Senos laikos cilvēki zināja to, kas notiek pašu un kaimiņu mājās. Pagasta jaunumus uzzināja baznīcā vai krogā. Cik ātri ceļoja ziņas par notikumiem pilsētā, valstī, pasaulē? Ilgi, protams. Toties tagad tikai un vienīgi virtuālajā pasaulē kļuva zināms kāds stāsts, kurā dalās tā dalībniece ar niku jeb segvārdu Murīte.
Mazie Meža Dīvainīši (MMD)
Stāsts sākās šī gadsimta sākumā, kad avīzē «SM-reklāma» (pēc tam nosaukums - «Latvijas reklāma») sadaļā «Lasītāju sarakste» pulcējās dalībnieki, kuri sarakstes gaitā nodēvēja sevi par MMD - mazajiem meža dīvainīšiem. Viņi aprakstīja savas ikdienas gaitas, citēja iepatikušos aforismus un dzejas rindas, komentēja citu rakstīto, dzejoja paši, aicināja uz bārtera darījumiem. Daži pat satikās kopīgos pasākumos - braucienā ar kuģīti Rīgā vai lasot lapas Siguldā. Viņi parakstījās ar dažādiem nikiem, piemēram, Pelēcis, Rīta Rasa, Drosmīgā, Sapņotājs, Strādnieks, Barters, Huligāns, Žoržeta, Kurmītis, Rudaste, Superdakteris, Maniaks, Pegasžokejs, Bacilis, Zebiekste, Robins Huds.
Kāpēc Mākonis?
Personu, par kuru būs šis stāsts, saukšu par Mākoni. Tas nav viņa izmantotais niks, tā viņu nosaucu es (un viņš neiebilda). Asociācijas ar tādu vārdu viņš izraisīja pēc kāda dzejoļa izlasīšanas:
«Mākonis gāja ar vēju.
Turēt to nevarēju.
--------------------------
Mīlēt ir - mākoņus vērot.
Sagaidīt, pavadīt, sērot.
Mūžību gūstīt, ne gūt,
mūžīgi sacīt - varbūt.»
Tā nu mēs ar Mākoni apmainījāmies viedokļiem, lasījām un komentējām viens otra rakstīto:
Skumjas ir mūžīgas. Prieki, laime - pārejoši. Nē, kļūdos, arī mīlestība var būt mūžīga, diemžēl pastāvīgi jāmaina partneri.
Mīlestība līdzinās vientuļai būdiņai kalnos, tur atradīsi tikai to, ko pats sev atnesīsi līdzi.
Daudziem cilvēkiem liekas, ka, paskatoties uz otru, var pateikt, kad viņš ir priecīgs, kad bēdīgs. Cilvēks var izskatīties laimīgs, taču viņa iekšienē viss jūk un brūk. Tu vari būt karalis, bet nav neviena, kas tevi mīlētu.
Debesjums - balts. Kā tīra dvēsele. No skarbiem vārdiem, no dusmām tīra. Ai, debesis, es joprojām piederu jums! Sauciet mani atkal!
Vienu brīdi viņš rakstīja ar citu niku, pauzdams par vīriešu un sieviešu attiecībām tādus uzskatus, ka mudīgi metos iebilst un atspēkot. Izrādījās, ka tā rakstījis, lai mani izaicinātu, paspēlētos:
Man patīk spēlēties ar tevi. Labdabīgi. Mīlestība nav slimība, kuru «izslimojot» iegūstam imunitāti.
Mēs spēlējam paslēpes. Kad viens slēpjas, otrs meklē. Ja atrastu, iespējams, zustu spēles burvība. Aizmirst, atrast viens otru nespējam. Man prieks par tevi.
Vienā vasaras vakarā viņš zvanīja ap pulksten desmitiem vakarā un paziņoja, ka ieradies manā pilsētā, vai es nevēloties satikties. Nevēlējos. Mans mērķis nebija iepazīties. Mani saistīja iespēja apmainīties domām, uzzināt citu problēmas un pieredzi, tā labāk iepazīstot un saprotot arī sevi.
Viņš un sievietes
Aizdomāties lika citu MMD dāmu adresētās piezīmes Mākonītim (laikam tās arī bija par pamatu segvārdam, kuru viņam piešķīru):
Uzmanies no M...! Nepagūsi attapties, kad viņš būs tavās domās, sirdī. Nespēsi nedomāt par viņu. Izjusti, atklāti, sirsnīgi runāt, iegūt uzticību - to viņš māk, bet vienīgais, ko iegūsi tu, būs nemiers.
Es tev uzticējos. Vienu brīdi prātā ienāca doma - lūk, ir cilvēks, kura dēļ vērts dzīvot uz Zemes. Un pēc tam uzzināju par tavu bēgšanu.
Mākonis citēja šādas rindas:
...ai, manas mazās sievietes.... Mirdzošie stikliņi man pie kājām. Tik daudz to salasās. Kājas top smagas un grimst. Meitenes manas, putekļi manos vējos. Jūs, satiktās un svešās! Čukstos pazaudēts solījums. Ak, nenāciet uz mani kā uz uguni tumsā. Apdedzināsiet spārnus un visu mūžu pa zemi rāposiet. Man nav vārda un tavējo drīz aizmirsīšu. Tu pati nāci, pati ļāvies. Ja pirmo reizi, tad rūgtumā pasmejies, ka nepaspēji apdrošināt savu nevainību. Vienmēr būs kāda, kas klusībā mani mīlēs, kāda, kas gribēs rotāties ar mani, un vēl kāda, kas mani nīdīs. Laiku laikos es klīdīšu pa pasauli, sēdams jūsu sirdīs šaubas par savu skaistumu un izmisumu, par robežām, kuras jums nepārkāpjamas. Nemāni sevi, meitenīt, Tev mani nepaturēt...
Vēstule Incītim
Gāja gadi, plašāka kļuva interneta izmantošana, cilvēkiem radās iespējas citā vidē, dažādos portālos apmierināt savas «grafomānijas» tieksmes, un sākumā pieminētās avīzes lietošana šim mērķim beidzās. Stāsta turpinājumu uzzināju, kādā portālā ierakstot meklētājā no MMD laikiem zināmo niku, un tur viņš arī bija - ar visām bildēm un ierakstiem dienasgrāmatā.
Par pārmaiņām Mākonīša dzīvē vēstīja šāds ieraksts:
«Sveiks, Incīti! Tik ļoti nesen mēs iepazināmies, bet liekas, ka esam kļuvuši tik tuvi. Nav dienas, kad nedomātu par Tevi. Pat attālums liekas mazsvarīgs, jo tici - lai cik neprognozējams es būtu, tas, ka «lidoju» uz L..., liecina, ka Tu un Tava dzīvīte man nozīmīgi. Es nezinu, vai spēšu Tev to izskaidrot, bet jau pirmajā reizē, dzirdot Tavu balstiņu, pārsteidzu arī pats sevi, jo pirmoreiz mūžiņā piedāvāju rakstīt vēstules abiem vienlaikus. Pazuda robeža, likās, ka Tu ar savu mīļumu sadragāji visu manu atturību, kura, par spīti visām manām pūlēm, tomēr pastāv. Kāpēc mēs tik ļoti pievelkamies viens pie otra!? Vēl tikai dažas stundiņas, un busiņš mani aizvedīs pie Tevis... Kā man patīk Tavas īsziņas! Pilnas mīļuma un atdošanās!
Atver,
savas sapņu pilnās acis
Mazliet skumjās, tomēr siltās
Liekot satraukumā mosties
tiem, kas guļ vēl dziļā miegā
Skaties,
Varbūt ieraudzīsi pūlī
Tādu pašu acu skatu
Kuras redzot nomirt var
Ar galvu krītot sniegā.»
Par ko mēs pārvērtāmies?
Izlasīju un priecājos, ka pazīstamam cilvēkam (tāda sajūta bija, lai gan nebija pat satikts) viss nokārtojies. Ik pa brīdim varēju aplūkot bildes par abu kopīgajām gaitām. Tad pēkšņi šis niks pazuda. Pēc laiciņa, spriežot pēc publisko dienasgrāmatu ierakstiem, pamanīju Mākoni ar citu niku. Tālāk citētais ieraksts paskaidroja notikušo:
«26.11.2005. Man sāp. Tāpat kā tev, jo atceros to labāko, skaistāko, kas kopā ir bijis. Tu biji vienīgais cilvēks, kura dēļ braucu uz tālo, nezināmo pilsētu. Daudzi mani atrunāja.
Vai atceries tos brīžus, kad, sirdīm karsti dunot, skrējām gar jūras malu, kā lasījām dzintara graudus, kā jūra mani «sakoda»? Es iemīlējos pilsētā, jūrā, cilvēkos - vēsajos kurzemniekos, kā daudzi saka. Redzēju, kā no maza ievainota zvērēna pārvērties piekļāvīgā un maigā būtnē, un man bija prieks, ka varu tev sadziedēt rētas. Tomēr pagātnes nasta gūlās pārāk smagi uz taviem pleciem un domām... Tev sāka traucēt mani draugi, jo tev likās, ka viņi tev atņem daļu no manis. Tā nebija, jo viņi man palīdzēja kliedēt skumjas, ko izjutu pēc saviem bērniem. Lai tev būtu mazāk sāpīgi, es sāku atteikties no saviem draugiem un kļuvu arvien skumjāks. Es redzēju, par ko pārvēršos es un par ko pārvērties tu, un sāku neieredzēt apstākļus, iepriekšējās dzīves, kas vilka mūs bezdibenī...
Lai netiktu izlaupīts pilnībā, izstrādāju aizsargreakciju un teicu, ka man nesāp. Sāpēja, un to varēja skaidri izlasīt manās acīs. Mums bija vēl iespēja atgriezties uz pareizā ceļa, bet kāpēc mēs to vairs neredzējām? Es mīlu vēl joprojām to mazo, ievainoto dvēselīti, kas paslēpusies aiz naida bruņām, trīc un baidās, ka viņu kāds nepamana. Es redzu to....bet netieku tai klāt... Sāp...»
Mākonīša dienasgrāmatas ieraksti turpinājās. Tie vēstīja, ka viņš saticies ar savu jaunības dienu mīlestību un pēc laiciņa sekoja kāzas. Ik pa brīdim bildes un ieraksti tika izdzēsti, tad pa kādam parādījās no jauna. Laikam problēma bija līdzīga kā iepriekš, jo viņš ierosināja diskusiju: «Muļķīgi jau teikt: pienākums, tiesības attiecībās, vēl grūtāk sabalansēt, lai saprastos, lai neradītu pamatu greizsirdībai - pamatotai vai iedomātai. Cik tuvas var būt attiecības ar draugiem, lai neievainotu, neaizvainotu to vienīgo?» Drīz pēc šīs diskusijas viņš vairs neturpināja rakstīt portālā, niks palika, bet kā tāds, kurš par sevi nekādus datus nepublicē.
Atkalsatikšanās ar... sievu
Tad reiz portālā «draugiem.lv» ierakstīju viņa vārdu un uzvārdu, un še tev, bija! Apskatīju bildes, bet neuzaicināju «draugoties». Nodomāju - redzējis ir, ka skatos, gan jau, ja pats gribēs, aicinās. Neaicināja, bet pēc laiciņa apsveica vārda dienā. Pēc brīža bija klāt uzaicinājums. Apstiprināju un saņēmu... rēcienu no alas, kā man to gribētos nosaukt, jo tas asociējas ar pirmatnējo sievieti, kas vicina mamuta kaulu un gatava aiz matiem plēst katru, kura paskatījusies uz viņas vīru.
Pirmatnējā sieviete: 13.12.2006. Kas tad tik interesants mana vīra profilā? Problēmas ar vīriešiem?
Es: Vai tas bija apkārtraksts visiem tava vīra draugiem? Kaut kā nejūtos pelnījusi tādu uzbraucienu no personas, kas pilnīgi nepazīst mani un kuru arī es (droši vien - par laimi) nemaz nepazīstu.
Viņa: Nu tā jau nebūs tava problēma par maniem apkārtrakstiem... Smieklīgi izskatās, kad sieviete cenšas vīrieti ik pa brīdim aplūkot, tas uzaicinājums no viņa bija mans darbiņš... Nav ko jaukties pa citu vīriešu profiliem... laikam jau grūti, ja nav savējā!
Es: Laikam gan grūti arī tad, ja savējais tādā izmisīgā un smieklīgā veidā jāsargā.
Viņa: Problēma ir tava, ja nevari atrast sev večus... un es viņu nemaz nesargāju... bet laikam turpmāk būs jāsargā, ja apkārt ir tādas nogribējušās sievietes...
Es: Nu ja, nesargā, tu taču pirmā man atrakstīji. Atdziesti nu un pamācies kaut nedaudz pieklājības pret svešiem cilvēkiem, kuri tev neko nav nodarījuši un nekā neapdraud. Ja tu šādi satrakojies par nejaušu paziņu, kura izrādījusi, tavuprāt, milzīgu interesi par tavu dimantu, kas gan jāpārcieš tām, kas ir sastopamas apkārtnē, darbā vai kaimiņos.
Viņa: Es vīriešus nekad neesmu turējusi un neturēšu, ja kas, pati ar visu varu tikt galā. Saprotu, saprotu vīriešu trūkums Latvijā... tādi dimanta gabaliņi!
Es: Kaut kā grūti noticēt, ka tavam dimantam varētu patikt tik žultaina sieviete.
Ar to arī stāsts beidzas. Beigas - kādam laimīgas, kādam ne pārāk, kā jau dzīvē.
