VAKARA ZIŅAS. Dzīvesstāsts: no teicamnieces par drosminieci
Šo stāstu izstāstīja 34 gadus vecā Inese, kura atrada savu atslēgu uz piepildītas dzīves sākumu. Viņai vairs nav bail no atteikumiem, no kļūdīšanās, un viņa atrod izdevību svinēt dzīvi ikdienišķās situācijās.
Toreiz sacentos ar citiem
Pusaudža gados gribēju būt kā mana vienaudze Britnija Spīrsa. Biju smuka, man patika dziedāt, patika būt labākajai, gribēju kļūt slavena un kāpt uz skatuves. Biju teicamniece, ar labiem panākumiem sportā, un skolotāji mani iesaistīja visur un vienmēr, bieži nācās kāpt uz skatuves un pārciest milzīgo satraukumu. Satraukumu par to, vai dzejoli noskaitīšu bez kļūdām, par to, ka esmu publikas priekšā un jūtu skatītāju gaidas un cerības. Arī sporta sacensībās bieži nācās stāvēt uz starta līnijas ar milzīgu satraukuma devu. Toreiz es sacentos ar citiem. Tagad tikai ar sevi. Par tādiem cilvēkiem saka: viņi daudz ko dzīvē sasniegs. Un kāds ir mans ceļš?
Teicamnieces sindroms
Šis, kā es domāju, dabas dotais teicamnieces sindroms man vilcies līdzi līdz pat šodienai. Es vienmēr esmu gribējusi būt labākā. Tiklīdz jutu, ka tas nav iespējams, nemaz nesāku darīt. Frizieru skolā mani mudināja piedalīties konkursos, bet nejutos tik droša par savām jauniegūtajām prasmēm, lai atrādītu tās visas skolas priekšā. Es veiksmīgi izvairījos.
Turpmākajos dzīves gados es neuzsāku ļoti daudz ko, jo baidījos kļūdīties. Es neuzdevu tik daudz jautājumu, jo baidījos saņemt atteikumus. Es izvēlējos izvairīties no grūtībām, jo baidījos, ka visu izdarīšu pavirši. Baidījos būt zaudētāja. Vienmēr esmu gribējusi savu uzņēmumu, taču vienmēr šķitis, ka neesmu pietiekami gudra, apķērīga, pašpārliecināta. Piemēram, bija laiks, kad vēlējos savu frizētavu. Biju pat nopirkusi dažas mēbeles un krēslus. Un šodien varu teikt, ka nobijos no grūtībām.
Starta līnija
Pirms nepilna pusgada kārtējo reizi piedzīvoju kārtējo neveiksmi attiecību veidošanā, jo man likās, ka mums nav gandrīz nevienas kopīgas intereses, un dzīve ir garlaicīga. Vienlaikus uzdūros iedvesmojošam Uģa Kuģa ierakstam feisbukā, kurā viņš rakstīja, ka cilvēks var iet uz priekšu, tikai darot lietas, kuras ir ārpus viņa komforta zonas.
Tā es dabūju savu āmuru pa pieri un pieņēmu lēmumu: vēlos mainīt dzīvi! Negribu vairs garlaicību, nevēlos vilšanos attiecībās un sevī! Gadi iet, bet man tā arī nav sava uzņēmuma un vispār nekas daudz nemainās. Un nav pat reāla plāna. Ir tikai sapņi.
Lai mainītu sevi un dzīvi, sāku ar pavisam vienkāršām lietām, kas skar tikai mani. Gribēju skaļi pateikt spogulī redzamajai sievietei, ka esmu skaista un gudra. Stāvēju pie spoguļa, skatījos sev acīs un nevarēju bilst ne vārda tikai tāpēc, ka prāts neticēja. Sāku to mānīt. Piemēram, braucu mašīnā un pilnā balsī dziedāju kaut kādu svešzemju dziesmu, kurai vārdus nezināju. Es apzināti kļūdījos un dziedāju na-na-na un la-la-la. Beidzot pārstāju pa dzīvi doties ar norautu rokas bremzi. Ar saviem piedzīvojumiem, ejot ādā no komforta zonas, ar neveiksmēm un kļūdām dalījos publiski savā feisbuka profilā. Un vēl rudenī sāku rūdīties upē, kaut parasti visas vasaras garumā nopeldos tikai pāris reižu, jo ūdens vienmēr šķiet par aukstu. Ik uz soļa domāju, ko vēl es varētu darīt?
Izaicinājumi ar svešiniekiem
Pakāpeniski sāku doties citā līmenī - savos nekomfortablajos piedzīvojumos iesaistīju svešus cilvēkus. Ar nodomu apsēdos pretī puisim tukšā vilciena vagonā un sāku sarunu: «Kāpēc tava florbola nūja ir rozā krāsā?» Turpinājām runāt par treniņiem, darbiem, par to, kāpēc izvēlējos apsēsties blakus, kaut vagons bija tukšs. Pastāstīju par saviem rāmjiem un vēlmi tos noņemt. Tas noteikti bija mans interesantākais brauciens vilcienā.
Vēl es pār svešas privātmājas žogu prasīju, vai varu nopirkt ābolus. Jo tiešām vēlējos ābolus, kuri bija pārkrituši sētai un ļāvās baudīšanai garāmgājējiem. Diemžēl pie āboliem netiku, jo saimnieki tos glabājot ziemai.
Reiz izdomāju pajautāt jaunietim, lai iemāca skeitot. Viņš gan izstāstīja tikai teoriju, bet abi bijām priecīgi. Es par to, ka saņēmu drosmi un pajautāju, un viņš par iespēju dalīties ar savu hobiju.
Un nabaga motociklistam novembra aukstumā apņēmīgi gāju klāt ar lūgumu, lai izvizina. Viņam nebija liekas ķiveres, un nekas man nesanāca. Taču dažus mēnešus vēlāk uzzināju, ka viņš ir mani meklējis feisbukā, jo bija domājis, ka vēlējos iepazīties. Jau toreiz likās, ka ir grūti uzsākt šādas sarunas, bet es vienmēr to izdarīju, tiklīdz biju izlēmusi, ka kaut ko teikšu svešiniekam. Un vienmēr pēc sarunas smaidīju visplašāko smaidu un jutu gandarījumu tikai par to, ka uzsāku sarunu un neatkāpos no sava lēmuma.
Iepazīsimies!
Izlēmu rīkoties pārdrošāk un sev neraksturīgāk. Draudzene deva padomu, ko bija saklausījusies sevis pilnveidošanas kursos: saņemt desmit iepazīšanās atteikumus uz ielas. Tas vairojot pašpārliecību. Un šādus atteikumus nemaz neesot viegli saņemt, jo visiem patīk pašpārliecināti cilvēki, un tikai pašpārliecināti cilvēki var iepazīties uz ielas. Tad arī šis man ir jāpamēģina! Es taču gribu būt pašpārliecinātāka! Iedomājieties, es esmu uzvarētāja jebkurā gadījumā. Ja piekrīt, tad man ir randiņš, ja nepiekrīt, tad tuvojos savam mērķim - desmit atteikumiem un kļūstu pašpārliecinātāka. Tas ir līdzīgi kā milzīgi satrauktai stāvēt uz starta līnijas, bet tikko sāc skriet, tā zini, ka uzvarēsi jebkurā gadījumā.
Man bija tikai trīs šādi iepazīšanās mēģinājumi. Vienu vīrieti uzrunāju pie benzīntanka pašapkalpošanās aparāta, kad nevarēju saprast, kāpēc tas nestrādā. Kad problēmu bijām atrisinājuši, saņēmu drosmes drupačas un ielūdzu viņu uz randiņu. Otrs bija puisis, kurš lielveikalā piedāvāja reģistrēties otrajam pensiju līmenim. Viņš uzrunāja visus garāmejošos cilvēkus. Sākām runāties, un uzaicināju viņu satikties. Bija arī trešais pretendents. Kādu dienu, ejot ārā no veikala, dzirdēju kādu sakām: «Vai drīkstu notīrīt jūsu apavus?» Parasti šis vīrietis piedāvā notīrīt brilles. Es izgāju no veikala, taču pēc brīža atgriezos, lai izpildītu savu iepazīšanās izaicinājumu. Nepaguvu neko pateikt, kad vīrietis nometās uz viena ceļa un sāka tīrīt zābakus. Es biju uzvilkusi svārkus un jutos tā, it kā mani bildinātu. Tiešām! Nopirku viņa piedāvāto apavu kopšanas produktu, un ledus mūsu starpā izkusa. Pajautāju par randiņu un atkal saņēmu atteikumu, jo viņš esot saderinājies. Bet es atkal jutos kā sacensību uzvarētāja. Ar prieku un smaidu pastāstīju arī par saviem desmit iepazīšanās atteikumiem, vīrietis bija patīkami pārsteigts un ieteica izlasīt grāmatu «Go for No!» (ej pēc nē).
Ej pēc nē!
Grāmatu gan es neizlasīju, bet uzreiz sapratu domu - cilvēks var pierast pie atteikuma, un viņam vairs nav bail no nepatīkamās sajūtas ķermenī un prātā brīžos, kad atsaka. Cilvēki ļoti bieži neko savā dzīvē nedara, jo baidās no atteikuma. Tas nozīmē, ka vari visu vakaru nesaņemties un neuzaicināt skaisto sievieti uz deju, jo bail, ka viņa atteiks. Taču vari arī pierast, ka atsaka gandrīz visas zālē esošās, un tik un tā izdejoties visu vakaru. Vari katru mēnesi jautāt algas pielikumu un to saņemt daudz ātrāk, nekā ilgi baidīties no atteikuma un nesaņemt nekad.
Pierast pie atteikuma var un vajag. Noskatījos pāris video, kurā darbojas šīs kustības iedvesmoti cilvēki, kuri uz ielas lūdza svešiniekiem aizdot naudu, jautāja, vai var iestādīt puķi svešā dārzā, vai lūdza iespēju lasīt lekciju universitātē, apzinoties, ka saņems atteikumu. Protams, jābūt gatavam, ka piekrišanas gadījumā būs vien prasītais jāizdara. Man tas šķita ļoti interesanti, uztvēru to kā risinājumu savai garlaicīgajai ikdienai. Ķēros arī pie šīs pārbaudes sev pašai un jautāju kādam šoferītim, lai iedod izbraukt ar savu darba busiņu. Skaidrs, ka viņš to neļautu, bet, ja arī piekristu, tad būtu interesanti pabraukt ar svešu mašīnu. Šoferim pēc tam pastāstīju, kāpēc viņam to prasīju. Dīvainākais ir tas, ka viņš atbildēja - darba auto ne, bet savu mašīnu gan iedotu.
Lūzuma brīdis
Vēl biju izlēmusi kādam autovadītājam pajautāt, vai viņam nav lieks siltu zeķu pāris, jo man salst kājas (tobrīd bija ļoti aktuāls zeķu jautājums veikalos). Pēc darba iebraucu piecos benzīntankos, līdz to izdarīju. Piecos! Vienmēr atradu attaisnojumu, kāpēc to neizdarīt, vai arī nevarēju sagaidīt nevienu mašīnu un aizlaidos. Un brīdī, kad biju sevi līdz galam pārliecinājusi par šī pasākuma lietderību, es pat varēju izvēlēties, kuram šoferītim tuvoties: vai tam, kurš brauc ar 5000 eiro vai 50 000 eiro vērtu auto. Protams, izvēlējos grūtāko ceļu. Piegāju pie vērtīgākās mašīnas šofera un uzdevu savu muļķīgo jautājumu. Kungs labprāt gribēja palīdzēt, taču viņam mašīnā esot vienīgi zeķes no medībām, bet tādas nevarot dāmām dot. Arī viņam atzinos, kāpēc es to daru. Tieši pēc šī notikuma sevi salauzu un esmu pārliecināta, ka varu izdarīt jebko! Es gribu savus prāta uzliktos rāmjus aizmest tik tālu, lai vairs nedzirdētu: «Tu to neizdarīji! Tu nobijies! Tu pat nepamēģināji!»
Dzīve šodien
Šobrīd es strādāju par frizieri un «tirgojos» ar savu četrpadsmitgadnieku dēlu, kuram līdz teicamnieka sindromam ir tikpat tālu, cik man līdz viņa vienaldzībai. Mēs mācāmies viens no otra. Es viņam - vairāk apzinīguma, un rādu piemēru, kā vairot drosmi, viņš man māca nebūt tik pareizai. Vēl es filmēju mazus izklaidējošus un reizē iedvesmojošus «Tik-Tok» video ar saviem piedzīvojumiem, ar atteikumiem, ar kļūdīšanos un citām iespējām iziet no komforta zonas. Arī runāt kameras priekšā ir īsts pārbaudījums. Katru video noskatās 3000-15 000 cilvēku dažās dienās. Ja kaut daži no to skatītājiem iedvesmosies un atradīs līdzīgu ceļu, lai mainītu savu dzīvi, es būšu ļoti, ļoti gandarīta. Šobrīd mana dzīve ir tik aizraujoša kā nekad, jo es pati to apzināti veidoju un negaidu, kad mani izklaidēs kāds cits.
Kāda būs nākotne?
Es nepārstāšu kļūdīties, izaicināt sevi un iekāpt nekomfortablās situācijās, līdz man nebūs savs uzņēmums, līdz nenospēlēšu kādu - kaut nelielu lomu teātrī vai kino vai neuzkāpšu kaut vienreiz uz lielās skatuves, kā kādreiz sapņoju par Britniju Spīrsu. Jo tas ir vienlīdz biedējoši un vilinoši. To es esmu izlēmusi.
