dārzs

Mul­čē­ša­na ir aug­snes ap­klā­ša­na ap au­giem ar or­ga­nis­ku vai ne­or­ga­nis­ku ma­te­ri­ā­lu. Tam ir vai­rā­ki la­bu­mi, ta­ču jā­ie­vē­ro, kad un cik bie­zu slā­ni mul­čas klāt. Mul­čas pa­mat­funk­ci­jas: aug­snes mit­ru­ma sa­gla­bā­ša­na un ne­zā­ļu ie­ro­be­žo­ša­na. Pa­ras­ti se­dzo­šie ma­te­ri­ā­li iz­pil­da vēl pa­pil­du funk­ci­ju – ir­di­na un uz­la­bo aug­sni. Mul­čē­ša­nai iz­man­to gan or­ga­nis­ku, gan ne­or­ga­nis­ku ma­te­ri­ā­lu, un to daudz­vei­dī­ba ir ļo­ti pla­ša.

Lai dažādiem kaitīgiem organismiem būtu mazākas iespējas vairoties, sezona ir jāiesāk tīrā un dezinficētā siltumnīcā, dezinfekcijai pakļaujot visas konstrukcijas, segumu, inventāru, taru un instrumentus, uzsver LLKC Augkopības nodaļas vecākais speciālists dārzkopībā Māris Narvils.

«Pirmie, ko padsmitnieces gados sāku kolekcionēt, bija kaktusi,» atzīstas Dagnija Voika, Ziedoņu māju saimniece. Šobrīd viņa ir uzturētāja vienai no lielākajām Latvijas īrisu un peoniju kolekcijām – tās pārsniedz vairākus simtus šķirņu.

Jelgavas dome izsludināja dārza dizaina metu konkursu par tēmu Vides mozaīka. Mērķis – iegūt oriģinālus metu priekšlikumus, ko realizēt pilsētvidē. Tā pilsētas centrā tapa pirmie dizaina dārzi Latvijā.

Šā gada krasās gaisa temperatūras svārstības, sausums un karstums, kas mijās ar lietu un vēsu laiku, dažādu kaitēkļu uzbrukumi ievērojami apgrūtināja arī kvalitatīvu dārzeņu ražas ieguvi, atzīst Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) dārzkopības speciālisti. Arī Zemnieku saeima šo gadu lauksaimniecībā vērtē kā dramatisku.

Mārupiešu Smilšarāju dārzs pērn tika novērtēts kā sakoptākais novadā. Ģimenei tika pasniegts goda raksts, piemiņas zīme, simboliska Sprīdīša lāpstiņa, grāmata par Mārupes novadu, no sponsoriem – kūdras maiss, dāliju gumi un naudas balva, kuru ģimene ieguldīja tālākā dārza attīstībā.

Bauskā, kur pilsētas stāvā nogāze pāriet lēzenā Mūsas palieņu pļavā, iet Krasta iela. Padomju gados celtajās, to laiku standartiem pieļaujamajos 600 kvadrātmetru lielajos zemes gabalos ierūmētās baušķenieku mājas šajā ielā ne ar ko īpašu neatšķiras no citviet redzētajām.

«Tas ir dzīves joks, ka tā sanācis!» par savu profesiju nosmej Baiba Rītere, kura jau 27 gadus nodarbojas ar tekstilmākslu. Par joku sieviete sauc arī savu dzīvesvietu, jo agrāk domājusi, ka laukos nekad nedzīvos, taču tagad pie mājas iekopts liels dārzs, kura galvenais motīvs ir brīvība.

Šajā nedēļas nogalē gaidāma lielā Stādu parāde Siguldā, kurā pulcēsies aizrautīgākie stādu īpašnieki un tirgotāji teju no visas Latvijas un arī kaimiņvalstīm. Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs (LLKC) apkopojis ieteikumus par to, kur vēl iegādājami stādi un kam jāpievērš uzmanība, izvēloties konkrēto pirkšanas vietu.

Ir Mangaļsalā kāds dārzs, kurā ik gadu neatkarīgi no laikapstākļiem ienākas mandarīni, apelsīni, citroni, nektarīni, vīnogas, vīģes, aprikozes, arbūzi, melones. «Uz tirgu neko nenesam, bet pašiem pagaršošanai pietiek. Ir tikai viena problēma – katrs dienvidnieks ražu nobriedina savā laikā, tāpēc vienā kopbildē vēl nevienam nav izdevies visus augļus nobildēt,» pa pusei nopietni, pa pusei jokodams saka Andis Persidskis, laipni aicinādams savā dārzā.

Dainas un Edgara Latkovsku veidotais krāšņais dārzs ļoti kontrastē ar apkārtnes ainavu, tāpēc pelnīti atzīts par vienu no skaistākajiem ne tikai Latgalē, bet visā valstī.

Laiku līdz Jāņiem mazdārziņā var salīdzināt ar gatavošanos eksāmenu sesijai – tas ir atbildīgs un intensīvs periods, kas prasa lielu pacietību un sistemātisku darbu, jo viss ir jāpagūst noteiktā laikā un visam jāspēj izsekot līdzi, turklāt jārēķinās ar dažādām dabas kaprīzēm un jābūt gatavam nākotnē mācīties no savām kļūdām.

Liepājas puses Vaiņodes novadā dzīvo darbīga ģimene – Juzupi. Viņi ģimenē ir seši – mamma Iveta, tētis Gunārs, trīs braši dēli Arvis, Mārtiņš, Ričards un Bernes ganu suns Dora. Juzupu dārzs 2010. gadā tika nominēts kā sakoptākais Vaiņodē. Viņi visu dara ar mīlestību, un tad arī izdodas. «Ir liels gandarījums, kad redzi mazu stādu izaugam par daiļu puķi. Tas tāpat, kā skaties uz saviem bērniem un domā – pa kuru laiku puisītis jau vīrietis?» salīdzina dārza saimniece Iveta.

Si­gul­das pus­ē par skais­tā­ko at­zī­tais Val­das un Rein­hol­da Her­ma­ņu ne­lie­lais dārzs prie­cē ar pār­do­mā­tu plā­no­ju­mu, glez­nie­cis­ki vei­do­tu aina­vu, in­te­re­san­tiem, la­bi kop­tiem augiem un grez­nu pu­ķu krāš­ņu­mu.

Tautas daiļamata meistare, cimdu adītāja Skaidrīte Bauze ar vīru Haraldu, kurš aizraujas ar kokgriešanu, lielāko daļu mūža aizvadījuši Bērzes upes līkloču ieskautajās mājās Lejnieki. Tur viņi izveidojuši netradicionālu pastaigu dārzu ar eksotisku augu kolekcijām, bet ziemā ļaujas latvju rakstu sargājošajiem musturiem. «Mēs nevaram nosēdēt mierā, visu laiku gribas kaut ko darīt,» viņi vienprātīgi noteic.

Nī­cas skais­tie dār­zi pa­zīs­ta­mi vi­sā Lat­vi­jā. Tos lū­kot brauc tū­ris­ti no tu­vā­kas un tā­lā­kas ap­kai­mes. Un lep­na­jiem nī­ce­nie­kiem al­laž ir kas jauns, ko rā­dīt un ar ko pār­spēt ci­tus ko­šum­dār­zu ie­ko­pē­jus. Nī­cas Drāz­nie­kos, kur saim­nie­ko Gun­ta Vec­pils un Ar­nis Pe­se, ir ko­lek­ci­ju un bo­tā­nis­kais dārzs. Di­vus hek­tā­rus pla­ša­jam dār­zam vel­tī­ti vi­si brī­vie mir­kļi un lī­dzek­ļi, un saim­nie­cei vēl nav ga­na – vi­ņa gri­bē­tu vi­sus pa­sau­les augus sa­vā sē­tā ie­vest.

Izrādās, ka Mārtiņš Rītiņš ir ne tikai augstākās raudzes šefpavārs un restorāna «Vincents» boss – tikpat atdevīgi kā savu darbu viņš kopj, lolo un mīl arī savu dārzu. «2000. gadā, tieši Francijas neatkarības dienā, kad šim notikumam par godu vēstniecībā augstām valsts amatpersonām vajadzēja gatavot izsmalcinātu maltīti un klāt greznu svētku galdu, man vienlaikus bija jāpaspēj tikt arī pie notāra un pēc tam vēl vajadzēja skriet arī uz banku, lai beidzot pieliktu punktu savas Baltezera mājas pirkšanas oficiālajai daļai.

Dārzs, kas sulīgi zaļā lokā tā mājīgi ieskauj viņu Ikšķiles māju, pilnīgi noteikti nav tāds, kādus esam paraduši redzēt un apjūsmot. Dzejniece Velta Kaltiņa un viņas dzīvesbiedrs, rakstnieks Roalds Dobrovenskis, viens otru papildinot, ne bez veselīgas humora piešprices paši par savu dārzu saka tā: «Nav grūti iztēloties, kā noģībst profesionāls dārznieks, ienācis pa mūsu mājas vārtiņiem. Nekā no absolūtas sakoptības un perfektuma – mūsu dārzs ir dabiski brīvs un nekopts, nekulturāls, neizlaizīts. Un lai! Mums tas varbūt nemaz nav dārzs, bet dzīves telpa bez robežām, kur jūtamies kā mājās.

Jūrmalniece Ineta Babauska plašo un rūpīgi iekopto dārzu sākusi veidot pirms 13 gadiem ar gārsām aizaugušā ābeļdārzā, tāpēc arī pirmie darbi bijuši ābeļu zāģēšana un celmu rakšana. Pamazām veidota katra dobīte, ar lāpstu uzrokot pirms tam nolīdzināto melnzemi.

Palīgs tiem, kuriem patīk rušināties dārzā.