VAKARA ZIŅAS. Kad no mīļākās kļūsti par vecmāmiņu
Tās bija astoņdesmito gadu beigas, kad gaisā virmoja tautas atmoda un padomijas sabrukums. Viss bija deficīts. Uzņēmīgi darboņi taisīja kooperatīvus un vienkārši savas būdiņas tirgū un Rumbulā. Pusmūža vīri sevi apliecināja jaunu meiteņu apskāvienos, savukārt studentes meklēja sponsorus. Visām pusēm izdevīgs darījums. Izņemot sievas, kuru vīri laiž pa kreisi. Likteņa ironija – nekad nevari zināt, cik lielu ironijas devu viņš piespēlēs tev. Arī Madara pat pašos trakākajos murgos nevarēja iedomāties, ka tas notiks ar viņu. Un reiz kā pērkons no skaidrām debesīm atskanēja telefona zvans.
Vīra nodevība
«Jūs zināt, kur pašreiz atrodas jūsu vīrs? Viņš ir pie savas mīļākās. Varat pierakstīt adresīti.» Iela un numurs likās stipri pazīstami. Tās bija viņas bijušās «kojas», kopmītne, kur viņa dzīvoja studiju laikos un kur viņas Agnis strādāja par elektriķi. Madara vēl labu laiku stāvēja ar klausuli rokā kā ar aukstu ūdeni aplieta, nesaprotot, kas notiek. Mīļais Agnis tagad atrodas kādas palaistuves apskāvienos? Tas nevar būt! Viņš taču tā mīl viņu un bērnus! Visticamāk, tas ir kāds ļauns joks. Varbūt kļūdījās zvanītāja? Bet pārbaudīt tomēr vajag. Dažādas domas putrojās pa galvu, bet kājas jau pašas nesa uz zināmo adresi. «O, Madariņa... Sveika! Kā tad tev iet? Sen neesi redzēta! Kas tad tevi te atnesa?» plati smaidot, interesējās komandante. Neko neatbildējusi, Madara uzgāja hallē. «Un ko es te atvilkos? Pilnīgi stulba!» viņa sevi gānīja, kāpjot uz otro stāvu. Pa šiem gadiem te nekas nebija mainījies... tādas pašas mēbeles, sagurušas studentu sejas un smaržas... Madara piegāja pie durvīm, kuras bija nosaukusi zvanītāja. Sirds sāka traki sisties, un galvā sakāpa asinis. Viņa pieskārās durvju rokturim. Durvis nebija aizslēgtas. Tām paveroties, Madara ieraudzīja savu Agni puspliku sēžam pie galda un ēdam vārītas sardeles. Viņam ap kaklu savu roku bija aplikusi jauna sieviete. Skanēja mūzika... Apjukusi no redzētā, trīcot rokām un kājām, viņai galvā skanēja: «Nodevējs!» Viņa gribēja skriet iekšā istabiņā un graut visu, kas būs pa rokai. Ieķerties ar nagiem nodevīgā vīra sejā kā trakai lauvenei un pie reizes arī tai viņa pagrimušajai slampai izraut kādu matu kušķi. Bet viņas kājas tajā brīdī kļuva ļenganas kā ūdenszāles. «Par ko viņš man tā?» Vienā mirklī visa viņas dzīve bija sabrukusi. Tomēr viņa saņēmās, pievēra durvis un ko kājas nes izskrēja no kojām uz ielas. Viņa pati nesaprata, uz kurieni skrien, galvenais bija - prom. Dūcošajā galvā šaudījās visādas domas. «Kā vispār kaut kas tāds varēja notikt?!»
Draudzenes padoms: Laiks un vīns dziedē visas rētas
Sešu gadu laulības ainas viņas domās paskrēja vienā mirklī. Lūk, viņa kā ceturtā kursa studente tajās pašās kojās un viņas Agnis, kā jau pieaudzis trīsdesmitgadīgs vīrietis. Kāzas. Dēla piedzimšana, tad piedzimst meita... Madara bija uzskatījusi, ka Agnis mīl viņu un bērnus tikpat patiesi un kvēli kā viņa pati... Nemanot, pa kādiem ceļiem bija gājusi un cik ilgi, Madara attapās mājās, bija veiksmīgi nonākusi savā dzīvoklī. Tagad šeit viss likās svešs un nevajadzīgs. Dzīve bruka kā kāršu namiņš. Viņu bija pārņēmis skaudrs apvainojums, niknums un izmisums. Atkal iezvanījās telefons. Šoreiz zvanīja draudzene. Madara raudot paziņoja: «Agnim ir mīļākā. Es to neizturēšu. Un nekad nepiedošu.» «Ai... nu labi, muļķīt, nebauro un nomierinies. Tu tā kā no mēness nokritusi. Tā tak visi dzīvo. Atver platāk savas acis. Domā, ka manējais ir kāds svētais? Tā, lūk. Padomā par bērniem. Dzīve nav rožu dārzs, bet bēdu ieleja, kurā ganās tādi tēviņi. Dzīvot un ciest - tāds ir mūsu liktenis. Laiks un vīns dziedē visas rētas...» klausulē nopūšoties postulēja draudzene. «Nē, es to nespēšu. Tas nav godīgi. Es viņam tā uzticējos. Kā lai ar to visu tagad dzīvoju?» Madara sevi šaustīja, raudāja un pārdzīvoja... Agnis tovakar atnāca vēlu un krietnā ķitē. «Mums vajag aprunāties,» viņa centās sevi turēt rokās. Visas asaras jau bija izraudātas, un tikai aizpampušās un sarkanās acis nodeva izciestās emocijas un sāpes. «Es visu zinu. Šodien biju tur...» Agnis nemaz necentās attaisnoties. «Gribi, sniedz šķiršanos,» viņš izgrūda caur zobiem un sāka ar sērkociņu bakstīt zobos aizķērušos sardeles gabaliņus.
Madara vēl ilgi nespēja pierast pie jaunā šķirtenes statusa. Mierināja tas, ka vientuļa viņa nejutās. Dzīves galvenais prieks bija palicis. Tie bija viņas bērni - Uģis un Silvija. Tie tagad bija viņas cietā klints un atbalsts, kas viņu saturēja kopā, darot stiprāku. Nu un, protams, pārdesmit acu pāru latviešu valodas stundās. Madara saprata, ka viņa nedrīkst bērniem parādīt savu vājumu. Viņa arī turējās. Nevienam nav jāzina, kas notiek viņas dvēselē.
Ar skolotājas algu divus bērnus vienai nebija iespējams uzturēt, arī nožēlojamie alimenti situāciju nekādi nepadarīja gaišāku. Madara sameklēja papildu darbu - vakarā, pabarojusi bērnus, viņa gāja uz nakts kiosku. Naktī pārāk daudz pircēju nebija, un viņa pamanījās turpat pie letes arī pagulēt. Tā arī viņa sitās pa dzīvi kā vāvere ritenī, pilnīgi aizmirstot, ka ir sieviete. Turklāt jauna un izskatīga. Kādā vēlā vakarā, kad viņa bija atnākusi uz savu nakts kiosku, nekas neliecināja, ka kārtējā bezjēdzīgā nakts atšķirtos no simtiem citu dežūru. Pircēju bija maz. Madara galvā pārcilāja mājās darāmos darbus. «Uģim džinsenes galīgi novazātas, un Silvija arī grib sev jaunu mētelīti. Bet līdz algai vēl tik sasodīti tālu...» «Tā, meitenīt, es vispār gribētu kādu pudeli alus...» pārdomas iztraucēja pircējs. Viņa paņēma naudu un, pasniedzot pudeli, pamanīja sevī vērstu divu debeszilu acu skatienu. Tas viņu tā samulsināja, ka likās, ka tik tiešām uz mūsu grēcīgās zemes rudens tumsā nolaidies eņģelis... pēc alus. «Meitenīt, ko tad tu tik sadrūmusi? Tik skaista meitene nemaz nedrīkst būt drūma! Ja drīkst, tad es nākšu pie jums biežāk. Iespējams, ka izstāstīšu kādu smieklīgu anekdoti.» Madara tikai paraustīja plecus. Vīrietis aizgāja, bet atstāja gaišu stariņu, kas kā dadža āķītis bija aizķēries viņas sirdī. Sandris - tā sauca puisi - tagad nāca pie viņas katru dienu. Nemanot tas pārgāja draudzībā un pēc kāda laika arī tuvās attiecībās. Sandris ātri atrada kopēju valodu ar viņas bērniem. Mājās bija parādījies īsti ģimenisks siltums. Mūžīgi skrienošā un pārgurusī Madara pārvērtās līdz nepazīšanai. Beidzot viņa atkal sajuta dzīves garšu un uzplauka kā kārtīga lauku pujene. Viņai bija tikai trīsdesmit divi, bet Sandrim divdesmit četri gadi. Tikai tāds nieks vien. Vai tad tas varēja traucēt mīlēt vienam otru?
Nejaušā tikšanās nakts kioskā izmaina dzīvi
Gāja gadi. Bērni jau bija paaugušies, laiki mainījās un līdz ar to arī dzīve. Reiz pie Madaras uzradās arī viņas bijušais vīrs. Vieglā «pālī» un nedaudz apbružāts, no viņa bijušās spozmes vairs nebija ne miņas. Ar sirmiem deniņiem un blāvām acīm. Viņš atcerējās, kā bija mīlējis Madaru un arī bērnus, bet savas muļķības dēļ tos pazaudējis. Tagad viņš vairs nevienam nebija vajadzīgs - ne sievietēm, kuras izmīlējis, ne otrajai sievai, kurai vienmēr par maz naudas, ko viņš nopelnīja. «Vai tad tiešām tu visu esi sapratis, Agni? Zini, bet mēs tevi gaidījām. Bet vairs ne tagad. Nenāc vairāk pie mums. Bērni jau sen izauguši. Tagad tu viņiem vairs neesi vajadzīgs. Arī man ne.» Agnis aizgāja, bet Madara vēl ilgi domāja, ka neko citu kā tikai nožēlu pret viņu nejūt. Viņas sirds to visu jau sen bija pārslimojusi. Tagad viņa bija nobriedusi un gudra sieviete, kas zināja savu vērtību. Taisnību sakot, ne viss viņas dzīvē notika tā, kā gribētos. Madara joprojām bija neprecēta. Ne tā viņa bija iedomājusies attiecības ar Sandri. Varbūt tas bija tāpēc, ka viņiem tā arī nebija kopīgu bērnu? Viņa bieži sev pārmeta, ka reiz bija nobijusies dzemdēt trešo bērnu un uztaisījusi abortu. Bet dzīvē mēdz notikt visādi. Nepiedzemdēja viņa Sandrim bērnu, piedzemdēja cita... Sandris no sākuma slēpa, ka viņam būs bērns. Un Madara pat zināja to Viju, kas strādāja autobusu parkā par kasieri tālsatiksmes autobusos. Sandris bija šoferis tālajos reisos, nu un tur viesnīcās arī bija sācies viņa un Vijas romāns. Viņa vēl bija pavisam jauna meitene, bet ar draisku raksturu. Ar laiku Sandris pie Madaras sāka nākt arvien retāk, aizbildinoties ar svarīgām darīšanām. Madara zināja par šīm darīšanām, taču turpināja gaidīt un citu vīriešu piedāvājumus nemaz neizskatīja. Un tikai tad, kad Sandrim piedzima meita, kas bija ar tikpat zilām acīm kā tēvam, Madara saprata, ka viss beidzies. Tomēr viņa kļūdījās. Sandris atkal sāka nākt pie viņas, bet nu jau divatā ar savu meitu. Madara abus uzņēma ar prieku. Mazā meitiņa bija vienkārši debešķīga. Madara viņu visādi lutināja un vienmēr centās pagatavot kaut ko garšīgu un nopirkt kādu jaunu lellīti. Viņai likās, kas mazās Elīzes māmiņa ne pārāk rūpējas par savu atvasi. Bet pati Madara jau sen gribēja mazbērnus, kurus viņas pašas bērni vēl nebija sagādājuši. Tajā laikā tie jau bija devušies plašajā pasaulē. Dēls strādāja Vācijā, bet meita ar orķestri braukāja pa pasauli un spēlēja vijoli.
Vismīļākā babiņa
Sandris nožēloja savu, kā pats teica, neizdevušos dzīvi. «Tu man, lūdzu, piedod, Madariņ. Nu, nevaru es bez tevis dzīvot. Velk mani uz šejieni, kaut vai izstiepies. Neko nevaru ar sevi padarīt.» Teica, ka Elīzes māmiņa nav salīdzināma ar Madaru un ar meitu viņa nemaz negribot nodarboties. Vispār arī viņš nemaz nekad neesot domājis precēties ar bērna māti. Viņam galvenais bijis tikai tikt pie sava bērna... «Tavi bērni, Madariņ, arī man ir kā savējie, bet tomēr tas nebija tas. Saproti mani pareizi.» Viņa arī mēģināja saprast Sandri. Jo bērni jau ne pie kā nav vainīgi. Un kā tad lai nemīl šo mazo zilacaino mīlulīti? Pārdomas iztraucēja durvju zvans. «Lūk, arī mēs!» jau paaugusies Elīze, zābakiem rībinot pa koridoru, pieskrēja pie Madaras un apskāva to, iespiežot savu galvu viņai vēderā. No tāda apskāviena uzreiz aizmirsās visas dzīves problēmas un likstas! «Ak tu mans mazais brīnumiņ!» Madara pasmaidīja. Bet mazā vienā elpas vilcienā atbildēja: «Bet tu esi mana vismīļākā babiņa. Es tevi dikti, dikti mīlu.» Un vēl ciešāk piekļāvās Madarai. Tāda atzīšanās mīlestībā pilnīgi atmeta vajadzību pēc visām citām atzīšanām mīlestībā. Madara vēlreiz pasmaidīja: «Nu ko, dzīve taču turpinās...»