Šaurā grupējuma ķīlnieki
Kad apvienības Attīstībai/Par politiķi Juris Pūce un Daniels Pavļuts savulaik strādāja Ekonomikas ministrijā, Pūce bija ministrijas valsts sekretārs, bet Pavļuts bija ministrs. Viņu laikā bija vērojams straujš OIK atļauju izsniegšanas pieaugums. Bet nu izrādās, ka Pūce un Pavļuts tomēr ir labie. Viņi bijuši ķīlnieki. Jo normatīvie akti, kas bijuši spēkā, ir bijuši spēkā, un ierēdnim tie jāpilda. Nākuši biznesmeņi, kas pieprasījuši atļaujas atbilstoši Kalvīša un Godmaņa laikā pieņemtiem aktiem, bet ierēdnim tās administratīvā kārtā bijis jāizsniedz.
Nabadziņi! Žēl cilvēku. Laikam jau kāds viņiem ar draudiem un spaidiem lika sēdēt amatu krēslos, sita un spēra viņiem, ja viņi grasījās celties kājās un iet. Sirds viņiem krūtīs kliedza, ka nav labi, nav labi, ka ar OIK tiek postīta vietējā ražošana un apzagti visi elektrības rēķinu maksātāji. Bet neko darīt nevarēja. Ministrs jau nekas nav. Viņš ir pat mazāks par ministrijas apkopēju. Apkopēja var kāpējiem ar kājām uz poda malām draudēt ar slapju lupatu, bet ministrs neko nevar.
Tie, kas mēģina Latvijas intereses tomēr aizstāvēt, ir atpakaļrāpulīgi koruptanti, oligarhi un padomju cilvēki
Iedomājieties šaušalīgo situāciju, kādā bija Pūce un Pavļuts! Piemēram, jūsu darbavietā visi zog degvielu - katru dienu lej savu personīgo auto bākās dīzeli un benzīnu. Bet jūs neko nevarat padarīt, jo zog visi. Kas atliek? Jānes vien arī pašam mājās pa kādai kanniņai, jo citādi atrausieties no kolektīva un uz jums rādīs ar pirkstu kā uz izlēcēju.
Faktiski jau vairs nepastāv lielās, katru vēlētāju nomokošās problēmas, par ko balsot oktobrī 13. Saeimas vēlēšanās. Skaidrs, ka par Pūci un Pavļutu. Jo viņi ir simbols tam jaunajam laikam politikā, kas jau šalkās trīs - viņi ir politiķi ar jaunu morāli, ar tādiem uzskatiem, kas satrieks pīšļos visu veco «Lembergiju» un «padomiju». Jo kas Latvijai traucē kļūt par attīstītu, dižu un varenu valsti? Pareizi! Tie ir cilvēki, kas dzīvo Latvijas valstī. Visvairāk traucē vietējie, nacionālie uzņēmēji, kas joprojām maisās pa kājām jauno laiku un jaunās politikas uzvaras gājienam. Pūce nesen skarbi kritizēja zemkopības ministru Jāni Dūklavu, kurš bremzējis ukraiņu investora un Valkas novada mēra Venta Armanda Kraukļa ieceri mazliet izcirst valsts mežu un tur uzbūvēt jaunu olu fabriku. Ukraiņu investors izmantos fabriku kā placdarmu, kurp vest olas no Ukrainas, līmēt tām virsū «ražots ES» un aprakt ar olām 21 vietējo Latvijas olu uzņēmumu ar visām vistām un visiem šo uzņēmumu darbiniekiem. Bet tas taču labi! Latvija atbrīvosies no veciem, nepareiziem cilvēkiem, kas balso par nepareizām partijām. Viņi brauks uz Īriju, toties paliks Pūce un Pavļuts. Šurp brauks ukraiņu viesstrādnieki, jo kādam taču še jāstrādā, ja darba roku trūkst.
Pūcem nevar pārmest, ka viņš nebūtu konsekvents savā politikā atbrīvot Latviju no cilvēkiem. Ar to viņš nodarbojas jau sen. Viņš bija valsts sekretārs arī jau tad, kad ukraiņu investora KVV uzņēmums Liepājas metalurgs dabūja no valsts garantijas 112 miljonu latu kredītam. Un kredīts kaut kur izčibēja, Liepājas metalurgs kļuva par Liepājas metālmurgu, daudzi liepājnieki zaudēja darbu un bija spiesti kravāt koferus. Un metalurgs kļuva par murgu, lielā mērā pateicoties tam, ka elektrība OIK dēļ bija kļuvusi tik dārga, ka ražot metālu Liepājā bija kļuvis nerentabli.
Pūce simbolizē jaunu, progresīvu, modernu izpratni par korupciju. Līdz šim mēs vecā, iesīkstējušā garā domājām, ka korupcija ir tad, ja amatpersona saņem piķīti par to, ka iedod kādam šeftmanim kādas priekšrocības vai nepienākošos labumus no valsts. Tā mēs to domājām līdz šim. Bet nu nepareizi! Pūce norāda, ka Dūklavs ir korumpēts tāpēc, ka neatbalsta visas vietējās olu nozares izputināšanu un neparakstās dot nepamatotas priekšrocības vienam ārzemju uzņēmumam. Šāda rīcība tagad un turpmāk uzskatāma par korupciju.
21 Latvijas olu uzņēmums ir «šaurs grupējums» un Dūklava «čomi», bet viens Ukrainas uzņēmums ir tas «plašais grupējums». Ja tā padomā, tad Pūcem taisnība vien ir - kas gan ir kaut kāda tur Latvija pret visu plašo pasauli? Maza sēņu valstiņa, kuras intereses nav vērts aizstāvēt - «šaurs grupējums». Tie, kas vēl to nesaprot un mēģina Latvijas intereses tomēr aizstāvēt, ir atpakaļrāpulīgi koruptanti, oligarhi un padomju cilvēki. Pūce, Pavļuts un Attīstībai/Par rāda mums jaunu ceļu uz gaišo nākamību, sekosim viņiem, un pārlaime iestāsies!