Mūsu uzvara
 
©F64

Latvijas hokeja izlases iekļūšana Pasaules čempionāta ceturtdaļfinālā ir labā ziņa, kas ir kā svaiga ūdens malks šajā laikā, kad mediji var piedāvāt gandrīz tikai nebaudāmu, nepatīkamu jaunumu virumu par politiku, ekonomiku un sabiedrību. Iekļūšana ceturtdaļfinālā ir brīnums, jo nekādi nerakstās iekšā parastajā loģikā.

Visi priekšnoteikumi tam, lai Latvija atrastos tik augstu, ir nelabvēlīgi - mūsu valstī ir maz iedzīvotāju, maz naudas, maz ledus. Ar tādām valstīm kā hokeja dzimtene Kanāda vai ASV pat salīdzināt grūti, bet arī Dānija vai Norvēģija sen vairs nav peramie puikas, jo tur pēdējās trijās dekādēs šajā sporta veidā ieguldīts sistemātisks darbs un milzīgas finanses, piesaistīti labākie speciālisti un izveidotas hokeja skolas. Tāpat Baltkrievijas prezidenta Aleksandra Lukašenko hokejmīlai pateicoties, Minskā ir tapušas mirdzošas arēnas un neskaitāmas hokeja halles visā valstī. Taču Baltkrievijas izlases sniegums šogad ir gaužām kusls.

Bet Latvijas izlase šogad demonstrē visaugstākās raudzes pasaules līmeņa hokeju, turklāt uzvaras nāca nevis kādu atsevišķu ģēniju meistartriku vai veiksmīgas sagadīšanās dēļ, bet visai komandai, katram spēlētājam rādot lielisku fizisku sagatavotību, tehnisku un gudru spēli. Tātad ir tomēr mūsu tautā talanti, aizrautība, resursi, lai konkurētu starp visvarenākajiem!

Dažkārt, runājot par hokeju, no draugiem un paziņām dzirdu, ka par Latvijas izlasi viņi saka «mēs» - «mēs labi izkapājām pie bortiem, mēs dabūjām nepelnītas soda minūtes utt.». Ienāk prātā: «Tu taču neesi nekad uzvilcis slidas un pēdējo reizi sportoji fizkultūras stundā 1982. gadā. Amizanti, ka tu par hokejistiem saki «mēs».»

Bet tas taču ir lieliski, ka tu saki «mēs»! Cilvēki neviļus identificējas ar hokejistiem, domā vienoti, pozitīvi. Par to paldies jāsaka televīzijas komentētājiem Oļegam Sorokinam un Armandam Pučem, kuri vienmēr lieto šo «mēs» formu.

Nebūtu slikti, ja kādudien Latvijas izlase iekšzemes kopproduktā uz vienu iedzīvotāju varētu iekļūt Eiropas atstotniekā, ja Latvijas izlase sociālajā aizsardzībā kā līdzīga ar līdzīgu cīnītos pret Šveici, ja jauno tehnoloģiju ieviešanas izlase apspēlētu Somiju, ja mūsu medicīnas sistēmu brauktu izspiegot eksperti no Kanādas, bet mūsu darba ražīguma komandas galveno treneri pie sevis vilinātu labākie Vācijas klubi. Diemžēl šajos sporta veidos pagaidām kaut kā neiet; jau trešo dekādi esam brīva, neatkarīga valsts, bet spēlējam vienā līgā ar Rumāniju un Bulgāriju. Pat bikla tuvošanās ES dzīves līmeņa vidējiem rādītājiem šķiet nesniedzams sapnis. Par banku «tīģeri» Latvija nekļūs - tas redzams no pēdējiem notikumiem ar ABLV banku; ar tranzītu arī, vismaz pārskatāmā nākotnē, var necerēt uz kravu kāpumu; tāpat mīts izrādās mūsu varenie datorspeciālisti, kas salaiduši ripā eveselību. Viena vienīga bēdu leja.

Bet tad, kad grimstam rūgtās asarās un sāk nolaisties rokas, vajag paskatīties uz Latvijas hokeja izlasi! Ir starp mums cilvēki, kas, par spīti visam nelāgajam, kas hokeja saimniecībā daždien notiek, ir trenējušies un sapņojuši kaut ko sasniegt, naktīs kaukuši sāpēs no traumām, bet no rīta gājuši spēlēt. Un tad sapnis piepildās - jauns puika no Liepājas Rūdolfs Balcers debijas spēlē apspēlē visu Norvēģiju un iemet izšķirošos vārtus - īstu hokejmākslas šedevru. Bet Kristiāns Rubīns ar plaukstas metienu liek tribīnēs dusmās vai plīst Kanādas izlases menedžerim, leģendārajam Martinam Brodēram.

Politikā kaut kā negribas par dažu valdības gājienu vai Saeimas likumu sacīt, ka to esam pieņēmuši mēs. Viņi, maitas, pieņēma brāķa likumu, viņi shēmo, korumpējas un lobijojas. Tomēr pēc būtības tie viņi arī esam mēs. Jo visa suverēnā vara pieder mums. Tātad mēs esam bijuši pašvaki treneri, kas selekcionējuši sev tādus priekšstāvjus, kas spēlē ne visai labi. Tie esam mēs, nevis kādi citi, kas darba laikā apsaukājas internetā; mēs dedzinām kūlu kopā ar šķūņiem, mājām un lopiņiem; 27 no mums ir noslīkuši jau pirms peldsezonas sākuma, mēs joprojām esam vieni no Eiropas līderiem nāvēs uz autoceļiem. Tie ir tādi štruntīgi sporta veidi, kur par augstu vietu tabulās nav jāpriecājas.

Izrādās, jaunā hokeja paaudze dzimusi ne tikai bagātajā galvaspilsētā - jaunie nāk no vairākām lielākām un mazākām pilsētām. Tātad dzīvība spēj rasties visur - arī tur, kur saimnieciskajā rosībā mēs hroniski depresīvi vaidam.

Kas vēl zīmīgi - hokejā par Latviju stāv un krīt arī puiši, kam dzimtā valoda ir krievu, galvenais treneris ir kanādietis, kas runā angliski. Visi stāv un krīt par Latviju. Kamdēļ tad Latvijas politikā ir tik nelāga atstumšana, ieraušanās savās etniskajās čaulās? Būtu dīvaini, ja hokejā latvietis nedotu otram izlases hokejistam piespēli tāpēc, ka viņš krievs. Bija laiks, kad Latvijas hokeja izlasē uz soliņa dominēja krievu «bļa» vārdiņi, bet pamazām, gadu pēc gada ir noticis tā, ka spēlētāji savā starpā runā latviski, sarunās ar treneri - angliski. Un tas ir kaut kā dabiski, pats par sevi saprotami. Jo visi stāv un krīt par Latviju, jo ir kopējs mērķis.

Būtu labi, ja tāpat arī valsts pārvaldes izlases komandā spēlētu labākie. Protams, tiem, kas sit ripas savos vārtos, komandā nav vietas. Taču tie, kas aizstāv sarkanbaltsarkanās krāsas, jāsūta uz ledus. Tad uzvarēsim. Mēs uzvarēsim.