dārzs

Vaives pagasta Veckalvīšu saimnieki Vija Nadziņa un Inārs Baļļa no vēderprieka dārzniecības pārgājuši uz dārzu dvēseles priekam. «Nevaram sevi saukt par lieliem dārzkopjiem, bet gribas, lai pašiem ir skaista vide,» viņi apliecina.

Vaives pagasta iedzīvotājs Modris Reķis savā sirmajā vecumā nepagurst ne dienu. Mūsu rimto pastaigu pa Lejas Kozaku 28 hektārus plašo teritoriju pavada bargs pērkons, un brīžiem debesis pāršķeļ nikna zibens bulta, bet Modris, pārdzīvojis kara briesmas, smagas veselības likstas un daudz citu skumju dzīves brīžu, ir bezbailīgs.

Jūrmalnieces Tatjanas Dinsdorfas īpašums ar plašu dārzu vairākkārt ieguvis sakoptākās sētas titulu.

«Dzīves pakārtošana dārza darbiem – tas neder mums. Visu darām pēc noskaņojuma. Citreiz uznāk luste, ka gribas līdz vēlam vakaram rušināties dārzā, savukārt citreiz pat ar mietu ārā neizdzīt,» vienbalsīgi atzīstas cēsnieki Ingūna un Andris Mihaļovi, kuri jau ilgus gadus par savām mājām un miera ostu sauc namu Vāveres ielā.

Vietā, kur Pāžupīte, sīka kā urdziņa, cauri Kurzemes mežiem un pļavām izlīkumojusi, pie Jūrkalnes stāvkrasta ietek Baltijas jūrā, atrodas Upeslīči, viena no sakoptākajām un skaistākajām sētām Ventspils rajonā.

Ziedoņi Kuldīgas novada Pelčos ir pazīstami ar savām puķu kolekcijām, it īpaši peonijām. Tā ir saimnieces Dagnijas Voikas aizvadīto gadu aizraušanās, tāpēc ik gadu viņa rīko peoniju dārza svētkus, lai arī citi redzētu it kā zināmo, bet ne līdz galam iepazīto krāšņo ziedu brīnumu.

Ziedoņi Kuldīgas novada Pelčos ir pazīstami ar savām puķu kolekcijām, it īpaši peonijām. Tā ir saimnieces Dagnijas Voikas aizvadīto gadu aizraušanās, tāpēc ik gadu viņa rīko peoniju dārza svētkus, lai arī citi redzētu it kā zināmo, bet ne līdz galam iepazīto krāšņo ziedu brīnumu.

Lietainais vasaras sākums ne vienu vien dārzkopi un puķkopi ļoti skumdināja. Nu, kāds tur prieks piespiedu kārtā sēdēt istabā, ja turpat aiz loga zāle (nezāles) aug griezdamās, lietus šaltis pātago krāšņāko puķu galvas un ūdens tērces sacenšas savu taku veidošanā.

Atjaunoto Kuldīgas pilsētas dārzu neapšaubāmi var saukt par pilsētas vasaras vizītkarti – te krāsainām straumēm plūst ziedu upe, zaļo lapu pavēnī atpūšas Līvijas Rezevskas vērienīgās skulptūras, bet strūklakas bezrūpīgajās šļakatās noslīkst steigas un rūpju tveice.

Latvietim dzīva uguns no laika gala saistījusies ar daudzām tradīcijām un kopīgu svētku svinēšanu, jo uguns ir mājas pavarda simbols, kas vienmēr garantē omulību un vedina uz apcerīgām domām.

Rūpīgam dārzniekam visas dārza sezonas garumā nevajadzētu aizmirst par augu rūpīgu mēslošanu un apkopi, jo, kā zināms, – ko sēsim tagad, to pļausim rudens ražas svētkos. Lai bagātinātu augsni ar tai nepieciešamajām barības vielām un minerālvielām, lieti noderēs uzņēmuma Baltic Agro plašajā sortimentā esošie mēslojumi – dārza augiem, zāliena uzspodrināšanai, rūpēm par skujeņiem, zemeņu laukiem un nezāļu apkarošanai, gatavojot dārzu nākamajai sezonai.

Pārdomāta augu izvēle, gaumīga krāsu izjūta, pašu optimisms, mīlestība pret dzimto vietu, čaklas rokas un neizmērojama enerģija ir Laimdotas un Nikolaja Dembovsku galvenie trumpji, kam pateicoties Jaunozoliņi ir pārvērtušies līdz nepazīšanai.

Uzņēmējas Baibas Mikālas dzimtas māju Upeskalni pagalmu Padures pagastā jau divus gadus iekopj uzticama saimnieces paziņa Irēna Taube. Kamēr dzīvojamās mājas restaurācijas darbi vēl tikai rit, dārzs kļuvis par vietu, kur patverties no pilsētas kņadas un ļauties krāsainiem ziedu apskāvieniem.

Ja gadās būt Grobiņā un rodas vēlme apmeklēt Latvijā vienīgo privāto botānisko dārzu, bet nezināt, kur tas atrodas, neuztraucieties – namu Saules ielā 31 parādīs katrs pretimnācējs.

Tiklīdz esam iebraukuši Vietalvas pagasta Aivaros un sasveicinājušies ar mājiniekiem, fotogrāfs Ģirts pazūd. Tas arī saprotams, jo sakoptajā sētā, no kuras paveras skats uz plašu apkārtni, ko bildēt netrūkst.

Reizēm domājam, ka viss, ko audzē dārzā vai siltumnīcā, sen zināms un pazīstams, tomēr ir arī jaunas, Latvijā vēl mazpazīstamas kultūras, kuras vērts izmēģināt. Melotrijas jeb ogu gurķīši pārsteidz gan ar savu izskatu, gan ar īpatnējo garšu un dažādo lietojumu.

Solveiga un Jānis Melnači ar dēliem Tomasu (16) un Robertu (8) jau vairāk nekā desmit gadu saimnieko Padures pagasta Lazdkalnos.

Tas būtu interesants pētījums – noskaidrot, cik latviešu dārzos brangi aug vismaz viens ražens rabarberu cers. Noteikti daudzos. Pašu pirmo sulīgo un vitamīniem bagāto rabarbera kātu, turpat, no dobes neatejot, nograuzt var katrs, bet ko ar izaugušo kārumu iesākt tālāk!

Tāpat kā mūzikā, glezniecībā vai literatūrā ir savas izcilības, tā arī puķkopji kā žanra klasiķi noteikti pieminēs selekcionāru Aldoni Vēriņu. Viņš ir viens no Latvijas godavīriem, kura devumu novērtēs vēl paaudžu paaudzēs. Patlaban Puķu karalim, Triju Zvaigžņu ordeņa Zelta goda zīmes kavalierim, Atzinības krusta virsniekam ir 85 gadi un neskaitāmi apbalvojumi, kuri liecina par to, ka sabiedrība novērtējusi viņa 65 gadus ilgo darbu. Nesen Aldonis Vēriņš izdeva biezu, skaisti ilustrētu grāmatu – Latvietis un viņa peonijas. Tur patiesi ir viss, kas šobrīd sakāms par puķi, kura zied cilvēka mūža garumā.

Neticami, bet fakts: rudens aveņu ražu var novākt arī tad, kad jau uzsnidzis sniegs! Kas jādara, lai no jūlija beigām līdz pat pirmajām salnām dārzā ienāktos avenes?