VAKARA ZIŅAS. Dzīvesstāsts: Nejēdzīgās dāvanas
Ar draudzenēm diemžēl otro gadu tiekamies attālināti – skaipā vai zūmā. Jo tas kovids ar apnikušajiem ierobežojumiem... Un negribas jau, lai sanāk kā Valdim Lūriņam, kurš, nabadziņš, savā 70. jubilejā saldējās mājas pagalmā, bet policija tik un tā uzkrita kā sniegs uz galvas un Lūriņa meitai Ditai laikam pat uzlika sodu par neatļautu pulcēšanos vairāku mājsaimniecību ietvaros. Tomēr mums, ilgus gadus savstarpēji pazīstamām dāmām, laiku pa laikam gribas kolektīvi parunāties, tāpēc nolēmām – 14. februāris ir pārāk romantisks datums, bet 8. marts gan derēs. Vēl vienojāmies, ka trīsim mēles nevis par darbu un kovidu, bet vakara temats būs... dāvanas. Izstāstīsim cita citai par dīvainākajām dāvanām, ko esam saņēmušas vai dāvinājušas.
Māras stāsts
Tikko biju beigusi vidusskolu, mācījos Rīgā, un ar draudzenēm īrējām dzīvokli. Man nebija sava puiša, bet romantiku gribējās. Tolaik ļoti iecienīts bija portāls «draugiem.lv», un tur man uzrakstīja kāds puisis. Kaut ko, bet neko nozīmīgu, rakstījām viens otram, taču man bija mācības, ballītes - nesanāca tikties aci pret aci. Man viņš ne pārāk patika, domāju - būs īslaicīgs laika kavēklis. Uzskatīju, ka vēl nepazīstu viņu tik labi, lai uzsāktu ko vairāk. Bet tuvojās Valentīndiena, un viņš diezgan uzstājīgi norādīja, šis ir īstais datums, lai beidzot saredzētos. Es negribēju nekur iet kopā, ne uz kafejnīcu, ne pastaigāties, ne uz kino, tāpēc pateicu, lai brauc pie manis uz dzīvokli. Biju kopā ar draudzenēm, ja nu kas, tad pa visām šo pielūdzēju izmestu laukā.
Viņš atbrauca. Ar konfekšu kasti un dīvainu puķi. Man ir diezgan slikta redze, tāpēc uzreiz nevarēju saskatīt, kas tas ir. Mākslīga roze? Tādas nes uz kapiem! Puisis pastiepa man rozi, un es piebāzu pie deguna. Nesmaržo. Bet arī dabiskās ziedlapiņas tās nav, drīzāk audums. Izrādījās, ka tās ir rozes pumpura formā satītas sarkanas biksītes. Fu! Gandrīz izvēmos! Izmetu laukā viņu, konfekšu kasti un sarkanās biksītes. Vajag arī iedomāties pirmo reizi sastaptai meitenei dāvināt ko tādu?!
Adelīnas stāsts
Mana vīramāte bija ārprātīgi praktiska sieviete. Viņa mēdza atdāvināt to, ko pašai nevajadzēja vai kas nepatika. Ja bija tikusi pie konfekšu kastes, tad to glabāja tik ilgi, kamēr končas vai nu kļuva baltas, vai arī pa šokolādē izgrauztu caurumu pildījums iztecēja, un gadījās, ka tādu nelikvīdu uzdāvināja citiem.
To zinot, tik un tā savas laulības pirmajos gados centos viņai dāvināt modīgākas lietas, cik nu tādas varēja dabūt 90. gadu sākumā. Atceros, man trāpījās būt pareizajā laikā un vietā, kad veikalā izmeta deficītu. Rinda bija milzīga, es tajā iestājos, cerot nopirkt kaut ko sev, vīram un vīramātei arī. Nopirku viņai rozā naktskreklu ar lencītēm, špicīte tur, mežģīnīte tur - vismaz nebūs tas flaneļa ārprāts, ar kādu viņa rītos pa māju staigāja. Uzdāvināju. Pēc diviem vai trim gadiem savā dzimšanas dienā saņēmu maisiņu. Tur - rozā naktskrekls. Tas pats, ko biju nopirkusi vīramātei. Varbūt bija aizmirsusi, kurš to dāvināja, bet, kas zina, iespējams, mana viegli erotiskā dāvana nebija patikusi.
Taču pats trakākais sekos. Deviņdesmitie tiešām bija laiks, kad vajadzēja ķert un grābt visu, ko vien veikalā varēja dabūt. Atceros, dzirdēju, kā vīramāte mazgāja veļu un skaļi komentēja savas apakšveļas stāvokli - bumbierenes esot galīgi šķidras. Domāju: ja laimēsies tāda fasona «apenes» nopirkt, tad vismaz šo dāvanu viņa paturēs! Neticami, bet kārtējo reizi, kad vietējā unītī bija pievedums, es ieskrēju nopirkt bērnam zeķbikses un pie vienām sāpēm paķēru bumbiereņu saišķi vīramātei. Neatceros, cik bikšeļu toreiz drīkstēja pirkt (pastāvēja limits!), bet iegādājos visu atļauto daudzumu. Protams, pēc pāris gadiem, kad vīramāte laikam bija pārāk vēlu attapusies, ka man ir dzimšanas diena, dāvanā saņēmu bumbierenes. Un vēl tās baltās importa ziepes, ko pārdeva uz taloniem un par kurām melsa, ka ārzemēs ar tādām mazgājot miroņus. Starp citu, neticami labas ziepes, izņēma visus traipus!
Ievas stāsts
Mans pusauga dēls pirmo reizi brauca klases ekskursijā uz Lietuvu. Iedevu naudiņu, lai varētu nopirkt kādu našķi, limonādi, lai ir viss, kā nākas. Vakarpusē skatos pa logu un redzu: nāk mans puika kā briedis, mugursomai rāvējslēdzis plīst pušu. Domāju, nez ko viņš tur salicis? Akmeņus lasījuši? Puika ienāca dzīvoklī lepns kā pāvs un teica: «Mammu, es tev dāvanu nopirku!» Ver vaļā mugursomu un izvelk... ģipša eņģeli! Spārni kā albatrosam, galva kā vidēja izmēra kāposts, ar tādu cilvēku mierīgi varētu nosist. Es teiktu, tādus ģipša eņģeļus uz kapiem liek. Bet man nācās šo uzstutēt istabā uz plaukta. Uzreiz pateicu, ko par tādu izstrādājumu domāju, bet vīrs nolasīja lekciju - bērns, vislabāko nodomu vadīts, gribējis iepriecināt mammīti...
Drausmīgais eņģelis gadus piecus rēgojās mūsu guļamistabā un atgādināja, kādu «estētu» esam uzaudzinājuši. Zināmos momentos vīram vienmēr norādīju, kas mūs vēro... Kad dēls nosvinēja 18. dzimšanas dienu, eņģeli aizvācām. Tad jau arī puika uzjautrinājās par savu dāvanu.
Elgas stāsts
Bērnības draudzene apprecējās un pārcēlās uz Igauniju. Tur abi ar vīru audzēja strausus. Nekāda dižā ferma abiem nebija, bet šad un tad viņi pārdeva strausu gaļu, olas un spalvas. Draudzene aicināja braukt ciemos, diemžēl ar sabiedrisko transportu nebija ērta nokļūšana un liekas naudas arī nebija, tāpēc atliku un atliku. Autobuss kaut kā šķērsām kursēja, vajadzēja pārsēsties, lidmašīnas biļetes dārgas... Kad nopirku mašīnu, tad gan uzreiz aizbraucu.
Atpūtāāāā! Nedēļu dzīvoju kā dieva ausī. Silts, saulains, daba tāda, kāda varētu būt paradīzē, nekas nav jādara. Prombraucot draudzene piedāvāja strausa kājas, būšot buljonam. Un iepakoja tās lielos, melnos maisos. Kājas tiem monstriem ir vismaz metru garas. Izskatījās diezgan krimināli. Iestūmām, salocījām kājas mašīnas bagāžniekā, uzmetu pa virsu segas un citus štruntus un pie Igaunijas-Latvijas robežas klusībā lūdzos, kaut tikai robežsargi neiedomātos atvērt bagāžnieku un pārbaudīt, kas tur ir. Ko es teikšu? Savdabīgi ievīstītās kājas pirmajā acu uzmetienā izskatījās pēc līķa!
Lindas stāsts
Ja jau runājam par Igauniju, tad man arī ir ko teikt. Mana kursabiedrene apprecējās un pārcēlās dzīvot uz vienu no Igaunijas salām. Mēs braucām ciemos, līdz reiz viņa prasa: uzdāvini man dāvanu, atved ežus! Ko?! Jā, izrādās Igaunijā ir ežu deficīts. Bet viņai griboties ežus un citiem saliniekiem arī. Kur lai es rauju ežus? Dzīvoju pilsētā! Tikmēr draudzene mani e-pastos instruēja, kā atšķirt ežu meiteni no zēna, jo vajagot abus īpatņus, lai šie vairotos. Ja pareizi atceros, tad ezim bērnu radīšanas orgāni bija tuvāk nabai, kaut kur vēdera vidū, bet ezienei - zemāk, dupša apvidū.
Organizēju savus paziņas, braucām ežot. Dažas draudzenes atteicās, viņas neaptraipīšot savu tikumību, pētot ežu dzimumorgānus. Noķērām divus vai trīs adataiņu pārus. Iekārtojām ežuļiem kasti, lai tur ēd, dzer un guļ, kamēr nokļūs Igaunijā. Mans vīrs šos gribēja papētīt tuvāk, bet viens ezis palēcās un iekoda viņam degunā.
Tagad atceroties, ir smieklīgi, bet tobrīd jutāmies muļķīgi. Braucām uz traumpunktu. Izstāstījām, kas noticis, ārsti smējās un ieteica potēties pret trakumsērgu. Gan jau ezis esot normāls, vienkārši viņam noriebies bārdains ģīmis tuvplānā, taču drošāk esot potēties. Tas vēl nebija nekas. Taisnību sakot, biju iedzērusi vīnu un izdomāju papētīt tuvāk, vai tiešām ežiem ir zobi. Viens no viņiem iekoda arī man degunā. Braucām uz to pašu traumpunktu. Neteikšu, kādus epitetus man veltīja tie paši ārsti, kas apkopa mana vīra brūci. Pie draudzenes ieradāmies ar ežiem un sarkaniem deguniem.
Indras stāsts
Kad strādāju kādas avīzes redakcijā, kolektīvā bija arī sirsnīga, nedaudz ekscentriska dāma. Viņa visas nebūšanas uzņēma ar smaidu, un nekad nevarēja saprast, vai viņa vispār noskaišas. Ja priekšniece rājās, mūsu ekscentriķe labsirdīgi smaidīja un pat mierināja bargo kundzi, kā dēvējām priekšnieci.
Reiz svinējām manu dzimšanas dienu. Sēžam pie galda, ēdam torti, pļāpājam, kabinetā ieveļas mūsu savdabīgā kundzīte. Pēc intervijas nākusi cauri tirgum, sapirkusies, laimīga. «Oi,» viņa saka, «Indrukiņ, vai tev šodien dzimšanas diena? Biju aizmirsusi.» Izkrāmē mantas, skatāmies, kas būs. Nāk pie galda ar asiņainu maisiņu rokā un uzdāvina man vistu kakliņus! Priekšniece iespiedzās, ka vajagot prast kaunu, bet kundzīte vienā mierā atbild: «Nu, bet praktiski taču, viņa zupu varēs vārīt!»
Andras stāsts
Man bija mīļākais. Labs cilvēks. Tiešām! Dzīvē pats saviem spēkiem izsities, ar grūtībām absolvējis vidusskolu, jo ģimenē kaut kādi apstākļi bijuši, kāpēc viņš nevarēja pabeigt normālo skolu. Kad sākām tikties, likās - vīrietim nekādas vainas. Pat parunāties varējām. Bet vienreiz viņš man saka: gribot ko uzdāvināt. Labi, dāvini. Viņš gribot uzdāvināt krūšu palielināšanas operāciju! Viņam liekas, ka manas krūtis ir ļoti mazas. Tagad saprotu, ka viņš to piedāvāja no visas sirds, labu gribēdams. Un nauda viņam bija, tāpēc it kā ļoti izdevīga partija. Bet es viņam teicu: «Tu esi labs cilvēks, bet nu stulbs gan.» Ja situācija atkārtotos, es teiktu tieši to pašu.