SKAISTI: Iz­ci­lā­kais Lat­vi­jas dārzs

Si­gul­das pus­ē par skais­tā­ko at­zī­tais Val­das un Rein­hol­da Her­ma­ņu ne­lie­lais dārzs prie­cē ar pār­do­mā­tu plā­no­ju­mu, glez­nie­cis­ki vei­do­tu aina­vu, in­te­re­san­tiem, la­bi kop­tiem augiem un grez­nu pu­ķu krāš­ņu­mu.

Lat­vi­jā ir vie­tas, kur skais­tu dār­zu vai­rāk ne­kā cit­viet. Vie­na no šā­dām vie­tām no­teik­ti ir Si­gul­da. Jau kopš pa­gā­ju­šā gad­sim­ta sep­tiņ­des­mi­ta­jiem ga­diem par ma­zo Švei­ci dē­vē­tā pil­sē­ta pa­ma­to­ti le­po­jas ar vai­rā­kiem iz­ci­li skais­tiem dār­ziem, ko par tā­diem no ga­da ga­dā da­žā­dos kon­kur­sos at­zīst pro­fe­si­onā­ļi. Cie­mo­jo­ties Val­das un Rein­hol­da Her­ma­ņu dār­zā, kas dau­dzus ga­dus pēc kār­tas arī at­zīts par valsts mē­ro­ga skais­tā­ko dār­zu, un ru­nā­jot ar dār­za ko­pē­jiem, jo­ko­jam: ja jau iz­ci­lā­kais, tā­tad – ār­pus jeb­ku­ras kon­ku­ren­ces, nav vairs īs­ti, uz ko tiek­ties... Val­da smej: «Zi­niet, sa­vu dār­zu ne­kad un ne­vie­nam kon­kur­sam ne­esam pie­tei­ku­ši! Vien­mēr kāds ir pa­ma­nī­jies to iz­da­rīt mū­su vie­tā, un tas «kāds» ir la­bi zi­nāms. Daiļ­dārz­nieks Aivars Ir­be, mū­su kai­miņš, ilg­ga­dējs Si­gul­das pil­sē­tas ap­stā­dī­ju­mu vei­do­tājs un ra­jo­na Dārz­ko­pī­bas un biš­ko­pī­bas no­da­ļas ak­tīvs va­dī­tājs. Viņš, vīrs ar iz­teik­tu ur­dī­tā­ja da­bu, or­ga­ni­zē­ja pir­mos daiļ­dār­zu kon­kur­sus ra­jo­nā, un vē­lāk šīs ak­ti­vi­tā­tes aiz­gā­ja pa vi­su Lat­vi­ju. Aivars ne­pa­gu­ris mu­di­nā­ja si­gul­die­šus uz sa­vu mā­ju ap­kār­tnes sa­kop­ša­nu, or­ga­ni­zē­ja ek­skur­si­jas un ve­da dār­zu mī­ļo­tā­jus uz Lie­tu­vas skais­tā­ka­jiem dār­ziem. Pats ie­ko­pis skais­tu dār­zu, bet ne­kad nav tu­rē­jis sve­ci zem pū­ra: dod pa­do­mus un sko­lo dār­zu lie­tās kat­ru, kam in­te­re­se. Kad pa­ša pirm­ā kon­kur­sa žū­ri­ja pa vār­ti­ņiem ie­nā­ca mū­su dār­zā, bi­jām ļo­ti iz­brī­nī­ti, bet Aivars, de­le­gā­ci­jas priekš­ga­lā ie­dams, mie­ri­na: ne­uz­trau­cie­ties, mēs ti­kai tā, ga­rām ie­da­mi... Tā pa­ma­zām kļu­vām at­pa­zīs­ta­mi, kaut ne­vie­nu brī­di ne­esam al­ku­ši ne sla­vas, ne pub­li­ci­tā­tes. Sa­vas mā­jas ap­kār­tni kop­jam un ie­kār­to­jam ti­kai sa­vam, ne ci­tu, prie­kam un pa­tik­ša­nai.»

Sā­kums...

Val­da se­vi par si­gul­die­ti sauc no sep­ti­ņu ga­du ve­cu­ma. «Ve­cā­ki, ar lo­piem un vi­su ie­dzī­vi no lau­kiem pār­ce­ļo­ties uz Si­gul­du, ne­lie­la­jā ze­mes­ga­ba­lā ne­tā­lu no dzelz­ce­ļa uz­bū­vē­ja ma­zu mā­ji­ņu, glu­ži kā tā­du tin­tes pu­de­lī­ti, jo gal­ve­nā vēr­tī­ba jau bi­ja sak­ņu dārzs, kas ple­tās līdz pat mā­jas sie­nām, aug­ļu ko­ki un ogu­lā­ji, kūts un lo­pi­ņi ta­jā,» at­ce­ro­ties bēr­nī­bu, sa­ka saim­nie­ce un at­zīst, ka da­žas pu­ķes mam­mai augu­šas gan, ta­ču par za­ļu zā­lī­ti vien­kār­ši skais­tu­mam ne­va­rē­jis būt ne ru­nu – ja jā­do­mā par pa­šu un lo­pi­ņu iz­tik­ša­nu, nie­ko­ša­nās ar zā­lie­nu ti­ka uz­ska­tī­ta par ze­mes ķē­zī­ša­nu un ne­ko vai­rāk. Val­da at­zīst, ka sap­nis par ne­lie­lu ak­mens­dār­zi­ņu dur­vju priekš­ā vai kā­du ap­jo­mī­gā­ku pu­ķu do­bi vi­ņai bi­jis gan, ta­ču šī sap­ņa re­ali­zā­ci­ja il­gi ti­ku­si at­lik­ta un at­lik­ta. «Mā­co­ties Rī­gā par rok­darb­nie­ci, ie­pa­zi­nos ar Rein­hol­du. Il­gi ne­bi­ja jā­gai­da, drīz dzē­rām kā­zas, un vīrs, pēc pro­fe­si­jas celt­nieks, ie­nā­ca mūs­mā­jās. Dzi­ma bēr­ni, vie­tas mā­jā ar kat­ru brī­di pa­li­ka ma­zāk un ma­zāk, sā­kām pār­bū­vi. Di­vos pie­gā­jie­nos nams ie­gu­va paš­rei­zē­jo iz­ska­tu. Ar lai­ku sa­ru­ka mū­su pie­mā­jas saim­nie­cī­ba un 1600 kvad­rāt­met­ru lie­la­jā īpa­šu­mā pa­kā­pe­nis­ki sā­kām no­dar­bo­ties ar tul­pju audzē­ša­nu, jo kat­ra lie­ka ka­pei­ka, ko va­rē­jām no­pel­nīt pa­pil­dus pa­mat­dar­biem, mums, tā­pat kā dau­dziem, bi­ja no sva­ra. Par iz­au­dzē­to tul­pju sī­po­lu no­do­ša­nu Dārz­ko­pī­bas bied­rī­bā šis tas at­lē­ca,» at­zīst Val­da un pie­bilst, ka tul­pju biz­ness jau sen bei­dzies, ta­ču vī­ra in­te­re­se par pa­va­sa­ra zie­dē­tā­jām sa­gla­bā­ju­sies jo­pro­jām un nu no­sau­ca­ma par ho­bi­ju – vis­maz 120 šķir­ņu tul­pes, Rein­hol­da ap­rū­pē­tas, kat­ru pa­va­sa­ri, vēl snie­gam lā­ga ne­no­kūs­tot, uz­zied dār­zā un tur­pi­na prie­cēt līdz pat va­sa­ras sā­ku­mam.

Kā mā­kam, tā da­rām

Iz­rā­dot dār­zu, gan Val­da, gan Rein­holds vis­a ci­ta star­pā ne rei­zi vien pie­bilst: mēs dār­zu lie­tās ne­esam ne­kā­di pro­fe­si­onā­lie dārz­nie­ki, kā mā­kam, tā da­rām. «Pie­re­dzei vai­rā­ku des­mi­tu ga­du ga­ru­mā uz­krā­jo­ties, kļū­du ro­das ar­vien ma­zāk, ta­ču ap­gal­vot, ka ne rei­zi ne­esam no­šā­vu­ši grei­zi, ne­var. Iz­vē­lo­ties augus vai vei­do­jot stā­dī­ju­mu kom­po­zī­ci­jas, esam rī­ko­ju­šies, ti­kai iek­šē­jas sa­jū­tas va­dī­ti. Ja pēc lai­ka jū­tam, ka bla­kus sa­stā­dī­ta­jiem in­di­vī­diem sav­star­pē­ja sa­ska­ņa to­mēr ne­vei­do­jas, ja nav sa­ska­ņas krā­su gam­mā vai ir kā­da ci­ta acīm re­dza­ma vai­na, ne­ko da­rīt – pār­stā­dām. Ja vēl nav la­bi, stai­gā­jam ar to pu­ķi vai ko­ku pa dār­zu tik il­gi, ka­mēr jū­tam – nu būs rik­tī­gi!» Val­da stās­ta, ka vi­ņu dār­zā ne­viens pro­fe­si­onāls aina­vu ar­hi­tekts vai kāds cits dip­lo­mēts spe­ci­ālists kā­ju ne­esot spē­ris: viss iz­vei­dots pa­šu ro­kām, ar ga­du gai­tā uz­krā­tām pa­šu zi­nā­ša­nām.

Ģi­me­nes va­sa­ras is­ta­ba

At­mi­ņas par aiz­gā­ju­šiem lai­kiem Vār­pas ie­lā vairs gla­bā ti­kai da­žas ve­cās ābe­les. Vie­tā, kur līdz pat mā­jas lo­giem reiz ple­ties lie­lais saim­nie­cī­bas dārzs, ta­gad ie­kopts zā­liens, ku­rā pa­va­sa­ros ko­ši sa­zied tul­pes un ci­tas sī­pol­pu­ķes, vē­lāk uz rū­pī­gi kop­tā zā­lie­na fo­na grez­ni iz­ska­tās daudz­krā­sai­nā be­go­ni­ju ko­lek­ci­ja, ziem­cie­šu, sku­je­ņu, ko­ku un krū­mu pār­do­mā­tie stā­dī­ju­mi. Saim­nie­ce stās­ta, ka, ie­kār­to­jot dār­zu, ogu­lā­ji pār­cel­ti tu­vāk ce­ļa ma­lai, kād­reiz stā­dī­tie ķir­ši pa­ši iz­nī­ku­ši, plū­mes arī iz­sa­lu­šas... Brī­vā te­ri­to­ri­ja ap­gū­ta pa­ma­zām. Kad jau­tā­ju, kā ro­das ide­jas, kā tās no fan­tā­zi­jām kļūst par re­ali­tā­ti, Val­da ie­sme­jas: «Vien­kār­ši! Kā ie­kār­to­jam sa­vu mā­ju, tā arī ap­kār­tni, kas mūs dien­die­nā ie­skauj. No ik­die­nas dar­biem at­grie­žo­ties sa­vā sē­tā, vien­mēr esam gri­bē­ju­ši jus­ties la­bi. Lie­la veik­sme ir tā, ka otrs cil­vēks, kas bla­kus, nav vien­al­dzīgs pret skais­tu­mu un tā ra­dī­ša­nu. Man ir sa­vas ide­jas, vī­ram – sa­vas. Vi­su ap­sprie­žot un iz­dis­ku­tē­jot, ro­das ga­la­re­zul­tāts, kas ap­mie­ri­na abus.» Mā­jas­mā­te teic, ka dārzs esot ģi­me­nes va­sa­ras is­ta­ba, ne­aiz­ska­ra­mā tel­pa, ku­rā ne­viens ne­plūc ne­vie­nu pu­ķī­ti, ti­kai prie­cā­jas par to skais­tu­mu.

Vī­ra dar­bi, sie­vas dar­bi

Saim­nie­ka meis­ta­ro­tais un mež­vī­niem no­au­dzē­tais rež­ģu žogs, kas pa­gal­ma saim­nie­cis­ko da­ļu no­ro­be­žo no daiļ­dār­za, ir kā za­ļa un dzī­va sie­na, ku­ras abās pus­ēs val­da per­fek­ta lie­tu kār­tī­ba. Tā­da pa­ti kār­tī­ba val­da ab­pus cen­trā­la­jai stā­dī­ju­mu do­bei: ko­ši zie­do­šu vien­ga­dī­go pu­ķu, le­dus­pu­ķī­šu un be­go­ni­ju gru­pē­ju­mi starp sku­je­ņiem, ko­ku un de­ko­ra­tī­vo krū­mu gru­pām dār­za iek­šie­nē, vi­ņā pus­ē – Val­das ap­rū­pē ņem­tais ne­lie­lais, bet ba­gā­tais sak­ņu dārzs, ku­rā vie­ta vis­am ne­pie­cie­ša­ma­jam. «Kad audzē­jām tul­pes, tā bi­ja ma­na vī­ra pri­ori­tā­te, es vai­rāk rū­pē­jos par skais­tu­ma dār­zu. Kopš tul­pju biz­ness bei­dzies, vi­su da­rām ko­pā. Ja sa­vā lai­kā ne­bū­tu mā­cī­jies par celt­nie­ku, vīrs no­teik­ti bū­tu labs dārz­nieks,» uz­teic Val­da, sa­kot, ka Rein­hol­da pār­zi­ņā esot zā­les pļau­ša­na, lais­tī­ša­na, augu mig­lo­ša­na un mēs­lo­ša­na. Arī be­go­ni­ju ie­zie­mo­ša­na, uz­gla­bā­ša­na, sil­tum­nī­cas sa­ga­ta­vo­ša­na un pu­ķu sē­ša­na, pi­ķē­ša­na, stā­di­ņu sa­stā­dī­ša­na po­di­ņos esot vī­ra «dar­ba lau­ciņš». Val­das zi­ņā – ap­dob­ju ma­lu sa­kop­ša­na, ik­die­nas dār­za dar­bi, ra­žas vāk­ša­na, sak­ne­ņu un gu­mu no­vāk­ša­na un sa­lik­ša­na kas­tī­tēs ru­de­nī.

Uni­ver­sā­lās skais­tu­les

Pir­ma­jā mir­klī šķiet – cik daudz­vei­dī­ga zie­du ba­gā­tī­ba! Ti­kai vē­rī­gāk ie­ska­to­ties, pa­ma­nāms, ka vi­su ko­šo grez­nu­mu vei­do gal­ve­no­kārt daž­ne­da­žā­das be­go­ni­jas un tām rad­nie­cis­kās le­dus­pu­ķī­tes, kas, tul­pēm no­zie­dot, pa gru­pām sa­stā­dī­tas to vie­tās. Saim­nie­ce stās­ta, ka vi­sus be­go­ni­ju stā­dus kat­ru ga­du audzē­jot pa­ši. Tas ne­esot ne grū­ti, ne laik­ie­til­pī­gi, ja ru­de­nī lai­kus iz­ro­kot un la­bi pār­zie­mi­not augu gu­mus. «Se­zo­nas lai­kā mū­su dār­zā zied ap­mē­ram čet­ri sim­ti da­žā­du šķir­ņu un krā­su be­go­ni­ju. Va­rē­tu do­māt – kur nu vēl vai­rāk, ta­ču, ie­rau­got kā­du ag­rāk ne­re­dzē­tu be­go­ni­ju, lai vai kas, to no­pēr­ku, un tā ma­na saim­nie­cī­ba vai­ro­jas!» stās­ta Val­da, at­klā­jot, kā­pēc be­go­ni­jām dār­zā ie­rā­dī­ta iz­re­dzē­to vie­ta. «Be­go­ni­jas ir ļo­ti prak­tis­kas un uni­ver­sā­las: tās ir daudz­vei­dī­gas un de­ko­ra­tī­vas, il­gi un ne­pār­trauk­ti zied līdz pat sal­nām, bet gal­ve­nais – tās ne­gar­šo glie­me­žiem!» Her­ma­ņu dār­zā ne­re­dzē­siet kā­dus ek­so­tis­kus, īpa­šus augus, ta­ču vi­sā krāš­ņu­mā sa­vu in­di­vi­du­ali­tā­ti de­mon­strē vai­rāk ne­kā des­mit šķir­ņu hos­tas, pie mā­jas dien­vi­du sie­nas tum­ši zi­liem zie­diem zied kle­ma­tis, acis prie­cē rai­bi sa­zie­dē­ju­šu li­li­ju do­be, ne­lie­la­jā ba­sei­ni­ņā pa­sa­kai­ni skais­ti zied ūdens­ro­zes.