Ir Mangaļsalā kāds dārzs, kurā ik gadu neatkarīgi no laikapstākļiem ienākas mandarīni, apelsīni, citroni, nektarīni, vīnogas, vīģes, aprikozes, arbūzi, melones. «Uz tirgu neko nenesam, bet pašiem pagaršošanai pietiek. Ir tikai viena problēma – katrs dienvidnieks ražu nobriedina savā laikā, tāpēc vienā kopbildē vēl nevienam nav izdevies visus augļus nobildēt,» pa pusei nopietni, pa pusei jokodams saka Andis Persidskis, laipni aicinādams savā dārzā.
Ziņkārības dzīti, esam uzprasījušies ciemos, lai savām acīm pārliecinātos, ka Latvijas klimatiskajos apstākļos ar labiem panākumiem tiešām aug un ražo tik daudzi dienvidzemju augi, un nu pirmais jautājums, ko saimniekam gribas uzdot, ir – jūs esat profesionāls dārznieks?! «Nepavisam ne!» viņš smej. «Visu laiku esmu dzīvojis pilsētā, arī mans darbs ne tuvu nav saistīts ar dārzkopību vai ko tamlīdzīgu. Arī sieva Iveta nekad nav bijusi tiešā kontaktā ar zemes lietām. Par savu dārzu gan esam sapņojuši. Kad beidzot tikām pie mājas un dārza, abiem bija skaidrs, ka negribam to veidot kā tradicionālu standarta skaistumdārzu ar obligātu skujeņu rindu gar sētu. Sākumā pieteicos un gāju mācīties speciālos dārzkopju kursos, taču tas nebija ilgi – līdz brīdim, kad profesionāļi sāka dzīt galvā striktus dārza veidošanas noteikumus un visādas citādas blēņas. Sapratu, ka man tas neder, jo es pats visu gribu izdomāt, pats visu izmēģināt. Nav labāka skolotāja par paša pieredzi un kļūdām! Eju un daru. Ja kas sanāk nepareizi vai galīgi šķērsām, ir divi varianti – vai nu roc to iestādīto stādiņu ārā un stādi citā vietā, vai sāc visu no gala.»
Saimnieks stāsta: no pilsētas pārvācoties uz Mangaļsalu, visu vajadzējis sākt praktiski no nulles, jo māja – veca, dārzs – aizauguši džungļi bez nevienas puķes, bez neviena augļu koka. To gan ievērojuši uzreiz – klimats Mangaļsalā maigāks, krietni atšķirīgs no Rīgas un pārējās galvaspilsētas apkārtnes: pavasaris sākoties vēlāk, savukārt rudeņi garāki un siltāki. Un jūras tuvumu nevarot nejust – tā pavasaros dārzu pasargājot no salnām, taču jūras vējiem nepavēlēt – reizēm tie pa gaisu aiznesot to, kam labāk būtu palikt uz zemes. Nu, bet ar to visu jārēķinās, ja gribas kopt dārzu! Eksperimentējot un no savām kļūdām nepārtraukti mācoties, 15 gados zināma pieredze uzkrāta, un Andis labprāt savās zināšanās dalās. «Parasti uzskata – kur ir suņi, tur nav dārza. Mums ir gan dārzs, gan trīs suņi. Sākumā visi brida pa puķu dobēm un darīja, ko paši uzskatīja par vajadzīgu, taču ar pacietību no šā netikuma suņus var atradināt. Vajag tikai nepārtraukti atgādināt vienu un to pašu komandu: nedrīkst – dobe! Tagad, šos vārdus dzirdot, suņi lec prom no jebkuras vietas. Visi zina, kāda dāvana dārzā ir zemesvēži. Lai nebūtu jāizmanto ķīmija, var izlīdzēties ar tukšām burciņām, kuras starp puķēm līdz kaklam jāierok zemē – ne visi, bet krietna daļa šo ļaundaru sakritīs lamatās. Ar gliemežiem veiksmīgi var cīnīties, regulāri pļaujot zālienu un sētmales zāli. Ja ar to nepietiek, jāķeras pie pelniem – gliemeži tajos sapinas un tālāk vairs netiek. Lai augļu kokiem ziedi aizmestos un apputeksnētos, jāstāda nevis viens, bet divi vai trīs eksemplāri. Ja dīķī, kur zied ūdensrozes, ielaiž arī zivis, ūdenstilpe neaizaug, un tā nav jātīra vismaz trīs gadus. Atbilstoša tilpuma podos iestādītas, palmas āra apstākļos bez problēmām aug līdz pat mīnus pieciem grādiem. Saknes nedrīkst iesalt – tad augi jānes siltumā.» Šādu atklāsmju Andim bez gala.
Galvenais dārzkopis Persidsku ģimenē ir Andis, bet Iveta viņam palīdz. «Nedrīkst būt divi lēmēji, citādi agri vai vēlu abi saies ragos. Andis man izstāsta savas ieceres, apspriežas. Bet reizēm uztaisa un tad sauc mani novērtēt – gadās arī tā. Ko darīt pietiek visiem, pat abiem mūsu suņiem,» Iveta pasmejas. Par labu darbu suņiem tiek saldais ēdiens – ērkšķogas tieši no krūma, uz tām viņi esot traki kāri. Bet Māja&Dārzs balva – Fiskars šķēres – viņiem tiešām labi noderēšot – bez tādām jau dārzā neko nevarot padarīt.
Reiz Ivetai radusies ideja: brauksim uz Vecāķiem, pastaigāsimies gar skaistajiem privātdārziem, varbūt «noķersim» kādu ierosmi arī sev. «Staigājām, staigājām, bet neko prātīgu neredzējām – standartdārzi ar obligātajiem skujeņiem dārza stūros man šķiet garlaicīgi. Pirkt veikalā lielus kadiķus, tūjas par pustūkstoti eiro? Tas man šķiet neprāts! Lai to dara miljonāri vai baltrocīši. Es sāku ar mazumiņu – izaudzēju, apcērpu, lai izveidotu interesantas formas. Vienu no kadiķa augšējiem «plauktiem» iecienījis mūsu kaķis – uzlec kā vista laktā, guļ un no drošiem augstumiem vēro dārzu.
Parasti Andis stādus nevis pērk, bet cenšas izaudzēt no sēklām. Kaut vai tos pašus tomātus – kā zināms, pašu siltumnīcā tie vienmēr izaug vismaz trīsreiz garšīgāki par veikalos pirktajiem: «Tas ir tik vienkārši – sagatavo zemi un jau ziemā sasēj sēkliņas. Neesam pirkuši nevienu tomātu stādu. Iecienītākie mums ir Bražūnu ģimenes tomāti, tos arī galvenokārt sējam, stādām un ēdam.