Māris Krautmanis / Autori

Tā sagadījies, ka nupat vakar Jāņu gaidīšanas gaisotnē premjera Māra Kučinska vadītā Demogrāfisko lietu padome uzklausījusi jaunus priekšlikumus, kādu atbalstu būtu jāsaņem ģimenēm ar bērniem. Ar priekšlikumiem klajā nāca aprīlī speciāli izveidotā ministru un ekspertu veidotā Demogrāfijas lietu centra vadītājs Imants Parādnieks. Viņš pārstāv viedokli, ka risinājumiem jābūt kompleksiem – līdzās materiālai stabilitātei jārisina ģimenes darba un dzīves savietojamības, bērnudārzu rindu problēma, svarīgi esot atbalstīt daudzbērnu ģimenes. Daļai priekšlikumu naudu nevajadzēšot, bet daļai būšot vajadzīga papildu nauda.

Šonedēļ tieši Jāņos Lielbritānijā referendums par to, vai izstāties vai palikt Eiropas Savienībā. Gandrīz 15% vēl nav izšķīrušies, par ko balsot, pārējie ir sadalījušies gandrīz vienāda ļaužu skaita komandās, tāpēc referenduma rezultāts nav droši paredzams.

Pēc ne visai skaistām peripetijām valstī vakanti ir palikuši divi svarīgi krēsli – veselības ministra un Valsts ieņēmumu dienesta vadītāja amati.

Var visādi apkarot ēnu ekonomiku un celt nodokļus, taču tā ir tikai nauda, ko apvārām paši savā sulā. Lai valstī būtu aizvien vairāk jaunas papildu naudas, vajag kaut ko eksportēt un dabūt uz Latviju ārvalstu investīcijas.

Jo tuvāk Jāņi, jo vairāk pilnīga bezvēja dienu Latvijas iekšpolitikā. Tāpēc kā liels notikums plašsaziņas līdzekļos spoguļojās partijas Vienotība brežņevlaicīgi senilais ārkārtas kongress, kurā par mēģinātāju izvilkt partiju no bēdīgi zemā reitinga dūksts tika ievēlēts Andris Piebalgs.

Parakstot līgumu par iestāšanos Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijā (OECD), Latvijai tagad plaši atvērušās zeltītās durvis uz bagāto valstu klubu. Tur iekšā gan ir tā kā mazliet neērti justies, kad redz smalkus kungus un dāmas pastaigājamies pa parketu un iemalkojot šampanieti no kristāla glāzēm. Bet pašai mugurā humpalas kleitiņa un grauž apziņa, ka augstāk par celi zeķē caurums.

Nu jau vairs nemaz nav palicis daudz laika līdz pašvaldību vēlēšanām 2017. gada 3. jūnijā.

«Cilvēks – tas skan lepni,» sacīja nakts patversmes iemītnieks Satins Maksima Gorkija lugā Dibenā. «Pats svarīgākais ir cilvēks!» bija vienubrīd šāds lozungs padomju laika kompartijas tukšajā retorikā.

Reklāma televīzijā kaitina, tracina, krīt uz nerviem. Visi tie pamperi, čipsi, uzmācīgā iegalvošana, kuri visplānākie prezervatīvi, kurš pulveris labāks par parasto pulveri, mudinājumi ņemt ātros kredītus, kas ir taisns ceļš uz parādu elli, un tamlīdzīga draņķība ik dienu tiek rādīta televīzijas ekrānā.

Pēc 5. maija pašvaldību vēlēšanām, kur Londonā pārsteidzoši par mēru kļuva leiborists, advokāts, musulmanis ar Pakistānas izcelsmi Sadiks Hans, tagad Lielbritānijā visa domāšana un diskusijas pārsviedušās uz ļoti sarežģītu un būtisku tēmu – uz referendumu par Lielbritānijas izstāšanos vai palikšanu Eiropas Savienībā (ES). Šo tēmu jau iegājies apzīmēt ar vienu vārdu – brexit.

Pašvaldību vēlēšanās Lielbritānijā 5. maijā par Londonas mēru ar 57% pārsvaru kļuva Sadiks Hans, musulmanis ar Pakistānas izcelsmi. Hanam nebija viegli priekšvēlēšanu laikā – pret viņu tika izmantota pat tāda kārts kā mājieni par viņa iespējamo saistību ar teroristiem, taču tas nenostrādāja.

Ukrainas notikumi, Krimas aneksija, terora draudi diemžēl ir stipri vien sašķobījuši agrāk it kā stabilo vērtību sistēmu gan Vakareiropā, gan arī Latvijā, liekot dancot pretī Krievijai un kopēt tās piegājienus – tikai ar tādu kā pretēju zīmi. Ja viņi tā, tad mēs šitā. Ja Krievija savā televīzijā laiž vaļā bezkaunīgu propagandu, tad kā pretsvars vai spoguļattēls vajadzīga «pareizā» un «labā» propaganda; ja Krievijā tiek kultivēta vēsturiski nepamatota mitoloģija, tad arī mums, latviešiem, vajag savu mitoloģiju, kas tāpat nav īsti vēsturiska un zinātniska. Ja Krievijā tiek piesmacēti plašsaziņas līdzekļi, tad arī Latvijā varas iestādēm noteikti gribas liegt pieeju kādiem televīzijas kanāliem vai interneta portāliem.

«Ir starp maniem paziņām daudz ļaužu, ko liktenis negrib žēlot,» rakstīja franču dzejnieks Gijoms Apolinērs, kuru latviski pazīstam Klāva Elsberga atdzejojumā. Ir Latvijā daudz cilvēku, kam neiet labi un kas jūtas slikti.

Krievu satīras klasikas šedevrā Zelta teļš ir tāds pagrīdes miljonārs Koreiko. Viņš ģērbjas un uzvedas pieticīgi pelēki, lai neizceltos uz godīgo padomju pilsoņu fona, dreb bailēs, ka tikai kāds neuzzina, kādas bagātības viņam pieder.

Šopavasar tuvākās un tālākās zemēs lielas ļaužu masas ir izgājušas ielās, lai paustu savus politiskos uzskatus ne visai mierīgā, bet pat vardarbīgā veidā. Īpaši nelāgi ir Irākā, kur protesti pret valdību ir ļoti plaši un laikam nupat sāksies kārtējais elles loks, kam ies cauri šī jau tāpat daudzcietusī valsts.

Visvieglāk ir tiem politiķiem, kas jau kopš sākta gala – kopš deviņdesmito sākuma – ir ik dienu skandējuši mantru, ka krievi ir sliktie, viņi ir okupanti, Krievija ir drauds, mēs esam nabadziņi, kam darīts pāri. Un Krieviju vajag sunīt, pazemot, dēmonizēt neatkarīgi no tā, kas tur pie varas – demokrāti vai komunisti, vai jebkas – Putins vai Jeļcins.

Latvji tradicionāli sevi ir salīdzinājuši ar Igauniju, taču pēdējā laikā salīdzinājums vairs īsti nav veiksmīgs, jo kaimiņi jau mums iekabina diezgan skarbi. Tagad salīdzinājums atlicis ar Bulgāriju un Rumāniju, par kurām varam justies pārāki, jo makroekonomiskie skaitļi liecina, ka tās ir nabadzīgākas par Latviju.

Partija Jaunais laiks un tās tagadējais turpinājums partija Vienotība savā 14 gadu pastāvēšanas gadu vēsturē ir rakstījusi, stūmusi un pieņēmusi milzīgu daudzumu nejēdzīgu, neloģisku, pret veselo saprātu vērstu likumu un lēmumu, kas ir grāvuši ne vien Satversmes pamatus, bet ir bijuši pat krasā pretrunā ar demokrātiskas valsts iekārtas pamatprincipiem un tām vērtībām, kas koptas kopš senajiem romiešiem un grieķiem.

Krimināllikuma «pretspiegu grozījumi» varēja tikt pieņemti jau 7. aprīlī, taču mazliet ir iebuksējuši diskusijās. Tomēr aprīļa beigās tos, visticamāk, pieņems.

Pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu otrajā pusē bija tā, ka organizētās noziedzības grupējumi un reketieri jau sāka uzkundzēties vēlētajai varai un izpildvaras institūcijām. Taču valsts varā un tiesībsargājošajās iestādēs bija vīri ar aknām, kas sadūšojās stāties pretī un pārlauza šai nešķīstībai mugurkaulu. Tika lietotas arī drakoniskas metodes – ne visai maigas. Bija arī etnisko Kaukāza grupējumu mēģinājumi iespiesties Latvijā, kas tāpat tika izravēti jau iedīglī.

It kā vēl nepietiktu ar Sīrijas un Ukrainas šausmām, bēgļu krīzi un teroru, pasaulei klāt nācis vēl viens karstais punkts – Kalnu Karabaha. Ietekmīgie Rietumu plašsaziņas līdzekļi tai pievērš maz uzmanības, atvēlot vietu vien īsziņās, un tas saprotami – Vakareiropā un ASV liela daļa ļaužu nezina, kur konflikta vieta atrodas un kas tur pret ko karo. Par Kalnu Karabahu ir dzirdējuši vien vācu avangarda grupas Einstürzende Neubauten cienītāji, kas zina dziesmu Nagornij Karabah.

Pret Vienotību tiekot vērstas apmaksātas, dārgas melnā PR kampaņas, intervijā LTV raidījumam Rīta Panorāma sacīja partijas līdere Solvita Āboltiņa. Diemžēl viņa neatklāja, kuri ir tie tumšie cilvēki, kas noorganizēja bijušās premjeres Laimdotas Straujumas uzkrītošo nespēju atbildēt uz žurnālistu jautājumiem un braukšanu uz Ķīnu, kad tika lemts par ministru algām. Tāpat joprojām noslēpumā tīts, kurš nelietis pasūtīja filmu, kā Āboltiņa iet gar pensionāru piketu un ūjina.