Pilsētu ietina dīvaina un maiga purpurkrāsas migla. Taču ļaudis to pat nepamanīja – viņi rosījās kā skudras savu neona gaismu, automašīnu, veikalu, dzīrotavu, skaņu, smaku, ielu mudžekļu kakofonijā. Viņiem vienkārši nebija laika pacelt savus skatienus kaut nedaudz augšup, atraut tos no dubļainajām dzelzsbetona takām. Miglu pamanīja tikai Viņa. Sauksim šo sievieti par Sandru, kaut gan viņa varēja būt arī Elza vai Sintija, vai Anna, nav jau tik svarīgi, kādā vārdā vecāki izdomājuši nosaukt.
Diena un cilvēki bija iztukšojuši Sandru līdz dvēseles papēžiem, un nu viņa, kā glābiņu meklējot, bija patvērusies uz kāda no pilsētas augstāko namu jumta. Bija skumji un kaut kā ļoti žēl. Tikai kā? Kas to var pateikt - reizē visa un nekā. Viņa mēģināja izkratīt sirdi dažiem baložiem, bet tie vīzdegunīgi saboza spalvas un aizlidoja. Palika vēl mākoņi, bet tie bija ļoti augstu un tad vajadzētu kliegt, lai ar tiem sarunātos. Bet kliegt šodien negribējās, vismaz pagaidām. Bronzas saulriets noglāstīja viņas ķermeni un izgaisa aiz pasaules malas. Palika vēl draņķīgāk ap dūšu. Un tad atnāca šī dīvainā migla. Tā laiski nolaidās uz nama jumta un sāka vērot Sandras uzkumpušo muguru. “Skumji?” Sieviete sarāvās un bailīgi atskatījās: “Te kāds ir?”
Migla savilkās kamolā un izritinājās par slaidu kalsnēju kungu ar spieķi un cilindru galvā: “Atļausiet iepazīties - Visa kungs!” “Kāds dīvains vārds... vai, piedodiet, mani sauc Sandra.” “Nekas, nekas, cilvēkus mans vārds tiešām reizēm mēdz mulsināt.”
Sandra uzmanīgi vēroja svešinieku - it kā piemīlīgi laipns kungs labākajos gados, tikai... kaut kas viņā bija savāds.
“Atvainojiet, kundze, man nav daudz laika, ļoti saspringts grafiks, tāpēc ķersimies uzreiz pie lietas!”
“Tā? Kādas lietas?”
“Redziet, es pārstāvu kādu korporāciju, mmm, sauksim viņu par alternatīvo labākas dzīves korporāciju, un mēs labprāt piedāvātu jums savus pakalpojumus.”
“Neko nesaprotu, kāda korporācija, kādi pakalpojumi?”
“Ja jums radīsies vēlēšanās sadarbību turpināt, neapšaubāmi tiksiet par visu informēta. Mēs esam ļoti godīga korporācija. Nesteidzieties ar jautājumiem. Mēs iesakām izmēģināt mūsu piedāvāto pakalpojumu, ja jums tas patiks, turpināsim, ja ne, visu gaišu. Nekādu saistību vai noteikumu.”
“Nu labi, bet kas tad šis ir par pakalpojumu?”
“Mēs izpildām vēlēšanās.”
Sandra iesmējās: “Aha, un es tūlīt pasūtīšu tonnu rožu un tieši šeit uz jumta. Nē, pagaidiet, labāk tā, lai saule uzlec atpakaļ. Ko teiksiet?”
“Neko, vienkārši izšķirieties pati - rozes vai sauli.”
“Beidziet nu muldēt!”
“Kundze, nevajag mani apcelt.”
“Jā, jā, un jūs varat izpildīt visu.”
“Bet, kundze - tas taču ir mans vārds!”
Kungs noņēma cilindru un atsēdās uz jumta malas reliņiem. “Ziniet, darīsim tā - nesakiet vairs neko, es tikai tūlīt izpildīšu jūsu visslēptāko vēlēšanos. Tā ir tik slēpta, ka pat jūs pati to negribat izlaist no zemapziņas labirintiem. Un varbūt tieši tas jūs tā reizēm nomoka un skumdina?”
Viņš aizsmēķēja cigāru, nevērīgi balansēdams starp debesīm un jumtu, un jautājoši ielūkojās Sandras acīs. “Jā, dariet tā!” pēkšņā un nesaprotamā jūtu uzliesmojumā viņa noskaldīja.
“Protams, kundze!” Cigāru dūmu mutulis ietina sievietes augumu, un viņa iegrima reibinošā tukšumā.
Sandra atvēra acis. Dīvainā kārtā viņa konstatēja, ka guļ uz glāsmaini maigas tīģerādas. To, ka tā ir tieši glāsmaina, viņa sajuta ar visu ķermeni, jo tas bija... kails! Viņa gribēja pielēkt kājās, bet... nespēja! Rokas bija sasietas uz muguras! Nē! Arī kājas bija sasietas! Un viss ķermenis bija sasaistīts ar drausmīgām žņaudzošām virvēm! Sandra gribēja kliegt, bet... ārprāts! Mute bija piepildīta ar tādu kā plastmasas bumbiņu, kuru nevarēja izdabūt ārā. Viņa sāka izmisīgi locīties un rauties ārā no valgiem, bet no tā kļuva tikai vēl ļaunāk un sāpīgāk. Un tad notika kaut kas neticams... viņa juta, kā kaunu un izmisumu nomaina... uzbudinājums un iekāre! Viņa gandrīz nosmaka no sava kliedziena, pūloties aizdzīt šīs izjūtas. Nē, nē, ejiet prom! Tā nevar, tas nav labi! Tas nav pareizi! Bet, jo vairāk viņa pretojās, jo vairāk izjuta savu bezpalīdzību un jo mazāk palika spēka izbēgt no jaunajām jūtām.
Beidzot viņa padevās. Gluži kā no vieglas strāvas vai vēsas dušas, ķermeni satvēra patīkamas trīsas, bet iekšienē kā būtu iedegušās simts sveču uguntiņas. O, jā... viņa izlocīja savu slaido savalgoto augumu uz tīģerādas. Ah, kas par sajūtu! Beidzot viņa daudzmaz atguvās un tikai tagad uzdeva sev jautājumu - kur gan es esmu! Sandrai izdevās neveikli notupties uz ceļiem un aplūkot plašo zāli. Tā neapšaubāmi bija pils zāle. Rokoko stils rotaļīgi un mazliet nekaunīgi draiskojās ar purpura un balto krāsu, izlokot ornamentus un tēlus no griestu kandelabriem līdz pat ozola parketa grīdlīstēm. No gleznām un statuetēm lūkojās koķetas jaunavas un galantas dejotājas. Stūrī kūrās kamīns. Skatiens apstājās pie galda ar vīna trauku, piepildītu glāzi un augļu vāzi. Viņa labprāt būtu padzērusies, bet ko lai dara, viņa bija sagūstīta. Šī atziņa atkal no jauna caurstrāvoja ķermeni un iededza nepazīstamo kvēli.
Aiz muguras atskanēja papēdīšu cakoņa. Sandra iztrūcināti atskatījās. Ar vieglu smaidu uz lūpām, šūpojot rokā garu pātadziņu, viņai tuvojās jauna meitene. Ģērbusies līdz zemei garā zeltītā kleitā ar platu volānu, toties atkailinātiem pleciem un dekoltē, kurš noslēdzās ar krūšu pauguriņiem. Tie tūlīt pat bija gatavi izmukt no korsetes žņaugiem. Gaišie viļņainie mati bija atglausti un satverti mezglā, atsedzot piemīlīgo sejas ovālu ar lielajām tumšajām acīm un pilnīgajām ugunīgajām lūpām. Viņa klusēdama pagāja garām Sandrai, apdvešot viņas ķermeni ar jasmīnu smaržām un tērpa samta švīkstoņu. Gūstekne kā apburta vēroja šo princesi. Meitene paņēma asinssārto vīna glāzi, atdzēra mazu malciņu, un tikai tad beidzot pienāca pie Sandras. Viņas maigie, gluži kā kaķenes pēdiņas, pirksti vieglītēm noglāstīja vaigus un tad atbrīvoja Sandras muti no aizbāžņa. Ooo, cik labi bija atkal valdīt pār savu muti un mēli. “Paldies, bet kas šeit notiek? Vai jūs mani neatbrīvotu?”
Meitene neko neatbildēja, tikai turpināja noslēpumaini smaidīt. Viņas plaukstas saņēma kleitu un piepacēla tās malu, atklājot elegantas zeltītas kurpītes ar rozā topāzu akmentiņiem sprādzēs. “Skūpsti, verdzene!” “Kā lūdzu?”
Atbildes vietā nošvīkstēja pātadziņa un iedzēla Sandras plecos. No sāpēm un pazemojuma viņa iekunkstējās un... izjuta vēl nebijušu, gandrīz dzīvniecisku, baudu. Viņa neveikli liecās, bet, protams, nenoturēja līdzsvaru un ar joni saļima pie meitenes kājām. Gluži tuvu pie savas sejas viņa ieraudzīja vaļējo kurpīšu apzeltītās siksniņas, baltās zīda zeķītēs ieautās pēdas, ar dārgu pedikīru izrotātos nadziņus un masīvu platīna ķēdīti ar dzimtas ģerboni ap potīti. Skaudrs pātadziņas cirtiens pa muguru neapķērīgo verdzeni ātri veda pie prāta un paklausības. Sandra, pati nespēdama ticēt tam, ko dara, pavēra no uzbudinājuma drebošās lūpas un pieplaka pie meitenes kāju pirkstiem. Šis saldkaisli pazemojošais pieskāriens meitenes ķermenim, šķiet, pārrāva kādu snaudošu jūtu un prāta dambi. Sandra juta kā tūlīt, tūlīt...
Viņa sēdēja kafejnīcā pie loga un neko neredzošām acīm lūkojās lietus noraudātajā logā. Apkārt murdēja cilvēki, bet viņa jutās tā, kā sēdētu izdedzinātā tuksnesī, kad apkārt tūkstoš kamieļu bļāvienu rādiusā nebūtu pat beigtas ķirzakas. Pirksti neapzināti rotaļājās ar atdzisušo kafijas tasi, cigarete uz pelnu trauka malas izdega savas dzīves pēdējās dūmu stīgas, tā arī ne reizi neievilkta. Tas bija tikai sapnis, tikai sapnis! Jau kuro reizi viņa centās sev iestāstīt. Aizmirsti to! Tas bija tikai sapnis! Bet kreisā roka turpināja izmisīgi žņaugt un nelaist vaļā dūrīti, kurā bija paslēpusies maza lapiņa ar dažām rindiņām „Ja Jūs ieinteresēja mūsu piedāvātais pakalpojums, lūdzam zvanīt pa tālruni +39884309167. Visa kungs”.