Siguldas pusē par skaistāko atzītais Valdas un Reinholda Hermaņu nelielais dārzs priecē ar pārdomātu plānojumu, gleznieciski veidotu ainavu, interesantiem, labi koptiem augiem un greznu puķu krāšņumu.
Latvijā ir vietas, kur skaistu dārzu vairāk nekā citviet. Viena no šādām vietām noteikti ir Sigulda. Jau kopš pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem par mazo Šveici dēvētā pilsēta pamatoti lepojas ar vairākiem izcili skaistiem dārziem, ko par tādiem no gada gadā dažādos konkursos atzīst profesionāļi. Ciemojoties Valdas un Reinholda Hermaņu dārzā, kas daudzus gadus pēc kārtas arī atzīts par valsts mēroga skaistāko dārzu, un runājot ar dārza kopējiem, jokojam: ja jau izcilākais, tātad – ārpus jebkuras konkurences, nav vairs īsti, uz ko tiekties... Valda smej: «Ziniet, savu dārzu nekad un nevienam konkursam neesam pieteikuši! Vienmēr kāds ir pamanījies to izdarīt mūsu vietā, un tas «kāds» ir labi zināms. Daiļdārznieks Aivars Irbe, mūsu kaimiņš, ilggadējs Siguldas pilsētas apstādījumu veidotājs un rajona Dārzkopības un biškopības nodaļas aktīvs vadītājs. Viņš, vīrs ar izteiktu urdītāja dabu, organizēja pirmos daiļdārzu konkursus rajonā, un vēlāk šīs aktivitātes aizgāja pa visu Latviju. Aivars nepaguris mudināja siguldiešus uz savu māju apkārtnes sakopšanu, organizēja ekskursijas un veda dārzu mīļotājus uz Lietuvas skaistākajiem dārziem. Pats iekopis skaistu dārzu, bet nekad nav turējis sveci zem pūra: dod padomus un skolo dārzu lietās katru, kam interese. Kad paša pirmā konkursa žūrija pa vārtiņiem ienāca mūsu dārzā, bijām ļoti izbrīnīti, bet Aivars, delegācijas priekšgalā iedams, mierina: neuztraucieties, mēs tikai tā, garām iedami... Tā pamazām kļuvām atpazīstami, kaut nevienu brīdi neesam alkuši ne slavas, ne publicitātes. Savas mājas apkārtni kopjam un iekārtojam tikai savam, ne citu, priekam un patikšanai.»
Sākums...
Valda sevi par siguldieti sauc no septiņu gadu vecuma. «Vecāki, ar lopiem un visu iedzīvi no laukiem pārceļoties uz Siguldu, nelielajā zemesgabalā netālu no dzelzceļa uzbūvēja mazu mājiņu, gluži kā tādu tintes pudelīti, jo galvenā vērtība jau bija sakņu dārzs, kas pletās līdz pat mājas sienām, augļu koki un ogulāji, kūts un lopiņi tajā,» atceroties bērnību, saka saimniece un atzīst, ka dažas puķes mammai augušas gan, taču par zaļu zālīti vienkārši skaistumam nevarējis būt ne runu – ja jādomā par pašu un lopiņu iztikšanu, niekošanās ar zālienu tika uzskatīta par zemes ķēzīšanu un neko vairāk. Valda atzīst, ka sapnis par nelielu akmensdārziņu durvju priekšā vai kādu apjomīgāku puķu dobi viņai bijis gan, taču šī sapņa realizācija ilgi tikusi atlikta un atlikta. «Mācoties Rīgā par rokdarbnieci, iepazinos ar Reinholdu. Ilgi nebija jāgaida, drīz dzērām kāzas, un vīrs, pēc profesijas celtnieks, ienāca mūsmājās. Dzima bērni, vietas mājā ar katru brīdi palika mazāk un mazāk, sākām pārbūvi. Divos piegājienos nams ieguva pašreizējo izskatu. Ar laiku saruka mūsu piemājas saimniecība un 1600 kvadrātmetru lielajā īpašumā pakāpeniski sākām nodarboties ar tulpju audzēšanu, jo katra lieka kapeika, ko varējām nopelnīt papildus pamatdarbiem, mums, tāpat kā daudziem, bija no svara. Par izaudzēto tulpju sīpolu nodošanu Dārzkopības biedrībā šis tas atlēca,» atzīst Valda un piebilst, ka tulpju bizness jau sen beidzies, taču vīra interese par pavasara ziedētājām saglabājusies joprojām un nu nosaucama par hobiju – vismaz 120 šķirņu tulpes, Reinholda aprūpētas, katru pavasari, vēl sniegam lāga nenokūstot, uzzied dārzā un turpina priecēt līdz pat vasaras sākumam.
Kā mākam, tā darām
Izrādot dārzu, gan Valda, gan Reinholds visa cita starpā ne reizi vien piebilst: mēs dārzu lietās neesam nekādi profesionālie dārznieki, kā mākam, tā darām. «Pieredzei vairāku desmitu gadu garumā uzkrājoties, kļūdu rodas arvien mazāk, taču apgalvot, ka ne reizi neesam nošāvuši greizi, nevar. Izvēloties augus vai veidojot stādījumu kompozīcijas, esam rīkojušies, tikai iekšējas sajūtas vadīti. Ja pēc laika jūtam, ka blakus sastādītajiem indivīdiem savstarpēja saskaņa tomēr neveidojas, ja nav saskaņas krāsu gammā vai ir kāda cita acīm redzama vaina, neko darīt – pārstādām. Ja vēl nav labi, staigājam ar to puķi vai koku pa dārzu tik ilgi, kamēr jūtam – nu būs riktīgi!» Valda stāsta, ka viņu dārzā neviens profesionāls ainavu arhitekts vai kāds cits diplomēts speciālists kāju neesot spēris: viss izveidots pašu rokām, ar gadu gaitā uzkrātām pašu zināšanām.
Ģimenes vasaras istaba
Atmiņas par aizgājušiem laikiem Vārpas ielā vairs glabā tikai dažas vecās ābeles. Vietā, kur līdz pat mājas logiem reiz pleties lielais saimniecības dārzs, tagad iekopts zāliens, kurā pavasaros koši sazied tulpes un citas sīpolpuķes, vēlāk uz rūpīgi koptā zāliena fona grezni izskatās daudzkrāsainā begoniju kolekcija, ziemciešu, skujeņu, koku un krūmu pārdomātie stādījumi. Saimniece stāsta, ka, iekārtojot dārzu, ogulāji pārcelti tuvāk ceļa malai, kādreiz stādītie ķirši paši iznīkuši, plūmes arī izsalušas... Brīvā teritorija apgūta pamazām. Kad jautāju, kā rodas idejas, kā tās no fantāzijām kļūst par realitāti, Valda iesmejas: «Vienkārši! Kā iekārtojam savu māju, tā arī apkārtni, kas mūs diendienā ieskauj. No ikdienas darbiem atgriežoties savā sētā, vienmēr esam gribējuši justies labi. Liela veiksme ir tā, ka otrs cilvēks, kas blakus, nav vienaldzīgs pret skaistumu un tā radīšanu. Man ir savas idejas, vīram – savas. Visu apspriežot un izdiskutējot, rodas galarezultāts, kas apmierina abus.» Mājasmāte teic, ka dārzs esot ģimenes vasaras istaba, neaizskaramā telpa, kurā neviens neplūc nevienu puķīti, tikai priecājas par to skaistumu.
Vīra darbi, sievas darbi
Saimnieka meistarotais un mežvīniem noaudzētais režģu žogs, kas pagalma saimniecisko daļu norobežo no daiļdārza, ir kā zaļa un dzīva siena, kuras abās pusēs valda perfekta lietu kārtība. Tāda pati kārtība valda abpus centrālajai stādījumu dobei: koši ziedošu viengadīgo puķu, leduspuķīšu un begoniju grupējumi starp skujeņiem, koku un dekoratīvo krūmu grupām dārza iekšienē, viņā pusē – Valdas aprūpē ņemtais nelielais, bet bagātais sakņu dārzs, kurā vieta visam nepieciešamajam. «Kad audzējām tulpes, tā bija mana vīra prioritāte, es vairāk rūpējos par skaistuma dārzu. Kopš tulpju bizness beidzies, visu darām kopā. Ja savā laikā nebūtu mācījies par celtnieku, vīrs noteikti būtu labs dārznieks,» uzteic Valda, sakot, ka Reinholda pārziņā esot zāles pļaušana, laistīšana, augu miglošana un mēslošana. Arī begoniju ieziemošana, uzglabāšana, siltumnīcas sagatavošana un puķu sēšana, piķēšana, stādiņu sastādīšana podiņos esot vīra «darba lauciņš». Valdas ziņā – apdobju malu sakopšana, ikdienas dārza darbi, ražas vākšana, sakneņu un gumu novākšana un salikšana kastītēs rudenī.
Universālās skaistules
Pirmajā mirklī šķiet – cik daudzveidīga ziedu bagātība! Tikai vērīgāk ieskatoties, pamanāms, ka visu košo greznumu veido galvenokārt dažnedažādas begonijas un tām radnieciskās leduspuķītes, kas, tulpēm noziedot, pa grupām sastādītas to vietās. Saimniece stāsta, ka visus begoniju stādus katru gadu audzējot paši. Tas neesot ne grūti, ne laikietilpīgi, ja rudenī laikus izrokot un labi pārzieminot augu gumus. «Sezonas laikā mūsu dārzā zied apmēram četri simti dažādu šķirņu un krāsu begoniju. Varētu domāt – kur nu vēl vairāk, taču, ieraugot kādu agrāk neredzētu begoniju, lai vai kas, to nopērku, un tā mana saimniecība vairojas!» stāsta Valda, atklājot, kāpēc begonijām dārzā ierādīta izredzēto vieta. «Begonijas ir ļoti praktiskas un universālas: tās ir daudzveidīgas un dekoratīvas, ilgi un nepārtraukti zied līdz pat salnām, bet galvenais – tās negaršo gliemežiem!» Hermaņu dārzā neredzēsiet kādus eksotiskus, īpašus augus, taču visā krāšņumā savu individualitāti demonstrē vairāk nekā desmit šķirņu hostas, pie mājas dienvidu sienas tumši ziliem ziediem zied klematis, acis priecē raibi saziedējušu liliju dobe, nelielajā baseiniņā pasakaini skaisti zied ūdensrozes.