«Pirmie, ko padsmitnieces gados sāku kolekcionēt, bija kaktusi,» atzīstas Dagnija Voika, Ziedoņu māju saimniece. Šobrīd viņa ir uzturētāja vienai no lielākajām Latvijas īrisu un peoniju kolekcijām – tās pārsniedz vairākus simtus šķirņu.
Katru gadu kopā ar ģimeni viņa ver vārtus ikvienam, kas vēlas apskatīt krāšņos ziedus un rast mieru skaistumā. Dzimtajā pusē - Kuldīgā - Dagnija atgriezās pirms desmit gadiem un uzreiz iegādājās īpašumu, kuram deva nosaukumu Ziedoņi. Nosaukums, protams, saistīts ar ziediem, jo bija skaidrs, ka to mājās būs daudz - īrisu kolekcija Dagnijas aprūpē ir jau 30 gadu, savukārt peoniju - desmit. Mājas celtas pašu rokām - viss ierīkots un plānots kopīgi ar vīru, ar kuru te arī saimnieko.
Jūnijā ver vārtus ikvienam
«Man vienmēr ir bijušas lielākas vai mazākas ziedu kolekcijas, tāpēc vienmēr esmu gribējusi savu māju, caur kuras logu varu aplūkot pašas iekopto dārzu un ar kafijas krūzi rokā mierīgi izstaigāt puķu dobes,» atklāj saimniece. Sākumā ziedu kolekcijas bijušas tikai kā hobijs, taču tagad šī aizraušanās attīstījusies un kļuvusi par Dagnijas ikdienas lolojumu. Darba esot daudz, taču abas meitas dzīvo tepat netālu, un uz lielākiem darbiem visa saime sanāk kopā.
Jūnijs ir peoniju ziedēšanas krāšņākais laiks un, tā kā Ziedoņu mājās ir vairāki simti šo ziedu šķirņu, divas nedēļas gadā Voiku ģimene ikvienam gribētājam ļauj tās apskatīt. «Šādu tradīciju uzturam jau trešo gadu. Ideja par to radās pirms četriem gadiem, kad norisinājās ziedu svētki un mūsu dārzs bija iekļauts kā viens no apskates objektiem. Ieradās daudz cilvēku, un tas mūs ļoti iedrošināja. Mums te ir cepumi, tēja, dzīvā mūzika - cilvēki brauc un bauda ziedus,» stāsta kolekcionāre. Viņa neslēpj, ka peonijām kā ziedu kultūrai pēdējos gadus ir īsts uzvaras gājiens un esot tomēr milzīga atšķirība - vai redzēt peonijas vāzēs un bildēs, vai dzīvē apskatīt visu krūmu - redzēt tā varenumu un ikdienas augšanas apstākļus.
Iegādes brīdī šobrīd krāšņā dārza vietā bija pļava, kur ganījās govis. Kopējā platība īpašumam ir 1,2 hektāri, taču saimnieki teic, ka laukos tas nemaz nav tik daudz. «Pirmo izveidojām tūju dzīvžogu, taču dārzu sākām iekopt līdz ar mājas būvniecību, te viss attīstījās vienlaikus. Svarīgi bija visu izveidot tā, lai zem loga nebūtu sastādīti kartupeļi un burkāni, proti - viena vieta siltumnīcai, otra - augļu kokiem, trešā - ziediem.»
Stādus iegūst no visas pasaules
Māju saimniekiem nav iebildumu arī pret eksotiskākiem augiem. Voiku ģimenes īpašumā var atrast gan pašmāju ozolus un liepas, gan arī ēdamo kastani, ginka koku, sarkanlapaino kļavu, sniegpulksteņkoku, tulpju koku, naudas koku un daudzus citus ne tik bieži sastopamus krāšņumus. Gandrīz visi no tiem esot salcietīgi, jo saimniecei nepatīk ar tiem daudz auklēties. «Vasarā tomēr gribas arī nedaudz brīvā laika, nevis katru dienu no rīta līdz vakaram rauties pa dārzu. Šobrīd galvenais akcents likts uz peonijām, un tāpēc vienu brīdi bija jautājums par to, vai turpināt uzturēt īrisu kolekciju, taču, kad izeju dārzā un tos atkal ieraugu, es nespēju neko likvidēt,» atzīstas ziedumīle.
Citi ziedi, protams, viņiem arī ir, taču ne tik kuplā skaitā. Pirmajā mirklī saimniece nemaz nevar iedomāties - ko vēl viņa vēlētos savā dārzā redzēt. Pavasaros, braukājot pa gadatirgiem, viņa sasmeļas idejas no citiem dārzkopjiem un skatās - ko jaunu viņi atklājuši. «Tad dažreiz kaut ko paņemu, bet tas notiek, vairāk ņemot vērā intuīciju, jo nekādu konkrētu «sapņu augu» man nav. Zinu tikai to, ka vēl turpināšu papildināt peonijas.»
Dagnija ar neviltotu entuziasmu atzīst, ka, pateicoties internetam, mums atvērta visa pasaule, tāpēc daudzus stādus viņa iegūst tieši ar tā starpniecību. Viņa nebaidās no stāstiem, ka tiks apmānīta un, iegādājoties viena veida sēklas, patiesībā saņems ko citu. «Tas laiks sen jau ir pagājis - vajag saprast, no kurienes ko pasūtināt. Es neeju uz tirgu pie nezināmām tantiņām un tur neko nepērku - daudz ko iegādājos stādu audzētavās, kur man ir garantija par šķirnes kvalitāti. Tas, protams, arī maksā atbilstoši, tāpēc viss paplašināšanās process notiek tik lēni - jo katrs stāds ir kā lolojums,» skaidro dārzniece.
Ja pacenšas - tad aug viss
Daudzi dārzu iekopēji savus darbus saskaņo ar dažādiem kalendāriem un mēness fāzēm, taču vienīgais darbs, kurā Dagnijas ģimene ievēro mēness fāžu esību, ir dzīvžoga apcirpšana, kas jāveic divas reizes gadā. Visus pārējos darbus viņa dara tad, kad ir laiks un kad pati jūt, ka vajag. «Ja es gaidītu tikai labās dienas, tad vispār neko nevarētu paspēt, sevišķi pavasarī. Tas ir intensīvs periods, kad īsā laikā tik daudz kas jāpaspēj.»
Lai gan Ziedoņu mājās zeme ir salīdzinoši viegli kopjama, saimniece nepiekrīt apgalvojumiem par augiem, kas atsevišķās vietās nez kāpēc neieaug. Viņa uzskata, ka jebkurā gadījumā vienkārši jāmeklē atbilde, jo, visticamāk, augam nav nodrošināti nepieciešamie apstākļi. Viņa lepojas, ka desmit gadu ilgās pieredzes laikā uzreiz nemaz nenāk prātā augs, kurš būtu iznīcis. «Man iedzīvojas viss, ko iestādu. Ja kaut kas pa ziemu tomēr nosalst, tad es no šā auga atvados, un viss.»
Nav pārsteigums, ka Dagnijas mīļākie ziedi ir peonijas - tieši tāpēc izlemts tās sākt kolekcionēt. Tajās viņu visvairāk uzrunā smarža, lielais krūma un zieda izmērs, kā arī ilgmūžība, jo peoniju krūms var augt vienā vietā gadu desmitiem, kamēr citas puķes pārsvarā jāpārstāda ik pēc trīs līdz četriem gadiem vai biežāk. Pieredzējusī ziedkope zina stāstīt, ka gadījies redzēt arī tādu peoniju krūmu, kurš vienā vietā audzis jau 50 gadu. «Reti kuri ziedi var dāvāt cilvēkam ko tādu.»
Jāstāda tas, kas uzrunā
«Dārzs atspoguļo katra cilvēka būtību, jo tā ir daļa no tavas dzīves telpas,» apgalvo kolekcionāre. Viņai ģimenes iekoptais lolojums dod lielu daudzumu pozitīvu emociju. Līdzīgas sajūtas viņa novēro arī dārza apmeklētājos, jo parasti cilvēki dzīvo stresā un skrējienā, jo materiālā pasaule viņus dzen uz priekšu, taču, ienākot dārzā, pēc kāda brīža cilvēki kļūst mierīgi un sapņaini. Neviļus šķiet, ka uzturēt vairākus simtus šķirņu ir smags darbs, taču Dagnija noteic, ka nekas nav par smagu, ja tas ir sirdsdarbs. «Nekad nav bijusi doma šim visam mest mieru. Zinu, ka ziedus audzēšu, kamēr vien būs spēks ko darīt, jo sevi bez tiem vairs neredzu.»
Savus augus viņa izvēlas pavisam vienkārši - skatās, vai tas iederētos starp jau esošajiem un vai viņu pašu tas uzrunā. Pēc šāda principa dārzkope iesaka to darīt katram, jo, ja intereses pret konkrēto puķi nav, tad arī vēlmes viņu uzpasēt nebūs. «Piemēram, dālijas. Šie ziedi mani īpaši neaizrauj, tāpēc man to nav.»
Tā kā dārzi bijuši Dagnijas dzīves sastāvdaļa visa mūža garumā, viņa zina ieteikt, ka pirmais, ar ko sākt dārza teritorijas iekopšanu, ir - skaidra ideja. Cilvēkam jāsaprot, kāds viņa dārzs būs un cik daudz ir gatavs tajā ieguldīt. «Jāizlemj, vai dārzā grib tikai kokus un zāli, vai tomēr gatavs atvēlēt tam vairāk darba un iekopt arī puķu dobes,» viņa spriež.
Pēc viņas domām, ikvienam ir vajadzīgs augļu dārzs. «Mums ir āboli, smiltsērkšķi, zilenes, plūmes, upenes un daudzi citi augļi un ogas. Sevišķi iecīnījuši esam ķirbjus, kurus ikdienā patērējam pat vairāk nekā kartupeļus,» stāsta saimniece. Tāpat viņa uzsver, ka svarīgi, lai būtu sava siltumnīca, jo tīri, svaigi un veselīgi dārzeņi ir viena no lielākajām veltēm, ko dārzs saimniekam spēj sniegt. Savās mājās viņi, piemēram, redīsus sēj vairākās «tūrēs», lai tie būtu pieejami visu laiku, nevis tikai vienu ražu.
Ziema un Eiropa
Brīdī, kad vajadzēja izlemt, vai pamest darbu sociālajā jomā un ar pilnu sparu pievērsties ziedkopībai, viens no svarīgākajiem jautājumiem, uz kuru Dagnijai pašai sev vajadzēja atbildēt, bija - ko es darīšu ziemā? Šajā periodā daba ir iegrimusi miegā, taču darba tik un tā esot pilnas rokas. «Ziemā es nevaru vien sagaidīt, kad tikšu atkal laukā rušināties, taču šie mēneši paiet ļoti ātri, jo ir mazbērni, ko uztic šad tad pieskatīt, un tad jau dzīve rit pavisam raiti.» Daudz laika viņa ziemā pavada arī internetā - meklējot jaunas šķirnes, strādājot ar savu mājaslapu, kārtojot ziedu fotogrāfijas un veidojot šķirņu aprakstus, ko publicēt. «Tas viss ir interesanti!» viņa aizrautīgi noteic.
Dagnija nevairās vērties pēc jaunām šķirņu idejām arī tālu aiz Latvijas robežām. Viņa dodas uz peoniju dārziem citās valstīs - šogad, piemēram, abas ar meitu bijušas Holandē, bet pirms tam - Austrijā. «Dzīve mums patiesībā piedāvā tik daudz plašu iespēju, ka jāspēj tās tikai īstenot. Mans mūža aicinājums ir ziedi, un, kamēr vien man būs spēks tos kopt, lolot, pilnveidot un ar to palīdzību iepriecināt citus, - es to darīšu no sirds.