Pēc Pasaules veselības organizācijas vecumposmu skalas, Ritma skaitās un jūtas jauna. Viņai ir ap piecdesmit. Izskatās jaunāka. Savu neparasto mīlasstāstu Ritma izvērtē ar prātu, kaut gan sirds turpina asiņot. Viņa, skolotāja būdama, piesauc Rūdolfa Blaumaņa trāpīgo atziņu “Žogam, ko prāts uzceļ, jūtas viegli kāpj pāri”.
“Tas ir par mani,” saka Ritma, “precīzi par mani!” Ar Armandu viņa apprecējās gana cienījamā vecumā - tuvojās trīsdesmit gadu. Tās nebija aprēķina laulības, bet arī ne vieglprātīga skriešana uz uguni plikas, trakas kaisles dēļ. Bija mīlestība un bija saprātīgs izvērtējums, vai šis vīrietis ir uzticams un arī sirdij tīkams.
Ritma vēroja, kā viņš izturas pret savu mammu un pret topošo sievasmāti, un redzētais viņai patika. Nebija nekāds māmuļas brunčos sapinies trīsdesmitgadnieks, bet strādīgs, kārtīgs, domājošs cilvēks. Armands savu mammu mīlēja un mīl, gādā par viņu, taču bez pārspīlējumiem. Ritmas vīramāte gan arī nav ragana, kura dēliņu vēlas tikai sev un izgudro ieganstus, lai atvasi katrās brīvdienās atrautu no ģimenes. Ritmas mammu Armands ātri sāka uzrunāt par mammuķi un izpildīja mammuķa vajadzības tikpat godprātīgi kā savas mammas vēlmes.
Ritma joprojām ir apmierināta, ka Armands prot gan tā dēvētos vīrieša darbus, gan atceras par romantiku. Un vismaz 10 gadu starp viņiem valdīja gandrīz ideāla simbioze - Ritmai nebija iemesla zāģēt Armandu ne par neiznestu gružkasti, ne kāzu jubilejā aizmirstu dāvanu. Ritma pati arī neuzbāzās vīram ar niekiem: naglu iedzīt prata, un viņai nebija grūti uzrīkot romantisku vakarēšanu tāpat vien. Gredzenu ar briljantu viņa neprasīja un negaidīja, varbūt tāpēc tad, kad vīrs to negaidīti pasniedza pilnīgi bez iemesla, Ritma spiedza aiz prieka. Absolūti neraksturīga reakcija. Viņa paslepšus ieskatījās katalogā. Oi! Gredzens maksāja 820 eiro! Un, nē, Ritma neturēja aizdomās Armandu, sak, uzdāvināja gredzenu, tātad ir krāpis ar citu dāmu un nu izpērk vainu. Ne jau Armands!
Ritma bieži draudzenēm atkārtoja: “Kur es labāku vīru ņemšu?” Nu paburkšķēja viņš, kad Ritma vēlās pēcpusdienās bizoja pa izstādēm, nu mazliet saīga, kad viņa posās uz klasesbiedru salidojumiem biežāk nekā reizi gadā. Ritma to neņēma vērā. Tieši tāpat viņa mēdza ierūgt par Armanda vaļasprieku bendēt zivis. Atradies skribaste! Makšķernieks, kurš mājās trīs asarīšus pārnes...
Šķirties? Nē! To negribēja ne viens, ne otrs. Un, kad gandrīz ideālā laulībā partneriem tuvojas 40 gadu vecums, tad arī kaislīgas mīlestības nozīmi sāc vērtēt piezemētāk. Viņa nebija mainījusi savas domas par Armandu: “Kur es labāku vīru ņemšu?”
“Cilvēks domā, dievs dara. Tas arī ir par mani,” Ritma paspīd ar kārtējo prātulu. “Nevaru teikt, ka laulība ar Armandu būtu garlaicīga, apnikusi, sevi izsmēlusi. Mēs labi saderējām, zinājām, kā sadzīvot, kad piekāpties, kad pabļaustīties, lai asinis uzvārās. Parasti mēdz jautāt, vai gultā viss bijis kārtībā. Jā! Pilnīgi noteikti - mēs cienījām viens otru. Nē, es Armandu joprojām cienu. Bet vai mīlu? To vairs nezinu.”
Ritma nomainīja darbavietu. Aizgāja no skolas, kur maksāja maz, un atrada naudīgāku vietu. Jaunajā ofisā viņas darbaudzinātājs bija Ēriks. Gandrīz Ritmas vienaudzis. Pirmie trīs mēneši bija pārbaudes laiks. Ēriks stāstīja, rādīja, mācīja, Ritma klausījās un apguva zināšanas. Viņai ātri pieleca, kā mēdz sacīt.
Ritma labi sapratās ar visiem kolēģiem, bet tikai ar Ēriku jutās mierīgāk un brīvāk. “Tāpēc, ka darbaudzinātājs,” Ritma nosprieda. Viņi runāja par darbu, katrs par savu personisko dzīvi, kopā pusdienoja. Ritma bija pārliecināta, ka Ēriks ir viņas draugs, un tikai. Tiem, kuri prātuļoja, vai pastāv draudzība starp vīrieti un sievieti, Ritma pārliecināti atcirta: “Pastāv!”
Ērika draudzene, precīzāk sakot, mīļotā, uz nenoteiktu laiku strādāja Austrālijā. Viņi sazvanījās no ofisa vēlos vakaros, bet bija skaidrs, ka ciemos viens pie otra diez vai aizbrauks.
Ritmai nebija iemesla sūkstīties par Armandu, Ēriks zināja, ka Ritma ir precējusies. Gadus divus abi koleģiāli draudzējās. Šad tad vakaros papļāpāja pa telefonu, bet Ritmas sirds kūleņus nemeta un mīlas tauriņi vēderā nespietoja. “Ēriks kā Ēriks,” viņa attrauca, kad vīram stāstīja par darba lietām.
Ēriks kolēģēm, arī Ritmai, mēdza masēt plecu zonu, jo ir diplomēts masieris. Nē, nē, neviena neizģērbās! Ēriks pienāca pie rakstāmgalda, nostājās aiz muguras un teica: “Redzu, tev plecs šķībi uzrauts. Ļauj, izmasēšu.” Tā viņš darīja, pirms Ritma bija sākusi tur strādāt. Kolēģes šādu kārtību bija pieņēmušas, un arī Ritma pierada pie masāžas seansiem. Noderīgi veselībai, bez maksas un, kā smejies, neatejot no kases.
Kaut kā Ēriks piejaucēja Ritmu, lai gan tas notika abpusēji. Koleģiālā draudzība satrakojās - sirdis kūleņoja un mīlas tauriņi ārdījās tā, ka aklā zarna smeldza. Abiem. Vienkārši viņi iemīlējās viens otrā. “Kādi murgi, kādi murgi,” toreiz Ritma atkārtoja draudzenei. “Divus gadus viss bija normāli, bet tagad es jūku prātā, Ēriku ieraugot.”
Kādā kolektīva pasēdēšanas reizē Ritma juta, ka Ērika kāja zem galda tikko jūtami pieskaras viņējai. Viņa neatrāvās un ļāvās. Viņi saskatījās, un viss kļuva skaidrs. Izrādās, 40 ar mazu astīti gados var neprātīgi samīlēties. Protams, abi kļuva par mīļākajiem. Neviens no mīlniekiem nerunāja ne par šķiršanos, ne kopdzīvi. Gadu pēc gada viņi tikās, priecīgi un laimīgi viens no otra klātbūtnes. Tas nebija prasts, vulgārs dienesta romāns, jo Ritmas, Ērika un Armanda mīlas trīsstūris ilga aptuveni astoņus gadus. Ritma aizvien neuzdrošinās noskaidrot, vai vīrs ko noprata. “Ja arī nojauta, viņš to nekad neizrādīja, tāpēc esmu Armandam pateicīga. Nē, varbūt nemaz neesmu viņam pateicīga,” Ritma sapinas pārdomās.
Ja tā nebūtu noticis ar pašu, Ritma neticētu, ka mīļāko attiecības astoņu gadu garumā neapnīk. “Katra reize ir, nē, bija kā pirmā. Katra! Gan man, gan Ērikam. Visus šos gadus mums sirdis sitās kā pusaudžiem. Kaisli nevar notēlot. Mīlestību nevar simulēt. Cieņu, pieķeršanos, milzīgu tuvību, garīgo saikni - neko nevar uzspēlēt. Mums tas viss bija. Ir.”
Ritma nosvērti paziņo, ka viņu un Ēriku nesaista tikai sekss. Viņi jūtas kā garīgie dvīņi, uz mūžu savienoti. Ritma pat aizgāja pie zīlnieces. Kauns atzīties, bet tā bija. Nē, pie numeroloģes, viņa izlabo. Numeroloģe izanalizēja, ka Ritma, Ēriks un Armands ir karmiskie dvīņi cits citam. Tātad saistīti uz mūžu. Ja grib šķirties, tas jādara saudzīgi, lai nākamajā dzīvē karma neatspēlētos un atkal nenāktos iesaistīties sarežģītās attiecībās. Tomēr numeroloģe brīdināja: ja reiz šī trijotne ir satikusies, tad cits no cita vaļā netiks. Ritma nenoliedz, ka šo informāciju pieņēmusi zināšanai, jo pagaidām nesaprot, ko ar to iesākt. Atvieglojuma sajūta gan ir, jo numeroloģes teiktais ļauj sevi nešaustīt par to, kādēļ viņas dzīvē ienākuši divi vīrieši.
“Tu zināji, ka geji skūpstās nesalīdzināmi jutekliskāk nekā heteroseksuāļi?” pēkšņi vaicā Ritma. “Tas ir par mani,” viņa atkal atkārto.
Viņas un Ērika attiecībās ne viens, ne otrs nemocījās un nemocīja otru. Kā Ziedoņa dzejolī: cik labi ar tevi tikties, neizlikties, un, kad tu manī skaties, es esmu patiess. Bija mierīgi, viegli, labi, kaislīgi, interesanti, skaisti, neprātīgi... Kāpēc bija? Ēriks satika vīrieti. Viņi ir kopā. Ritma mīl Ēriku. Neprātīgi. Ēriks mīl Ritmu. Neprātīgi. Un mīl arī savu tagadējo partneri. Ritmai ir Armands. Viņi ir kopā. Viņa nav gatava pārsvītrot visu, kas noticis kopdzīvē ar Armandu. Armandam sāpēs, un viņš to nav pelnījis.
Ritma apzinās, ka daudziem šādas attiecības nebūs saprotamas un pieņemamas. Nē, viņai nebija aizdomu par to, ka Ēriks būtu biseksuāls. “Vienkārši dzīvē tā notiek,” noteic Ritma. Viņa nepiekrīt, kad dzird sakām: biseksualitāte ir izlaidība.
Ritma nav vējaslota, kura kaislības dēļ gatava iznīcināt citus cilvēkus. Viņa detalizēti var stāstīt par savām attiecībām ar Armandu, bet, runājot par Ēriku, vārdi izsīkst, un ir gandrīz tikai emocijas, mīmika, grimases. “Es šīs attiecības nespēju analizēt, tās vienkārši ir, es tās izjūtu, izdzīvoju,” nopūšas Ritma.
Viņa godīgi atbild: “Nezinu, kā būs turpmāk. Nezinu, vai saglabāšu laulību. Nezinu, vai atzīšos Armandam. Nezinu, ko darīs Ēriks, un nezinu, ko gribu es, lai viņš dara. Esam sapinušies. Man ļoti sāp. Redzu, ka Ēriks mokās.”
