Vai nežēlīga un dramatiskiem notikumiem caurvīta dzīves pieredze jaunas sievietes mūžā spēj attaisnot to, ka viņa pati no mocekles kļuva par varmāku? Kādas sievietes stāsts, no kuras atteicies miesīgs bērns.
Bērna atstumtā
«Katra diena man ir cīņa pašai ar sevi, piecelties, apģērbties, uzkrāsoties, piespiedu kārtā apēst auzu pārslu biezputru un tad vērt durvis uz ārpasauli. Vēders saraujas čemurā un sirds sāk sisties ātrāk, bet tas ir jāizdara - jāsper solis uz ielas, jāpaiet garām cilvēkiem, jāuzsmaida un jāmēģina pielāgoties sarunām darba kolektīvā vai asprātīgi atbildēt draugu bariņā. To izdarīt ir ļoti, ļoti grūti, ja neieredzi savu dzīvi un sevi. Turklāt tik ļoti, ka, skatoties uz sevi spogulī, seja saviebjas naidā un tu vari kliegt tam atspulgam - es tevi neieredzu, neieredzu, tu sačakarēji visu manu dzīvi!» nicīgi par sevi spriež Linda. Viņa vēl ir jauna sieviete, kurai klāt pieķēries kārtējais depresijas periods, tāpēc pusīte antidepresanta tabletes «Alprazolam» no rīta un vakarā jau trešo mēnesi ir neatņemams rituāls. No zāļu devas un psihologa iknedēļas apmeklējuma viņai vajadzēja palikt labāk, bet diemžēl tā nav - nu jau trešo reizi pēdējā pusotra gada laikā viņas 15 gadu vecā meita ir atteikusies satikties ar savu mammu. Krīzes centrā un pēc tam bērnunamā (kuru nosaukumi bērna tiesību dēļ netiks atklāti) darbinieki uz glīti sapucēto Lindu vienmēr noskatījās nicinoši, kā uz spitālīgo un varmāku, jo kas gan tā par māmiņu, kuru pašas miesīgs bērns neparko nevēlas satikt, apķert un iebužināties klēpī. Sieviete izskatās pretēji tam, kāds par viņu ir radīts priekšstats, spriežot no visiem savāktajiem papīriem bāriņtiesas lietas dokumentos. Monstra un varmākas vietā kafejnīcā iepretī sēž glīta sieviete nedaudz pēc 30, pelēkā klasiskā kostīmā ar pieskaņotām pelēkām upes pērlēm sudraba ietvarā ausīs, augstpapēžu kurpēs, kas savukārt piestāv firmas zīmola ādas somiņas tonim. Viņa rada ļoti pašpārliecinātas sievietes tēlu. Tikai pēc tumšajiem lokiem zem acīm un blondajām cirtām redzams, ka vēl viena bezmiega nakts droši vien pavadīta uz lielajiem ruļļiem un kārtējos sevis pašpārmetumos, bet sievietes smalko profilu tas nemaitā. Vienīgi zem deguna abpus mutes stiepjas dziļas dzīves paguruma rievas, kuras nevar aizšpaktelēt pat ar pašu izcilāko pūderkrēmu. Viņa ir atmetusi pīpēšanu. Kārtējo reizi, tāpēc sarunas laikā nervozi burza pie kafijas tases nolikto salveti. Norēķinoties par kafiju, var redzēt, ka maciņa blakus nodalījumā, līdzās kredītkartēm, ievietota meitenītes fotogrāfija, kuras smalko sejiņu ieskauj gari mati un cepure, kas kā īstai māksliniecei atvirzīta nedaudz uz pieres. Meitenīte šajā bildē smaida mammai, bet viņai šī ir vienīgā iespēja pēdējā gada laikā lūkoties meitā. Viņas meitiņa, kas nu jau ir pusaudze, no savas mammas ir atteikusies. Oficiāli. Ar bāriņtiesas spriedumu Lindai ir atņemtas aprūpes tiesības pār savu miesīgo bērnu. Tā gribēja un izlēma viņas 15 gadu vecā meita Rēzija. Viņa savu mammu vairs negrib redzēt. Pārlaižot pirkstus pār fotogrāfiju, Linda pieskaras meitenes acīm. Sirsnīgas un smaidīgas, bet galvenais, ka tās veras mammā ar dziļu mīlestību, kā uz dārgāko cilvēku šajā pasaulē. Kā gan viss dzīvē var tik krasi mainīties? Kur bija mātes vaina? Kurā brīdī viņa pazaudēja pati savu bērnu? Pie vainas droši vien ir viņas pašas skarbums un tie vīrieši, kas nāca un bradāja pa viņas dzīvi. Tad ir jāatgriežas notikumos, kas aizsākās pirms vairāk nekā 16 gadiem kādā nelielā lauku ciematā Talsu pusē.
Mežā būdiņu tev celšu
Linda priekā dzirkstīja ikreiz, kad ieraudzīja Hariju pēc darba nākam no darbnīcām uz viņas mājas pusi. Puisis bija paguvis ieskriet dušās, nomazgāties un tagad pāri laukam cilpoja uz viņas vecāku «līvānu» mājas pusi. Abi sagājās jau kādu gadu, un cierēšanās periodam secīgi būtu bijis jāpāraug kāzu rīkošanā ar vērienīgām svinībām. Tomēr Harijs ar bildināšanas lietu nesteidzās. Viņš vispār maz runāja par abu attiecībām, un romantika galīgi nebija viņa stiprā puse. Turklāt kāds mēdza mēļot, ka puisim, esot kunga dūšā, parādoties nejauka īpašība sist dzīvas radības. Te vienu reizi ar kāju suni aizspēris, te zirgus stallī līdz asins švīkām sasitis. Kāds no puiša skolas biedriem atcerējās par viņa «eksperimentiem» ar kaķiem, kas pēc tam uzšķērsti mētājušies pie kolhoza kūtiņām vai vircu bedrēs. Arī Lindai nebija dzīvē saldi klājies. Bērnībā vecāki dzīvoja pilsētā, bet tad nolēma atgriezties mātes senču mājās. No cienījamas kundzes valsts darbā viņas māmuļa kļuva par fermas lopiņu «astes karalieni», bet tēvs atrada darbu gaterī. Diemžēl izsapņotā dzīve par lauku sentimentu un dzimtas lauku sakopšanu nebija tik rožaina. Sapņi sāka grūt, kad tēvs ar vietējiem kolhozniekiem sāka pārāk bieži cilāt glāzīti, bet mātes rokas un sirds neizturēja skarbos sadzīves un darba apstākļus. Dzīves netaisnības apbēdināta, Lindas mamma ātri aizgāja pie Dieviņa, kad meitēnam bija vien desmit gadu. Tēvs, vēl mammai dzīvai esot, bija kļuvis skarbs, dzērumā palaida rokas gan pret sievu, gan pret meitēnu. Pēc mammas nāves Lindai klājās vēl grūtāk. Sadzēries tēvs viņu sita un, kā nelabais rūkdams, meklēja pa visu māju, kad viņa trīcot slēpās aiz skapja vai bēniņos. Ko tur brīnīties, ka Linda izauga asa kā dadzis - noraidoši izturējās pret cilvēkiem un ciniski atbildēja uz ļaužu valodām vai padomiem, bet tajā pašā laikā allaž iestājās par taisnību. Dažkārt, pirms pieņemt svarīgus lēmumus savā dzīvē, viņa ilgi klusēja, pat dienām. Tā arī notika, kad vajadzēja domāt par viņu un Hariju. Linda neizsargājās un palika stāvoklī. Viņa ilgi neko neteica un domāja, kā notikušo pavērst pareizā gultnē. Tā, lai visiem ir labi. Viņas mātes dzimtas mājā jau gadiem saimniekoja tēva draugaļas, bet viņš pats mierinājumu rada spirtotajos dzērienos. Protams, ka tēvs bija nikns, kad meita paziņoja par grūtniecību, un, dusmās pacēlis roku sitienam, mauroja, lai viņa vācas ar savu bandubērnu, kur acis rāda. Lindas prāts teica priekšā, ka dzīves mīļajās mājās nebūs, tāpēc, tēva nikno acu skatu pavadīta, sakrāmēja savas mantiņas koferī un devās apmesties pie sava mīļotā Harija. Viņš iepriekš bija ieminējies, ka abi varētu saimniekot skaistā meža mājiņā, kas atrodas upes ielokā un kuru pirmās brīvvalsts laikā cēluši viņa vecvecāki. Linda reiz bija viesojusies pie Harija mātes, bet tā uz potenciālo vedeklu raudzījās niknām acīm un nekādus pīrāgus un gardas plātsmaizes ar kūpošu tēju ciemošanās reizē galdā necēla. Māja patiešām atradās meža vidū, ar piebraucamo ceļu, kas ziemā viņus pavisam nogrieza no ārpasaules. Linda ieradās vīramātes mājā ar čemodānu un bērnu zem sirds. Harijs tolaik piepelnījās mežā, izzāģējot Latvijas «zaļo zeltu», kas eksportā tālāk devās uz ārzemēm, un pēc tīrām drēbēm pie mammas iegriezās labi, ja reizi divās nedēļās. Īpaši lielu sajūsmu viņš neizrādīja par savu nākamo statusu tēva un lauleņa godā, bet mātei gan pieteica, ka ar Lindu būs jāsadzīvo zem viena jumta. Taču tur dzīve izrādījās vēl lielāks murgs, nekā Linda bija piedzīvojusi savās tēva mājās. Vīramāte, kas pēc seno latvju parunām patiešām bija īsta vellamāte, viņai sarūpēja tādu ikdienu, ka Linda vairākas reizes gribēja taisīt pašnāvību. Un mīļotais nebūt nenostājās jaunās sievietes pusē, kā tam vajadzētu būt. Viņa bija nokļuvusi ellē!
Ar grūtnieces vēderu salā uz kūti
Harijs bija par slinku, lai atrastu laiku un naudu abu laulību reģistrācijai. Tajās reizēs, kad topošais tēvs izlīda laukā no meža, Linda tika mierināta, ka zīmogs pasē nepavisam nav rādītājs viņu īstajām jūtām un gan jau pienāks viņu Lielā diena. Pakļāvis Lindu ikmēneša sievas pienākumiem, savācis tīrās drēbes un līdzņemšanai sagatavotos ēdienus, vīrietis klusām kā rēgs devās kārtējā peļņā mežā. Toties Lindai katra diena bija pretīgu pārmetumu un smaga darba piesātināta. Vīramāte cēla viņu no rītiem agri, līdz ar pirmo gaismiņu. Iemetusi mutē maizes riecienu, viņa devās uz kūti. Tur govis, cūkas un vistas. Visa dzīvā radība, kūts tīrīšana un ragaino lopu slaukšana bija uz viņas pleciem. Paveikusi visus darbus, viņa pat uz minūti nedrīkstēja atkrist gultā, kad sekoja nākamie norādījumi. Paskarba raksturā, Linda bieži runāja pretī vecajai saimniecei, bet tad dabūja just uz savas ādas atpakaļ divkārt. Viņai neļāva par daudz piemest malku siltumam un uzsildīt ūdeni, lai elementāri nomazgātos, ēdiens ikdienā bija jāgatavo tikai uz malkas plīts, bet par kādu saldumu, kas kārojas grūtniecēm, viņa pat nedrīkstēja sapņot. Rudens aukstās lietavas, agrā celšanās, smagie spaiņi, kūts, dārzs un večas kaulainā acs ar pavadošiem lamuvārdiem un pamācībām, bija topošās māmiņas ikdiena. Reiz, kad kājas no darbiem bija tā piepampušas kā bluķi, Linda mīļotajam pasūdzējās, ka māte viņu par daudz izdzen. Atbildes vietā grūtniece dabūja sitienu pa muti par necieņu pret māti. Vecā, atriebības vadīta, pēc tam vēl divas dienas jauno sievieti mērdēja badā. «Mani tajā mājā izdzina kā verdzeni Izauru. Es strādāju no rīta līdz vakaram, saņēmu dunkas, mani un vēl nedzimušo bērnu viņa nolādēja. Brīžam gribējās tikai nomirt. Tajā ziemā, kad ceļus aizputināja un dārgais bija jau trešo nedēļu kaut kur aizdzēries, es nebiju kārtīgi ēdusi jau ilgu laiku. Arī veča badojās, jo naudas nebija, govs bija pārdota, vistas vairs nedēja, un mēs ēdam tikai kartupeļus un sakaltušu baltmaizi, piedzerot tēju. Kad naktī sākās dzemdības, man nebija līdzās neviena paša. Es varēju paļauties tikai uz sevi un Dievu. Caur visām sāpēm es bridu pa sniegu līdz kaimiņiem, saucu savu mirušo mammu un raudāju par sevi, par šausmīgo dzīvi un par to, kas mani ar bērniņu sagaida nākotnē. Mani aizveda uz slimnīcu Talsos. Ah, tur mani atkal ņēmās rāt par jauno māmiņu bezatbildību, ka es neesmu bijusi uzskaitē, ka nerūpējos par bērnu un vispār, kas vēl nākšot pasaulē... Visu no tās nakts neatceros, bet man piedzima meitiņa. Es cerēju, ka tagad gan viss mainīsies,» atceras Linda. Tomēr uz slimnīcu neatbrauca neviens. Jaunais tēvs neuzskatīja par svarīgu apsveikt Lindu ar meitiņas piedzimšanu un apraudzīt savu mazulīti. Nebija puķu un laimes vēlējumu. Nebija paziņu apsveikumu ar dzīves lielo notikumu. Saģērbusi bērniņu ar slimnīcas dzemdību nodaļā saziedotajiem «rāpulīšiem», viņa satīstīja mazo atbilstoši laika apstākļiem un ar autobusu atgriezās vecenes mājās, vēl nobrienot pāris kilometrus pa sniegoto mežu. Tur sekoja riktīgs trādirīdis. Vīramāte viņu lamāja un saukāja par padauzu, bet jaunais tēvs jau stingrā reibuma pakāpē paziņoja, ka bērnam nekad nedos savu uzvārdu. Un vispār viņu jau gaidot sakrāmēts čemodāns. Atkal viņu kāds tuvs cilvēks izdzina no mājām, bet šoreiz ar mazu bērniņu uz rokām. Un, jā, tas tik tiešām notiek mūsu mazajā Latvijā. Laikam apzīmējums «skumīgi» būtu šeit nevietā teikts.
«Nemanīju, kā pārvēršos par sava tēva kopiju - tirānu»
«Mana bērna dzimšanas apliecībā ir svītriņa. Viņai nav bijis un nebūs tēva. Esmu mēģinājusi kontaktēties ar Hariju, lai viņš ieraudzītu savu meitu, bet viņam ir absolūti nospļauties par to, ka šajā pasaulē viņam ir bērns. Es neiespringu uz to un nozvērējos dzīvē, ejot kaut vai pāri līķiem, panākt, ka es visu sasniegšu pati, man vienmēr būs pilns ledusskapis un labākās drēbes. Man viss tas bija un vēl ir, izņemot meitu. Nekad nebiju domājusi, ka mana stingrā audzināšana, asais raksturs un nelaikā izsprukuši vārdi var pagriezties pret mani pašu. Es arī neliegšu, es pēru meiteni, jo pati tā tiku audzināta,» nosaka Linda. Pa šiem 15 gadiem Linda oficiāli ir precējusies trīs reizes. Kopš tās dienas, kad viņa ar koferi un zīdaini devās plašajā pasaulē, visu viņa ieguva pati. Sākumā kopmītnēs, kur viņu pusnelegāli iekārtoja seni draugi un palīdzēja ar bērna pieskatīšanu. Tad Rīgā darbs vairumtirdzniecībā ļāva strauji kāpt pa karjeras kāpnēm un iemācīties apgrozīt naudu. Nav arī ko noliegt - līdzās viņai vienmēr bija vīrieši vadošos amatos, bet tādi «mīkstāki» raksturā, kas vairāk pakļāvās sievietei. Stiprais dzimums līdzās mainījās, bet viņa savos uzskatos gan ne. «Tā ir racionāla un pragmatiska pieeja. Katram šajā dzīvības ķēdē ir sava vieta. Man bija jākļūst par izdzīvotāju. Bija reizes, kad es juku prātā, kā pagūšu darbā visas atskaites sagatavot, kā sadzīves lietas ar mašīnu vai tekošo veļasmašīnu atrisināt, uz vecāku sapulci skolā un baletā aizskriet. Ak, jā, un vēl ģimenes mantojuma lietas kārtot,» nosaka Linda. Kad tēvs nomira, viņa bez žēlastības izmeta no mammas mājas pēdējo no piedzīvotājām un visu mantojumu ar zemi pārdeva. Tomēr nervi uzdeva, naktīs viņa joprojām sapņoja, ka viena skrien pa mežu no vajātājiem, kas grib viņai atņemt bērnu. «Meitiņa man auga ļoti stingros apstākļos. No skolas uz pulciņiem, tad trīs reizes nedēļā uz baleta nodarbībām. Viņas dzīve bija pēc stingra laika grafika un disciplīnas. Vēlāk pamanīju, ka mani ļoti tracina, ja viņa skolā saņem sliktu atzīmi vai tūdaļ neizpilda kādu manu prasību. Es varēju momentā aizsvilties un, ja pa rokai bija siksna, es viņu pēru. Tas notika tikai pāris reizes gadā. Tādos brīžos meitēns skatījās manī lielām sāpju acīm un es, pati raudot, kritu viņai ap kaklu, lūdzu piedošanu. Es tikai gribēju, lai viss ar viņu notiek pareizi, pēc dzīves diktētiem standartiem, neatkārtojot manu briesmīgo jaunības kļūdu. Nebiju pamanījusi, kā pati kļuvu par sava tēva - tirāna - kopiju. Nesapratu, kad biju pārkāpusi pēdējo pacietības robežu, līdz vienā dienā no meitiņas labākās draudzenes mātes saņēmu telefona zvanu - jūs esat varmāka, Rēzija pie jums vairs nekad dzīvē neatgriezīsies. Šī lieta turpmāk tiks kārtota ar bāriņtiesas starpniecību,» atceras Linda. Tad sācies īsts murgs.
Rēzija patiešām atteicās tikties un runāt ar savu māti. Linda ir absolūti pārliecināta, ka bērnu pret viņu noskaņoja klasesbiedrenes mamma. Vēlāk jau Linda uzzināja, ka, bieži viesojoties draudzenes mājās, pieaugušie viņas meitai skaidrojuši, ka Linda nav normāla, pret viņu ir izvērsta vardarbība. Tāpat fiksēti meitas vārdi, ka Rēziju draudzenes vecāki it kā gribot «adoptēt» un tad abas draudzenes varēs dzīvot vienā ģimenē. Linda tikās ar bāriņtiesas pārstāvjiem, sociālajiem darbiniekiem un pat gāja pie psihologa. Taču viss velti, tikšanās reizē Rēzija uz mammu neskatījās, bet skaidrā latviešu valodā pateica, ka negrib vairs pie viņas dzīvot, jo mamma viņu sit un izturas vardarbīgi. Eksperti to visu fiksēja dokumentos. Arī ekspertīzes rezultāti liecināja, ka meitēnam ir zilumi. Rezultātā Lindai atņēma aprūpes tiesības. Likums nosaka - gads ir tas termiņš, kad vecāki sadarbībā ar sociālo darbinieku likvidē šķēršļus, kas bija par pamatu aprūpes tiesību atņemšanai. Lai varētu atjaunot Lindas ģimeni un tajā atgrieztos Rēzija, viņa darīja visu, ko prasīja likums. Viss liecināja, ka Linda ir normāla mamma, kas pielaidusi un atzīst savu kļūdu. Pārdzīvojumu dēļ Linda lietoja antidepresantus. Diemžēl pēc gada situācija nav mainījusies. Rēzija joprojām kategoriski atsakās tikties ar mammu. Tas nozīmē, ka gaidāmi tiesas darbi par aizgādības tiesību atņemšanu vecākiem. Visticamāk, ka pāridarījums bērnam sāp tik ļoti, ka viņa savai mammai nespēs piedot nekad. Savukārt klasesbiedrenes mamma, kura bija bērnam iegalvojusi, ka varētu kļūt par viņas audžumammu, nu neliekas par Rēziju vispār ne zinis.
