Kad man vēl nebija divdesmit gadu, pavēla rudens stipri agrā rīta stundā man bija jābūt kādā uzņēmumā, lai tiktos ar kādu biedējošu (tajā brīdī) dāmu un runātu par to, vai nosacīti lētai datorzinību apmācībai Latvijas tirgū ir vieta. Tā bija mana pirmā darbavieta un trešais darba mēnesis vispār.
Uz tikšanos bija jāierodas kopā ar direktoru un juristu pulksten astoņos. Tajā rītā aizgulējos. Neēdusi skrēju uz «tālo» autobusu pieturu. Pusceļā līdz galamērķim autobuss zem mana (!) sēdekļa sāka kūpēt, un no smakas kļuva nelabi. Tam visam klāt summējams satiksmes sastrēgums un satraukums par svarīgo tikšanos. Rezultātā - pusceļā izkāpu no autobusa un ķēru taksi.
Aizbraucu līdz «LIDO Vērmanītim» un konstatēju, ka esmu ieradusies stipri vien par agru. Šoferītim acīmredzami pēc smagas nakts tas bija pirmais izsaukums un maciņš vēl tukšs, bet man makā - tikai lielas naudaszīmes. Viņš izkasīja visas kapeiciņas no mana maka. Visas!
Tā kā biju ieradusies par agru, gāju uz «LIDO» iedzert tēju, kas tajā laikā maksāja divdesmit santīmus. Ja klāt ņēma citrona šķēlīti, tad jāpiemaksā vēl trīs santīmi. Pie kases papīra naudiņu atkal nepieņēma un skaidroja, ka esot tikko atvērušies, tāpēc neesot ko izdot. Piedāvājos tēju dzert par brīvu, bet kasiere joku nesaprata. Pa kabatām un somas dibenu salasīju astoņus santīmus un pasniedzu tos. Kasiere atteica, ka nevar nekādi palīdzēt. Par maz!
Aiz manis pie kases savu kārtu maksāšanai gaidīja jauns puisis, sev brokastīs nolūkojis kartupeļu pankūkas un baltu kafiju. Puisis piedāvājās samaksāt par manu tēju, un mīļā miera labad es piekritu. Apsēdusies pie loga, maisīju tējas tasi un aiz pārdzīvojumiem nobirdināju krokodila asaru.
Kad ķēros klāt tējas malkošanai, glābējpuisis pienāca un palūdza pēc iespējas drīzāk samaksāto naudiņu atdot... Es pasniedzu papīra naudiņu. Puisim nebija ko izdot, kas šajā situācijā bija likumsakarīgi, tādēļ viņš uzstāja, ka man jāapsola - goda vārds, ka tuvākās dienas laikā atdošu nolāpītos divdesmit trīs santīmus. To es nekādi nevarēju un tā arī pateicu. Kā naudas atdošanas vieta tika piedāvāta darbavietas adrese, telefons, un sarunas beigās uz savas vizītkartes viņš uzrakstīja savus personas datus un konta numuru, un man bija jāapsola, ka pārskaitīšu santīmus. Mana pacietība tuvojās kritiskam robežpunktam, tāpēc atbildēju: «Labi! Es pārskaitīšu naudu!» Lai gan pat nepieļāvu domu to darīt.
Izdzēru tēju. Aizgāju uz tikšanos, kas mani skāra visai maz, jo biju tikai skaitliska vienība.
Divas dienas vēlāk bija paredzēts firmas desmit gadu jubilejas pasākums kādā Rīgas centra puspagrabā, kurā tobrīd nebija elektrības, kanalizācijas un ventilācijas. Naudas pietika visam kam, tikai ne telpu īrei. Tā nu, lai glābtu situāciju, pasākuma tematika bija izvēlēta viduslaiku stilā. Tādēļ nākamajā dienā biju norūpējusies par pagraba savešanu vismaz kaut kādā skatā. Dažās vietās uz sienām bija saglabājies vecais mūrējums, bet dažviet redzami ar krāsas baloniņiem pūsti smērējumi, kas tika aizkrāsoti ar neitrālu apmetuma krāsas ūdens emulsiju. Tās vietas, kas nebija nekādi labojamas, tika apkārtas ar Dailes teātrī īrētiem viduslaiku tērpiem. Pārējos trūkumus notušējām ar dārza svecēm, kas vēlāk izrādījās ļoti neapdomīgi. Noīrējām tualetes, nolikām tās pagalmā aiz citas atrakcijas - monētu kalējiem, bet tas tika izdarīts jau tad, kad pasākums sākās. Apgaismojuma bija tieši tik daudz, lai acis viens otram neizbaksta. Vārdu sakot, pasākuma atslēga bija leģenda, ka viduslaikos nebija nekā, bija tumšs, jo, galu galā, tas bija tumsonības laiks.
Pēc lielākajiem priekšdarbiem sēdēju uz trotuāra maliņas puspagraba priekšā un gaidīju, kad kolēģis atvedīs pašu briesmīgāko galdu, kas bija atrodams firmas noliktavā bāra vajadzībām.
Pēkšņi man garām gāja glābējpuisis. Es viņu uzrunāju: «Čau! Esmu tev parādā divdesmit trīs santīmus!» Viņš nesamulsa: «Ai, man taču to naudu nevajag.» Izrādījās, viņš strādā blakus mājā. Viņš jautāja, kāpēc sēžu uz ietves. «Man te pagrabā būs pasākums.»
Sekoja uzaicinājums uz kino, bet atsacīju. Sekoja aicinājums uz randiņu nākamajā dienā, ko arī atteicu, kam sekoja pārmetums, ka varēju uzreiz pateikt - nekur ar viņu netaisos iet. Rezultātā nākamajā dienā pēc balles ap desmitiem no rīta satikāmies pie Centrālās stacijas pulksteņa un braucām uz Jūrmalu. Pie jūras viņš no azotes izvilka vīna pudeli, kas manai neizsmalcinātajai vīnu gaumei šķita ļoti labs... Gar jūru nostaigājām krietnu gabalu.
Sarunā atklājās, ka puisis apmeklē personības kursus, kuros tiek uzdoti mājasdarbi, piemēram, izvirzīt pilnīgi nekādu, bezjēdzīgu un neiespējamu mērķi un tomēr par katru cenu to sasniegt. Tad nu es ar divdesmit trīs santīmiem biju mājasdarba upuris.
Lai nodemonstrētu visu praksē, viņš izvēlējās blakus esošās smalkās Jūrmalas viesnīcas jumtu par galamērķi, lai mēs abi vienkārši paskatītos uz jūru.
Viesnīcai apkārt bija mūris, pie iebrauktuves apsardzes punkts, un apsardze uz tik vaļsirdīgu lūgumu «no jumta gribam paskatīties jūru» nespēja mūs aizraidīt. Pie viesnīcas bija vēl divi apsargi, kuriem nācās izstāstīt šo iegribu. Viņi saprata. Bet viesnīcā sēdēja pikta administratore, kas bija pirmā pretestīgā persona. Viņa izsauca vadību - otru pretestīgo personu. Mūs izraidīja. Pie izejas iebrāzāmies liftā. Pēdējā stāvā uzskrējām apkalpes dāmai, kas mūs iesēdināja liftā, lai sūtītu prom - tā bija trešā pretestīgā persona. Nobraucām stāvu zemāk un sastapām istabeni, kura pa rezerves kāpnēm uzveda mūs uz jumta un ielaida ziemas dārzā, piebilstot, ka desmit minūtes tur neviens netraucēs, bet pēc tam gan lai tiekam prom saviem spēkiem.
Atpakaļceļā uz Rīgu es uzstāju, lai viņš paņem santīmus, ko viņš arī izdarīja. Vairāk mēs neesam tikušies.
