CIEMOS: Plašums šaurībā

Dainas un Edgara Latkovsku veidotais krāšņais dārzs ļoti kontrastē ar apkārtnes ainavu, tāpēc pelnīti atzīts par vienu no skaistākajiem ne tikai Latgalē, bet visā valstī.

«Kad vēl mācījos skolā, vienmēr domāju: dzīvot laukos, fui – nemūžam! Prom, tikai prom uz pilsētu, kur tā īstā dzīve kūsāt kūsā! Bet pasaki tikai nekad, un tas noteikti nepiepildīsies. Šodien nespēju iedomāties, kā varētu dzīvot uz asfalta, starp putekļiem, mašīnām un bezpersonisku ļaužu masu – atliek darbu darīšanās aizbraukt uz Rīgu vai tepat uz Rēzekni, jau pēc stundas galva plīst pušu,» atzīst saimniece.

Nekad nesaki – nekad!

Gan Daina, gan Edgars ir vietējie, abi kaimiņos auguši, kopā Varakļānu vidusskolā mācījušies, tūlīt pēc izlaiduma apprecējušies. Kad no vietējā kolhoza pirkuši nelielo mājiņu Jaunsaimnieku ciemā, bijuši laimīgi – netālu cita no citas vecāku dzimtas mājas, tomēr kopdzīves sākšana pašiem savā mājā ir pavisam cita lieta. Ap māju 600 kvadrātmetru zemes, tur – veci augļu koki, pārauguši ogu krūmi, brīvas vietas praktiski nekādas. Dzīvot un saimniekot sākuši kā jau visi laukos: ar lopiem kūtī un ganībām pusotra kilometra attālumā no mājas, ar kartupeļu, biešu, zemeņu un diļļu dobēm, kuras kaut kā izdevies iekomponēt šaurajā zemes strēmelē pie mājas. Kaimiņi Pekaiņus cieši ieskāvuši no abām pusēm, šaurība ik uz soļa, taču jaunie Latkovski mērķtiecīgi uzreiz sākuši atbrīvoties no džungļiem – izcirtuši vecos kokus, kas pa logiem gandrīz kāpuši iekšā istabās, iespējami tālāk no sētsvidus stādījuši jaunu augļu dārzu, plānojuši vietu zālienam un puķu dobēm.

Sākums

«Nevienu dārznieku vai ainavu arhitektu palīgā aicinājusi neesmu, viss veidots, ņemot vērā tikai pašu izjūtas, gaumi un iespējas. Daudz vērtīgu ideju un padomu gūstu, lasot speciālo literatūru par augiem un dārzu veidošanu, interesantas, noderīgas idejas atrodu žurnālos. Pēdējos gados kopā ar kaimiņieni esam pasākušas apmeklēt Latvijas skaistākos dārzus un daudzviet rīkotās Puķu dienas – arī tur ir iespējams aizgūt daudzas lietā liekamas idejas. Vērtīgākā atziņa: kopts zāliens ir katra dārza pamatu pamats, uz tā fona izceļas jebkurš augs. Kad sākām Pekaiņos saimniekot, zāles pļāvēja mums nebija: vīrs veļas mazgājamās mašīnas motoram piekomponēja kaut kādus asmeņus, pievienoja elektrības vadu, un mēs pļāvām dziedādami,» smej Daina un neslēpj, ka laiks, kad visu gribējies tūlīt un tagad, uz līdzenas vietas, jau esot pārdzīvots. «Iedomāties nespējat, cik reižu te viss ir pārveidots! Sākām ar priekšdārza un mājas vienas puses labiekārtošanu, ierīkojām bērniem nelielu baseiniņu, jo tuvumā ne upes, ne ezera, bet vasarās meitenēm plunčāties gribas. Apguvām teritoriju pāri ceļam iepretī mājai: parādījās stādījumu grupas, kā dekoratīvu elementu izveidojām aku, sastādījām kokus. Lieku kopā un grupēju augus, ziedus un veidoju kompozīcijas kā tādus atsevišķus puzles gabaliņus, bet, tiklīdz rezultātā kaut kas īsti nepatīk, visu izjaucu ārā un daru no jauna, kamēr ir pa prātam.»

Zaļa siena

Apkārtnes ainavā Pekaiņi atrodas paugura virsotnē, taču vairāku līmeņu reljefu var samanīt arī sētsvidus šaurībā. Daina saka: «Sākumā gar sētu visā tās garumā auga plūmju dzīvžogs. Ražas gados augļus nav, kur likt, bet, kokiem pāraugot, pagalmā iebraucamā ceļa mala no plūmju saknēm no gada gadā palika arvien nelīdzenāka. Reiz ciemos atbrauca Varakļānu dārznieks Pēteris Rozenbergs un ciemakukulī atveda kaut kādu stādiņu. Es vaimanāju – nav man kur stādīt, nav vietas, bet viņš saka: kā, nav? Izplēs tās vecās plūmes, būs vietas, cik gribi. Kad pie mājas piebūvējām garāžu, veco plūmju dzīvžogu patiešām izplēsām un daļu augsnes norakām. Abas dārza puses izlīdzinot, dabiskā līmeņa vietā nācās izveidot paaugstinātu dobi. Gar robežu, kas dārzu šķir no blakus esošajiem kaimiņiem, sastādījām izpārdošanā pa lēto pirktas tūjas. Sākumā izskatījās vārgas, bet ar laiku saņēmās un tagad aug, ka prieks skatīties. Klāt piestādījām dažādu formu un krāsu toņu skujeņus, laimiņus, zemsedzes augus, košākam akcentam – gludmallapu kārklu ‘Hakuro Nishiki’, pāris vasaras puķīšu. Tagad aiz lekni sakuplojušās zaļās sienas kaimiņa pagalmu un kūti vairs neredz.»

Jums to šķūni vajag?

Pagalma šaurībā daļēji segta terase, kas izbūvēta uz vecā siena šķūņa pamatiem. Ir kamīns, ko iekurt, kad vien sirds kāro, ir vieta omulīgai pasēdēšanai un gana daudz vietas, kur izdejoties. «Ideju par terasi piespēlēja Gundega Lināre. Pirms vairākiem gadiem mūsu dārzs tika pieteikts republikas sakoptāko sētu konkursam. Atbrauca vērtēšanas komisija, un Lināres kundze, šķūnim garām iedama, kas, vīnstīgām apaudzis un visādu nobēdzinātu grabažu piebāzts, mājas priekšā stāvēja, tā vienkārši, bet tieši noprasīja: jums to šķūni joprojām vajag. Vērtētāji, ar redzēto apmierināti, toreiz aizbrauca, bet cienījamās ainavu arhitektes jautājums bija kā āķis lūpā, kā dzirkstele, kas vairs nedod miera: patiesi, vai mums vajag tukšu, nekam nevajadzīgu siena šķūni,» atceras Daina un nosmej – tā tapa omulīga vieta, kur pulcēties ģimenei un draugiem.

No terases paveras skats uz glīti apmūrētu pagrabu, aiz tā – pergola, viņpus kuras atrodas siltumnīcas un sakņu dārzs. Garām pagraba mūrim sastādīti kadiķi, raženi aug tūjas, etiķkoks un gobas, glītā kompozīcijā izkārtojušies skujeņi, dekoratīvie krūmi un ziemcietes. Gruntsgabalu no otriem kaimiņiem arī atdala viegla pergolas tipa sēta – lielisks atbalsts vīteņiem, un dārzs optiski iegūst plašumu, kāda patiesībā nav. Stādījumu krāsainība un dažādība gaumīgās kombinācijās pārkāpusi arī pāri lielceļam un it kā turpina dārzu: starp košumkrūmiem un skujeņiem lielās grupās sastādītas kannas, zeltslotiņas, koši zied brūnactiņas, flokši, ehinācijas, samtenes, pīpenes, liatres, vesels klājiens dienziežu. Krāšņi zied rozes un lilijas.

Skaisto dārzu slimības anamnēze

Šajās mājās zaļo īkšķu īpašnieki ir visi, arī meitas Baiba un Daira – atklāj saimnieks. Viņa galvenie uzdevumi esot tikai zāliena pļaušana un siltumnīcu laistīšana, par pārējo gādājot meitenes. Ja kāds krūms vai puķe jāizrok un jaunā vietā jāaizvelk (un tas notiekot ļoti bieži), sieva pati tiekot galā, viņa palīdzīgo roku nesagaidījusi. Ja darbi lielāki un nopietnāki, tad gan spēki tiekot apvienoti. Daina, vīra teikto dzirdēdama, atsmej: «Tikai nesaki, ka arī tu neesi ar to skaistā dārza slimību apslimis! Esam sapratuši – šī kaite vairs nav dziedināma. Dārzs ir tik liels, cik ir, taču, ja kādā tirgus placī vai stādaudzētavā ieraugām kaut ko agrāk neredzētu un... Tad ir divi varianti: vai nu viens otru cieši turam pie rokas un neļaujamies mirkļa kārdinājumam, vai arī kādu iepatikušos stādu tomēr nopērkam un vedam mājās, lai gan apzināmies, ka patiesībā nav, kur likt. Taču vieta vienmēr atrodas.