Mārupiešu Smilšarāju dārzs pērn tika novērtēts kā sakoptākais novadā. Ģimenei tika pasniegts goda raksts, piemiņas zīme, simboliska Sprīdīša lāpstiņa, grāmata par Mārupes novadu, no sponsoriem – kūdras maiss, dāliju gumi un naudas balva, kuru ģimene ieguldīja tālākā dārza attīstībā.
Galvenā dārza saimniece un aprūpētāja ir namamāte Inguna, bet vīrs Andris kopj zālienu un veido formas mūžzaļajiem kokiem un krūmiem, kā arī veic smagākos darbus. Smilšarāju ģimenē ir trīs atvases - vecākajam Ralfam ir 22 gadi, Rolandam - 16 gadu, bet meitai pastarītei Ellenai ir septiņi gadi, un viņa šogad mācīsies 1. klasē. Inguna smaida, ka dārzs ir viņas ceturtais bērns.
Mājas saimniece stāsta: «Sīpeles iela, kurā mēs dzīvojam, ir interesanta - puse ielas atrodas Mārupē, bet pāri ielai jau ir Rīga. Mēs dzīvojam Mārupes administratīvajā teritorijā, bet robežas ir saplūdušas. Bērnībā arī mūsmājās bija dārzs, bet man par to nebija nekādas intereses, izņemot nobaudīt ābolus un ogas. Dārzā darbojās mamma un vecmamma. Mamma audzēja dālijas - viņai tās patika un daudz šķirņu bija. Dālija nav mana mīļākā puķe - katru pavasari gums jāliek zemē, ziemā jārok ārā, jāpārziemina un jāuzglabā. Kad ieliek gumus zemē, paiet ilgs periods, kamēr kaut kas izaug.»
Mīlestība uz zemi dārza saimniecei veidojusies brieduma gados. «Man ir interesants uzvārds, kuru esmu ieguvusi apprecoties, - Smilšarāja. Tātad jāar zeme un jāmīl tā,» uzskata Inguna. Viņa pēc profesijas ir zobārste, un darbs paņem ļoti daudz laika, bet dārzā darot tik, cik var paspēt. Andris, Ingunas dzīvesbiedrs, stāsta, ka māja uzcelta pirms divpadsmit gadiem. Dārza sākumā nebija - tikai ļoti labs zāliens, pāris koku, viena sakņu dobe, kura pēc kāda laika tika likvidēta.
Augus vajag grupēt
Smilšarāju ģimenei dārzs tiekot kopts jau astoņus gadus. Kādam dārzu iekārto firma vai algots dārznieks, bet Inguna gribēja pati savām rokām visu veikt. Pirms desmit gadiem pieteikusies Gundegas Lināres, daiļdārznieku autoritātes, rīkotajos kursos. Tie Ingunai ļoti patikuši, bijuši vērtīgi, un tā pamazām sākusi veidot savu dārzu. Mācoties kursos, bijusi arī iespēja apskatīties citus Latvijas daiļdārzus. Braucienu maršrutos iekļauti daudzi daiļdārzi. «Pirmais, ko Gundegai iemācīja: augus vajag grupēt, neizmētāt kā tauku pleķus zupā. Vajag tik rakt! Mēģināt, un tad jau kaut kas no tā iznāks. Sākumā, kad veidoju dobes, no ģimenes puses bija pretestība - samazinājās futbola laukums. Taču beigās, kad viss sāka zaļot un augt, patika,» pirmsākumus atceras Inguna. Viņa atzīst, ka pašai neesot vienas mīļākās puķes, jo tad būtu veidojusi kolekciju, dažādas patīkot. Pavasaris, kā jau visiem, Smilšarāju ģimenē sākas ar krokusu, sniegpulkstenīšu un tulpju ziedēšanu. Saimniecei ļoti patīkot ērikas, silpurenes, kuras ātri sāk ziedēt. Agrā pavasarī katrs pumpurs un mazais ziediņš, kurš izlīdis no zemes, priecē ģimeni.
Veido ainavas un vērtē
«Dārzs ir mans vaļasprieks. Strādāju ar cilvēkiem, bet dārzs noņem stresu, nomierina un dod enerģiju. Beidzu darbu, braucu mājās un dodos dārzā. Tai nodarbei, kura patīk, vienmēr laiks atrodas. Es to neuztveru kā pienākumu, bet kā atpūtu. Veidoju ainavas un pēc tam skatos, kādas iznākušas. Redzu arī to, kas nepatīk un ir jāpārveido. Cenšos panākt, lai dārzs būtu dekoratīvi stabils ilgākā laika periodā. Praktiski tas visu gadu priecē, izņemot ziemu, kad redzamas tikai sniega kupenas,» vērtē Inguna.
Smilšarāji audzē ne tikai augus un puķes, bet arī dārzeņus, ogas un augļus ģimenes vajadzībām. Siltumnīcā ir tomāti, pipari un gurķi. Dobēs - ķirbji, dažādi kāposti, bietes, burkāni. Aug vairāku šķirņu vīnogas, zemenes. Dārza saimniece atzīst, ka tik svaigu dārzeni, tikko no dārza, nav iespējams nopirkt tirgū. Ģimene cenšas uzturā lietot ekoloģiski tīru pārtiku, cik tas ir iespējams. Andris piebilst, ka augot persiku koks, kuram gan šogad nebūs ražas. Taču iepriekšējos gados bija jābalsta zari no augļu smaguma.
«Stādu, pirmkārt, daudzgadīgas puķes, ziemcietes. Mans princips - lai būtu skaistas arī pēc noziedēšanas, lai neizgāžas. Ne visas iztur šo pārbaudījumu. Ir arī tādas, kuras jāizmet komposta kaudzē. Studēju literatūru par dārziem, pētu žurnālus. Karela Čapeka grāmatu Dārzkopja gads iesaku izlasīt visiem dārza entuziastiem. Tur ir daudz vērtīgu atziņu - kā cilvēks veidojas un kļūst par dārzkopi. Man patīk krievu žurnāls Lanšaftnij dizain, kurā ir apraksti, kādus cilvēki izveidojuši savus dārzus. Iesaku ielūkoties arī Nīderlandes izcelsmes ainavu arhitekta Pieta Oudolfa sarakstītajās grāmatās,» padomu dod Inguna. Viņa teic, ka gaisā lidinās dārza bacilis, ar kuru cilvēks inficējas brieduma gados un kļūst par dārza mīļotāju.
Pašu audzētam - laba enerģija
«Man ir savdabīgs dārzs. Tajā ir mūžzaļo augu kompozīcijas. Dārzos, kurus Latvijā apskatīju, pārsvarā dominē skuju koki un augu grupas bez ziediem. Man liekas, ka esmu atradusi kaut kādu savu ceļu. Darbojos pēc izjūtas. Krāsu saskaņa - tas gan ir subjektīvi. Man patīk violetie toņi, citrondzeltenais. Dzelteno toni esmu nolēmusi samazināt, jo tam grūti atrast savu vietu,» savas tālākās ieceres izklāsta mārupiete. Viņasprāt, viens tonis nomāc citus. Rudenī arī ir dzeltenas lapas, pēc tam nāk gara ziema. Grāmatā «Dārzkopja gads» arī par šo jautājumu raksta.
Janvārī dārzkopis nevar sagaidīt, kad atnāks pavasaris, un Inguna nav izņēmums.
«Martā es jau sāku sēt tomātus, un man uz palodzes veidojas dārzniecība. Parādās pirmie redīsi un tomāti. Paša audzētam ir arī labā enerģija. Ģimenes veselībai tas nāk par labu. Būtu grēks to neizmantot,» spriež dārzniece.
Smilšarājiem pieder 2000 kvadrātmetru zemes. Ingunai gribētos hektāru, lai var stādīt lielos kokus un veidot parku. Viņa labprāt iekārtotu Botānisko dārzu, ja būtu tāda iespēja. Dārzs prasa laiku, bet ne vienmēr atrodas tik, cik vajadzīgs. Daudz kas atkarīgs arī no laika apstākļiem - šogad bija daudz lietainu dienu. Un vienmēr vajadzīga arī iedvesma, jo tas ir radošs process - veidot ainavu, uzskata Inguna. Gadoties, ka iedvesma rodas lietus laikā, un tad neko nevar stādīt.
Bumbieres šeit neaug
Pirmās Smilšarāju dārzā tika iestādītas ābeles. Šogad pirmo gadu daudzām būs pirmā raža. Neiznākot spiest sulu vai konservēt, jo ģimene ir liela un visiem garšo augļi. Andris atklāj, ka Mārupē diemžēl neaugot bumbieres. Ģimene divas iestādījusi, bet nācās iznīcināt. Inguna stāsta, ka braucot uz dažādiem pasākumiem, gadatirgiem, lai iegādātos dēstus. Meklējot un, kas iepatīkas, nopērkot. Botāniskajā dārzā maijā ir liels gadatirgus, bet septembrī dosies uz Bulduriem, kur būs iespējams iegādāties dažādus Latvijā audzētus augus. Internetā gan Smilšarāji neko nepasūtot, jo neesot garantijas par kvalitāti. Dārzs tiekot mēslots ar kompostu - augu atliekām, nopļauto zāli, kas neaiziet zudībā, bet tiek lietderīgi izmantota. Minerālmēslus lieto tikai skujeņiem un rozēm - sākumā.
No ziemcietīgajiem dārzā aug kadiķi, priedes, tūjas, un Ingunai visvairāk patīkot priedes. To klāstā ir hemlokegles - šķirne ar gracioziem zariem. Latvijas stādu audzētavās varot iegādāties jebkurai vēlmei atbilstošus skujeņus.
«Dārzs ir jākopj, jo bieži vien saaug par biezu, taču gribas iegūt labu efektu. Kad kāds no augiem sāk plesties, tad ir jāceļ ārā. Tas ir nebeidzams process,» skaidro dārzmīle.
Kad dobes jaunas, brīvo laukumu daudz, cītīgi jāravē. Kad dārzs saaudzis, tad nezāles vairs nav tik aktuālas. «Tagad aug ļoti daudz nezāļu - no viena gala ravēju, no otra tās nāk atpakaļ. Arī grūti iznīdējamās - gārsa un tīteņi. Bezjēdzīgi ir cīnīties. Es savā dārzā pesticīdus un herbicīdus nelietoju, un man šķiet, ka nezāles ir neiznīdējamas. Vīram un bērniem ravēt nepatīk, bet patīk mulču bērt. Bet to var bērt tikai tad, kad ir izravēts. Ravēju viena, bet neteikšu, ka tas ir ļoti nepatīkams darbs,» turpina stāstīt saimniece.
Tuvas divas profesijas
Dārzniekam jābūt arī diezgan nežēlīgam, domā Inguna. Ja kāds augs gadiem nīkuļo, tad jālikvidē un jāatbrīvo vieta citam. «Pēdējā laikā mazāk augu izsalst, jo ziemas kļūst siltākas un temperatūras svārstības nav lielas,» novērojis Andris.
Ingunai no puķēm patīk ehinācijas. Tās ir ļoti skaistas, ilgi zied un ir brīnišķīgas arī pēc noziedēšanas. Patīk agastahe, kura zied ar ziliem ziediem un ļoti krāšņi izskatās. Skaista ir lavanda, kas zied violetīgos toņos, kuri ir Ingunai mīļākie. Daudzas puķes ir skaistas arī pēc ziedēšanas perioda, kad ir jau apsarmojušas. Ir dažas rožu šķirnes, kuras viņai ļoti patīk: Fellow ship, Princis Monako un vēl dažas. «Aizbraucu uz Rundāles pili. Bija doma apskatīt un piefiksēt tās, kuras patīk, lai iestādītu savā dārzā. Taču sapratu, ka tur patīk viss,» smaida dārza saimniece.
Inguna jau divdesmit gadus strādā par zobārsti. Un tagad viņa ir arī dārzniece. Abas profesijas ir ļoti atšķirīgas, nevarot salīdzināt. Viņa saka, ka ļoti gribētos iepazīties ar citiem dārzu veidotājiem, dalīties pieredzē. Būtu interesanti nodibināt dārzmīļu klubiņu, kur varētu satikties. «Mārupe ir zaļa, daudz dārzu, bet līdz šim dārzkopji cits ar citu nav iepazinušies un sadraudzējušies.»
Priecājas par puķēm
Inguna stāsta, ka puķes istabā vāzēs liek tikai svētkos vai viesībās. Protams, kad dodas ciemos, veido skaistu buķeti. Ikdienā par puķēm dārzā priecājas, bet istabas puķes ciešot, jo ziemas periodā viņa par tām rūpējas, bet vasarās, kad ir dārza darbi, paliek tikai izturīgākās, kas neprasa lielu kopšanu. «Es neesmu istabas puķu entuziaste, jo tās prasa uzmanību ziemas periodā, kad ir pieslēgta apkure. Istabas puķēm birst arī lapas. Tādi cimperlīgi augi aiziet postā. Orhidejas gan ir ļoti pateicīgas un priecē ilgus gadus. Tām pat patīk, ja iekaltē, nevis pārlej. Novēlu katram cilvēkam atrast kādu aizraušanos. Tad nav laika domāt par nebūšanām. Un veselībai tas nāk par labu,» ir pārliecinājusies skaistā dārza īpašniece Inguna Smilšarāja.