu pulcēšanos vairāku mājsaimniecību ietvaros. Tomēr mums, ilgus gadus savstarpēji pazīstamām dāmām, laiku pa laikam gribas kolektīvi parunāties, tāpēc nolēmām – 14. februāris ir pārāk romantisks datums, bet 8. marts gan derēs. Vēl vienojāmies, ka trīsim mēles nevis par darbu un kovidu, bet vakara temats būs... dāvanas. Izstāstīsim cita citai par dīvainākajām dāvanām, ko esam saņēmušas vai dāvinājušas.

Šo stāstu izstāstīja 34 gadus vecā Inese, kura atrada savu atslēgu uz piepildītas dzīves sākumu. Viņai vairs nav bail no atteikumiem, no kļūdīšanās, un viņa atrod izdevību svinēt dzīvi ikdienišķās situācijās.

Tās bija astoņdesmito gadu beigas, kad gaisā virmoja tautas atmoda un padomijas sabrukums. Viss bija deficīts. Uzņēmīgi darboņi taisīja kooperatīvus un vienkārši savas būdiņas tirgū un Rumbulā. Pusmūža vīri sevi apliecināja jaunu meiteņu apskāvienos, savukārt studentes meklēja sponsorus. Visām pusēm izdevīgs darījums. Izņemot sievas, kuru vīri laiž pa kreisi. Likteņa ironija – nekad nevari zināt, cik lielu ironijas devu viņš piespēlēs tev. Arī Madara pat pašos trakākajos murgos nevarēja iedomāties, ka tas notiks ar viņu. Un reiz kā pērkons no skaidrām debesīm atskanēja telefona zvans.

Vai nežēlīga un dramatiskiem notikumiem caurvīta dzīves pieredze jaunas sievietes mūžā spēj attaisnot to, ka viņa pati no mocekles kļuva par varmāku? Kādas sievietes stāsts, no kuras atteicies miesīgs bērns.

Latvijas čempions fitnesā un kultūrismā, pasaules čempions pludmales volejbolā veterāniem Austrālijā, TV realitātes šova «Robinsoni» uzvarētājs un Liepājas fitnesa kluba «Gym Lāčplēsis» īpašnieks Māris Šveiduks (55) ir cīnītājs. To pierāda arī fakts, ka viņam izdevās uzveikt audzēju. Tagad vairs nepateiksiet, ka sportists pārcietis smagu operāciju un ķīmijterapiju.