Parasti savus pieredzes stāstus vairāk atklāj sievietes. Šoreiz dzīvesstāstā dalās vīrietis – kāpēc, viņaprāt, neizdevās trīs kopdzīves mēģinājumi. Jā, kopīga dzīve bija, bet īsts pāris neizveidojās. Kāpēc?
«Apprecējos nepilnu 19 gadu vecumā ar jauku un dažus gadus vecāku meiteni. Jaunība, skaistums, un ar to pietiek, lai sāktu dzīvi. Taču meitenes līdz kādiem 30 gadiem neatveras, nereti ir pasīvas uz mīlēšanos. Un tā sanāca arī man - visu mūžu ļoti aktīvais ar pasīvo. Nu negāja īsti kopā, tomēr astoņus gadus cerēju uz izmaiņām, līdz augstskolā (neklātienē) tomēr aizgāju pa kreisi. Protams, sieva to visu uzzināja, sākās nesaskaņas.
Tiesa, sasniegusi 30 gadu vecumu, sieva bija atvērusies mīlēšanai. Deviņdesmito gadu sākumā gājām uz nerātnām filmām, mācījāmies, apguvām, eksperimentējām. Taču traucēja viss agrāk notikušais - jā, bet tu toreiz izdarīji tā!!! Beigās nonācām pie tā, ka bērni izauguši, pēc kopā nodzīvotiem 19 gadiem katrs aizgājām uz savu pusi. Atstāju trīsistabu dzīvokli sievai un meitām.»
«Sabiedrisko pienākumu izpildes lokā iepazinos ar nākamo savas dzīves sievieti. Nodzīvojām kopā desmit gadus. Kāpēc nevarējām sadzīvot? Viņa kategoriski nepieņēma manas meitas, apsaukāja necenzētiem vārdiem. Pateica, lai tās m... nenāk ciemos pie viņas (dzīvoju viņas dzīvoklī - jo savu, kā jau teicu, atstāju meitām). Saejot kopā, mēs neesot norunājuši, ka ar visu ģimeni!
Viņas meitu gan es pieņēmu ļoti labi, un arī viņa mani. Jāsaka, ka dažreiz meitu atnākšanu ciemos sieva ar gariem zobiem piecieta! Man speciālisti teikuši, ka to sauc par Pamātes sindromu - nepieņemt citus bērnus. Viņa 15 gadus nepieņēma arī savu patēvu, kas vēlāk gan kļuva mīļākais cilvēks.
Reiz manas meitas bija palīgā uzklāt galdu manai dzimšanas dienai un, kad galdi bija saklāti, viņa paziņoja, ka meitas var doties prom, jo pie galda pietrūkstot vietu visiem uzaicinātajiem! Desmit gadus visādi centos pārliecināt, ka tā nav pareizi dzīvot - neizdevās.
Tā nonācām līdz tam, ka pēc desmit gadu dzīvošanas kopā pienāca atkal mana dzimšanas diena. Biju tikko pabeidzis remontēt sev biroju privātam biznesam. Iepriekšējā vakarā pajautāju - vai atkal svinam tikai ar tavējiem? Kā viņa sāka bļaut - mēģini tikai pasaukt tās m....! No tā sirds tā aptecējās, ka pateicu - nu tad mums nav vairs pa ceļam un aizgāju dzīvot birojā, bez virtuves.
Viņa bija arī traka pedante - kā tā dāma Burkā kundze angļu komēdijā «Smalkais stils». Tur bija 60-70 procentu no Burkā kundzes izgājieniem. Bet to vēl varēja pieciest. Skrēja notīrīt ar lupatu spoguļus pat tad, ja atnāca ciemos viņas māsa un nejauši pieskārās spogulim. Jā, bija tādi pārspīlējumi...»
«Iepazinos ar kādu lielisku meiteni, kurai vīrs bija dzērājs, darīja pāri meitai un dēlam. Mums bija lieliska saskaņa, viņas meitiņa jau arī mani bija pieņēmusi. Lai būtu kopā, viņa izšķīrās ar dzērāju un rupekli vīru. Tikāmies četrus gadus, dzīve bija saskanīga. Un tad dēls, ar kuru es tā arī nebiju atradis kopīgu valodu, nostājās tēva pusē. Sieviete padevās - mēs pašķīrāmies. Domāju, ka šādos gadījumos bērniem nu gan nevajadzētu būt nekādai teikšanai un lemšanai.»
«Iepazinos ar sievieti, kurai bija privātmāja, un sagājām kopā. Audzējām dārzeņus, palīdzēju iekopt viņai un jaunākajam dēlam aveņu un zemeņu laukus - labi tos pārzinu. Nodzīvojām kopā apmēram trīs gadus, un sapratu (šoreiz es) galīgo nesaderību. Aktīvais ar galēji pasīvo, kas neko vairāk nezina par seksu kā tumsā, zem segas un pāris reižu mēnesī. Nu tas man galīgi nederēja. Nekādu zināšanu par mīlēšanos un ne mazākas vēlmes ko apgūt un mācīties! Nu patīk man tās savstarpējās orālās rotaļas (gan sniegt, gan baudīt), vai tas šodien vairs kas nenormāls!? Nu ir tā abiem augstākā bauda (manuprāt, protams).»
«Iepazinos ar citu dāmu. Viņa atnāca pie manis, palīdzēju, iekārtoju, dabūjām darbu... It kā viss bija labi! Bija pilnīga saskaņa gultiņā. Es aizgāju darbā uz nekustamajiem īpašumiem Rīgā par mākleri ar cerību, ka pelnīšu vairāk. Neko tur nevar nopelnīt. Nauda ir tikai tad, ja ko izdodas izīrēt vai pārdot. Reizēm naudas nav pusgadu, tad ir lielāka summa. Ar to dzīvot nevar! Pa to laiku viņa lēti nopirka pilnībā izdegušu dzīvokli. Pašam tobrīd bija finansiālas grūtības, bet izremontēju viņai to dzīvokli (solīja, ka būs mums abiem.). Tikko beidzu remontēt - viņa ar saviem dēliem izmeta mani ārā. Neuzturēšot mani grūtību laikā!»
«Kādā portālā man sāka rakstīt nākamā sieviete, tikko šķīrusies. Es patīkot. Visu laiku pierunāja, un es aizgāju dzīvot pie viņas. Izrādījās, ka vajag ne jau mīļu cilvēku blakus, bet aizstāvi pret bijušo vīru (katram sava istaba vienā dzīvoklī) un atriebīga seksa demonstrēšanai bijušajam naktīs blakusistabā. Vēl viena īpatnība - viņa varēja uzsprāgt pēkšņi, pie labām attiecībām, un tās momentā pārvērst par elli. Tā negribu dzīvot. Man vajag klusumu un mīļu saskaņu.
Tiklīdz dzīvokli pārdeva, iegādājās citu, tā ievajadzējās remontu, bet aizmirsās par kopdzīvi. Kad dzīvoklis saremontēts, es vairs neesmu vajadzīgs. Kamēr gandrīz trīs gadus dzīvojām kopā, bija astoņi nopietni konflikti, strīdi un ārā dzīšanas. Tāpēc atkal esmu viens.»
«Parasti jau uzskata, ka pie visa vainīgs vīrietis. Taču arī ar sievietēm nav viegli. Ir tik dažādas. Ir ar tik dīvainām vēlmēm un uzvedību, ka nācies arī pēc īsa brīža iet katram savu ceļu. Man jau reizēm liekas, ja sievietei nav ilgi otras pusītes, tad 90 procentos gadījumu tas ir tāpēc, ka viņām pašām ir kādas problēmas un īpatnēji uzskati. Reizēm pat grūti kaut ko tur saprast un izprast. Šķiet, katra sieviete taču vēlas ģimeni un kopdzīvi. Nebūt tā tas nav! Vismaz ne mūsdienās. Arī tas piedzīvots! Burvīga un seksuāla sieviete, bet nevēlas būt kopā pastāvīgi, un ceļi ir šķīrušies.
Mana pieredze rāda, ja vīrietis uzņemas mājās kādu daļu darbu (es - konservēšanu, virtuvi, dārzu) tad sieviete jau pēc diviem līdz četriem gadiem pie tā tik ļoti pierod, ka vairs šo palīdzību neņem vērā un nenovērtē vai pat sāk kritizēt.
Viss šai dzīvē ir tik stipri mainījies. Kāds prieks būtu atrast vienkāršu meiteni, kas vēlas vispirms jau mīļas attiecības. Visu pārējo var atrisināt kopdzīvē.»
«Manā dzīvē spilgti apstiprinājušās dažas likumsakarības. Lai veidotos pāris, jābūt saskaņai vairākās jomās, bet jaunībā jau to neņem vērā. Iepatikās vizuāli, un viss notiek. Bet trīs galvenie seksologu nosauktie likumi apgalvo, ka pāris veidojas tikai tad, ja, pirmkārt, zemapziņā nav nepatikas pret otras puses tīra ķermeņa (padušu) smaržu. Tas ir signāls saderībai starp pusēm. Tā ir pazīme, ko nevar izlabot, un nesaderīgs pāris agrāk vai vēlāk noteikti izšķiras. Ar to dāmu, kas nepieņēma manus bērnus, jau vēl bija tā, ka viņa tūlīt pēc tam, kā pabiju vannā, mēdza bļaut: «Vai tad tu paduses nekad nemazgā!?»
Otrkārt, intelektuālā un garīgā saskaņa, ko dzīvē var pieslīpēt. Taču kopējām interesēm ir jābūt, lai arī ne par simt procentiem.
Tikai trešajā vietā ir seksuālā saskaņa, ko dzīves laikā var nedaudz pieslīpēt. Taču tās dēļ šķiras visvairāk. Nu nekad nebūs seksuāli vēss cilvēks ilgi kopā ar karstasinīgo. Reiz tam, kam ir par maz, iestāsies lūzuma punkts.»
«Mēs jau visi meklējam savā dzīvē to pareizo un īsto. Arī es. Vai nu neatrodu, vai nu izjūk. Es tikai vēlos mīļu, maigu, aktīvu otru pusīti, ar ko varētu saprasties, kas nenodod; ar kuru pēc iespējas nebūtu konfliktu un nesaskaņu, jo meklētu kompromisus. Vai tiešām vēlos par daudz!?
Esmu cilvēks, kurš cenšas vienmēr saglabāt saikni, meklēt kompromisus (atbilde jautātājiem, kā tik ilgi varu nodzīvot ar tādām otrām pusītēm), neizārdīt grūti veidoto... Bet vai tad sanāk?!»
