Māris Krautmanis / Autori

Rīgas domes vēlēšanās partiju bloka Saskaņa/Gods kalpot Rīgai! uzvara ir nākusi ne vairs kā iepriekš ar lielu pārsvaru un viegli, bet dinamiski dramatiskā cīņā, kur rezultāts nebija droši zināms līdz pēdējam brīdim – kā sprinteru sacensībās, kur uzvarētāju nosaka fotofinišs. Nilam Ušakovam ir izdevies kā kamielim izlīst caur adatas aci.

Iekšlietu ministra Riharda Kozlovska pēdējā laika izteikumi liecina, ka viņš ir paguris un amats viņam ir apnicis – viņš labprāt kļūtu par Latvijas Futbola federācijas priekšsēdētāju, ja viņu šajā postenī ievēlētu. Katrā ziņā par ministru viņš vairs negrib būt un pacieš savu amatu kā zobu sāpes. Var jau saprast – viegli nav.

Mazliet nenormāli ir tas, ka diskusijās par pašvaldību vēlēšanām ir maz konstruktivitātes. Televīzijas diskusijās, savās īsajās programmās un saukļos politiķi demonstrē monstrozu nekompetenci, tīši vai netīši solot lietas, kas pat nemaz nav pašvaldību tēmas. Pirmrindniece te laikam ir Juta Strīķe (Jaunā konservatīvā partija), kas sola apkarot korupciju Rīgā, lai gan tas viņai bija jādara tad, kad viņa vēl bija KNAB darbiniece. Dome nav tā iestāde, kas var kaut ko apkarot – varbūt tā var mēģināt mazliet labāk korupciju novērst.

Daudzviet Latvijā pašreizējai pašvaldību varai būs mazliet jāpanervozē, vai izdosies palikt posteņos, taču Ventspilī, visticamāk, atkal ar lielu pārsvaru vinnēs pašlaik pie varas esošā partija Latvijai un Ventspilij.

Latvijas plašsaziņas līdzekļu izdevējus un žurnālistus, kinodokumentālistus un televīzijas raidījumu producentus ir dziļi aizvainojusi tā neiedomājamā bezkaunība, ar kādu, izmantojot Kultūras ministrijas paspārnē esošo Kultūrkapitāla fondu (KKF), ministrijas Mediju politikas nodaļas vadītājs Roberts Putnis ir izdalījis 490 tūkstošus eiro valsts naudas saviem draudziņiem – vienam sev tuvajam politekonomiskajam grupējumam, ko var apzīmēt par «sorosistiem» jeb kreisajiem liberāļiem, jeb vēl kādos vārdos, kas tad laikam gan nebūtu cenzēta leksika.

Par globālā finanšu blēža Džordža Sorosa naudu savulaik tapušais mediju, nevalstisko organizāciju, politiķu, ierēdņu un represīvo struktūru darbinieku tīklojums sasniedzis kārtējo panākumu virsotni – pirms pāris gadiem tas iedēja savas dzegužu olas Kultūras ministrijā, bet tagad putni jau aizgūtnēm ēd nacionālās mediju telpas stiprināšanai paredzēto valsts finansējumu.

Tā sagadījies, ka pēdējo pāris nedēļu laikā privātās vai darba darīšanās esmu pabijis vairākās pilsētās un laukos Zemgalē un Vidzemē. Vienā no pilsētām, kuru neminēšu vārdā, ir agrs rīts, kad vajadzētu būt vislielākajai rosībai, taču pašā centrā nav nekādas steigas un satiksmes – pie kultūras nama redz kādu pavecāku kungu, kurš staidzina suni, kādu makšķernieku. Kur ir palikuši cilvēki? Izskatās kā pēc kara vai mēra laikā.

Pats galvenais cilvēks valstī, kam jāsargā valsts pamatu pamati, Satversme un visi valsts noslēpumi un kas atbildīgs par drošību šajā zemē, Satversmes aizsardzības biroja priekšnieks Jānis Maizītis ir apzagts!

Kad partija Vienotība, kas iepriekš bija rātni balstījusi finanšu ministres Danas Reiznieces-Ozolas prezentēto nodokļu reformas plāna rāmi, 3. maijā piepeši iznāca uz skatuves un paziņoja savu ultimātu, ka neatbalstīs nodokļu reformu, kamēr tā nebūs kvalitatīvi izstrādāta, atlika tikai noelsties: «Sākas!» Laikam sākas valdības iziršana?

Mēs, latvieši, esam lepna tauta. Mums nevajag maizi un naudu, bet lai ļauj mums būt visas Eiropas avangardā veidot īpaši, sevišķi un atsevišķi naidīgas attiecības ar Krieviju.

Tā saucamajā Lemberga prāvā pēkšņi nolasīts jau trešais grozītais apsūdzības teksts, kurā mīkstinātas apsūdzības, daudzas pilnībā svītrotas.

2015. gadā par Kultūras ministrijas Mediju politikas nodaļas vadītāju kļuva kādreizējais sabiedrības par atklātību Delna direktors Roberts Putnis. Divu gadu laikā Putņa vārds nav necik bieži dzirdēts, ja neskaita to, ka viņš ir rakstījis mediju pamatnostādnes, kurās sprausts kurss uz sabiedrisko mediju aiziešanu no komercreklāmu tirgus.

Latvijas jaunāko laiku vēsturē ir bijuši visādi gadījumi, kad dīvaini politiski spēki uznāk uz skatuves un kādu laiku pat tur paliek, veikdami visādas jokainas darbības. Taču pašlaik jau sāk izskatīties, ka cilvēki, kas sevi virza uz politiku, zaudējuši jebkādas bremzes un kauna izjūtu.

Premjers Māris Kučinskis ir šonedēļ daudz runājis, sniedzot intervijas plašsaziņas līdzekļiem, un daži izteikumi ir visai būtiski – tie liecina par noskaņojumu valdošajā koalīcijā, par situāciju, kāda pašlaik ir ar nodokļu reformas plāniem, par valdības un pašvaldību attiecībām pašvaldību vēlēšanu kontekstā.

Kad 28. februārī finanšu ministre Dana Reizniece Ozola nāca klajā ar savu nodokļu reformas plāna rāmi, ļaudis to uztvēra ar lielām gavilēm – beidzot stīvais valdības ķermenis ir spējis dzemdināt kaut ko dzīvu un cerīgu! Ministres iniciatīvas slavēja tie, kas parasti ir zvērīgu kritiķu lomā, pat parlamenta opozīcija pirmajās dienās neko sliktu neteica. Jo vecā nodokļu sistēma jau sen ir kļuvusi nederīga – tā ir nemitīgi grozīta un lāpīta tā, ka atgādina izjukušu, blusainu suņa deķīti. Nav tur vairs kādas pēctecības, prognozējamības un stratēģiska virziena. Jau tāpēc vien pats laikmets brēc, ka vajag jaunu nodokļu sistēmu.

Vienu laiku no malas nevarēja saprast, kā tad Šveices advokātam Rudolfam Meroni sokas ar mantu, ko daži Ģenerālprokuratūras prokurori viņam savulaik nodeva glabāšanā. Jo darījumi glabājās aiz komercnoslēpumu zieģeļiem un stingra prokuroru piesega. Taču pamazām nu jau ir noplūdis tik liels daudzums dažādu interesantu papīru un informācijas, ka aina ir visnotaļ labi pārredzama.

Par spīti Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas (RPIVA) studentu un pasniedzēju protestiem, lūgumiem un asarām, valdība ir izlēmusi RPIVA likvidēt, pievienojot to Latvijas Universitātei. Akadēmija beigs pastāvēt 1. oktobrī.

Amerikā un Eiropā – gan Austrumeiropā, gan vecajās Viduseiropas valstīs – kā sarkans dzīpars politikā cauri vijas parādība, ko mēdz dēvēt par populismu. Izmantojot ļaužu masu samulsumu, bažas par rītdienu un dusmas uz valdītājiem, atnāk jauna tipa politiķi – glābēji, kas runā nepaplašinātos teikumos, piedāvā vienkāršus risinājumus sarežģītām problēmām, parāda ar pirkstu, kurš ir vainīgais pie visām ķibelēm. Populisms labi kombinējas ar nacionālismu un sociālismu.

Raugoties uz pašvaldību priekšvēlēšanu cīņām Ventspilī, rodas sajūta, ka viss tas jau reiz ir bijis un atkārtojas kā farss. Katrās vēlēšanās karagājienā pret pilsētas mēru Aivaru Lembergu ir pulcējušies dižvaroņi, kas bravūrīgi solījuši pārspēt Lembergu, un ikreiz pasākums ir beidzies ar čiku. Tāds pats čiks būs arī šajā reizē, tikai šoreiz tā kalšanā tiks ieguldīts sevišķi daudz zelta dukātu.

Kāda īsti ir Māra Kučinska (ZZS) valdība? Vai tiešām «viskorumpētākā un neprofesionālākā», kā to mēdz lamāt sociālo tīklu aktīvisti, vai arī «visu laiku labākā valdība», kā to slavēja Saeimas deputāts Valdis Kalnozols (ZZS)?

Lietuvas Valsts drošības departaments liedzis Seima vicespīkeram Mindaugam Bastim pielaidi konfidenciālai informācijai. Visa tauta zina, ka tas tāpēc, ka vicespīkeram esot personīgi kontakti ar Krievijas atomenerģētikas korporācijas pārstāvi, ar bandītiem un ar kādu prokrievisku žurnālistu.

Jau ilgi risinās strīdi Bauskas pusē starp privātu laikrakstu Bauskas Dzīve un Iecavas novada domi, kas izdod laikrakstu Iecavas Ziņas. Šādi konflikti nav bieža parādība, bet dažkārt tādi atgadās.